Šodienas datums: 19.10.2017  |  Vārda dienas: Drosma, Drosmis, Elīna

Relikvijas

Pārdomas par relikviju godināšanu

Vai mūsdienu cilvēkam pieņemama relikviju godināšana?

Visos laikos svēto relikvijas tikušas īpaši godinātas katoliskajā Baznīcā. Vārds relikvijas (no latīņu terminareliquiae - atliekas) attiecas vispirms uz kristiešu mocekļu vai citu svēto miesu, kā arī uz dažādiem priekšmetiem, ar kuriem viņi bijuši kontaktā. Bet kā lai izprotam relikviju godināšanu? Ikvienam cilvēkam ir svarīgi godināt savus vecākus, vecvecākus, radus, draugus pēc viņu nāves. Tādēļ mēs ejam uz kapiem un saglabājam kādu fotogrāfiju vai kādu priekšmetu, kas saistīts ar šiem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Taču relikviju godināšana ir daudz kas vairāk - tās ir taustāmas un redzamas zīmes, kam ir garīga vērtība, ko būtu vērts pareizi izprast un, iespējams, atklāt no jauna.
Mūsdienu cilvēkam garīgā sfēra bieži vien ir pilnīgi nošķirta no materiālās un tādēļ viņam grūtāk saprast, kādēļ šīm zīmēm būtu kāda nozīme ticības jomā. Turklāt dažreiz pagātnē ir pastāvējusi pārspīlēta un kļūdaina relikviju godināšana. Relikvijas cita starpā atbilst cilvēka velmei pieskarties un redzēt - pats par sevi tas nav peļams, taču ticībā nenobriedušam cilvēkam šī vēlme var kļūt par vēlmi pakļaut pārdabisko, tātad uztvert relikvijas kā talismanu ar kādu maģisku iedarbību. Tāpēc būtu nepieciešama laba katehēze, kas izglītotu ticīgos arī relikviju godināšanā.

Relikviju godināšana kopš Baznīcas pirmsākumiem

Daudzas un dažādas liecības norāda uz to, ka kopš kristietības pirmsākumiem ticīgie piešķīruši lielu nozīmi Kristus apustuļu un citu mācekļu mirstīgajām atliekām. Īpaši var minēt sv. Petēra un Pāvila kapus Romā. Ar laiku kristieši sāka pulcēties arī pie citu mocekļu kapiem, lai svinētu viņu piedzimšanu debesīs - pimēram, sv. Kalista katakombās pie sv. Agneses kapa. Šajās vietās notika arī brīnumi, kas stiprināja daudzu cilvēku cerību. Tas vēl vairāk mudināja - īpaši nabagus un cietējus - raudzīties uz svētajiem mocekļiem kā uz paraugiem un aizbildņiem pie Dieva. 313. gadā pasludinātais Milānas edikts pielika punktu kristiešu vajāšanām un viņiem ļāva brīvi praktizēt ticību. Tad uz izcilāko mocekļu kapiem varēja arī celt ievērojamākus pieminekļus un pat baznīcas un bazilikas. Altāris tika novietots tieši virs kapa, lai saistītu mocekļa nāvi ar Kristus Upuri. Ar laiku kulta vajadzībām vai arī, lai pasargātos no vandalisma, dažreiz svēto mirstīgās atliekas vai to daļu pārveda uz citām vietām. Šīm relikvijām kristīgajā tautā bija liela nozīme, taču mocekļu godināšana nebija saistīta tikai ar vietu, kur glabājās viņu relikvijas. Visā Baznīcā tika svinēti arī viņu liturģiskie svētki.
Pirmajos gadsimtos īpaši godināja apustuļus un mocekļus, bet pamazām arī svētos bīskapus, kas bija dibinājuši vietējās Baznīcas, svētos mūkus, kas bija evaņģelizējuši kādu novadu, svētās jaunavas, svētos mistiķus, teoloģijas skolotājus, askētus u. c.
Relikviju godināšanai bija daudz pozitīvu garīgu augļu, taču dažreiz tā netika pareizi izprasta un tādēļ varēja pastāvēt pārspīlējumi. Atbildot uz protestantisma iebildumiem pret relikviju godināšanu, 1563. gadā dekrētā par svēto relikvijām un svētbildēm Tridentas koncils vēlreiz paskaidroja un apstiprināja relikviju nozīmi: Ticīgajiem jāgodina mocekļu un citu svēto, kuri dzīvo kopā ar Kristu, svētās miesas - tās bija Kristus dzīvie locekļi un Svētā Gara templis (sal. 1 Kor 3,16; 6,15.19; 2 Kor 6,16) un tiks Kristus augšāmceltas un pagodinātas mūžīgajai dzīvei. Caur tām Dievs cilvēkiem piešķir daudzas žēlastības. Tādēļ arī Koncils atbalstīja svēto miesas relikviju un citu svētās piemiņas priekšmetu godināšanu un īpaši mudināja apmeklēt svēto mocekļu nāves vietas, lai saņemtu viņu palīdzību. Svētie, kas debesīs pastāvīgi lūdz un slavē Dievu (sal., piemēram, Atkl 4. nod.), nav aizmirsuši brāļus un māsas, kas cīnās zemes virsū. Saistībā ar Kristus vienīgo vidutājību un pilnīgā atkarībā no tās viņi aizlūdz par mums (sal. Atkl 8,3), debesīs dzīvojot pilnībā pēc jaunā baušļa - mīliet cits citu, kā es jūs esmu mīlējis (13,35).

