Šodienas datums: 23.10.2017  |  Vārda dienas: Daina, Dainida, Dainis

Svētceļnieku pieredzes stāsti

Katram savs ceļš uz Aglonu

Aglonā arī šogad bjia pulcējušies daudzi svētceļnieki no dažādam Latvijas malām. Katrs no viņiem nāca ar savu nodomu, sāpi, pateicību, jautājumu, prieku sirdī vai varbūt vienkārši citu pamudināts. Stāstu tiešām ir daudz, dažus no tiem varēja dzirdēt 13. augusta nakts vigīlijā Aglonas bazilikā. KBV piedāvā ieskatu trīs stāstos un pārdomās par svētceļojumu uz Aglonu.

***

Ceļš pilnīgā paļāvībā uz Dievu

No Gaujienas līdz Aglonai 275 km garu ceļu mēroja divas svētceļnieces – jūrmalnieces Daina un Dzintra. Viņu ceļš sākās Rīgas Sv. Franciska baznīcā ar Sv. Misi un aizlūgumu pie priestera Artūra Krištapoviča kapa.

Kāpēc šāds sākums?

Daina: Priesteris bija jūrmalnieks un mēs lūdzām, lai viņš nāk šai ceļā kopā ar mums.

Dzintra: Jo mēs esam divas un neaizsargātas.

D.: Tāpat arī sacījām viņam, ka mums katru dienu vajag Sv. Misi, un tas mums tiešām tika nodrošināts.

Dz.: Ja kaut kur nepaspējām vai Sv. Mise tomēr nebija paredzēta, tad, piemēram, Viļakā mums nocelebrēja divām vien. Domāju, ka to panāca pr. Krištapovičs.

D.: Droši vien pateicoties viņam, notika arī dažas tikšanās ar jūrmalniekiem. Piemēram, Tilžā ir priesteris Budže, kurš agrāk kalpojis Jūrmalā. Vecie jūrmalnieki palūdza pasveicināt pr. Budži.

Kāpēc nolēmāt ceļā doties divatā?

D.: No Jūrmalas šogad grupa negāja, bet mums tāda vēlme bija. Dzintra jau bija mērojusi šo ceļu trijatā. Viņa zināja, kā tas ir, un piedāvāja arī man. Gājām ar Jūrmalas prāvesta Andra Blūma svētību. Bija daudz lūgumu, par kuriem lūdzāmies. Pa ceļam nesām citu vajadzības.

Dz.: Mums ir pieredze iet grupās, jo neejam pirmo reizi, bet gribējās kaut ko citu. Mums bija arī savi personīgie nodomi. Viens no tiem bija pateicība Dievam, jo pērn, braucot no Aglonas atpakaļ uz mājām, nokļuvām avārijā, bet visi tikām cauri dzīvi un veseli, izņemot vienīgi mašīnu.

Kā pagāja jūsu svētceļojuma ikdiena?

D.: No rīta sākām ar lūgšanu Svētajam Garam, kurš mūs vadīja, jo mums līdzi nebija ne ēdamā, ne dzeramā, ne sarunātu naktsmāju.

Dz.: Ūdenim arī bija tikai krūze līdzi. Un liels krusts, kuru nesām ceļā.

D.: Dzīvojām no tā, ko mums deva Dievs.

Dz.: Pirmajā dienā mēs neko nedabūjām. Bijām badā, bet izturējām.

D.: Bet varējām to visu upurēt Dievam, jo bija piektdiena.

Dz.: Tikai pirmajā naktī nedabūjām arī naktsmājas. Gulējām pļavā, jo apkārt nebija māju.

D.: Tā sanāca varbūt arī tāpēc, ka izgājām vēlu pēcpusdienā, jo lija lietus. Turklāt domājām, ka Alūksnē, kur bijām ieplānojušas doties nākamajā dienā uz dievkalpojumu, Sv. Mise ir vakarā, bet izrādījās, ka dievkalpojums ir no rīta. Un 47 km bija jānoiet līdz nākamās dienas rītam. Tā vēlu vakarā gājām gulēt pļavā un no rīta agri cēlāmies, lai ietu tālāk. Alūksnē pr. Agris Klovāns mūs pabaroja, guvām jaunus spēkus. Nākamā ēdienreize mums bija tikai nākamajā dienā, kas bija svētdiena, un laikā, kad mūsu draudzē Jūrmalā notiek dievkalpojums. Domājam, ka to mūsu draudze mums izlūdza.

Dz.: Mums arī maršruts īsti nebija izveidots. No katolis.lv izdrukājām, kur notiek Sv. Mise, un tā veidojās mūsu maršruts, pavērās iespējas. Nakšņojām vietās, kas bija netālu no baznīcas, kur no rīta notika dievkalpojums.

D.: Dažās vietās bija tā, ka sākām lūgties vesperes vai kompletoriju. Vietējie iedzīvotāji to pamanīja, piedāvāja tēju, bet vārdu pa vārdam dažreiz arī ēdienu vai naktsmājas.

Dz.: Tā ir pilnīga paļāvība uz Dievu. Veikaliem gājām garām, jo naudu ziedojām baznīcām. Jo bijām tuvāk Aglonai, jo fiziski bija grūtāk, bet pavērās vairāk iespēju. Sākums bija grūtāks.

