Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Tradīcija

Kādā veidā gadsimtu gaitā tika tālāknodota Dievišķā Atklāsme? Vai tikai caur Rakstiem? Nē!

Apustulis Pāvils 1. vēstulē Timotejam uzsver: Dievs "grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai." ( 1 Tim 2, 4) Ir nepieciešams, lai Kristus, kas sevī satur visu Atklāsmes pilnību tiktu visur sludināts un pieņemts. Bet ir svarīgi, lai cauri gadsimtiem Jēzus Kristus atnestā vēsts tiktu saglabāta nesagrozīta un monolīta. Vatikāna II koncila dogmatiskā konstitūcija "Dei Verbum" uzsver: "Devis šo Atklāsmi visu tautu pestīšanai, Dievs ar tādu pat labestību gādā, lai tā vienmēr paliktu neskarta un tiktu nodota tālāk visām paaudzēm." 

Jēzus, kura Personā noslēdzas Atklāsme, lika, lai apustuļi turpina Viņa iesākto darbu. Evaņģēlijs, jeb Labā Vēsts tika tālāknodots divos veidos: 

mutvārdos - caur apustuļiem, kuri ar mutvārdu sludināšanu, piemēriem un iedibinājumiem nodeva tālāk gan to, ko bija mācījušies no paša Kristus, dzīvojot kopā ar Viņu un redzot Viņa darbus, gan arī to, ko Svētais Gars viņiem iedvesmoja;

rakstveidā - caur apustuļiem un viņiem tuvu stāvošiem cilvēkiem, kuri tā paša Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksēja pestīšanas vēsti. 

Dialogā ar protestantiem esmu vienmēr uzsvēris, ka apmēram 100 vai pat līdz 140.gadam, kad tika sarakstīts Muratori kanons, Baznīca samērā sekmīgi dzīvoja bez Jaunās Derības, un Baznīcas Tēviem Svētie Raksti jeb Bībele bija tikai Vecā Derība. Jaunā Derība bija Baznīcas dzīvās Tradīcijas auglis. Tieši Baznīca, draudzes, bija tās, kuras noteica, kādām grāmatām ir jābūt Bībelē un kādām nē. Protestantisma rezultātā Bībele, Dieva Vārds tika atrauts no Baznīcas, no kopienas un padarīts par katra individuālā ticīgā īpašumu, kaut līdz 16. gadsimtam Bībeli nevarēja iedomāties ārpus Baznīcas kopienas. 

Bet atgriezīsimies pirmajos gadsimtos. Lai Evaņģēlijs Baznīcā vienmēr tiktu saglabāts neskarts un dzīvs, apustuļi par saviem pēctečiem atstāja bīskapus, viņiem uzticot savu mācīšanas sūtību. Šo dzīvo Atklāsmes tālāknodošanu, kas tiek īstenota Svētajā Garā, sauc par Tradīciju, lai to atšķirtu no Svētajiem Rakstiem, kaut tā ir cieši ar tiem saistīta. Caur Tradīciju savā mācībā, dzīvē un kultā Baznīca uzticīgi glabā un nodod tālāk katrai nākamajai paaudzei visu to, kas tā pati ir, un visu to, kam tā tic. Svēto Baznīcas tēvu mācība apliecina šīs Tradīcijas dzīvinošo klātbūtni, tās bagātībām saplūstot Baznīcas, kura tic un lūdzas, praksē un dzīvē. 

Mēs ticam, ka ir viens ticības avots - Jēzus Kristus, kurš caur Dievišķo Atklāsmi mūs katru un visu Baznīcas kopienu ved pretī Tēvam, Svētajā Garā. Tēva atklāsme par sevi, ko Viņš veicis caur savu Vārdu Svētajā Garā, ir Baznīcā klātesoša un darbīga: Dievs, kas runājis kādreiz, nepārstāj sarunāties ar sava mīļotā Dēla Līgavu, un Svētais Gars, caur kuru Evaņģēlija dzīvā balss atskan Baznīcā un caur to - pasaulē, ieved ticīgos patiesības pilnībā un liek viņos pārpilnībā mājot Kristus vārdiem.

