Šodienas datums: 21.10.2017  |  Vārda dienas: Severīns, Urzula

Svētceļnieku pieredzes stāsti

Vēl aizvadītā gada pēdējā mēnesī Jēkabpils Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas draudzes locekļi devās svētceļojumā, apciemojot 13 dievnamus. Ceļojuma iespaidos dalās draudzes loceklis un viens no svētceļniekiem Aleksandrs Vaivods.

Sākums

Pēc rīta dievkalpojuma mēs - 61 svētceļnieks - dodamies ceļā. Ceļojumu  vada mūsu prāvests Viktors Siļčonoks. Savukārt pie autobusa stūres ir draudzes aktīvs loceklis Valerijs. Tas rada stabilitātes sajūtu  – visi esam savējie. Noskaitām lūgšanu, piesaucam Vissvētākās Jaunavas Marijas un ceļotāju aizbildņa Kristofera palīdzību un dodamies ceļā.

Tuvojoties Līvāniem, pirmajam no ceļojuma mērķiem, klausāmies ziņas par baznīcas, kura celta 1861. gadā, tapšanas vēsturi, par prāvestiem, kas tur kalpojuši, par karu nodarītajiem postījumiem.  Pie Līvānu baznīcas, kas veltīta Svētā erceņģeļa Miķeļa godam, ar prieku redzam patīkamas pārmaiņas. Ēka renovēta, gaumīgi pārkrāsota, nomainīti logi, jumts, jaunā draudzes māja arī jau ar jumtu. Baznīcas ēkai pieskaņots dārza žogs.

Mūs sagaida prāvests Juris Zarāns, kura seja izstaro prieku. Viņš pastāsta par veiktajiem remontdarbiem, par apsildāmo grīdu, par to, ka visu laiku nācies paļauties tikai uz  pašu savāktiem līdzekļiem, kaut arī projektus rakstījuši vienu pēc otra, jo baznīca ir kultūrvēstures piemineklis. Kad cerības jau bija zudušas, daļa līdzekļu tomēr tika piešķirta.

Baznīcā ir mūsdienīgs presbitērijs, ierīkota kapela Vissvētākās Jaunavas Marijas godam.  Ir statīvi, kur dievlūdzēji var  novietot svecītes, katlumāja ir ar automatizēto vadību un tajā izmanto ekoloģisko kurināmo – granulas. Ierīkots stends par priesteriem, kas šeit kalpojuši  un kas nākuši no Līvānu draudzes.  Pēc ciemošanās atvadāmies ar baznīcas titulam atbilstošu dziesmu - par ercenģeli Miķeli.

Daugavas krastā

Nākamā pietura ir nelielā un tā sauktā  Madaliņas baznīca pašā Daugavas krastā. Tā būvēta vēl cara laikos vietā, kur ir katoļu kapsēta, jo tad cara ierēdņiem bijusi nepatika pret  katoļiem un zemi jaunbūvei negribējuši dot. Vasarā, ceļā uz Aglonu, posmā starp Dunavu un Nīcgali, šī Marijas Magdalēnas baznīca mums  bija viesmīlīga atelpas vieta ar iespēju papildināt ūdens krājumus no svētavota un laipnās saimnieces nostāstiem. Arī šoreiz viņa pastāsta jaunumus - nupat ir veikts remonts, saņemot Eiropas līdzfinansējumu. Svaigs, gaišs krāsojums, jauni sānu altāri. Nelielajai baznīcai cildenumu piešķir gludais bruģa klājums ārpusē pie fasādes, kuru rotā ieejas durvis ar Alfa un Omega rokturiem. Gaumīgais dārza žodziņš ar fasādes kopu zināmā mērā atgādina āra altāri. Skaista ir baznīca, bet saimniece nopūšas, ka draudze sarūk, dievkalpojumi ir tikai divas reizes nedēļā, tāpēc jādzīvo paļāvībā par draudzes nākotni.

Esam nonākuši līdz Nīcgales baznīcai, kas Daugavas krastā celta 1863. gadā. Tā veltīta Dievmātes godam. Baznīcas īpatnība ir tā, ka tā būvēta bez kolonnām, tāpēc tā ir salīdzinoši šaura, ar augstākām sānu sienām un logiem, kas dod vairāk gaismas. Te augustā, mūsu svētceļojuma laikā, Svēto Misi celebrēja  mūsu prāvests.

