Šodienas datums: 21.10.2017  |  Vārda dienas: Severīns, Urzula

Solidaritāte

Priestera Andra Marijas Jerumaņa Dr. theol. pārdomas, kas izskanēja Latvijas Radio raidījumā „Svētrīts” 2015. gada 16. augustā.

Cilvēks nevar dzīvot bez ēdiena. Pasaulē arī 21. gadsimtā vairāk nekā miljards cilvēku dzīvo badā. Milānā, pasaules lielākajā izstādē „Expo” katrai valstij bija savs stends, kurā tā piedāvāja kādu tēmu. Viena maza valstiņa – Vatikāns – arī bija klātesoša ar savu vienkāršo stendu, un tās tēma bija „Ēdiens visiem”.

Nekad nedrīkstam aizmirst, ka Kristus sevi ir identificējis ar katru cilvēku, un it īpaši ar vistrūcīgākajiem. Spilgts piemērs ir Kristus vārdi: „Es biju izsalcis un jūs mani nepaēdinājāt, es biju izslāpis, bet jūs man nedevāt dzert.” Tāpat Jēzus 5000 cilvēku pūļa priekšā aicināja mācekļus meklēt ēdienu, lai viņus pabarotu, liecinot par to, ka materiālās cilvēka ērtības Dievam ir svarīgas. Tieši tuvākmīlestības vārds, kas bija Kristus mācības centrā, gadsimtu laikā ir iedvesmojis daudzas labdarības iestādes  palīdzēt izsalkušajiem, katram cilvēkam, kas cieš. Arī šajā kontekstā būtu jāsaprot, kāpēc diskusija, kas pēdējā laikā Latvijā uzliesmoja par bēgļiem, skar tieši cilvēkus, kuri tic Kristus vārdiem un kuru sirdsapziņā atskan Kristus vārdi: „Es biju izsalcis un jūs mani nepaēdinājāt.” Tieši tāpēc dažādu konfesiju vadītāji izteicās labvēlīgi par bēgļu uzņemšanu.

Bet, lasot dažus komentārus, man šķiet, lielākā daļa nesaprata, kas iedvesmo kristiešu nostāju pret cilvēku, kas klauvē pie mūsu durvīm. Izsakot šādu nostāju, Baznīca negrib teikt, ka tai neinteresē reālā situācija valstī jeb, ka ticības princips liek aizmirst veselā saprāta principu. Nē, nekādā ziņā kristietis neaizmirst, nevar un nedrīkst izslēgt veselā saprāta principu, lai konkrētā brīdī pareizi saprastu tuvākmīlestības bausli.

Tieši veselais saprāts lika uzdot jautājumus, piemēram, vai mēs Latvijā tiešām nevaram palīdzēt un pabarot 250 cilvēkus? Tieši veselā saprāta vārdā daži aicināja padomāt par slūžām, kas var atvērties, jo 250 cilvēki var būt tikai sākums citiem bēgļiem, kas Latvijā ieradīsies bez ierobežojuma. Viņi saka: pietiek paskatīties uz pirmajiem sešiem mēnešiem Eiropā, jo 224 000 cilvēki jau ir šķērsojuši Vidusjūru. Tas liek domāt, ka mūsu vara līgumu nākotnē var piemērot tā, kā vēlēsies. Piemēram, paplašināt uzņemto cilvēku skaitu pēc 5 - 10 gadiem, jo ir skaidrs, tā saka daudzi, ar to tas nebeigsies.

Citi tāpat veselā saprāta vārdā uzdeva jautājumu – bet par ko tad mēs baidāmies? Jo bēgļu uzņemšana var būt pozitīva iespēja valstij, no kuras pēdējo 25 gadu laikā ir izbraukuši 700 000 cilvēku. Un katru mēnesi turpina izbraukt 2000 cilvēki. Un daži arī tos sauc par bēgļiem. Citi tāpat ar saviem jautājumiem lika padomāt par integrācijas problēmu, ar kuru tik daudzus gadus cīnās un netiek galā ne tikai Latvija, bet arī Rietumeiropa, piemēram, Francija un Anglija.

Citi lika pārdomāt par labo spārnu ekstrēmismu, kas veicina naidu. Daži sacīja, ka nedrīkst aizbildināties ar kultūras atšķirību respektēšanu vai domāt, ka integrācija notiks automātiski, jo pieredze rāda, ka integrācija nenotiek veiksmīgi, ja nav vadošas kultūras. Veidojas geto sistēmas.

