Šodienas datums: 23.10.2017  |  Vārda dienas: Daina, Dainida, Dainis

Sports

Augstāk. Tālāk. Stiprāk.

Šī vasara ir ārkārtīgi bagāta ar dažādiem pasākumiem. Spēj tik izvēlēties, ko apmeklēt! Eiropas čempionāts futbolā Francijā, Pasaules Jauniešu dienas Krakovā, Vasaras olimpiskās spēles Riodežaneiro.

Nesen visa katoliskā pasaule bija pievērsusies Krakovai, kur simtiem tūkstošu, pat miljoniem svētceļnieku bija pulcējušies, lai kopā svinētu ticības svētkus. Šonedēļ visa pasaule, tajā skaitā katoļi un citi kristieši, vērsīs savus skatienus otrpus okeānam, kur notiks 31. vasaras olimpiskās spēles. Ārkārtīgi nozīmīgs pasākums, kurš reti kuru atstāj vienaldzīgu. Pasākuma nozīmi katoliskajā vidē izceļ arī fakts, ka pāvesta augusta lūgšanu nodoms ir veltīts sportam. “Lai sports kļūst par iespēju brālīgai tautu sadraudzībai un stiprina mieru pasaulē!

Šajā saitē var apskatīt pāvesta videouzrunu, kur viņš mudina visus pievienoties šim lūgšanu nodomam:
https://www.youtube.com/watch?v=OMfsnLsekQU

Tāpat arī 3. augusta Vispārējās audiences noslēgumā pāvests Francisks pievērsās gaidāmajām olimpiskajām spēlēm: "Es vēlos sūtīt īpaši siltu sveicienu brazīliešiem, īpaši Riodežaneiro pilsētai, kas izmitina atlētus un kaislīgus fanus no visas pasaules, kuri ieradušies uz olimpiskajām spēlēm. Pasaulē, kura ir izslāpusi pēc miera, tolerances un samierināšanas, es ceru, ka olimpisko spēļu gars iedvesmos visus – dalībniekus un skatītājus - izcīnīt “labo cīņu” un pabeigt sacensības kopā (sal. 2 Tim 4:7-8), ilgojoties iegūt kā balvu nevis medaļu, bet kaut ko daudz vērtīgāku: tādas civilizācijas celšanu, kurā valda solidaritāte un kas ir balstīta atziņā, ka mēs visi esam viena cilvēku ģimene, neskatoties uz kultūras, ādas krāsas vai reliģijas atšķirībām. Un brazīliešiem, kuri ar savu prieku un raksturīgo viesmīlību ir noorganizējuši “Sporta svētkus”, es ceru, ka šī būs iespēja pārvarēt grūtos brīžus un uzņemties saistības darboties kā komandai, lai celtu vēl taisnīgāku un drošāku valsti, kas paļaujas uz cerības un prieka pilnu nākotni. Lai Dievs jūs visus svētī!"

Kas sportam kopīgs ar ticību?

Pieļauju, ka ne vienam vien ir ienācis prātā uzdot šo jautājumu: Kāds gan sportam sakars ar manu ticību? Šeit vēlos atgādināt svarīgu mūsu ticības atziņu, ka mūsu ikdienas dzīve nav atdalāma no mūsu ticības dzīves. Es nevaru reizē būt kristietis, kad lūdzos vai apmeklēju baznīcu, bet ikdienā tāds nebūt. Es esmu kristietis – Dieva bērns arī, kad maksāju rēķinus, kad ēdu, kad strādāju, kad atpūšos, skatos televizoru un, jā, arī kad sportoju vai fanoju par mīļāko komandu vai atlētu.

Apustulis Pāvils reiz atēniešiem teica: “Jo Viņā [Dievā] mēs dzīvojam un kustamies, un esam” (Apd 17, 28), tātad arī sportojam. Patiesībā sportam ir daudz kā kopīga ar Evaņģēlijā atrodamām vērtībām. Atsauces uz sporta vērtībām mēs redzam jau pašos Svētajos Rakstos. Piemēram, apustulis Pāvils vēstulē Korintas draudzei garīgās dzīves ceļu salīdzina ar antīkajām olimpiskajām spēlēm (sal. 1 Kor 9: 24 – 25). Tāpat līdzīgus salīdzinājumus atrodam 2. vēstulē Timotejam, vēstulē ebrejiem un citur.

