Šodienas datums: 23.09.2018  |  Vārda dienas: Vanda, Veneranda, Venija

Politika

Vai tautas varu ierobežos?

Mūsu portāla lasītāji aktīvi vaicā par parakstu vākšanu pret 2012. gada 8. novembrī pieņemtajiem likuma „Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu” grozījumiem. Vai tiešām tautas vara ir apdraudēta un vērts uztraukties?

Grozījumi paredz, ka no 2015. gada janvāra, lai ierosinātu referendumu, agrāko 10 tūkstoš parakstu vietā būs jāsavāc ne mazāk kā vienu desmito daļu vēlētāju (aptuveni 155 tūkstoši) parakstu.

Parakstu vākšanu pret šiem grozījumiem organizē biedrība „Atvērtās pārvaldības partnerība Latvijā” (APPL). Organizācija skaidro, ka likumprojekta iniciatoriem un atbalstītājiem par saviem līdzekļiem vajadzēs savākt 155 144 notariāli apliecinātus parakstus, kas, viņuprāt, ievērojumi ierobežos tautas iespēju ietekmēt likumus. Šāds slieksnis pēc APPL domām ir pretrunā ar Satversmi, kas nosaka, ka Latvija ir demokrātiska republika un valsts suverēnā vara pieder tautai.

„Iedzīvotāji arī turpmāk varēs ietekmēt lēmumus, taču jautājums, cik praktiski tas būs iespējams? Jau 10 tūkstošus bija pagrūti savākt. Mūsu valstī pat lielākās biedrībās nav vairāk par 30 tūkstošiem cilvēku,” argumentē biedrības pārstāvis Elmārs Atte. Centrālā vēlēšanu komisija apstiprināja parakstu vākšanu š. g. 6. augustā. Parakstus biedrība var vākt līdz pat nākamā gada 6. augustam, taču tā vēlētos līdz šā gada beigām savākt vismaz 10 tūkstošus. Pašlaik esot savākti vairāk nekā tūkstoš parakstu.

Konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centram norāda, ka Satversmes tiesa ir atzinusi, ka grozījumi par referenduma rosināšanas procedūrām atbilst valsts pamatlikumam, tāpēc arguments par neatbilstību konstitūcijai nav vietā. Saskaņā ar Satversmes 65. pantu[1] viena desmitā daļa vēlētāju var iesniegt Saeimai likumprojektu Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā. „Visus iepriekšējos gadus Saeima patiesībā vēlētājiem nāca pretī. Starpkaru periodā vajadzēja savākt tūkstoš vēlētāju parakstu, 90. gados šo normu paaugstināja līdz 10 tūkstošiem, bet 2012. gadā – 30 tūkstošiem parakstu,” skaidro E. Pastars. „Šādus paaugstinājumus parasti argumentēja ar komunikācijas līdzekļu attīstību un dzīves dinamikas pieaugumu.”

Viņš norāda, ka citās Eiropas Savienības valstīs vispār nav šāda modeļa, kas ļautu iedzīvotājiem ierosināt likumdošanas referendumu, kura piedāvātais likumprojekts pēc pozitīva rezultāta būtu jau likuma norma. Arī Lietuvā un Igaunijā nepastāv šādi likumdošanas referendumi. „Līdzīgu modeli varētu atrast vienīgi Šveicē, kuras konstitūciju kā piemēru izmantoja arī Latvijas Satversmes veidošanā. Taču arī Šveicē likumdošanas referendums paredzēts attiecībā uz konstitucionāla ranga aktiem, nevis ikdienas likumiem. Jāņem vērā, ka pēc II Pasaules kara daudzas valstis mazināja tiešās demokrātijas instrumentus, baidoties no to izmantošanas pret pašu demokrātiju. Mēs ar savu modeli esam izņēmums,” skaidro E. Pastars.