Vai cilvēki bija atsaucīgi?

D.: Pamatā ļoti astsaucīgi. Tikai vienā gadījumā atteica pat ūdeni. Vienmēr bijām arī paēdušas, izņemot pirmo dienu.

Dz.: Piemēram, atpūtāmies pie vienas mājas, no kuras iznāca saimniece pavadīt ciemiņus un sāka mums jautāt, kas esam. Gribēja pacienāt. Izrādījās, ka viņa ir no Jūrmalas, atpazina Dainu, tur izmazgājām drēbes, palikām pa nakti.

D.: Bieži mūs uzņēma tieši neticīgi cilvēki, vienu reizi vecticībnieki.

Ko guvāt šajā ceļā?

D.: Izjutu, kā Dievs rūpējas, jo visas vajadzības tika apmierinātas. Viss, kas bija nepieciešams, bija un īstajā brīdī.

Dz.: Kad pēdējā naktī pirms Aglonas sēdējām uz lāvas melnajā pirtī, skatījos, cik Daina izskatās laimīga. Tad nodomāju – cik maz cilvēkam vajag, lai būtu laimīgs. Tai pat laikā jāsaka, ka daudzās vietās redzējām lielu postu, slimus cilvēkus, kas raudāja un skūpstīja mūsu nesto krustu, bija grūti no turienes aiziet. Tāpēc es arī sapratu, ka mūsu problēmas bieži vien ir ļoti sīkas. Vēl joprojām, atceroties šos cilvēkus, gribas raudāt.

Ar ko atšķiras gājiens uz Aglonu no brauciena?

Dz.: Brauciens mums pērn slikti beidzās – atpakaļceļā iekļuvām avārijā. Tā sapratām, ka mums jāiet nevis jābrauc.

D.: Esmu braukusi arī ar autobusu, bet iet tomēr ir labāk.

Dz.: Gribam arī teikt lielu paldies visiem, kas mums palīdzēja un uzņēma, kas mūs ceļā sveicināja.

***

Pārpeldējām ezeru

Jānis no Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas draudzes grupas stāsta par ceļā gūto mācību.

„Pēdējā svētceļojuma dienā no rīta divatā ar Jāni palīdzējām sakrāmēt mantas mašīnā, palīdzējām virtuves saimniekiem un pēc stundas mēģinājām panākt mūsu grupu. Noskrējām deviņus kilometrus stundas laikā. Tikām līdz Grāveriem, kur uzzinājām, ka grupa nogriezusies uz Raģeļiem. Arī mēs nogriezāmies uz Raģeļiem, taču pa nepareizo ceļu. No pārējiem mūs līdz ar to šķīra ezers. Ezera otrā krastā redzējām šoseju un nolēmām peldēt pāri. Tuvējā šķūnīti atradām vecu sili, uzlikām uz sausiem zariem, lai varētu peldināt pa ūdeni, sasējām ar ūdenszālēm un striķi un tajā salikām savas mugursomas. Jau iebridām ūdeni, bet sapratām, ka mūsu izveidotā sistēma nedarbojas un ūdens tāpat smeļas silē. Uztaisījām nelielu plostu mantām un peldējām pa diagonāli pāri ezeram ap 700 m. Pārsalām, bet otrā krastā mums kāda saimniece ļāva izkāpt pie viņas mājas, sasildīties. Vietējā veikalā mūs uzcienāja ar tēju, paēdām, jo tā arī nepanācām grupu, un Aglonā ienācām vieni. Sapratām to, ka Dievs vēlas pateikt – ja kristieši atdalās no savas kopienas, viņi kļūst par klaiņotājiem, kuri nezina vairs ne rīta, ne vakara un nomaldās. Tikai Baznīcā ir vienotība. Arī svētceļojums nav indivīdu izpaušanās, bet pazemība un kopā būšana, lai nonāktu pie mērķa kopā.”

***

Medusmēnesis ceļā uz Aglonu

14. augustā svētceļnieku Sv. Misē Madonas svētceļnieki stāstīja, ka viņu grupā iet Rūdolfs un Zane, kuri nesen apprecējušies un svētceļojums ir viņu medusmēnesis. Abus jauniešus satiku bazilikas kriptā katehēzes laikā. Apprecējās viņi šā gada 27. jūlijā un gāja pateicībā par šo dāvanu. Abi iepazinās, mācoties vidusskolā, un Rūdolfs, pateicoties Zanei, nokristījās.

Zane: Vakar Sv. Mises laikā ienāca apskaidrība, ka pirms sešiem gadiem tieši Aglonā lūdzos par to, lai atrastu savu otru pusīti, un tikai vakar sapratu, ka tas ir uzklausīts. Nu mēs esam precējušies un esam kopā!

Ko guvāt ceļā uz Aglonu?

Zane: Sajutu, ka Jēzus mūs mīl. Mums ceļā bija slavēšanas nakts kopā ar Barkavas grupu. Tajā izjutu sirds sprādzienu. Tik lielu sirdi vēl nekad nebiju izjutusi! Tagad jūtu, ka varu izdzīvot mīlestību.

Rūdolfs: Saņēmu vairāk izpratnes par ticību, kā arī vairāk miera sevī.

Ilze Mežniece. Katoļu Baznīcas Vēstnesis