Šodienas datums: 19.11.2017  |  Vārda dienas: Liza, Līze, Elizabete, Betija

Priesterība

Prelāta Kazimira Ruča dzīvesstāsts

Lai arī prelāta Kazimira Ruča šīs zemes gaitas noslēdzās 2007. gada 6. aprīlī, viņa dzīvesstāsts joprojām turpina iedvesmot arī tos, kuri prelātu nemaz nepazina. Š.g. 5. decembrī, svinot prelāta simtgades jubileju, Okupācijas muzejā notiks K. Ručam veltīta piemiņas konference. Tuvojoties jubilejai, piedāvājam iepazīties ar prelāta atmiņām un nozīmīgākajiem dzīves brīžiem.

Bērnības gadi

Kazimirs Ručs dzimis 1915. gada 4. decembrī nabadzīgā lauksaimnieku ģimenē, Vārkavas pagasta Panijāņu ciemā, Latgalē. Kazimira vecāki bija ļoti ticīgi, apmeklēja baznīcu un vēlēšanās balsoja par Kristīgo zemnieku partiju, kamēr kaimiņi balsoja par citām partijām. "1922. gadā es, jau septiņus gadus vecs puika, stāvēju tīrumā starp citiem ganiem. Kāds divpadsmitgadīgs zēns ar durkli skrēja man virsū, lai nodurtu. Nevarēja atriebties maniem vecākiem, gribēja atriebties man. Neatceros, kā tas notika, ka paliku dzīvs, laikam aizbēgu," raksta K. Ručs. 1925. gadā, kad Kazimiram bija jau deviņi gadi, tēvs viņu sūtīja mācīties pamatskolā. "Tēvs vēlējās, lai es būtu palīgs lauku darbos, vismaz gans. Turpretim man gribējās iet skolā, kā dzejoja Auseklis: “Dar’ man tētiņ, pastaliņas, skolā iet man gribas.""

Zaķīšu pamatskola atradās uz Vārkavas un Aizkalnes (Jasmuižas) robežas. Pamatskolā bija ap 100 skolēnu. K. Ručs stāsta, ka pamatskolas pirmajās klasēs viņš bijis straujas dabas. "Kad mācījos pamatskolas 4. klasē, sakāvos ar vienu zēnu. Kaujoties izsitu klases logu. Mans tēvs tika izsaukts uz skolu. Viņam pārmeta, ka dēls esot nevaldāms, un pieprasīja samaksāt par izsisto logu. Biju sagādājis vecākiem nepatikšanas un skumjas. Pēc tam labojos un turpmāk biju mierīgs un sekmīgs skolnieks."

Kazimirs jau bērnībā sajutis aicinājumu uz priesterību, viņu pievilka baznīcas altāris un priesteri, kuri pie tā kalpoja. K. Ručs raksta: "1928. gadā, kad man bija trīspadsmit gadu, vēstures skolotāja lika stundā uzrakstīt, par ko katrs vēlas kļūt. Savā vaļsirdībā un atklātībā uzrakstīju, ka gribētu mācīties par priesteri. Sajūsmā skolotāja, mani uzteikdama, to atklāja skolēniem. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, bet bērni sāka mani apcelt un smējās par manu nodomu. Noslēdzos sevī un klusēju. Sirdī arvien loloju aicinājumu uz priesterību."

Pabeidzot Zaķīšu pamatskolu 1931. gadā, K. Ručs iestājās Aglonas katoļu ģimnāzijā, lai pēc tam varētu iestāties Rīgas Garīgajā seminārā studēt teoloģiju un kļūt par priesteri. K. Ručs raksta, ka par savu aicinājumu vēl vairāk pārliecinājies astoņpadsmit gadu vecumā, kad mācījās ģimnāzijas pēdējā klasē un bīskaps Boļeslava Sloskāns pēc atbrīvošanas apmeklēja arī Aglonas katoļu ģimnāziju.

