Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Svētceļošanas vēsture

Jēkaba gliemežvāks – svētceļnieku zīme

Pēdējos 30 gados pārsteidzošu renesansi Eiropā piedzīvo svētceļnieku kustība. Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā Turaida Rīgas arhibīskapijas sastāvā 13.16. gs. apskatāmas vairākas arheoloģiskas senlietas, kas saista mūsu zemi ar šo gadu simtiem ilgo tradīciju. Jēkaba gliemežvāks atgādina par ceļu, kura galamērķis ir Svētā Jēkaba katedrāle Santjago de Kompostelā Spānijā, bet svētceļnieka krusts ar Santo Volto (Svētā Vaiga) simbolu ir liecība no Lukas katedrāles Itālijā.

Jēkaba ceļa gājēji

Svētceļojums cilvēkam dod garīgu stiprinājumu un padara dzīvi vieglāku. To izjūt tūkstošiem cilvēku, kas, reliģisku vai filozofisku motīvu vadīti, apmeklē svētās vietas un mēro simtiem kilometru pa īpašiem ceļiem. Jēkaba ceļa vēsture Galīcijā iesniedzas senā pagātnē, bet mūsdienu ceļš atjaunots, sākot ar 20. gadsimta 80. gadiem, uzsverot tā kultūrvēsturisko vērtību. To atbalsta Eiropas Komisija, kura līdz ar Vācu Jēkaba biedrību, Itālijas Kompanellas studiju centru, Šveices vēsturisko ceļu pētniekiem un daudzām citām organizācijām veicina informācijas un kultūras apmaiņu, zinātniskas diskusijas par svētceļojumiem un Jēkaba kultu, sekmē palīdzību ceļotājiem. Pēc svētceļnieku kustības uzplaukuma vēsturiski pamatotais kultūras ceļš Spānijā (1993) un četri svētceļnieku ceļi Francijā (1998) ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojumā. Vēsturiskie ceļi tiek iezīmēti arī citviet Eiropā Vācijā, Šveicē, Austrijā, Dānijā, Čehijā, Polijā. Tā kā 1985. gadā spāņu Galīcijas Jēkaba ceļa nosaukums tika patentēts, citviet svētceļnieku maršruti drīkst saukties Jēkaba svētceļnieku ceļi.

Īpaši liels svētceļnieku pieplūdums Santjago de Kompostelā ir apustuļa svētā Jēkaba svētkos 25. jūlijā un Jubilejas gados, kad šī diena iekrīt svētdienā. 2010. gads bija īpašs ar to, ka šajos svētkos – 24. un 27. jūlijā – Eiropas ziemeļos tika atklāts Jēkaba svētceļnieku ceļa posms Via Scandinavica, kas savieno Fērmanzundi ar Lībeku.

Arī Latvijā ir pietiekami attīstītas svētceļojumu tradīcijas, bet nav sava vēsturiski izpētīta un dokumentāli pamatota Jēkaba ceļa. Var pieņemt, ka Livonijas (mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorija 13.16. gs.) iedzīvotājiem svētceļojumi sākās Lībekā, līdz kurienei viņi ceļoja ar kuģiem. Tikai viens gadījums stāsta, ka svētceļnieks 1445. gadā ceļojis pa jūras piekrasti Kurzemē. Uz kurieni un no kurienes nav zināms. Nozīmīgākie svētceļnieku mērķi visiem kristiešiem Eiropā, arī livoniešiem, bija Jeruzaleme Jēzus krustā sišanas un pēdējās atdusas vieta, Roma ar svētā Pētera kapu, Santjago de Kompostela ar svētā Jēkaba pīšļiem. Gana nozīmīgas svētceļojumu vietas bijušas arī Ķelne ar trīs Austrumu gudro kauliem, Kenterberija, kur  apbedīts arhibīskaps Tomass Bekets, Tūra ar svētā Martina apbedījumu, Rokamdūras Svētās Marijas katedrāle Francijā, uz kurieni 1312. gadā Rīgas arhibīskaps sūtīja grēku nožēlniekus no Rīgas, Svētā Martina katedrāle Lukā ar Svētā Vaiga krucifiksu, Rīgas Svētās Marijas katedrāle.

Livonija 13.15.gadsimtā svētceļniekus piesaistīja ar Svēto krustu un Svētajām asinīm Rīgas katedrāles jeb Doma Svētā Krusta un Marijas kapelā. Saglabājušās ziņas par svētceļotājiem no Ziemeļvācijas pilsētām un Flandrijas. Tā 1370. un 1391. gadā vairākām personām no Ipernas tiesnesis noteica doties svētceļojumā, lai šādi izpirktu grēkus. Galvenajam vaininiekam bija jādodas uz Rīgu un Marseļu, citiem uz Neapoli, Luku, Tūru, Santjago de Kompostelu. Interesanti, ka Rīgas arhibīskaps Johans no Vallenrodes Turaidā 1396. gadā uzrakstīja vēstuli, ka viņš nosūta gabaliņu Svētā krusta kā relikviju uz Šverīni. Paredzēts, ka Šverīnes baznīcas svētās relikvijas apmeklētājs ieguva grēku atlaidi uz 40 dienām.

