Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Priesterība

Oļģerts Aleksāns: „Es esmu nolēmis neturēt ļaunu prātu ne uz vienu cilvēku”

Priesteris Oļģerts Aleksāns kopā ar mammu

2015.gada 17. augustā mūžībā aizgāja Rīgas Svētā Franciska draudzes prāvests tēvs Oļģerts Aleksāns OFMCap. Piedāvājam izlasīt pēdējo interviju ar tēvu Oļģertu, kas, atzīmējot viņa 80 gadu jubileju, tika publicēta laikrakstā "Katoļu Baznīcas Vēstnesis".

15. janvārī 80 gadu jubileju svinēja Rīgas Sv. Franciska draudzes prāvests kapucīnu tēvs Oļģerts Aleksāns. Pusaudžu gados viņu ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Kad 1956. gadā atgriezās Latvijā, viņš 11,5 gadus nostrādāja uz dzelzceļa. Un, lai gan bērnībā kādā lūgšanā bija sirdī sajutis ilgas kļūt par priesteri, tomēr līdz 30 gadu vecumam tādas cerības neloloja, jo nebija iespēju iegūt šim aicinājumam nepieciešamo izglītību. Tomēr Dievam bija citāds plāns.

Kādas ir jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?

Bērnība līdz 14 gadiem man pagāja lauku mājās. No 7 gadu vecuma bija jāiet ganos. Paaugu lielāks, tad bija arī citi darbi. Tiku gan sienu pļāvis, gan grābis. Pēdējā rudenī jau aru zemi. Kad man bija 5 gadi, mamma iemācīja lūgšanas. Tā katru dienu mamma mani rītā pie brokastīm nelaida, ja nepalūdzos. Katru svētdienu kāds no ģimenes gāja uz baznīcu. Tie, kuri palika mājās, kad nāca plkst. 12, Mises laiks, sasēdāmies pie galda pie svētbildes un skaitījām Rožukroni, litāniju un pārējās lūgšanas. Tāda bija kārtība katru svētdienu.

Ģimenē bija kārtība, disciplīna. Atceros vienu tādu gadījumu. Tēvs iejūdza zirgu, un vectēvs brauca uz Viļaku. 150 metru no mājas zirgs izjūdzās. Vectēvs ar zirgu atjāja uz mājām, bet vāģus atstāja uz ceļa, lika tēvam atvilkt un zirgu iejūgt no jauna. Man tolaik bija gadi 4, un es nesapratu, kāpēc viņš neiejūdza zirgu pats. Tolaik nesapratu, ka tādā veidā vectēvs pārmācīja savu znotu, lai viņš katru darbu izpilda precīzi un labi. Disciplīna bija. Bet ne pārāk. Bērnība ir bērnība. Bērnība ir skaista.

Kad man bija 14 gadu, tad mūs izsūtīja uz Sibīriju – tēvu, māti, māsu un mani. Brālis bija lēģerī, jau agrāk notiesāts.

Ko es šodien nožēloju, ka toreiz tiku pakurnējis, padusmojies uz Krieviju, Maskavu. Šodien domāju, vajadzēja mierīgāk visu uzņemt. Ja jau Dievs tā bija lēmis, tad tā arī toreiz notika. Nav ko sūroties daudz.

Sibīrijā mēs strādājām kolhozā. 7,5 gadus kolhozā strādāju dažādos darbos, arī ar tēvu smēdē, jo tēvs bija kalējs.

Kādreiz stāstījāt par medībām?

Ko es medīju – irbes, pīles un zaķus. Medībās gāju viens pats. Un tā bise arī nebija pārāk jaudīga – krievu kaujas šautene, pārtaisīta par medību ieroci. Irbes ziemā barojās vienā vietā, kur rudenī bija sabērti graudi un kaut kas bija palicis. Tur bija pazema nojume, kur varēja paslēpties. Kad saule jau bija netālu pie rieta, tad tās lidoja no mežiņa uz turieni baroties. Parasti es divas, lielākais – trīs varēju nošaut.

