Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Svētceļojums

Kas jādara pēc svētceļojuma?

Aizkraukles draudzes vikārs, priesteris Pēteris Skudra iesaka trīs lietas, ko darīt, lai nepazaudētu svētceļojumā iegūtos augļus. Lai ikdienas steigā savu garīgo dzīvi koncentrētu uz Jēzu, pirmkārt, nepieciešams garīgais vadītājs. Otrkārt, jāuztur regulāra lūgšanu dzīve. Treškārt, jāiesaistās Baznīcas dzīvē.

Kā atrast savu garīgo vadītāju?
Ir jālūdz Dievs, lai sūta garīgo vadītāju. Tas var būt priesteris vai klostermāsa, vai vienkārši kristīgs cilvēks draudzē, kuram ir liela pieredze un gudrība, kam ir pastāvīga lūgšanu un sakramentālā dzīve.

Kā atpazīt, ka Dievs grib dot tieši šo cilvēku?
Sākumā vajag vienkārši skatīties, vai psiholoģiski šie cilvēki sader un viņiem veidojas dialogs. Tas nenozīmē, ka garīgajam vadītājam vienmēr vajag glaudīt pa spalvai. Parasti pēc pirmajām sarunām tas kļūst skaidrs. Ne vienmēr uzreiz ir jāpārrunā garīgi temati, svarīgi ir vienkārši tāpat parunāties. Un saprast, vai mana sirds atsaucas uz to, ko šis cilvēks saka. Un, otrkārt, lūgšanā jāizvēlas šo cilvēku. Tas nebūs viegli. Piemēram, Avilas Terēzei tas prasīja vairākus gadus, kamēr atrada labu garīgo vadītāju.

Ko tu saproti ar lūgšanu dzīvi? Kas ir nepieciešams labam turpinājumam pēc svētceļojuma?
Tā ir attiecību uzturēšana, līdzīgi kā ar draugiem – esam bijuši nometnē, kur iepazinām jaunus draugus, ar kuriem daudz esam darījuši kopā. Lai uzturētu un padziļinātu šīs attiecības, lai tuvāk iepazītu cilvēku, jāturpina sazināties facebook vai skaipā. Līdzīgi ir ar lūgšanu dzīvi –svētceļojuma laikā esam bijuši intensīvā kontaktā ar Dievu, centušies saklausīt Dieva balsi, ko Viņš saka. Svarīgi, lai mēs uzturam kontaktu ar Viņu arī turpmāk un iepazīstam Viņu arvien vairāk. Dievs ir bezgalīgs, tur būs daudz ko iepazīt. Viens svētceļojums tam ir par mazu.
Nepieciešams ikdienā atrast konkrētu laiku lūgšanai. Piemēram, es vasarā, braucot uz darbu, lūdzos Rožukroņa daļu. Tā es svētdarīju savu ikdienu un darbu. Tās var būt 10 – 15 minūtes pirms gulētiešanas, kuru laikā es cenšos izvērtēt aizvadīto dienu, pēc jezuītu ieteikuma cenšos saprast, kur Dievs ir bijis šai dienā, ko Viņš vēlas man pateikt. Veicot kādus darbus, es paceļu acis uz Dievu un pasaku kādu īsu lūgšanu. Tas ir kā draugam aizsūtīt īsziņu, man nav laika piezvanīt, bet īsziņa nozīmē, ka es atceros par viņu. Tā saucamās šautru lūgšanas. Tas var būt viens vārds: Jēzu!
Protams, svarīgi ir arī Svētie Raksti un Katoļu Baznīcas katehisms. To var apvienot ar izvērtēšanu. Es izlasu kādu nodaļu no Bībeles vai Katehisma un tā gaismā izvērtēju savu dienu. Ieklausos Dieva Vārdā un Baznīcas mācībā un cenšos atklāt, kā tas manī rezonē, kādus secinājumus tas man liek izdarīt. 

Un kā ar iesaistīšanos Baznīcā?
Protams, ir manas personīgās attiecības ar Dievu, kas ir ļoti būtiskas un kurās ir garīgais pavadonis, kurš man palīdz tās veidot. Bet ir svarīgi, ka mēs izjūtam atbildību arī citu cilvēku priekšā. Mēs esam sociālas būtnes. Mūsu attiecības ar Dievu kļūst pilnīgas tikai tad, kad mēs tās veidojam arī ar citiem cilvēkiem. Līdzīgi kā Radīšanas stāstā, kur Ādamam ir pilnīga harmonija ar dabu, sevi, ideālas attiecības ar Dievu, tomēr kaut kā pietrūkst. Tikai tajā brīdī, kad tiek radīta Ieva, kad Ādamam ir otrs cilvēks, ar ko dalīties, veidot attiecības, pasaule kļūst ļoti laba. Tāpēc draudze vai lūgšanu grupa, vai kāda labdarības kustība, piemēram, „Caritas”, jebkas, kas draudzē notiek, ir labs veids, kā dalīties ar to, ko Dievs man dod personīgajās attiecībās.

Ingrīda Lisenkova. Katoļu Baznīcas Vēstnesis, 2014. gada 23. augusts