Svētceļniekiem jābūt atpazīstamiem

Mūsdienu Jēkaba ceļa gājēji mēdz lietot pazīšanās zīmes un svētceļnieku pases (credenciales). Pazīšanās zīmju nepieciešamību noteic sociālas un praktiskas vajadzības tā ļauj sajust piederību īpašai cilvēku grupai, izmantot naktsmājas par samērīgu samaksu, lūgt vietējās varas aizsardzību. Viduslaikos bija līdzīgi svētceļnieki valkāja īpašu apģērbu, lietoja Jēkaba spieķi, kā arī pie apģērba piestiprināja  atpazīstamas zīmes gliemežvākus, bronzas, alvas vai svina medaljonus un krustus. Svētceļnieku privilēģijas un aizsardzības vēstules cita starpā apliecināja, ka viņi nav spiegi (exploratores), maskējušies zagļi vai laupītāji. Svētceļniekiem pazīšanās zīmes bija nozīmīgas, uzsākot ceļojumu, kā arī to noslēdzot, jo apliecināja saņemto gandarījumu un grēku atlaidi pēc paveikta ceļojuma. Pēc atgriešanās dzimtenē īpašās zīmes nodrošināja cieņu tās nēsātājam. Tās dziedināja slimos, nesa laimi, kļuva par ģimenes relikvijām, daudzkārt tika līdzdotas kapā.  Bieži vien šīs zīmes kā svētās relikvijas novietoja jaunbūvēs ar nolūku stiprināt celtni vai iekausēja baznīcu zvanos, lai tie nestu svētību plašai apkārtnei.

Svētceļnieku patrons apustulis Jēkabs

Jau no svētceļojumu pirmsākumiem svētais Jēkabs izvirzījās par galveno svētceļnieku aizbildni. Jēkabs bija viens no 12 apustuļiem, Jāņa Kristītāja brālis.  

Pēc Jēzus sišanas krustā un augšāmcelšanās apustulis Jēkabs sludināja Palestīnā. Īsi pirms Lieldienām 43. vai 44. gadā Jeruzalemē Jēkabs mira mocekļa nāvē viņu ar zobenu nonāvēja Jūdu zemes karalis Agripa. Leģenda stāsta, ka, sekojot eņģeļu norādēm, Jēkaba mācekļi viņa ķermeni pārnesuši līdz vietai, kuru norādījusi zvaigzne uz El Padronu Galīcijas pierobežā, Spānijā. Lai arī Jaunajā Derībā nav ziņu par Jēkaba misijas darbu Ibērijas pussalā, to apraksta viduslaiku spāņu Baznīcas dokumenti, sākot ar 7. gadsimtu svētā Izidora pieraksti, Toledas breviārijs, Antiohijas svēto ciešanu apraksti. Šajā laikā jau bija noformējies apustuļa Jēkaba kults. Ap 561. gadu pāvests Johans III pārcēla Jēkaba dienu no 30. aprīļa (tā vēl šodien ir pareizticīgajā baznīcā) uz 25. jūliju.

Viduslaiku ikonogrāfijā svēto Jēkabu attēloja īpatnējā veidā rotātu ar gliemežvākiem. Par svētceļnieku gliemežvāka izcelsmi vēsta virkne leģendu, kas svēto Jēkabu saista ar brīnumainu cilvēka izglābšanu: kāds portugāļu bruņinieks atradies jūras krastā, kad tur piestājis kuģis ar Jēkaba mirstīgajām atliekām. Parādījusies ļoti spoža zvaigzne. Tās gaismas stars apžilbinājis bruņinieka zirgu, kurš no pārsteiguma ielēcis ūdenī un kopā ar saimnieku grimis dziļumā. Bruņinieks ticis izglābts, bet glabējus izbrīnīja viņa ķermenis, kas bijis klāts ar gliemežvākiem.

Svētais Jēkabs kļuva par svētceļnieku patronu, bet Jēkaba gliemežvāks par svētceļnieku zīmi. Santjago de Kompostelā pastāv tradīcija, ka svētceļnieki uzraksta un atstāj zīmītes ar savu kvēlāko vēlēšanos, ticot, ka svētais Jēkabs to noteikti izpildīs. Apustuļa vārds devis nosaukumu arī Jēkaba stabam jeb svētceļnieku spieķim, kā arī  vēsturiskai ierīcei kvadrantam, ko lietoja astronomi un jūrnieki debess spīdekļu augstuma un to savstarpējā leņķiskā attāluma mērīšanai.