Jūs reiz teicāt, ka jau vairs negaidījāt, kad brauksiet uz Latviju. Vai tomēr gaidījāt?

Pirmos gadus mēs īpaši gaidījām, bet pēc pieciem gadiem es jau aklimatizējos. Šķita, ka ir puslīdz normāli. Latvija palika kā miglā tīts krasts.

Bet pirmos gadus visu laiku sapņoju par Latviju. Tiklīdz kāds atbrauca no rajona, uzreiz jautāja, ko tu dzirdēji, varbūt brauksim uz Latviju. Jo ilgas pēc Latvijas bija.

Pēc Staļina nāves jau sāka viens otrs braukt mājās. Mēs Latvijā atgriezāmies 1956. gadā. Tad 11,5 gadus nostrādāju uz dzelzceļa. Svētdien vakarā pulksten 10 uzliku mugursomu plecos un devos uz staciju, bet piektdien vakarā atgriezos mājās.

Kādas bija sajūtas, kad atbraucāt uz Latviju?

Atgriezos, un paldies Dievam! Redziet, mūsu mājas bija pamatā nojauktas. Bija palikusi kūts, šķūnis un pirtiņa. Kūtī bija kolhoza govis, šķūnī sienu glabāja, un pirtiņa bija pārveidota, lai tur varētu dzīvot lopkopēja. Kad mēs atgriezāmies, tad mums atdeva to kūti, šķūni un pirtiņu. 3,5 gadus nodzīvojām pirtiņā, kamēr uzbūvējām jaunu māju uz tiem pašiem pamatiem.

Kā sākās aicinājums uz priesterību?

Redziet, es bērnībā pabeidzu tikai četras klases. Vecākais brālis un māsa mācījās Viļakas ģimnāzijā, bet man nebija iespējas tālāk mācīties, jo vienam bija jāpaliek mājās, lopi jāgana, jāpalīdz strādāt. Es nemaz necerēju, ka tālāk par 4. klasi tikšu. Sibīrijā vienā ziemā pabeidzu 5. klasi.

Par aicinājumu – kad man bija gadu 10 vai 11, vienā reizē lūdzos Kupravas baznīcā un domāju, varbūt man vajag kļūt par priesteri. Bet, tā kā domāju, ka tālāk par 4. klasi netikšu, tad spriedu, ka šādas iespējas nebūs. Tā arī vairs daudz par to nesapņoju.

Kad 1964. gadā Viļakas dekāns Boļeslavs Valainis man teica: „Stājies vakarskolā! Pabeigsi vidusskolu, iesi uz semināru,” – man bija nepilni 30 gadi. Likās, kamēr pabeigšu vidusskolu, sākot ar 6. klasi, vēl seminārs, būs jau pensijā jāiet! Nebūs laika, kad strādāt. Tā vai citādi, domāju, ko ar tām piecām klasēm, pat traktoristu skolā jau vajag astoņas klases. Sākšu mācīties, kā būs, tā būs.

Pabeidzu 8. klasi, dekāns teica: „Ej uz semināru! Par profesoru nebūsi, bet lauku draudzi varēsi apkalpot. Kristīt, upurēt Svēto Misi, laulāt, apbedīt – tik daudz iemācīsies.” Tā es atnācu uz 1. kursu. Tomēr man visu laiku šķita, ka es tā kā ne savā vietā. Un es sāku domāt, ka man nav aicinājuma. Pabeidzu 1. kursu, nokārtoju eksāmenus un aizgāju no semināra prom.

Sāku turpat uz dzelzceļa strādāt un iestājos Gulbenes vidusskolas 9. klasē. Kad pabeidzu 10. klasi, atbrauca bīskaps Valerijans Zondaks. Viņš toreiz vēl nebija bīskaps, bet rektors seminārā. Viņš man saka: „Pietiek tev desmit klašu, nāc atpakaļ! Runāju ar reliģisko lietu pilnvaroto, viņš šogad piekrita tevi pieņemt. Nākamgad pēc 11. klases varbūt neatļaus iestāties.” Un tā es domāju – labāk paklausīt. Varbūt tiešām nožēlošu. Atnācu atpakaļ un sāku studijas 2. kursā.