Draudzes saimniece pastāstīja, ka te 40 gadus kalpojis prāvests  Antons Geriņš, kas tagad apbedīts  baznīcas dārzā. Cēlies no  ļoti mazturīgiem ļaudīm, jau  no bērnības sapņojis par kalpošanu Dievam, kā arī par “ baltu putru un  baltu  gultu”. Prātā ienāk doma par to, cik smagi bija laiki, ka pat balta putra varēja būt cilvēka sapnis. Tāpēc varbūt šodien gausties nav pieklājīgi? Ņemot vērā, ka šodien baznīcā notiks bēres, nodziedam “mūžīgo mieru” par aizgājēju un dodamies tālāk.   

Pāris kilometru attālumā jau ir mūsu nākamais ceļa mērķis - krāšņā Līksnas Vissvētākās Jēzus Sirds baznīca. Tā celta neogotikas stilā, iesvētīta 1913. gadā. Tai ir iespaidīgi katedrāles cienīgi izmēri - 30x17 m. Divi slaidi torņi iesniedzas debesīs.  Kolonu un velvju ķieģeļveida  dekoratīvais “kantējums” dara telpu krāšņu un svinīgu. Apkārt dievnamam plašs dārzs, ko ieslēdz sarkans ķieģeļu žogs. Viss kopā veido iespaidīgu ansambli. Viena no mūsu svētceļniecēm pat teic, ka viņa jau 50 gadus esot sapņojusi pabūt Līksnas baznīcā, un tagad viņa jūtas iepriecināta un gandarīta par redzēto.

Daugavpilī

Tagad esam ceļā uz Daugavpili. Lūk, Daugavpils tirgus, tramvaja sliedes, ieeja baznīcas pagalmā. Kas tad tas?!  Vai neesam nokļuvuši Romas Svētā  Pētera bazilikā? Nē, tā ir Svētā Pētera ķēdēs baznīca.  Kas tās par ķēdēm?  Daugavpilī ražo pievadķēdes, taču svētais Pēteris nav saistīts ar ķēžu biznesu, bet gan ar to, ka pārdabiski tika atbrīvots no važām, kurās tika iekalts Kristus dēļ. Izrādās, ka 1975. gadā toreizējā  okupācijas vara bija plānojusi baznīcu iznīcināt un tās vietā izveidot tirgus placi. Toreiz  pārdabiskie glābšanas  spēki nāca no pāvesta  Pāvila VI, kurš, tiekoties ar Krievijas  valstsvīru Nikolaju Podgorniju, panāca baznīcas glābšanu.

Baznīcā mūs draudzīgi uzņem prāvests  Valerijs Olševskis, viņš pastāsta, ka baznīca, kas uzcelta 1848. gadā, var uzņemt 1500 dievlūdzēju. Kopīgi nofotografējāmies uz galvenā altāra fona un dodamies apskatīt salīdzinoši jauno baznīcu Daugavpilī, Forštatē. To Jēzus Sirds godam  2006. gadā konsekrēja  bīskaps Jānis Bulis.

Baznīca ir plaša, gaiša, ar mūsdienīgām vienkāršām  “formām”. Prezbitērijā pie sienas koka krusts, bet altāris pietuvināts dievlūdzējiem.  Baznīcu apkalpo mariāņu tēvi. No baznīcas atvadāmies ar dziesmu “Tavai sirdij godu dodam”.

Daugavpilī apskatām arī 1889. gadā celto Grīvas baznīcu, kas veltīta Dievmātes godam . Tā ir  arī mūsu prāvesta bērnības un agrās jaunības gadu baznīca. Mūs sagaida dekāns Arnolds  Olehno, pastāsta par baznīcu un uzdāvina  novennu priestera un mocekļa Vladislava Litavnieka godam. Ievadtekstā lasām priestera Jāzepa Lapkovska aicinošos vārdus: “Kāpēc cilvēki caur viņa (Vladislava) aizbildniecību nelūdz no Dieva žēlastības? Viņš varētu daudz ko palīdzēt!” Izrādās, šo pamudinājumu priestera brālim vīzijā izteicis pats Vladislavs Litavnieks.