Parakstīties varēs gadu un vienā kārtā

Līdz šim, lai iesniegtu kādu iniciatīvu tautas nobalsošanai, bija nepieciešams savākt 30 tūkstošus vēlētāju (no 2012. gada, kad noteica pārejas periodu; pirms tam 10 tūkstošus) parakstu pie notāra vai bāriņtiesā un tie bija derīgi divpadsmit mēnešus. Pēc tam tika izsludināta oficiāla parakstu vākšana. Mēneša laikā vajadzēja savākt vienu desmito daļu vēlētāju parakstu, taču to gan organizēja un apmaksāja valsts. Ja nepieciešamais parakstu skaits tika iegūts, tad iniciatīva tika nodota tautas nobalsošanai.

Jaunais likums paredz, ka parakstus referenduma ierosināšanai no nākamā gada sākuma varēs vākt vienā kārtā, turklāt veselu gadu. „Piemēram, biedrība uz Centrālo vēlēšanu komisiju varēs atnākt ar savu likumprojektu, to reģistrēs, un veselu gadu iedzīvotāji par to varēs parakstīties,” paskaidro E. Pastars. Ja būs savākta desmitā daļa vēlētāju parakstu, tad iniciatīva tiks nodota tautas nobalsošanai.

Lai parakstu vākšana būtu efektīvāka, likumdevējs paredzējis, ka tos varēs veikt elektroniski Vienotajā valsts un pašvaldību pakalpojumu portālā vai citā tiešsaistes sistēmā, izmantojot e-parakstu. „Pēc manām domām, elektronizēts process uzlabos iespēju tautai izteikties. Jāņem vērā, ka iepriekš nekad nav bijis viegli savākt 10 vai 30 tūkstošs notariāli apliecinātu vēlētāju parakstu,” teic E. Pastars.

Elmārs Atte norāda, ka bijis jau solījums nodrošināt šādu elektronisku parakstu vākšanas sistēmu pārejas posmā (no 2012. gada līdz šā gada beigām), taču tas nav izdarīts. Tas, iespējams, atvieglotu arī parakstu vākšanu pret šiem likuma grozījumiem. Iznāk, ka pārejas periodā nav bijis iespējas pārbaudīt, kā darbojas solītā elektroniskā parakstu vākšanas sistēma. „Šobrīd par jauno sistēmu vēl grūti spriest; ja tās nebūs, jāatliek grozījumu stāšanās spēkā. Jautājums varētu būt arī, cik cilvēkiem pašlaik ir pieejams e–paraksts? Izmantot daudz populārāku veidu - interneta bankas kontu tomēr nevarēs, jo tehniķi to atzina par nedrošu risinājumu,” norāda E. Pastars.

Par elektroniskās sistēmas ieviešanu praksē atbildīga Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Elektronisko pakalpojumu nodaļa. „Pašlaik strādājam pie tās izveides un ar 2015. gada 1. janvāri šī sistēma darbosies. Personas varēs vākt parakstus portālā www.latvija.lv, izmantojot EID (elektroniskā identifikācijas karte)[2]* karti,” paskaidro Inese Lūse, VARAM Elektronisko pakalpojumu nodaļas vecākā speciāliste.

Notāra pakalpojumi būs lētāki

Efektivitātes uzlabošanai grozījumi arī paredz, ka parakstīties par referenduma ierosināšanu varēs nevis tikai pie zvērināta notāra, kā līdz šim, bet arī pašvaldībā, kuras teritorijā atrodas deklarētā dzīvesvieta, bāriņtiesā, kura veic notariālas darbības, vai novadā pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja. Maksa par paraksta apliecināšanu pie notāra, bāriņtiesā vai pašvaldības institūcijā no 2015. gada janvāra nedrīkstēs pārsniegt pusi no summas, kas likumā noteikta paraksta īstuma apliecināšanai bāriņtiesās. E. Atte tomēr konsekventi iebilst pret jebkādu maksu par parakstu vākšanu. „Arī par e-parakstu jāmaksā. Mēs maksājam nodokļus un, lai iespaidotu Saeimas lēmumus, mums vispār nevajadzētu neko maksāt,” saka E. Atte. Tomēr vērts ņemt vērā arī otras puses argumentu, proti, iepriekš, kad referenduma ierosināšanas otro kārtu finansēja valsts, šāds process katru reizi izmaksāja ap pusmiljonu latu, kas arī ir nodokļu maksātāju nauda. Ja valstij jātērē tik lieli līdzekļi, aptuveni 10 tūkstošs lielas grupas iniciatīvas dēļ, piemēram, atļaut vai neatļaut kažokādu ražošanu, to arī varam uzskatīt par mūsu maksātās naudas izšķērdību.