Kad mācījos 5. kursā, Zondaku iesvētīja par bīskapu, ja nemaldos 12. novembrī. Es, redz, domāju, kā man būs, kad pienāks laiks un vajadzēs saņemt svētības. Varbūt tad, kad litāniju skaitīs, es celšos un iešu prom. Bet, kad pienāca tas laiks un dzirdēju, ka Zondaku iesvēta par bīskapu un mani iesvētīs par priesteri viņa vietā, jo Zondaks skaitījās vikārs pie prāvesta Vladislava Treibšo [Rīgas Sv. Franciska draudzē], tad es ar ilgām gaidīju, kad tā diena pienāks.

Atbrauca no Romas bīskaps Zondaks. Es jautāju: „Kā tur bija?” Viņš stāsta par Romu, bet es domāju, kad viņš teiks, ka mani svētīs vai nesvētīs. Beidzot saka: „Tu vari sākt gatavoties iesvētībām.”

24. novembrī Zondaks mani iesvētīja par subdiakonu – es īstenībā esmu pēdējais subdiakons, pēc manis vairs nesvētīja subdiakonus – un svētdien, 26. novembrī, kardināls Juliāns Vaivods mani iesvētīja par priesteri. 27. novembrī uzreiz Semināra kapelā upurēju Svēto Misi. Domāju, nav ko zaudēt. Kardināls Jānis Pujats toreiz vēl asistēja pie pirmās Svētās Mises, lai es kaut ko nesajaucu.

Pa šiem gadiem nekad to neesat nožēlojis?

Nē! Tagad es domāju, paldies Dievam, ka Viņš man nedeva sievu, bet Priesterības sakramentu. Neko labāku cilvēks īstenībā nevar saņemt. Protams, no sākuma es īsti nesapratu to vērtību, ko nozīmē priesterība, Svētās Mises upuris. Es domāju, ka daudzi jaunieši neizprot, kas ir Svētās Mises upuris. Viņi tad nāktu biežāk uz baznīcu. Tas taču ir Kalvārijas upura atkārtojums, Jaunās derības upuris, lielākais Dieva žēlastības avots. Eņģeļiem nav tādas varas kā priesterim. Eņģelis nevar piedot grēkus, priesteris var. Eņģelis Svēto Misi upurēt nevar, priesteris nosauc Dievu no debesīm, pārvērš maizi par Kristus miesu un vīnu – par asinīm.

Kāpēc, jūsuprāt, jaunieši un vispār cilvēki iet mazāk uz baznīcu?

Es domāju, viņus iespaido sabiedrības nostāja, visa tā brīvība. Padomju laikā cilvēki vienmēr aizbildinājās, ka atlaidīs no darba, ja uzzinās, ka iet uz baznīcu. Tagad skatās, kā citi dara. Cik daudz tagad ir laulības šķiršanu! Bērnībā, kad dzīvoju tēva mājās, plašajā apkārtnē viens otru ļoti labi pazina. Es nekad netiku dzirdējis, ka tanī laikā kāds laulātais pāris būtu izšķīries. Nevienu gadījumu neatceros. Tagad skatos, šķiras un saka, tāpēc ka citi tā dara. Šī sabiedrības nostāja iespaido cilvēkus.

1991. – 1993. gadā Franciska baznīcā nokristījās 450 – 500 bērni gadā. Bet kur viņi ir? Vai visi uz Īriju aizbraukuši? Es dažus zinu, kur seši bērni, visi nokristīti, bet neviens nav iesvētīts.

