Šodienas datums: 22.10.2017  |  Vārda dienas: Airisa, Arisa, Iraisa, Irida, Irisa

Svētceļnieku pieredzes stāsti

Svētceļojums uz svētā Pāvila moceklības vietu

Brīvdienu laikā Romā apmeklēju Triju avotu abatiju. Dzirdēju sakām, ka tur saskaņā ar leģendu mocekļa nāvē savu dzīvību atdeva apustulis Pāvils. Ar metro nokļūstu līdz „Laurentinai” un kāda pa ceļam satikta klostermāsa man pasaka, kurā virzienā jāiet. No trokšņainās un ar mašīnām pārpildītās ielas pa akmens vārtiem ieeju citā pasaulē, kur no svelmes patveros eikaliptu koku alejas radītajā ēnā. Lēnām aiz manas muguras izplēn ielas un dzīves radītais troksnis, bet alejas galā mani sagaida svētā Benedikta statuja, zem kuras ir uzraksts ar aicinājumu šai vietā veltīt laiku lūgšanai. 

Nedaudz par nosaukumu un vēsturi

Triju avotu abatijas senākais nosaukums ir bijis „Acque Salvie”. Tā izcelsmi skaidro divas teorijas. Viena skaidro, ka nosaukums nāk no kādas romiešu dzimtas Salvia. Otra uzskata, ka nosaukums radies, jo šai vietā vienmēr bijuši un līdz šim arvien ir daudzi un veselīgi spirdzinoši avoti.

Turpretī mūsdienu nosaukums Triju avotu abatija (Abbazia delle Tre fontane) radies saistībā ar kādu kristietībā svarīgu notikumu. Šai vietā 67. gada 29. jūnijā mocekļa nāvē mira apustulis Pāvils. Leģenda stāsta, ka Pāvilam tika nocirsta galva, kura pēc tam trīs reizes atsitusies pret zemi. Šajās trīs vietās esot sākuši tecēt trīs avoti. Tāpat abatijas teritorija saistās ar vēl vairāku mocekļu nāvi, jo aptuveni divus gadsimtus pēc Pāvila moceklības 298. gada 9. jūlijā Diokleciāns šeit pat licis nogalināt Zenonu un vēl 10 203 kristiešu karavīrus.

Svētvietā jau no 6. gadsimta otrās puses uz dzīvi apmetās mūki. Vispirms tie bija no Grieķijas iebraukušie brāļi, pēc tam viņus nomainīja cistercieši, kā arī franciskāņi. Bet kopš 1868. gada abatija ir uzticēta trapistiem, kuri to izveidoja šodienas veidolā un joprojām te dzīvo, kalpo un strādā.

Klosteris

Zaļo aleju, pa kuru ienācu, noslēdz Kārļa Lielā arka. Pa to ieejot, nonāku nelielā laukumā un priekšā ir askētiska baznīca. Svētceļnieku un tūristu abatijā nav daudz. Visdrīzāk daudzi par to nezina vai arī iemesls ir tas, ka tā atrodas pārāk tālu no tūristiem pārpildītā Romas centra. Aicinājumu uz klusumu abatijas apmeklētāji tik tiešām ievēro.

12. gadsimtā celtā svēto Vincenta un Anastāzija baznīca pārliecina par savu viduslaiku izcelsmi. Šī laikmeta elpa saglabāta arī baznīcas interjerā – tā ir vienkārša un askētiska. Sienas nerotā gleznas vai statujas, tāpēc skats nevilšus vēršas uz svarīgāko, uz Jēzu, kas gaida apslēpts tabernākulā. Bet augstās velves liek pašam sajusties tik mazam Karaļa priekšā. Ir trīs pēcpusdienā, baznīcā valda atspirdzinošs vēsums un mūki ir sapulcējušies uz lūgšanu. Baznīcā ir tik kluss, ka dzirdami vienīgi mūku dziedājumi un putnu čivināšana ārpus baznīcas sienām.

Aiz baznīcas ir klostera komplekss, kā arī dārzs, bet veikaliņā, kas atrodas laukumā pie ieejas abatijā, tiek pārdoti trapistu mūku saražotie produkti – eļļa, dažādi liķieri un citas lietas.

Santa Maria Scala Coeli

Pa labi no klostera atrodas Santa Maria Scala Coeli (jeb Marijas Debesu kāpņu) baznīca. Arī ar šo baznīcu ir saistīts kāds brīnumains atgadījums. 1138. gadā svētais Bernards no Kjaravalles, klātesot pāvestam Inocentam II, te svinēja Svēto Misi visu mirušo nodomā. Dievkalpojuma laikā svētais redzējis vīziju – viņa priekšā parādījušās kāpnes, pa kurām augšup un lejup kāpa eņģeļi, palīdzot mirušo dvēselēm no šķīstītavas nokļūt Paradīzē. Tā radies baznīcas nosaukums un baznīcas griestus rotā zils debesu jums ar zvaigznēm.

Drēgnais un pavisam nelielais baznīcas kripts saskaņā ar tradīciju ir vieta, kurā pirms nāves ticis turēts gan apustulis Pāvils, gan arī svētais Zenons un viņa biedri. Šo baznīcu arī uzskata par otro vecāko Jaunavai veltīto svētnīcu Romā.

Svētā Pāvila moceklības baznīca

Neliela koku aleja ved nedaudz dziļāk abatijas teritorijā. To noslēdz Pāvila moceklības baznīca, kas vienmēr ir bijusi nozīmīgākā abatijas vieta. Baznīca ir neliela, bet ar dažādos gadsimtos atstātām mākslas un vēsturiskajām liecībām. Labajā dziļākajā stūrī atrodas kolonna, pie kuras esot bijis piesiets svētais Pāvils pirms savas nāves. Sānu altāri ir veltīti svētajiem Pēterim un Pāvilam, bet virs galvenā altāra ir Gvido Reni veidotais krustā sistā Jēzus tēls.

Esmu baznīcā viena un apsēžos. Klusumā dzirdamas vien tekošā ūdens čalas, jo pa kreisi no altāra baznīcas sienas lejas daļā var redzēt vienu un nedaudz tālākā arī pārējos divus leģendā minētos avotus.

Sajūta ir dīvaina... Šeit pirms 2000 gadiem dzīvību Kristus dēļ atdeva Pāvils...

Ilze Mežniece, Katoļu Baznīcas Vēstnesis