Šodienas datums: 17.10.2017  |  Vārda dienas: Karīna, Gaits

Priesterība

Māte Terēze par priesterību

Pravietiski vārdi Baznīcai - šodien un nākotnei           

Svētīgā Māte Terēze var tikt uzskatīta par vienu no lielākajiem mūsdienu svētajiem. Un viņa ļoti mīlēja priesterus. Šajā īsajā rakstā es vēlos dot vārdu pašai Mātei Terēzei. Es domāju, ka viņas vārdiem un viņas garīgumam šodienas pasaulē piemīt pravietisks raksturs, ka mūsu Baznīca no tiem varētu daudz ko gūt savā ceļā uz nākotni.

Dieva tauta ilgojas pēc svētiem priesteriem (Māte Terēze)

Māte Terēze savas dzīves laikā ir satikusi neskaitāmus priesterus. Pār Mātes Terēzes lūpām nekad nav nācis neviens kritisks vārds ne par vienu priesteri; toties viņa vienmēr vispirms pajautāja: Vai jūs jau esat lūdzies par šo priesteri?

Māte Terēze nekad neko nav izteikusies arī par to, kam Baznīcā būtu jāmainās. Uz šādu jautājumu viņa vienkārši teica: Baznīcai un man. Viņa gribēja svētus priesterus, kuri varētu mācīt tautu, kā būt svētiem. Viņa teica: Lai kur mēs ietu, mēs satiekam cilvēkus ar vienām un tām pašām neizsakāmām alkām pēc Dieva, un šīs alkas varat remdēt tikai jūs, priesteri, dodot tiem Jēzu. Viņi sagaida, ka Jēzus maigums un mīlestība ienāks viņu dzīvēs caur jums. Viņiem vajag, lai jūs pieskartos viņiem ar Viņa mīlestības smaržu un līdzjūtību. Jēzus ārkārtīgi mīl Savus priesterus, un Viņš grib, lai tie pieaugtu svētumā, lai tie pilnībā izdzīvotu savu priesterību. Māte Terēze uzsvēra svētumu un lūgšanu. Tās bija viņas galvenās rūpes: Lūgsimies daudz par priesteriem, jo mums nepieciešami svēti priesteri. Jo svētāki būs priesteri, jo svētāki kļūsim mēs, un arī ģimenes pieaugs svētumā. Ja ģimenes dzīvos svēti, mums būs arī daudzi svēti aicinājumi uz priesterību. Priesterim svētums nav nekas sevišķs. Būt svētam ir priestera pienākums, jo viņš ir tik ciešā saskarē ar Jēzu.

Priesteris, otrs Kristus

Māte Terēze katrā priesterī redzēja pašu Kristu. Katrs priesteris viņai bija alter Christus, otrs Kristus. Šādu skatu viņa ieguva, jo viņa skatījās uz priesteri pilnībā caur Jēzu Kristu. Tāpēc Māte Terēze rakstīja: Svētajos Rakstos mēs lasām, ka Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka izteica Vārdu un Vārds kļuva Miesa, un Viņš nāk un dzīvo mūsos un ar mums. Un tā arī priesteris šodien ir sūtīts būt par šo dzīvo mīlestību, Dieva mīlestību uz pasauli šodien. Priesteris ir šī zīme. Viņš ir degoša liesma. Viņš ir mūžīgās laimes cerība. Lai priesteris būtu pilnībā Tēva rīcībā, viņam visā savā dzīvē, savās attieksmēs un darbos jābūt pilnībā vienotam ar Dēlu un Svēto Garu, jo šodien Dievs mīl pasauli caur katru priesteri, kurš stājas Paša Kristus vietā. Viņš ir otrs Kristus.

Priesterim jābūt vienotam ar Jēzu caur lūgšanu

Māsa Marija Prema, Mātes Terēzes pēctece amatā teica, ka Māte Terēze dzīvoja tikai, lai mīlētu Jēzu un nestu šo mīlestību citiem - un to pašu viņa gaidīja sevišķi no priesteriem. Viņas vadmotīvs bija: Tikai visu Jēzum caur Mariju. Mums jāmīl Jēzus ar nedalītu mīlestību. Regulārā sirdsapziņas izmeklēšanā priesterim jājautā sev: Vai nav tādu atkarību un pieķeršanos, kas sasaista mani tā, ka vairs neesmu brīvs? Kādi cilvēki un lietas traucē man pilnībā izdzīvot šo nedalīto mīlestību? Kāda ir mana lūgšanu dzīve? Vai breviāra lūgšanu un Svētās Mises celebrēšanas pienākumi pieder pie citiem maniem ikdienas pildāmiem pienākumiem vai arī tajos izpaužas mana mīlošā dievbijība? Vai es regulāros laikos praktizēju klusu adorāciju un pielūgsmi, kurai svētīgā Māte Terēze piešķīra tik lielu nozīmi?

Tikai lūgšanu dzīve ved priesteri šajā vienotībā ar Kristu, šajā nedalītajā mīlestībā. Māte Terēze teica: Lūgšana ir arī ieklausīšanās, un priesterim ir ļoti svarīgi iemācīties lūgties. Tā ir viena no lietām, ko Jēzus centās iemācīt saviem mācekļiem. Priestera lūgšana pastāv tajā, ka viņš atļauj Jēzum lūgties viņā un caur viņu. Tāpēc viņam jābūt tik tīram, tik pilnīgi Kristus rīcībā, ka Kristus viņa sirdī patiešām var būt vienots ar Tēvu, var lietot viņa sirdi, lai caur viņu pasludinātu Tēva godību. Lūgšana ir priestera dzīvības maize. Priesteris, kurš nelūdzas, nevar palikt Kristus tuvumā, nevar atļaut Kristum izmantot viņu tā, kā Kristus to vēlas.