Ko tad sports mums atklāj no Evaņģēlija?

Vairākas lietas. Pāvests Benedikts XVI 2010. gadā, pieņemot audiencē slēpošanas instruktorus, sacīja, ka sports “var kļūt par cilvēcisko un kristīgo vērību skolu”.

Kā pirmo vēlos izcelt satikšanos. Evaņģēlijs mūs vienmēr mudina būt kopā, iet vienam pie otra, nenoslēgties sevī. To pēdējā laikā varam arī arvien biežāk dzirdēt pāvestu mācībā, kura atgādina, ka ticība patiesi var tikt izdzīvota tikai esot starp citiem cilvēkiem. Sports ir viens no līdzekļiem, kas saved cilvēkus kopā. Paraugieties, piemēram, kādā no šī gada Eiropas čempionāta futbolā ierakstiem; ko jūs tur redzat? Dažādu rasu un tautu sportistus. Ap viņiem sapulcējies pilns stadions ar tikpat dažādiem faniem, kuri sanākuši just līdzi un atbalstīt Eiropas labākos futbolistus. Tie, kas paši ir piedalījušies/piedalās sporta sacensībās, vai dodas atbalstīt sportistus, sapratīs, par ko es rakstu – tā ir neaizmirstama kopības sajūta, kas ļauj piedzīvot ļoti intensīvas emocijas.

Piemēram, es pats, piedaloties dažādos skrējienos, esmu sajutis zināmu saikni ar citiem skrējējiem man apkārt. Mūs vieno skriešana. Mēs atklājam viens otra tempu. Ar savu klātbūtni mēs mudinām viens otru trenēties tālāk un uzrādīt arvien labākus rezultātus. Es varbūt nekad dzīvē šo cilvēku neesmu iepriekš saticis, bet šodien šeit, šajā trasē mēs skrienam kopā. Skrienot trasē ilgāku laiku, mēģinot vienam otru pārspēt, šī saikne nostiprinās. Ir kāds, kas ar savu klātbūtni vien tevi motivē neapstāties, turpināt cīnīties un nepadoties. Tu vienkārši negribi pieļaut, ka tu apstājies, bet viņš vai viņa turpinās skriet un pārspēs tevi. Ir interesanti vērot kā sveši cilvēki viens otru apsveic finišā vai arī pa ceļam viens otru uzmundrina skriet tālāk.

Vēl vairāk šo kopību var piedzīvot komandu spēlēs. Pāvests Francisks 2013. gadā, uzrunājot regbistus, kas ciemojās Vatikānā, sacīja: “Regbijā katrs skrien uz mērķi. (..) Šie centieni ir nogurdinoši un pieprasa veltīšanos un cīņu, bet svarīgi ir neskriet vienam. Lai sasniegtu mērķi, mums jāskrien kopā, bumba tiek piespēlēta no rokas rokā un mēs virzāmies uz priekšu kopā, līdz sasniedzam mērķi. Un tad mēs svinam!

Tātad viena lieta, ko sports mums atgādina no Evaņģēlija patiesībām, ir satikšanās prieks. Otra lieta ir mērķis. Pāvests Francisks tajā pašā uzrunā regbistiem sacīja: “šis vārds [mērķis] ir tik skaists un svarīgs, tas liek domāt par dzīvi, jo mūsu dzīves ved pretī mērķim.

Kāpēc sports aizrauj tik daudz cilvēku? Jo ir nosprausts mērķis, uz kuru visi tiecas. Un ir interesanti kurš šo mērķi sasniegs, kurš būs precīzāks, ātrāks, tehniskāks. Tāpat arī mūsu dzīvē ir svarīgi, ka mēs zinām kāds ir mūsu dzīves mērķis. Kāpēc Dievs mani šeit ir ielicis? Kas man ir jāsasniedz? Kādi ir spēles noteikumi? Kad tu zini mērķi, tev ir cītīgi jātrenējas. Tāpat arī attiecībā uz dzīves mērķa sasniegšanu tev ir cītīgi jāstrādā, jāpilnveidojas, jācīnās, lai izpildītu savu misiju. Tiklīdz saproti, ka esi sasniedzis savu mērķi, vai zini, ka esi uz pareizā ceļa, tu kļūsti laimīgs, jo, līdzīgi kā sportā, mērķa sasniegšana sniedz gandarījumu.