Ierosinājumus referendumam filtrē

Jau šobrīd pārejas posmā uzsākta jauna kārtība, un likumprojektu izstrādes juridisko pusi pārbauda un filtrē Centrālā vēlēšanu komisija, kuras lēmumu var pārsūdzēt Augstākajā tiesā, un tikai pēc tam likumprojektu var nodot parakstu vākšanai. E. Pastars: „Saturiski izvērtēs, vai tie nav brāķi un gadījumā nav pretrunā ar vispārējām cilvēktiesību normām, starptautiskām tiesībām, konstitucionālajām prasībām. Tas būs filtrs, tāpēc otrreiz vairs nevarēs būt, piemēram, referendums par otru valsts valodu.” Bažas rada, vai pie šī filtra neapstāsies pārāk daudz jautājumu, tajā skaitā tādi, kas varētu interesēt Baznīcu, piemēram, viendzimuma laulību atzīšanas jautājums? „Šis jautājums Satversmē jau ir noregulēts, tāpēc referendums varētu būt tikai par atzīšanas atļaušanu. Neviens cilvēktiesību standarts nav ne par, ne pret viendzimuma laulībām un nenorāda, ka to aizliegums būtu kādas grupas diskriminācija. Tā ir katras valsts pašas kompetence, aizliegt viendzimuma laulības vai nē. Cita lieta būtu, ja referendumam, piemēram, tiktu virzīts jautājums, kas sievietēm aizliegtu balsošanas tiesības, tas būtu ļoti skaidrs cilvēktiesību normu pārkāpums,” paskaidro E. Pastars.

Noslēgumā konstitucionālo tiesību eksperts apgalvo, ka grozījumi nesamērīgi neiegrožos vēlētāju tiesības ietekmēt lēmumus, tomēr tas lielā mērā būs atkarīgs tieši no elektroniskas parakstu vākšanas sistēmas darbības aprisēm. Paši grozījumi, kuriem jāstājas spēkā nākošgad, pat vienkāršos procesu un, ja iedzīvotājus kāds jautājums patiešām interesēs, tad desmito daļu vēlētāju parakstu savākt varēšot.

LRKB IC (publicēts 2014. gada 24. novembrī)


[1] Satversmes 65.pants: „Likumprojektus var iesniegt Saeimai Valsts Prezidents, ministru kabinets, Saeimas komisijas, ne mazāk kā pieci deputāti, kā arī šinī Satversmē paredzētos gadījumos un kārtībā viena desmitā daļa vēlētāju."

[2] Lai iegūtu EID karti, jādodas uz savas teritoriālās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP). Jāatceras, ka EID izmantošanai jāsagatavo arī dators, lejupielādējot speciālu operētājsistēmas versiju PMLP mājas lapā un iegādājoties viedkaršu lasītāju (savieno ar datoru) datorpreču veikalos, kur lētākais maksā aptuveni – 7 līdz 10 eiro. EID karte derīga piecus gadus, pēc tam tā atkal jāatjauno. Atjaunošanu iespējams veikt attālināti un bez maksas. EID karti izsniedz desmit darba dienu laikā un tā maksā 14,25 eiro. Pirmie 120 paraksti tajā iekļauti par brīvi un būtībā aprēķināts, ka privātpersonai ar tiem vajadzētu pietikt pieciem gadiem. Kad paraksti iztērēti, jāpērk 30 dienu abonements, kas maksā 4,13 eiro. Sīkāku informāciju par e-paraksta iegūšanu var iegūt portālā www.eparaksts.lv