Relikviju godināšana un miesas augšāmcelšanās

Lai labāk izprastu Baznīcas mācību attiecībā uz relikvijām, jāatceras, kā visa Vecās un Jaunās Derības tradīcija raugās uz cilvēku. Bībelē cilvēks tiek aplūkots un uztverts kopumā. Kad, piemēram, Svētie Raksti runā par miesu (ebr. - basargr. - sarks), tad parasti tā nav miesa pretstatīta dvēselei, bet viss cilvēks kā trausla būtne. Dieva Vārda cilvēktapšana tiek arī izteikta sekojoši: Un Vārds ir tapis miesa... (1,14) Jūdu un kristiešu tradīcijā izpaustā dziļā apziņa par cilvēka vienotību norāda arī uz to, ka cilvēka miesa nav mētelis vai cietoksnis, no kura jāatbrīvojas, bet pieder ikviena cilvēka personiskajai identitātei. Kad Bībeles tradīcija sāka skaidrāk apzināties, ka dvēsele var patiesi dzīvot arī pēc nāves - tātad ārpus savas miesas -, netika aizmirsts, ka atbilstoši savai cieņai cilvēks pilnībā dzīvos tikai tad, kad miesa augšāmcelsies. Pēc nāves svētie jau ir bezgalīgi laimīgi pie Dieva, bet viņu dvēsele vēl ilgojas pēc savas miesas.
Bet vai ir kāda saistība starp mirstīgajām atliekām, no kurām gandrīz vairs nekas nepaliek, un miesu, kas augšāmcelsies pastarajā dienā? Miesa, kurā mēs dzīvojam tagad un kas tiek guldīta kapā, ir tā pati, kas tiks pagodināta un pārveidota augšāmcelšanā. 1990. gadā dokumentā Daži aktuāli jautājumi par eshatoloģiju to vēlreiz apstiprināja Starptautiskā teoloģiskā komisija, ko vadīja kardināls Jozefs Racingers. Savā darbā Adversus haereses sv. Irenejs pieņem miesas pārveidošanu, jo būdama mirstīga un iznīcīga, tā kļūs nemirstīga un neiznīcīga (5, 13, 3) pēdejā augšāmcelšanā, raksta komisija, piebilstot: Bet šī augšāmcelšanās notiks tajā pašā miesā, kas nomira, jo, ja tā nebūtu tā pati, tie, kas nomira, netiktu augšāmcelti (5, 13, 1). Tēvi tātad domā, ka bez miesas identiskuma nevar pastāvēt personas identiskums. Taču Baznīca nekad nav mācījusi, ka tā pati mātērija ir nepieciešama, lai varētu teikt, ka miesa ir tā pati. Tomēr pastāv reāla saistība starp miesu, kurā dzīvojām un nomirstam, un miesu, kurā augšāmcelsimies. Svēto miesas relikvijas pauž tieši šo miesas nozīmi.

Dieva varenība izpaužas caur relikviju trauslajām zīmēm

Godinot relikvijas, nav jādomā, ka pašās relikvijās būtu kāds īpašs spēks vai īpaša enerģija. Svēto miesas relikvijas ir tikai nabadzīgas zīmes tam, kas bija šie svētie savā šīszemes cilvēciskajā eksistencē, darbojoties, mīlot, domājot, lūdzoties, strādājot un ciešot. Tās ir trauslas zīmes tam, kas bija svēto miesas, kur mājoja Svētais Gars. Relikvijas ir nepilnīga zīme arī tam, kas būs svēto apskaidrotās miesas augšāmceļoties.
Taču, lai atklātu savu klātbūtni un paustu savu bezgalīgo varenību un žēlsirdību, Dievam dažkārt labpatīk izmantot šīs tik vienkāršās zīmes, kas norāda uz kāda svētā miesu, kurā Viņš saņēma tik daudz mīlestības pierādījumu un kas augšamcelšanā tiks apskaidrota, lai tajā svētais mūžīgi mīlētu un slavētu Svēto Trīsvienību.
Būtībā relikvijas kā trauslas un nabadzīgas zīmes atbilst Dieva pārsteidzošajai loģikai: Dievs izredzēja to, kas ir [..] nespēks pasaulē, lai liktu kaunā stipro. (1 Kor 1,27) Ja tiek runāts tieši par sv. Terēzes no Bērna Jēzus miesas relikvijām, tad var minēt bezgala daudz gadījumu, kuros šo relikviju, šo nobirušo rozes ziedlapiņu klātbūtnē un kontaktā, caur viņas cilvēciskuma atliekām - relikvijām - Dievam ir labpaticis atklāt savu mīlestību tiem, kas ar lielu paļāvību uzticas sv. Terēzes aizbildniecībai.
Nabagie, mazie, pazemīgie - tie, kuriem Kungs atklāj debesu Valstības noslēpumus, - izprot Dieva ceļus un īpaši godina svēto miesas relikvijas. Bet vai tieši nabadzīgajiem Dievs nav apsolījis debesu Valstību?

Pr. Paskals Marija Jerumanis, Dr. theol.