Un jo grūtāk šo mērķi sasniegt, jo lielāks gandarījums. Manuprāt, īpaši izcilu piemēru ceļā uz mērķi mums rāda paraolimpieši. Tie ir sportisti, kuri, neskatoties uz to, ka ir ar īpašām vajadzībām – trūkst kāda ķermeņa daļa, piesaistīti ratiņkrēslam, tomēr spēj sasniegt izcilus rezultātus. Visu cieņu šo sieviešu un vīriešu priekšā, kuri izmanto katru iespēju, ko dod dzīve. Paraolimpiskās spēles sekos pēc olimpiskajām spēlēm septembrī. Mudinu atbalstīt arī šos sportistus, kuri dosies pārstāvēt Latviju.

Satikšanās un mērķis – divi kristietībā būtiski jēdzieni. Kā trešo varam izcelt treniņu. Jau minējām apustuļa Pāvila salīdzinājumu, ka pieaugšana tikumos ir kā treniņš, kas palīdz sasniegt mērķi (sal. 1 Kor 9: 25). Pasaules jauniešu dienu vigīlijā Rio pāvests Francisks uzrunāja svētceļniekus, stāstot par trim laukumiem, kur viens no tiem ir treniņlaukums. Viņš norādīja uz brazīliešu kaislību uz futbolu, norādīja uz to, cik futbolistiem cītīgi jātrenējas, lai iegūtu Pasaules kausu. “Jēzus piedāvā kaut ko vērtīgāku par Pasaules kausu”, teica pāvests, “Jēzus mums piedāvā kaut ko lielāku par Pasaules kausu, Viņš mums piedāvā auglīgas dzīves iespēju, laimīgu dzīvi; Viņš mums arī piedāvā nākotni kopā ar Viņu, nebeidzamu nākotni, mūžīgu dzīvi”. Lai saņemtu šo Jēzus balvu, mums ir jābūt formā, mums pēc tās jātiecas. Kā galveno treniņa līdzekli pāvests minēja lūgšanu. Vai es runāju ar Jēzu? Vai es lūdzos?

Kā galvenie tikumi, kas nepieciešami sportā, būtu izceļami šādi: harmonija, lojalitāte, draudzība un dialogs, solidaritāte, tāpat arī neatlaidība, askēze un gribasspēks, apdomība un drosme. Tie noteikti ir tikumi, kuri noder arī kristietim ticības dzīvē. Neaizmirsīsim arī sportistu askēzi, kas mums, kristiešiem, atgādina par atteikšanos no dažādām blakus lietām, lai vairāk veltītu uzmanību mūsu mērķim – mūžīgai dzīvei ar Dievu.

Lūk, šādas trīs lietas mums atgādina sports: kopība, mērķis, treniņš. Centīsimies saskatīt šīs vērtības olimpisko spēļu laikā Rio. Lai patīkama skatīšanās un prieks par labu sportu.

P.S. Interesanti, ka saskaņā ar Vikipēdijas datiem olimpisko spēļu moto Citius, Altius, Fortius, (Augstāk, Tālāk, Stiprāk) olimpisko spēļu aizsācējs Pjērs de Kubertēns (Pierre de Coubertin) ir aizņēmies no sava drauga dominikāņu priestera Anrī Didona (Henri Didon OP), kurš ir bijis liels sporta cienītājs. Savukārt olimpisko spēļu kredo “Svarīgākais nav uzvarēt, bet piedalīties, tāpat kā dzīvē svarīgākais ir nevis uzvara, bet cīņa. Nav svarīgi, ka esi sakauts, svarīgi, ka esi labi cīnījies” Pjērs de Kubertēns aizguva no sprediķa, kuru Londonas olimpiādē 1908. gadā teica kāds bīskaps no Pensilvānijas.

P.P.S. Lai arī cik sports nebūtu aizraujošs un cik daudz tas mums neatgādinātu no Evaņģēlija, tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka sports nav pašmērķis, bet tikai līdzeklis ceļā uz daudz augstāku mērķi – mūžīgo dzīvi kopā ar Dievu.

Pr. Pēteris Skudra