Man liekas, cilvēkiem ir kaut kāda vienaldzība par to, kas būs pēc nāves. Viņi daudz neuztraucas par savu mūžīgo dzīvi. Nezinu, kāpēc tā ir. Turklāt, ja tēvs, māte neaudzina bērnus ticībā, vecāsmātes nevar iemācīt. Daudzas saka: mazbērni mūs neklausa. Tēvs, māte ir galvenie, kuri var iespaidot bērnus. Ja tēvs, māte lūdzas, iet uz baznīcu, tad arī bērni sekos. Bet, ja vecāki neiet uz baznīcu, tad arī bērni nenāks.

Kas jums ikdienā sagādā vislielāko prieku, iepriecinājumu?

Man liekas, visas dienas man ir vienādas. Tagad mani nomāc tā slimošana. Vairs dzīve neliekas tik priecīga. Bet saku paldies Dievam, ka varu vēl staigāt, Svēto Misi upurēt.

Kāpēc Dievs cilvēkam uzliek krustu? Kāpēc dzīvē ir ciešanas?

Redziet, ciešanas ir noslēpums. Mums neizdibināt, kāpēc cieš. Teiksim, kāpēc mazi bērni cieš vai bērns paliek invalīds visu mūžu. Dievs zina, kāpēc. Ciešanas ir noslēpums, ko nevaram izdibināt. Jācieš par grēkiem. Tās ir grēku sekas. Kristus cieta cilvēku grēku dēļ, un arī cilvēkiem ir jācieš. Kāds būs atalgojums mūžībā, nezinām. Dievs jau atalgos par visām grūtībām, ja cilvēks dzīvo kristticīgu dzīvi pēc Dieva likumiem.

Kāds ir Dievs? Kādu jūs Viņu pazīstat? Ja kāds lūgtu raksturot, kādas īpašības uzsvērtu?

Dievs ir gars, viszinošs, visvarens. Dievs ir trijās personās. Kā Kristus ir mācījis, tā arī ticu un pieņemu Viņu. Dievu Tēvu uzskata par Radītāju, Dievu Dēlu par Atpestītāju un Svēto Garu par Svētdarītāju. Bet, redziet, Dievs ir viens, līdz ar to visās trijās personās ņem dalību, vai tas būtu krusta upuris vai kas. Kristus teica: „Es un Tēvs – mēs esam viens.” Kā Baznīca māca, kā Kristus ir atklājis, tā es ticu.

Ko jūs novēlētu mūsdienu cilvēkiem?

Es domāju, lai Dievs dod visiem – vai valdības vīrs, vai neticīgais – Debesu valstību, jo elli nedrīkst novēlēt nevienam, ne noziedzniekam, ne grēciniekam. Mums grūti izprast, kas ir elle, kāda tā ir traģēdija – ciešanas, kurām nebūs gals. Cilvēks te dzīvo kaut vai 100 gadus, bet viss ir cauri. Tur beigu nebūs nekad. Kaut kur būs jādzīvo – vai nu Dieva valstībā, vai sātana valstībā –, jo Dievs cilvēku radījis mūžīgai dzīvei. Tas, kas ir piedzimis, vairs nebūtībā neaizies. Tātad būs jādzīvo mūžīgi.

Es reizēm domāju, Dievs ar vienu gribas aktu elli varētu pārvērst par debesīm. Tā mana vēlēšanās būtu. Bet Kristus runā par mūžību. Kristus nav teicis, ka Viņš kādreiz to elli pārvērtīs par debesīm.

„Katōļu Dzeivē” lasīju sv. Faustīnes vīziju [par elli]. [Tā ir] mūžīgā tumsa, kuru nekad neizgaismo gaismas stars. Mūžīgā smirdoņa, elles plašumi, moku atvari. Tas ir kaut kas cilvēka prātam nepatverams, mūžīgais izmisums, bezcerība. Nedod Dievs! Pašam lielākam ienaidniekam, noziedzniekam nedrīkst novēlēt elli.