Jau agrāk biju  lasījis  par V. Litavnieka dzīvi un mocekļa nāvi. Viņš atklāti no kanceles esot teicis, ka  čekistu vara ir muļķīga, netaisnīga, ka tai nav jāklausa. Apcietināts. Nomocīts. Pēc aculiecinieku stāstītā, uz  mirušā miesas ir bijuši  tādi spīdzināšanas radīti bojājumi, kuru aprakstu bez drebuļiem nevar lasīt. Var tikai iedomāties, ka spīdzinātāji ir gribējuši piespiest Litavnieku  padoties, bet tā arī nav varējuši. Apbedīts viņš  Višķu baznīcas  dārzā.

Kā pēdējo Daugavpilī apmeklējam 1905. gadā uzcelto Dievmātes Bezvainīgās ieņemšanas baznīcu tā dēvētajā baznīcu pakalnā, kur ir arī citu konfesiju dievnami.  Ja tikko vēl bijām tikpat kā Romā, tad tagad esam tikpat kā Aglonā, jo baznīca ļoti atgādina Aglonas baziliku. Mūs uzņem  priesteris  Juris Mukāns, pastāsta par baznīcu. Pēc baznīcas apskates atvadāmies ar dziesmu “Sveika jūras zvaigzne”.

Ceļā uz apsolīto zemi

Te mums gadījās  misēklis ar aizmirstām mantām, bet laikam mūs modri vēroja svetais Antonijs un neļāva nekam pazust, jo, kad, nobraukuši labu gabalu, griezāmies atpakaļ meklēt  pazudušo, visu atradām un nezaudējām optimistisko noti. Taču, minēto misēkļu dēļ, Višķu baznīcu sasniedzām vēlāk par norunāto laiku un tāpēc  no šķeltiem akmeņiem celto dievnamu skatījām tikai no ārpuses. Pabijām arī pie Vladislava Litavnieka pieminekļa. 

Tagad ierodamies “apsolītajā zemē” Aglonā, kur nevis piens un medus, bet kāposti un plovs mūs sagaida. Patiesībā mūs sagaidīja priesteris Daumants Obrickis un saimnieces, kas mūs garšīgi paēdināja. Notika koncerts, tāpēc ļoti disciplinēti un šaurā ķēdītē prāvests  mūs aizvadīja pie  Dievmātes svētbildes. Pēc tam no svētavota pasmēlāmies ūdeni un devāmies ceļā uz Preiļiem.

Ceļā uz mājām

Preiļos mūs sagaidīja dekāns Jānis Stepiņš, te baznīcas dārzā apskatījām pieminekli komunistiskā terora upuriem un devāmies tālāk uz Atašieni, kuru apkalpo prāvests Viktors Naglis. Pēc īsas viesošanās sēžamies autobusā un ierodamies  pēdējā, ja neskaita savējo, “stacijā” - Krustpils jaunajā  baznīcā, kurā, kā noskaidrojām, daži no mums vēl nebija bijuši. Prāvests V. Naglis pastāsta, ka baznīca  uzcelta  2004. gadā . Bīskaps  J. Bulis to konsekrēja  Vissvētākās Trīsvienības godam. Baznīcas interjers veidots mūsdienīgi, vienkārši, skaisti.

Turpinājumā V. Naglis vēl pastāsta par savu ceļu uz priesterību. Izrādās, ka būtisku pavērsienu galīgā lēmuma pieņemšanā  ir devusi pāvesta Jāņa Pāvila II tiešā pieskārienā dotā  svētība personīgi viņam Doma baznīcā, kad pāvests apmeklēja Latviju.

Pēc sarunas mūsu ērģelniece, Jēkabpils Goda pilsone, Anna Korņejeva uz ērģelēm izpilda un mēs dziedam:  “Vēl reizi vakarā mēs sūtam”. Atvadāmies.

Nu esam atkal  Jēkabpilī. Paldies prāvestam , šoferim,  visiem, kas mūs atbalstīja un uzņēma. Šogad noteikti arī kaut kur brauksim!

Aleksandrs Vaivods