Tradīcija un Svētie Raksti, Bībele, nav divi atsevišķi avoti un nav savstarpēji "konkurējoši uzņēmumi". Tradīcija un Svētie Raksti ir ciešā saistībā, pastāvot dziļai savstarpējai apmaiņai. Izplūzdami no viena un tā paša dievišķā avota, tie kopā veido, tā teikt, vienu veselu un tiecas uz vienu un to pašu mērķi. Gan Tradīcija, gan Svētie Raksti dara Baznīcā klātesošu un auglīgu Kristus noslēpumu, kurš ir apsolījis palikt ar savējiem "visās dienās, līdz pat pasaules beigām" (Mt 28, 20). "Kā to saprast?", varam jautāt. Atbilde ir pavisam vienkārša. Svētie Raksti ir Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksētais Dieva Vārds. Savukārt svētā Tradīcija vēstī Dieva Vārdu, ko Kungs Kristus un Svētais Gars ir uzticējuši apustuļiem, un visā pilnībā nodod to tālāk viņu pēctečiem, lai tie, patiesības Gara apgaismoti, savā sludināšanā to uzticīgi saglabā, skaidro un izplata. 

No tā izriet, ka Baznīca, kurai ir uzticēta Atklāsmes tālāknodošana un interpretācija, "savu pārliecību par visiem Atklāsmes jautājumiem smeļas ne tikai Svētajos Rakstos. Tāpēc gan Tradīcija, gan Svētie Raksti ir jāpieņem un jāciena ar vienādu bijību un cieņu. Nebūtu labi Tradīciju jaukt ar vietējām diciplinārām, liturģiskām vai dievbijības tradīcijām, kas dzimst dažādos laikos un lokālās vietās. Tās ir dažādām vietām un dažādiem laikmetiem piemērotas šīs lielās Tradīcijas īpašas izpausmes formas. Apustuliskās Tradīcijas gaismā tās var tikt Baznīcas maģistērija vadībā saglabātas, pārveidotas vai arī atmestas.

Ticības svētais mantojums (depositum fidei), ko satur svētā Tradīcija un Svētie Raksti, caur apustuļiem tika uzticēts visai Baznīcai. Tam sekodama, visa svētā tauta, vienota ar saviem ganītājiem, pastāvīgi paliek uzticīga apustuļu mācībā un brāļu kopībā, maizes laušanā un lūgšanā, tā ka mantojumā saņemtās ticības saglabāšanā, īstenošanā un apliecināšanā izpaužas neparasti spēcīga garīga vienotība starp ganītājiem un ticīgajiem.

Uzdevums autentiski interpretēt rakstiski fiksēto vai tālāknodoto Dieva Vārdu ir uzticēts vienīgi Baznīcas dzīvajam maģistērijam, kurš izmanto savu varu Jēzus Kristus vārdā, tas ir, bīskapiem vienotībā ar Pētera pēcteci - Romas bīskapu. Taču šis maģistērijs nav pārāks par Dieva Vārdu, bet gan tam kalpo, mācot tikai to, kas tika saņemts glabāšanā, jo sekojot Dieva dotajām pilnvarām, ar Svētā Gara palīdzību tas dievbijīgi klausās šo Vārdu, svēti to sargā un uzticīgi māca, un no šī vienīgā ticības mantojuma smeļ visu, ko piedāvā ticēšanai kā Dieva atklātu. 

Noslēgumā, apkopojot šeit izteiktās domas varam teikt: Svētā Tradīcija, Svētie Raksti un Baznīcas maģistērijs, pateicoties ļoti gudram Dieva izkārtojumam, ir tik cieši savstarpēji saistīti un vienoti, ka neviens no tiem nevar pastāvēt bez pārējiem, un visi kopā, katrs savā veidā, viena un tā paša Svētā Gara vadībā sekmīgi piedalās dvēseļu pestīšanā.

Sagatavoja pr. Ilmārs Tolstovs, izmantojot Katoliskās Baznīcas Katehisma materiālus, 74-87 (www.katolis.lv/katehisms)