Šodienas datums: 20.08.2017  |  Vārda dienas: Bernhards, Boriss

Kas ir svētceļojums?

Kas ir svētceļojums? 

Svētceļojums jau no seniem laikiem simbolizē cilvēka dziļākos Dieva meklējumus un ilgas pēc atjaunotas dzīves. Svētceļojums ir īpašs gandarījuma veids, kur panesot ceļa grūtības un uz laiku aizmirstot ikdienu tiek dzīvota intensīva lūgšanu un pārdomu garīgā dzīve. Svētceļojums nav pārgājiens vai atpūta, tas ir dažādu pārdzīvojumu, jā, arī piedzīvojumu pilns laiks, kurā cilvēks atklāj sevi no jauna, atrod atbildes uz daudziem jautājumiem un atklāj savas turpmākās dzīves aicinājumu. Svētceļojums, kas iesākas šajā dzīvē simbolizē mūsu ikviena svētceļojumu uz debesu Tēva mājām mūžībā.

Kādi ir svētceļošanas veidi? 

Uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem 15.augustā Aglonā var svētceļot dažādos veidos. Visvienkāršākais ir ar automašīnu vai autobusu. Šādu svētceļojuma veidu izvēlas lielākā daļa svētceļnieku, jo ne visi var atļauties veltīt vairākas dienas ceļā. Tomēr ir arī svētceļnieki, kas dodas ar velosipēdiem un vēl daļa, kas iet kājām. No tuvākajām vietām, kā Daugavpils, Rēzekne un citām vietām Latgalē, svētceļnieki iet tikai vienu vai dažas dienas. Ir cilvēki, kas svētceļo pa vienam, divatā vai nelielās grupiņās. Šādus svētceļojumus ir viegli noorganizēt, jo tas neprasa papildus izdevumus un organizēšanu. Cilvēki sarunā naktsmājas pie paziņām vai nakšņo teltīs.
Tomēr no Liepājas, Rīgas un citām Latvijas vietām uz Aglonu ir nepieciešams doties vienu, divas un pat trīs nedēļas (no Liepājas). Tādēļ svētceļnieki pulcējas grupās, kurām ir savs vadītājs, organizatoru grupa, pavadošais transports, pavāri un arī kārtības noteikumi, kuri ir jārespektē.

Kāda ir svētceļojuma norise, dodoties uz Aglonu?

Svētceļojuma dienas kārtība ir kā rekolekcijas jeb garīgie vingrinājumi. Parasti katru dienu ir Svētā Mise, rīta un vakara lūgšanas, var būt arī konferences par garīgām tēmām. Pa vidu ir garīgo dziesmu dziedājumi un soļošana. Dienā parasti svētceļnieki noiet no 15-35 km. Virs 30 km skaitās jau samērā liels gabals. Parasti iet 3-4 km, tad apstājas atpūtai. Dienas vidū ēd pusdienas. Vēlos uzsvērt, ka svētceļojums nav tūrisma pārgājiens, tādēļ ir jāievēro pieklājība apģērbā un jācenšas ar cieņu un rūpību izturēties pret apkārtējo vidi, kurā uzturamies – nemēslot aiz sevis; arī skolās, kurās mūs uzņem, ar lielu viesmīlību aiz sevis atstāt priekšzīmīgu kārtību. Pēc svētceļniekiem spriež par visu Baznīcu un kristiešiem, un diemžēl šo 25 gadu laikā ne vienmēr svētceļnieki ir bijuši labs piemērs, kādiem ir jābūt kristiešiem. Svētceļojumos mēdz līdzi iet arī garīdznieks, tādēļ svētceļojumu laikā ir iespēja neformālā gaisotnē uzdot viņam jautājumus, izsūdzēt grēkus un pieņemt savai dzīvei svarīgus un fundamentālus jautājumus. Vakaros parasti ir tematiskas tikšanās vai nu pie ugunskura, vai tāpat skolās. Ļoti būtiski autovadītājiem, kuri uz ceļa ierauga svētceļnieku grupu, samazināt ātrumu un respektēt to, ka grupās iet arī mazi bērni, kas bieži vien aiz noguruma nespēj būt uzmanīgi un tādējādi var radīt avārijas situācijas. Aglonā svētceļnieki parastu ienāk vai nu 13. vai 14. augustā. Pēdējā laikā ir parādījusies tendence svētceļniekiem ienākt jau 12. augustā, jo svētki Aglonā sākas jau krietni agrāk par 15. augustu, piedāvājot plašu programmu gan ģimenēm gan jauniešiem.