Jēkabs ir bijis saistīts ar jūru un zvaigznēm. Viņam piedēvētā apbedījuma vieta ieguvusi nosaukumu Kompostela (Campus Stellae), kas spāņu valodā nozīmē zvaigznes lauks, savukārt, ceļu uz to dēvē par Zvaigžņu ceļu. Tā virziens, ejot no Francijas, sakrīt ar Piena ceļa virzienu. Saskaņā ar seniem priekšstatiem Piena ceļa gaisma rādīja virzienu arī uz Paradīzi, kas atradusies pasaules malā. Jēkaba Vecākā vārdā dēvēja arī Dvīņu zvaigznāju.

Jēkaba gliemežvāks

Par Jēkaba jeb svētceļnieku gliemežnīcu sauc divus tuvi radniecīgus gliemežnīcu veidus no Pecten ģints. Jēkaba gliemežnīca Pecten jacobaeus atrodama Vidusjūrā, bet Pecten maximus, ko holandieši dēvējuši arī par Jēkaba dubloniem, izplatīta gar Atlantijas okeāna piekrasti no Britu salām ziemeļos līdz Dienvidportugālei. Gliemežvākiem ir regulāra, arhetipiska gliemežvāka forma ar 14 stūrainiem stariem, kuri izplesti zvaigžņveidā. Skaistā  svītrojuma dēļ tie  saukti par staru vai ķemmes gliemežvākiem. Gliemežvāku apakšējā daļa ir balta, augšdaļa skaisti krāsota sarkanīgi dzeltenos toņos. Starp citu, abas ir  visgaršīgākākās no ēdamajām gliemežnīcām.

Arheoloģiskajos izrakumos Turaidas pils teritorijā atrastais fragments (senlietas Nr. TMR 16972) ir apmēram puse no Vidusjūras Jēkaba gliemežvāka. Gliemežvāks atrasts viduslaiku kultūrslānī, kas datējams ar 13.15. gadsimtu. Tā garums ir  6,8 cm, malās izurbti divi caurumi piestiprināšanai pie apģērba. Kā svētceļnieku zīme gliemežvāks ir vēsturiski saistīts ar svētceļojumu uz Santjago de Kompostelu, lai ar to atgādinātu par svētā Jēkaba kapa apmeklējumu, taču tas varēja liecināt arī par svētceļojumu vispār, jo Jēkabs bija visu svētceļnieku aizbildnis. Ekspozīcija Turaidas pils Rietumu korpusā ir vēstījums par Turaidas pils un novada viduslaiku vēsturi Eiropas kontekstā, kas iekārtota, pamatojoties uz 25 gadus ilgās  arheoloģiskās ekspedīcijas rezultātiem. Izrakumos atrasta ir arī svētceļniekiem raksturīga  māla pudele, ko piestiprināja pie jostas un kas eksponēta līdzās Jēkaba gliemežvākam.

Svētceļojumu aizsākumi

Svētceļojumu ideoloģija attīstījās pēc tam, kad tika teoloģiski pamatota svēto relikviju pielūgšana (4. gs. beigas 5. gs). Viena no pirmajām 473. gadā tika iesvētīta baznīca Tūrā, kur kristiešu svētceļnieki apmeklēja svētā Martina mirstīgās atliekas. 6. gadsimtā jau bija izplatīta viduslaikiem raksturīga svētceļnieku kustība, kas saistīta ar svēto relikviju apmeklējumu, kristīgo pateicību, grēku izpirkšanu, soda izciešanu. Līdz ar svētceļnieku kustību veidojās hospitāļi, kur aprūpēja svētceļniekus, kā arī militāri garīgi ordeņi. Cieša saite svētceļnieku kustībai izveidojās ar  krusta karu kustību.

Situāciju Spānijā no 8. gadsimta būtiski ietekmēja arābu iekarojumi un krusta karš pret Spānijas mauriem. Apustulis Jēkabs kļuva par kristiešu aizbildni un iedvesmotāju rekonkistā  svētajā karā par spāņu zemju atbrīvošanu. Dažviet uzsvērts, ka franku karalis Kārlis Lielais jau ap 778. gadu atkarojis Jēkaba pīšļus, taču ticamāks ir cits stāsts. Jēkaba kapu atrada Astūrijas karaļa Alfonso II laikā starp 819.842. gadu. Vairākas leģendas vēsta, kā Jēkabs parādījies bruņiniekiem un karaļiem un solījis uzvaras cīņās ar musulmaņiem, bet zvaigzne norādījusi apbedījuma vietu. Pēc vestgotu augstmaņa Pelaijo sapņa bīskaps Teodemīrs apstiprināja tās ir Jēkaba mirstīgās atliekas. Virs apbedījuma tika uzbūvēta katedrāle, kura vēlāk kļuva ievērojama ar lielo svētceļotāju skaitu.  844. gadā svētais Jēkabs parādījies arī Astūrijas karalim Ramiro un apsolīja uzvaru pār mauriem pie Logronas, ja karalis nodibinās ordeni.