Rīgas Garīgais seminārs, Otrā pasaules kara sākums un pirmie priesterības gadi

Pēc Aglonas ģimnāzijas pabeigšanas 1936. gadā K. Ručs iestājās Rīgas Garīgajā seminārā. Tajā laikā B. Sloskāns bija morālteoloģijas profesors un semināristu garīgās dzīves vadītājs. Līdztekus studijām Kazimirs kļuva par toreizējās „Katoļu Dzeives” līdzstrādnieku un galveno korektoru, kā arī ekspeditoru. Vasarā semināra brīvdienas tika pavadītas Aglonā. Katru dienu semināristi brauca uz Upursalu. "Vakarā, braucot no Upursalas uz Aglonu, kad ezers bija kluss un spoguļains, visi dziedāja: „Jaunava svētā Aglonas baznīcā...” Dziesma atbalsojās klusajā ezerā un visā apkārtnē. Neaizmirstamas atmiņas!” raksta K. Ručs.

Par studiju laiku kopā ar K. Ruču savās atmiņās dalījies arī monsinjors Jānis Silēvičs: “1936. gadā mēs ar Ruču iestājāmies Rīgas Garīgajā seminārā. Pirmajā kursā bijām deviņi studenti. Atmiņās gribu atgriezties pie drauga un mūsu kursa zieda - prelāta Dr. Kazimira Ruča. Raibs būtu viņa mūža un nopelniem bagātā darba stāsts. Mūsu kursā Kazimirs bija visapdāvinātākais. Liela priekšrocība mācībās viņam bija stenogrāfijas prasme. Viņa zināšanas vienmēr tika vērtētas ar augstāko atzīmi. Smaidīgs, labā omā un pilns veselīga humora Kazimirs visus saistīja pie sevis. Slaidā auguma dēļ mēs viņu dēvējām par „mākoņu stūmēju”, bet tas mums netika ņemts ļaunā. Jau semināra laikā Kazimirs bija viscītīgākais „Katoļu Dzeives” līdzstrādnieks un redaktora – profesora Aleksandra Novicka – lielākais palīgs. Vēlāk šīs iemaņas labi noderēja, rediģējot žurnālu „Gaisma” Beļģijā.”

Tūliņ pēc ienākšanas Latvijā boļševiki slēdza Rīgas Katoļu garīgo semināru un Katoļu teoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē. Pēc Garīgā semināra slēgšanas K. Ručs, kurš vēl nebija 24 gadu vecs, tika rekrutēts sarkanarmijā.

"Visi rekrūši tika izģērbti kaili un pieslieti pie sienas kā zirgi veselības pārbaudei", raksta K. Ručs. "Ieraudzīju, ka pie mana vārda tika atzīmēts, ka esmu derīgs mobilizācijai. Nu bija jādodas uz Daugavpili." Ierašanās bija noteikta 1941. gada maijā – pirms vācu iebrukuma. Tās dienas agrā rītā, dienai austot, kad tēvs, māte un citi piederīgie vēl gulēja, Kazimirs ar mazu finiera koferīti pie rokas klusām aizgāja uz Višķu staciju, kas atradās apmēram 10 kilometru attālumā, un ar vilcienu aizbrauca uz Daugavpili. Tēvs, māte un citi piederīgie nezināja, kurp viņš devies un ka tiek mobilizēts. "Daugavpilī, trīsstāvu ēkas priekšā, kurā bija paredzēta mobilizēšanās, atceros izkārtu milzīgu drānu, uz kuras bija uzzīmēta Staļina ģīmetne,” atceras K. Ručs. „Iekšā sastapu kādu virsnieku, kurš vēl bija Latvijas uniformā, bet ar sarkanarmijas zīmotnēm. Viņš man ieteica nepiedalīties mobilizācijā un sūtīja mani prom. Paklausīju un aizgāju. Tās dienas vakarā ierados atpakaļ tēva mājās. Ar lūgšanu rožukroni rokās māte sēdēja pie istabas loga un mēmi raudzījās tālumā. Viņa nemaz nemanīja, ka es ienācu istabā. Tūlīt atnāca arī tēvs un citi piederīgie. Visi bija priecīgi, ka es atkal esmu mājās.”