Euharistija - Mātes Terēzes un priestera dzīves centrs

Mātei Terēzei Svētā Euharistija bija viņas dzīves centrs. Cilvēki, kas vēroja Māti Terēzi Svētās Mises vai Euharistiskās adorācijas laikā, bija ļoti aizkustināti. Viņa bija pilnīgi iegrimusi lūgšanā, pilnībā kopā ar Euharistisko Kungu, kuru tā mīlēja. No tā, kā priesteris celebrē Svēto Misi un izdala Svēto Komūniju, var droši pateikt, vai viņš mīl Jēzu! Pāvests Jānis Pāvils II savā pēdējā vēstulē 2005. gada Lielajā Ceturtdienā rakstīja: Priestera dzīvei ir sevišķā veidā jābūt līdzīgai Euharistijai. Tas pirmām kārtām izpaužas Svētās Mises dievbijīgā celebrēšanā, kam jābūt katra priestera dzīves un misijas fokusā. Māte Terēze teica: Cik pilnīgi gan priesterim jābūt vienībā ar Jēzu, lai ļautu Jēzum izmantot priesteri Viņa vietā, Viņa vārdā, izteikt Viņa vārdus, darīt Viņa darbus, piedot grēkus un pārvērst parastu maizi par Viņa Miesas un Asiņu Dzīvības Maizi! Atkal un atkal mēs dzirdam no Mātes Terēzes, ka priesterim jābūt svētam un vienībā ar Dievu: Cik svētiem gan jābūt priestera vārdiem, cik svētai viņa dzīvei, cik svētam viņa pieskārienam, ja viņš ir šis dzīvais upuris uz altāra. Priesterim vajag apvienot savu upuri ar Kristus upuri, ja viņš patiešām grib būt pilnīgā vienībā ar Jēzu uz altāra.

Marija, Dievmāte un nabago Māte

Savās vīzijās svētīgā Māte Terēze vispirms redzēja nabagos, kas griezās pie viņas pēc palīdzības. Tad viņa aiz sevis ieraudzīja Dievmāti, kas balstīja viņu un rādīja uz krustā sisto Jēzu, kurš bija izslāpis un ilgojās pēc dvēselēm un mīlestības. No šī brīža Māte Terēze zināja, kur būs viņas vieta visu atlikušo dzīvi: zem krusta kopā ar Dievmāti. Nabagu posts bija tik nepanesami satriecošs, ka katram gribētos bēgt no tā - bet Māte Terēze palika. Dievmāte bija ar viņu un svēto Jāni, tāpēc arī viņi bija spējīgi palikt. Marijas Bezvainīgā Sirds bija viņas patvērums un viņas skolotājs. Mēs visi varētu mācīties no viņas. Ar rožukroni rokā viņa steidzās pie nabagiem, lai kalpotu tiem. Viņa nevarētu neko izdarīt, ja nezinātu, ka Dievmāte ir blakus. Viņas pašas pieredze liecināja viņai par to, cik Dievmāte ir svarīga priesteriem. Māte Terēze teica: Tieši viņa veido katru priesteri. Un nevienam nevar būt lielākas tiesības uz Dievmāti kā priesterim. Un es varu iedomāties, kādu maigu mīlestību un aizbildnību viņa veltīja, un joprojām velta katram priesterim, ja tikai tas griežas pie viņas. Viņas padoms katram priesterim un semināristam bija: Liec savu roku Marijas rokā un lūdz viņu aizvest tevi pie Jēzus!

Arī priesteru paviršība, apustuliskās dedzības un dzīvības trūkums nodara lielu ļaunumu cilvēkiem un Baznīcai. Arsas prāvests savā laikā apgalvoja: Tā ir liela nelaime priesteriem, ja to dvēseles notrulinās. Ja priesteri runā sliktu par citiem ticības brāļiem; ja viņi kļūst slinki lūgšanā un vairs necelebrē Misi katru dienu; ja viņos nav dziļas mīlestības uz Euharistisko Kungu un Dievmāti; ja viņi ļaujas naudas un ērtību kārdinājumiem un vairāk kalpo bagātajiem nekā nabagiem; un ja viņi traucē ticīgo laju iesaistīšanos - tad mēs pat nevaram izmērot postu, ko tas nodara mūsu Baznīcai.

Kas tad ir nepieciešams? Vai mūsu priesteru kritika? Vai bezgalīgas debates par strukturālām izmaiņām? Nē! Grēku nožēla! Nožēlot un dziļi mainīties sirdī, uzlūkot svētos kā paraugu savai dzīvei un censties dzīvot saskaņā ar tiem. Baznīcas vēsturē tie vienmēr ir bijuši svētie, kas ienesuši Baznīcā atjaunotni. Svētīgā Māte Terēze ir viena no tiem, kas var palīdzēt mums, priesteriem. Tāpēc arī Māte Terēze nodibināja priesteru kustību Corpus Christi (Kristus Miesa). Mums jāieklausās šajā lielajā mūsdienu svētajā. Ja mēs to darīsim, priesterība piedzīvos atjaunotni.

Andreass Gšvinds (Andreas Gschwind), Šveice, kustība Corpus Christi

http://www.corpuschristimovement.com/