Svētceļniekiem jābūt aizsargātiem

Jēkaba ordeņa bruņinieku galvenie uzdevumi bija pavadīt un apsargāt svētceļniekus, kuri devās uz Kompostellu godināt svētā Jēkaba kapu, kā arī cīnīties ar musulmaņiem. Oficiāli ordenis izveidojās 1175. gadā, kad Leonas un Kastīlijas karalis Ferdinands II ar pāvesta Aleksandra III piekrišanu Svētā Jēkaba jeb Santjago ordenī pēc augstīniešu regulas uzņēma 13 bruņiniekus. Ar laiku šis ordenis, pateicoties ziedojumiem, kļuva par vienu no bagātākajiem pasaulē. 15. gadsimtā bruņinieku skaits tajā bija ap 600. Tā kā ordeņa mestrs bija kļuvis pārlieku ietekmīgs, svarīgais amats 1499. gadā tika apvienots ar Spānijas karaļa titulu. Ordeņa simbols bija zelta krusts, kas darināts kā zobens ar lilijveida galiem un kuru bruņinieki nēsāja iesietu sarkanā lentā uz krūtīm. Viņi nēsāja arī baltu mēteli ar sarkanu krustu. Ordeņa karogā blakus krustam tika piesprausti pieci Jēkaba gliemežvāki.

Svētā Jēkaba ordenis, kurš apvienoja hospitāliešu mūkus, apmēram no 12. gadsimta vidus pastāvēja arī Itālijā. Mūki sevi dēvēja Pontifices (tiltu būvētāji), un viņu galvenā misija bija palīdzēt svētceļniekiem šķērsot upes, būvējot prāmjus un tiltus. Ar laiku šis institūts pārvērtās par garīgu apvienību, kura galvenā mīte atradās svētā Jēkaba hospitālī Lukas pilsētas apvidū pie Arno upes.  

Lukas krustiņš

Ar Lukas pilsētu Itālijas novadā Toskānā Turaidu saista kāda Turaidas pils arheoloģiskajos izrakumos atrasta senlieta svētceļnieka krustiņš Svētā Vaiga (Santo Volto) krucifiksa attēlojumu.

Sākot no 8. gadsimta līdz mūsu dienām Lukas katedrāle bija visai nozīmīga svētceļojuma vieta, kas atradās uz Romas ceļa. Īpašais Lukas pievilkšanas spēks bija krucifikss ar Jēzus sejas attēlojumu, kurš ļoti līdzinājās attēlam uz Veronikas šķidrauta. Šo krucifiksu no ciedra koka ar eņģeļu palīdzību esot izgriezis Nikodems, kas bijis slepens Jēzus māceklis. Pēc tam krucifikss mistiski pazudis un atradies tikai 8. gadsimtā, kad svētās relikvijas bija būtiski nozīmīgas katrai baznīcai un katedrālei. Pēc viduslaiku leģendas, Lukas bīskapam Džovanni sapnī parādījies eņģelis un paziņojis, ka laivā pie Lūnes krastiem ir izpeldējis īpašs krusts, kuru vietējie jūrnieki jau ilgi un neveiksmīgi pūloties izvilkt. Ar bīskapa palīdzību krusts nokļuva krastā, kur divi vērši  izšķīra strīdu, kam tas pienākas Lūnei vai Lukai. Vērši vilka ratus ar krucifiksu uz Lukas pusi, un tas nonāca Svētā Martina katedrālē.

Turaidā atrasto senlietu (senlietas inventāra Nr. SM 9166) var datēt, salīdzinot to ar līdzīgiem atradumiem Eiropā. Kā svētceļnieku zīme svina krustiņš nebija tik izplatīts kā Jēkaba gliemežvāks, taču bija pietiekami atpazīstams. Zināmi desmitiem vēsturisku eksemplāru, kas atrasti visā Eiropā. Turaidā atrastajai senlietai vizuāli vislīdzīgākie ir daži atradumi Norvēģijā, kuri mūkiem doti līdzi kapā un datēti ar 13. un 14. gadsimta miju.

Viduslaikos ceļi, kas veda uz svētajām vietām, krustoja Eiropu dažādos virzienos. Svētās relikvijas šajā laikā kļuva par pielūgsmes objektiem, ziņas par tiem izplatījās un radīja svētceļnieku kustību. Arī pie mums, Turaidā, var iepazīt liecības par šo seno tradīciju, kas cilvēkiem bija un joprojām ir nepieciešama.

Informāciju sagatavoja

Turaidas muzejrezervāta speciāliste Vija Stikāne