Kad sākās vācu uzbrukumi un visi tika atkārtoti aicināti mobilizēties, K. Ručs paslēpās mežā pie latviešu partizāniem. Apmēram nedēļas laikā vācu armija okupēja Latviju, padzina boļševikus, un K. Ručs varēja iznākt atklātībā.

1942. gada 7. jūnijā, drausmīgos kara apstākļos, bīskaps B. Sloskāns Aglonas bazilikā K. Ruču iesvētīja par priesteri. Austrumos dunēja kara lielgabali, dega fronte. Vācu okupācijas vara bija devusi tikai provizorisku atļauju sagatavot un iesvētīt priesterus, tāpēc jaunie priesteri nebija droši, ka netiks mobilizēti.

"Vārkavas baznīcā pie galvenā altāra noturēju savu pirmo Svēto Misi", raksta K. Ručs. "Lai izbēgtu no briesmām, sevišķi – pēc Vārkavas baznīcas slēgšanas, tūlīt – nedēļas laikā – tiku nozīmēts par Cēsu katoļu draudzes vikāru Vidzemē, jo pēc iesvētīšanas par priesteri nevarēju palikt Aglonā un vispār Latgalē lielās nodevības dēļ. Biju pagrīdnieks un, lai izvairītos no mobilizācijas, nevienā iestādē nebiju pieteicies. Ja tas atklātos, tad ne tikai es un mani piederīgie, bet arī visi citi, kuri bija sakaros ar mani, tiktu nošauti."

K. Ručs nekavējoties devās uz Cēsīm, kur viņu neviens nemeklēja un kur varēja mierīgi pildīt savus pienākumus. Galvenais pienākums bija svētdienās Svētā Mise Cēsu katoļu baznīcā un katoļu draudžu apmeklējumi Raunā, Kosā, Jaunpiebalgā, Ērgļos, Iršos, kas atradās vairāk nekā 80 kilometru no Cēsīm.

Latviešu leģiona kara kapelāns

Pēc nepilniem diviem gadiem priesterībā un katoļu draudzes darbā – 1944. gada 4.aprīlī – Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičs priesteri K. Ruču nozīmēja par latviešu leģiona karalauka kapelānu. "Bija jādodas līdzi iesauktajiem latviešu leģionāriem. Bija jādodas uz fronti, kur brīžiem lodes sanēja pār galvu kā svina bites, bet netrāpīja, izglāba Aglonas Dievmāte", raksta K. Ručs.

Kad padomju armija tuvojās Rīgai, 15. divīziju pārveda pārformēšanai uz Pomerāniju1, kur bija sapulcēti apmēram 15 000 Vidzemē, Rīgā, Kurzemē un pa daļai Zemgalē mobilizētie vidusskolnieki. Daugavā pretī Domam bija noenkurots kuģis Warthe, uz kura uzkāpa ap 2000 mobilizētie zēni. "Kā pēdējie uz kuģa uzkāpām mēs ar mācītāju Straumi. 20. augusta vakarā kuģis lēnām attālinājās no krasta. Asaras slaucīja ne tikai vidusskolnieki, bet arī karavīri. Pamīšus – aizbraucēji un palicēji – trīs reizes nodziedājām lielo lūgšanu Dievs, svētī Latviju! Saviļņojums bija neaprakstāms. Drīz krasts pārvērtās baltu mutautiņu mākonī, kas balēja un izgaisa vakara krēslā un miglā", atceras K. Ručs. "Nevarēju iedomāties, ka uz visiem laikiem atstāju Latviju, Latgali un Aglonu, kā arī Cēsis un Vidzemi."

Kad sarkanarmija iebruka Pomerānijā, tai pretim uz Nākeli nosūtīja latviešu 15. divīziju. Kamēr latviešu 15. divīzija atkāpās no Nākeles līdz Landekai, pagāja gandrīz trīs nedēļas. "Plašais, sniegotais karalauks noliets ar cilvēku asinīm. Pāri laukam atskan ievainoto kliedzieni, sāpes un agonija. Šausmīgs skats!" raksta K. Ručs. "Bet tiem, kuri palikuši dzīvi, bija jācīnās tālāk. Man nācās vēl drosmīgāk un bezbailīgāk noturēt dievkalpojumus leģionāriem un sprediķot, kaut gan visapkārt grāva sarkanarmijas lielgabali un Staļina ērģeles un tarkšķēja ložmetēji un šautenes..."