Kas katru gadu cilvēkus mudina doties svētceļojumā kājām uz Aglonu?

Šķiet, uz šo jautājumu katrs no svētceļniekiem atbildētu atšķirīgi. Vienam tas ir laiks kopā ar draugiem, citam upuris par ģimeni, vēl kādam laiks attiecību atjaunošanai ar Dievu. Viena no daudzām lietām, kas vieno, ir ceļš, kā arī gala mērķis – Aglonas Dievmāte. 

Ko svētceļojums dod manai dzīvei?

Nevar būt tā, ka es noeju svētceļojumu, iepriekš tam rūpīgi sagatavojies, un atgriežos mājās, lai atkal turpinātu ierasto dzīvi, kuru biju pārtraucis uz svētceļojuma laiku. Svētceļojums nav tikai konkrētajam laika posmam. Tas ir laiks, kurā tiek dota iespēja intensīvā veidā sagatavoties nākamajam dzīves posmam, jo svētceļojumā var mācīties atbildēt Dievam uz Viņa aicinājumiem, tā ir iespēja kļūt labākam, iegūt tikumus, kuriem nākotnē ir jāaug.

Svētceļojums ir īss laika posms – kā visas dzīves koncentrāts, kurā cilvēks kā dāvanu saņem no visa pa nelielai devai. Tur ir gan prieks, gan grūtības, gan ciešanas, gan mierinājums. To, ko visas dzīves garumā saņemam pakāpeniski, svētceļojumā izdzīvojam ik pēc stundas, ik uz soļa. Taču žēlastība ir tik liela, tik varena, kā labvēlīga iespēja, lai daudz dziļāk izprastu Kunga klātbūtni.

Brīnumi notiek un tie ir reāli. Jēzus tuvojas katram individuāli un katru uzrunā tā, lai tiktu uzklausīts. Vienu dziedinot, citu mierinot, trešo pamācot. Nekas nav mainījies kopš diviem tūkstošiem gadu. Tāpat kā Jēzus to darīja toreiz, tāpat Viņš to dara arī šodien. Viņš ir ar ikvienu, un ikviens var mēģināt būt ar Viņu.

Starp diviem kristiešiem norisinājās saruna. Viens teicās iet svētceļojumā, gandarot par saviem grēkiem, savukārt otrs viņam ieteica nepārpūlēties, meklējot grūtības, jo tās Dievs pienesīs katru dienu pats personīgi. Un tā ir patiesība. Nereti cilvēks, meklējot smagas nastas Dievam par godu, ir tik ļoti zem tām salīcis, ka nespēj pacelt acis uz augšu, lai redzētu, ko Dievs dāvina. Tādā situācijā Dievam nav iespējas iespraukties cilvēka sirdī, lai nestu tur savu gaismu. Garīgā dzīve ir jākopj ar mīlestību un lēnprātību, iepazīstot sevi Dieva priekšā un tos, kurus Dievs dod par draugiem.

Tas viss ir un notiek ar mums svētceļojuma laikā. Bet kas pēc tam? Svētceļojums ir kā vārti uz dzīvi, kura gaida mūs tur, ikdienā - darbā, mājās, studijās utt. Ikviens no svētceļniekiem atgriežas savās ierastajās gaitās un ikvienam vajadzētu apņemties vismaz vienu tādu lietu, kas palīdzētu saglabāt iekšēju sakārtotību, harmoniju, dzīvas attiecības ar Dievu arī pēc svētceļojuma. Jēzus saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jņ 14,6) Ar šiem vārdiem Kungs aicina būt drošiem, nebaidīties arī ikdienā atrast laiku lūgšanai, kaut vai īsai, bet uzticīgai. Esam ceļā, tikai tagad tas ir citādāks – tas vairs nav tik intensīvs, tajā vairs nav līdzās kāds, kas ik rītu, vakaru un dienas vidū sasauc uz kopīgo lūgšanu. Tāpēc pašam ir jāatrod, pat savā veidā jāizcīna laiks Dievam. Tādā veidā tiks īstenota konkrētā atbilde Dievam, kurš mūs ir radījis un aicina būt par Viņa bērnu.

Materiāls sagatavots, izmantojot pr. Ilmāra Tolstova rakstu "Svētceļojumi uz Aglonu (praktiskās norādes)" un m. Brigitas SJE "Pārdomas par svētceļojumu..."