Es esmu nolēmis neturēt ļaunu prātu ne uz vienu cilvēku, vai viņš ir baltais, dzeltenais vai melnais, vai viņš ir valdības vīrs vai kas, vai homoseksuālists. Es negribu ne pret nevienu cilvēku turēt kaut kādas antipātijas, ļaunu prātu. Kristus teica: „Ja jūs nepiedosiet saviem tuvākiem, Debesīs jums nepiedos.” Tāpēc es pieturos pie principa uz nevienu cilvēku neturēt ļaunu prātu. Kad biju Sibīrijā, tad sadusmojos uz Maskavu. Tagad domāju – arī toreiz nevajadzēja turēt ļaunu prātu uz valdību. Lai Dievs dod Debesu valstību visiem Putiniem, Ļeņiniem, Staļiniem, Hitleriem, visādiem... Bet, kā tur kuram būs, mēs nezinām. Lai Dievs ir žēlīgs visiem!

Kā jūs nolēmāt kļūt par mūku?

Uz priesterību mani virzīja Viļakas dekāns B. Valainis, bet neviens man neteica, lai stājos klosterī. Kad mācījos 2. kursā, vienā dienā sāku domāt, ka ir taču kapucīni, bet klostera nav. Domāju – nez vai ir iespējams iestāties.

Redziet, Viļakā manā bērnībā būvēja klosteri un tēvs Jēkabs OFMCap [Miķelis Jermacāns] bija manā draudzē Kupravā par prāvestu. Dažreiz gāja ar kājām no Kupravas uz Viļaku un bieži ienāca pie mums, tā ka es bieži bērnībā viņu tiku redzējis. Atceros vēl mans tēvs gatavoja Kupravas baznīcas krustam kapara bumbu. Atveda uz mājām krustu, nolika uz grīdas pie svētbildes. Nezinu, cik man bija gadu – trīs, četri. Es mēģināju pakustināt, bet nevarēju.

Kad jau biju 4. kursā, atkal sāku domāt par klosteri. Jo vairāk domāju, jo paliku nemierīgāks. Toreiz garīgais tēvs bija Pēteris Upenieks. Maijā vairs nevarēju nociesties, gāju pie viņa un sāku runāt par klosteri. Vai ir iespējams iestāties? Viņš bija mariānis. „Jārunā ar kapucīniem,” viņš man saka. „Nenožēlosiet, ja iestāsieties! Būsiet kopībā, izpalīdzībā.” Tā es braucu vasarā uz Gulbeni pie tēva Jēkaba. Viņš tur kalpoja par prāvestu. Kad strādāju uz dzelzceļa, tad mums Gulbenē bija iecirknis un es dažreiz aizgāju uz rīta Svēto Misi un piekalpoju tēvam Jēkabam.

1976. gadā 28. augustā es Gulbenē iestājos klosterī. Tēvs Toms [Kārlis Gumpenbergs] upurēja Svētās Mises upuri un ieģērba mani savā habitā. Redziet, tēvu Tomu arestēja, 10 gadus bija lēģerī, bet viņa habits glabājās kaut kādā noliktavā. Kad viņu atbrīvoja, to atdeva atpakaļ. Tajā habitā viņš mani ieģērba, jo sava habita man nebija. Misi upurēja vakarā ap kādiem pulksten 20 vai 21. Tas bija slepenībā.

Ko jums nozīmē būt kapucīnu mūkam?

Es nezinu. Es jau īstenībā klosterī tikpat kā neesmu dzīvojis. Šeit biju par vikāru, tāpat Ludzā, Viļakā. Dažus gadus Alberta draudzē bijām trīs.

Man vienkārši gribējās iestāties. Kaut kur no dvēseles dzīlēm nāca tāda doma. Tā es iestājos un biju apmierināts, ka esmu mūks. Un neviens nezināja, tādā slepenībā tas toreiz bija. Pat mana mamma nezināja, ka es esmu mūks.

Bet beigās taču jūs pateicāt?

Viņa nomira neuzzinājusi. Viņa nomira 1981. gadā.

Kārlis Miķelsons, Ingrīda Lisenkova; "Katoļu Baznīcas Vēstnesis", 2015.gada 24. janvāris 

Atpakaļ uz sadaļu Priesterība