5. maijā 15. divīzija nonāca angļu gūstā. Kāds angļu karavīrs K. Ručam pārbaudes laikā no rokām izrāvis krucifiksiņu, ko viņš bija iznesis caur visām kara frontes briesmām, un iemetis dubļos. "Arī gūstā nebija viegli. Bija reizes, kad badā novārgušie cilvēki nevarēja nostāvēt kājās,” atceras K. Ručs.

Trimdas gadi: studijas Lēvenā, Sv. Rotas tribunāla diploms un Vatikāns

1946. gada pavasarī visi baltu leģionāri gūstekņi tika atbrīvoti. Beļģu policija neļāva uzņemt Beļģijas teritorijā no gūsta atbrīvotos baltu leģionārus, tāpēc viņi visi tika aizvesti atpakaļ uz Vāciju, kas bija angļu okupētā zeme. "Mani uz Vāciju aizveda 1946. gada 26. aprīlī. No 1946. līdz 1950. gadam biju latviešu katoļu garīgais aprūpētājs Ziemeļvācijā. 1950. gadā aizbraucu uz Beļģiju, kur mani izsauca bīskaps B. Sloskāns," raksta K. Ručs.

1950. gadā viņš uzsāka studijas Lēvenas katoļu universitātes Baznīcu tiesību fakultātē (Beļģijā), kuru beidza 1954. gadā, iegūdams doktora grādu kanoniskajās tiesībās. Līdz 1957. gadam Lēvenas Universitātē K. Ručs studēja sociālās zinātnes, savukārt, no 1957. līdz 1960. gadam - jurisprudenci pie Sv. Rotas, respektabla augstākā Baznīcas tribunāla, Vatikānā, kur kā vienīgais latvietis ieguvis prestižo tribunāla advokāta (advocatos rotalis) diplomu. Pēc studijām viņš strādāja par sekretāru pie bīskapa B. Sloskāna.

1963. gadā pāvests Pāvils VI iecēla K. Ruču par latviešu un igauņu katoļu pārstāvi Vatikānā, paaugstinot monsinjora amatā. Viņš darbojās pāvesta emigrācijas komisijā, tādējādi pārstāvot latviešus Vatikānā. Organizēja latviešu bīskapu audiences pie pāvesta, iesniedza Svētajam Krēslam ziņojumus par latviešu bēgļiem trimdā. 1982. gadā pāvests Jānis Pāvils II viņu personīgi apsveica 40 gadu priesterībā un iecēla par sava galma prelātu.

1991. gada 18. novembrī Pasaules brīvo latviešu apvienība apbalvoja K. Ruču ar Tautas balvu, kuru prelāts atvēlēja Latvijas Sarkanajam Krustam trimdā – par ticību un brīvību Latvijā. K. Ručs aktīvi piedalījās sabiedriskajā un literārajā darbībā, bija studentu korporācijas „Lacuania” goda filistrs, „Daugavas Vanagu” goda biedrs. Viņš bija neiztrūkstošs trimdas katoļu organizāciju pasākumu dalībnieks, vadīja reliģijas un kultūras žurnālu "Gaisma", regulāri papildinot to ar saviem rakstiem.

Neraugoties uz piedzīvoto, K. Ručs bija stingrs un nelokāms ticības un zināšanu gaismas nesējs, neturēja ļaunu un augstsirdīgi piedeva saviem pāri darītājiem, dzīves moto izsakot ar vārdiem: “Mūsu piemērs ir Kristus, nevis otrs cilvēks, lai arī cik svēts un godīgs tas izskatītos.”

Materiāls sagatavots, izmantojot prelāta K. Ruča atmiņu grāmatu “Dzīve ar Dievu”, V. Eizenbergas sakārtojums, 2004.


Vēsturisks reģions Baltijas jūras krastā, tagad sadalīts starp Vāciju un Poliju.