Daži uzdeva jautājumu par reliģijas lomu, norādīja uz to kā svarīgu faktoru, kas palīdz cilvēku integrēt valstī. Citi aktualizēja jautājumu par bēgļu biznesu un kontrabandu, kas izmanto citu cilvēku nelaimi un veicina bēgļu plūsmu. Citi vēl jautāja, vai nevarētu prasīt citām islāma valstīm, kurās valda miers, uzņemt cilvēkus, kurus tur varēs labāk integrēt. Un tie ir tikai daži no jautājumiem.

Jautājumu uzdošana ir daļa no mūsu cilvēciskās cieņas, jo esam domājošas būtnes. Lai veicinātu dialoga kultūru, kas nepieciešama arī Latvijā - jo mūsu sabiedrība ir sašķēlusies un bēgļu jautājums arvien vairāk šķeļ Rietumu sabiedrību -, lai izvairītos no naida kultūras un naivas vienaldzības, katram būtu mierīgi jāpadomā, ieklausoties otra cilvēka argumentos, jābūt paškritiskam pret saviem vērtējumiem un atvērtam attīstīt savu pozīciju.

Tāpat arī ticīgs cilvēks nedrīkst šos jautājumus nolikt malā. Tas būtu fideisms, un mēs riskētu pieslieties reliģiskam fundamentālismam vai pseidoreliģijai. Patiess kristietis atcerēsies, ka ticība un prāts ir Dieva dāvana, divi zināšanu spārni, kas ved pie patiesības. Ja izvairāmies no šiem diviem spārniem un patiesības meklēšanu atliekam malā, tad iekrītam ideoloģijā, kas visu noreducē par vienu viedokli un izslēdz patiesības jautājumu. Nekad nedrīkstam aizmirst, ka Kristus mums atgādina augstāko cilvēka mērķi un norāda uz Debesu valstību. „Es esmu dzīvības maize,” lasām šīs dienas Evaņģēlijā. Kristus rūpējas ne tikai par materiālo cilvēku labklājību, bet arī garīgo un reliģisko labklājību. Tieši tāpēc varam skatīties no Debesu redzes punkta, lai pareizi novērtētu mūsu dzīvesveidu un attieksmi pret otru cilvēku.

Atcerēsimies, ka cilvēki, kas ieplūst Eiropā, lielākoties ir ticīgi cilvēki, kuru dzīvēs Dievs ieņem svarīgu lomu. Bet mēs, eiropieši, bieži dzīvojam tā, it kā Dieva nebūtu. Kā varam integrēt cilvēkus, kas ir ticīgi, nedomājot par reliģijas un ticības jautājumu, pakļaujoties tikai patērētājsabiedrības kultam un kalpojot tikai dievam – mamonai? Ekonomiskās vērtības sāk gūt virsroku un atšķiras no vērtībām, kas valdīja Latvijā atmodas laikā, kad bija svarīgi tādi metafiziskie jautājumi kā brīvība, patiesība, piedošana, upuris, savas kultūras vērtība, ģimene, Dievs, cilvēka cieņa. Naudas impērijā pazūd šīs vērtības vai drīzāk, kļūst otršķirīgas. Integrācija var notikt, ja šīs vērtības neaizmirstam. Ja esam garīgi vāji vai tukši, tad skaidrs, ka otrs mums kļūs par draudu, ar kuru ir vieglāk nedraudzēties un viņam nepalīdzēt.

Romas impērija piedzīvoja to pašu. Ieplūda miljoniem cilvēku no citas kultūras. Bet tieši kristīgās vērtības vārdā, vadīti no šīs stiprās identitātes, viņi spēja integrēt šīs kultūras vērtības un veidot jauno pasauli, no kuras piedzima Eiropas kultūra. Šodien mēs varam būt atvērti, bet tā būs auglīga atvērtība, ja identitātes jautājums netiks ignorēts vai relativizēts. Bīskaps Boļeslavs Sloskāns, atgriežoties no Sibīrijas 1933. gadā, atgādināja Latvijai, ka tauta pati sevi iznīcina, ja pagrimst ētiskās un reliģiskās vērtības. Neviens ienaidnieks no ārpuses nevar to izdarīt, ja paši esam garīgi un morāli stipri. To pašu teica Romas imperators Marks Aurēlijs 3.gs., kad senatori baidījās no ģermāņu ciltīm, kas apdraudēja robežas. Aurēlijs sacīja, ka Roma drīzāk sabruks no iekšienes, ja nesekos savām vērtībām. Jānis Pāvils II grāmatā „Atmiņa un identitāte” atgādināja, ka mūsu laikmets pieprasa izkopt atmiņu un identitāti, lai mierīgi ietu pretī nākotnei un varētu ieviest patiesu dialoga kultūru. Kristīgais skatiens uz sabiedrību nav pesimistisks. Tas vienmēr ir cerību pilns un mēģina risināt sabiedrības problēmas. Tas neaizmirst sabiedrību, bet pakāpjas nedaudz augstāk, jo cerība nāk no augšas. „Es esmu dzīvības maize, kas no debesīm nākusi,” atgādina Kristus Latvijai jauno izaicinājumu, kas izriet no globalizācijas, priekšā. Nepietiek ar ideoloģiju, lai tiktu galā ar šiem izaicinājumiem. Mēs to ļoti labi saprotam. Vai tā būtu konservatīvā ideoloģija, kas baidās no jaunā, vai arī progresīvā ideoloģija, saskaņā ar kuru nekas nav ilgstošs un pastāvīgs, bet kas dievina tikai jauno un mainīgo, jeb ekonomiskā ideoloģija, kurā visu var atrisināt pēc ekonomiskām shēmām. Tas ir Rietumeiropas vislielākais kārdinājums. Lietas jāskatās kopumā, daudzpusīgi.

Cilvēks dzīvo no maizes, bet ne tikai. Svētais Augustīns, komentējot Kunga lūgšanas vārdus „Dod mums mūsu dienišķo maizi”, norādīja uz abām nozīmēm. Lai pārvarētu naidu un bailes, ir jāiepazīst sevi. Jāatveras mīlestības Dievam, lai pārveidotos Svētajā Garā un tā kļūtu par garā drosmīgu cilvēku, kas atrod atrisinājumu jebkuru dzīves izaicinājumu priekšā, vadoties pēc taisnīguma, patiesības un mīlestības vērtībām. Mūsu garīgais tukšums, mantkārība un prāta izkopšanas slinkums neļauj šīs zemes vērtības apsvērt mūžīgās dzīves gaismā. Katram uznāk kārdinājums kā pravietim Elijam, kurš tuksnesī vairs negribēja iet tālāk un teica Dievam: „Pietiek, es vairs nevaru.” Bet tad Dieva eņģelis teica: „Celies un ēd, jo ceļš vēl ir garš.”

Kristus šajā Evaņģēlijā atgādina, ka Viņš ir šis ēdiens, ar kuru jābaro sava sirds. Dvēselē Viņš var ienākt tad, ja pieņemam Euharistijas brīnumu. Tad arī neiekritīsim mazdūšībā. Mums slāpst, mēs esam izsalkuši, bet meklējam mierinājumu mākslīgos ēdienos, kas nebaro mūsu dvēseli. Tie atstāj sarūgtinājumu, ilgas pēc jauniem piedzīvojumiem. Ikdienas grūtības var pareizi risināt, ja esam garīgi stipri, atveramies Dieva rokai un ļaujam Viņam palīdzēt nest mūsu dzīves pārbaudījumus, mūsu ģimenes un tautas pārbaudījumus. Sāksim sniegt vispirms roku mūsu tuvākajam, kas cieš Latvijā, kas dzīvo mūsu mājā, blakus dzīvoklī, tad arī atradīsim veidu, kā labāk palīdzēt cilvēkiem, kas klauvē pie mūsu un Eiropas durvīm.

Kas dod, tas arī saņem. Vispirms Dieva svētību. Labestība un līdzjūtība vienmēr atgriežas pie dēvēja. Ja tā būs mūsu pamatstāja, tad arī sapratīsim - gan kristieši, gan nekristieši, ikviens labas gribas cilvēks savā sirdsapziņā, kā labāk rīkoties prātīgi un kristīgi šodien un nākotnē, lai Dievs patiešām svētītu Latviju. 

Atpakaļ uz sadaļu "Solidaritāte"