Šodienas datums: 21.11.2017  |  Vārda dienas: Andis, Zeltīte

Vatikāna II koncils

Sestdien, 10. decembrī, Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē tika atvērts Vatikāna II koncila dokumentu izdevums latviešu valodā. Jautājumus par to, kāpēc dokumentu izdošana latviešu valodā ir tik būtiska, kam tie būs interesanti un kā tos lietot, katolis.lv uzdeva vairākiem ekspertiem, kas bija iesaistīti koncila dokumentu izdevuma sagatavošanā latviešu valodā. Šoreiz piedāvājam sarunu ar Rīgas Teoloģijas institūta docētāju priesteri Paulu Kļaviņu.

Kāda ir Vatikāna II koncila dokumentu aktualitāte šodien?

Šiem vispārējiem jeb ekumēniskajiem konciliem ir liela nozīme Baznīcas dzīvē. Pēc ekumeniskā koncila bīskapi parasti devās mājās un organizēja šīs mācības pieņemšanas procesu, sinodes. Tas nenotika uzreiz. Pagāja ilgs laiks, līdz dokumenti nonāca līdz cilvēku apziņai.

Šinī gadījumā neko jaunu koncils nedefinēja kā dogmatisku, bet iedzīvināja to, kas bija Baznīcas pirmsākumos, bet nebija aktualizēts, padziļināts, kā arī ņēma vērā izaicinājums, kas bija pasaulē un kristiešu dzīvē. Šodien mēs joprojām dzīvojam uz Vatikāna II koncila viļņa.

Un, lai arī ir pagājuši 50 gadi, mēs esam savā ziņā labā situācijā, izdodot dokumentus šodien, jo zinām iespējamos pārspīlējumus, vienpusības, ko pieredzējusi Baznīca rietumus, kur dokumenti uzreiz bija pieejami. Mēs varam piedāvāt dokumentus turpinātības hermenētikā, saiknē ar pagātni un tagad esošo mācību. Tāpēc arī katrs no koncila dokumentiem latviešu izdevumā tiek piedāvāts gan saiknē ar pagātni, gan arī saistībā ar to, kas bijis pēc tam.

Iepazīšanās ar Vatikāna II koncila dokumentu tekstiem dzimtajā valodā ir svarīgi katoļticīgo garīgajai dzīvei un sevišķi viņu piederībai Baznīcai. Tas dod iespēju saprast, kāds ir Baznīcas ceļš, ko ejam, jo mēs visi veidojam Baznīcu, un šis koncils izceļ apziņu par Baznīcu, kurai visi, kas esam kristīti, piederam.

Visi jau noteikti šāda veida literatūru nelasīs, bet kam krājums varētu noderēt?

Šis krājums ierindosies līdzās Svētajiem Rakstiem un Katoliskās Baznīcas Katehismam. Auditorija būtu garīdznieki, pastorālie darbinieki un jebkurš, kas vēlas padziļināt ticību. Savā ziņā tie domāti katram. Protams, katrs tos nelasīs. Tomēr garīdznieku, pastorālo darbinieku, arī kristīgo mediju pienākums būtu iepazīties, pieņemt un vadīties pēc dokumentos paustajām atziņām. Pieņemšanas procesam noteikti jānotiek sinodālā veidā, kopības veidā, aptverot visu kopienu. Tā būtu problēma, ja mēs domātu, ka izdotais krājums ir domāts tikai garīdzniecībai un atsevišķiem lajiem. Svarīgi, lai šī mācība nonāktu līdz jebkura ticīgā kristieša apziņai. Tas ir mērķis un Baznīcas ganu atbildība.

Dokumentu valoda nav viegla. Kā jūs ieteiktu dokumentus lasīt?

Es ieteiktu sākt ar ievadiem - vispārējo un katra dokumenta -, sevišķi pievēršot uzmanību četrām konstitūcijām. Tie ir četri pamatdokumenti, ap kuriem pārējie grupējas. Tas ir dokuments par liturģiju, par dievišķo atklāsmi, par Baznīcu kā noslēpumu un par Baznīcu mūsdienu pasaulē. Tie ir pamatdokumenti. Es ieteiktu sākt ar dogmatisko konstitūciju par Baznīcu „Lumen Gentium”. Pat, ja šis dokuments ir teoloģisks, tomēr balstās uz Svētajiem Rakstiem, iedzīvina Dieva Vārdu kopienas izpratnē, lai sākumā veidotos izpratne par kopienu, par mums kā Baznīcu, kas atrodas ceļā. Vismaz pirmās nodaļas no konstitūcijas būtu ļoti svarīgas. Pēc tam var pāriet pie konstitūcijas par Baznīcu mūsdienu pasaulē „Gaudium et Spes”, jo šis dokuments ir ar praktisku ievirzi. Lai gan daudzas lietas pēc tam attīstījušās no sociālā, ģimeniskā, politiskā viedokļa, tomēr šīs atziņas palīdzētu saprast, kas mēs esam kā cilvēki šajā pasaulē – kā kristieši, kas seko Jēzum Kristum kā cilvēcības paraugam. Protams, pēc tam nāk dokuments par Svēto Rakstu nozīmi. Mēs vēl esam aicināti daudz piestrādāt pie mīlestības uz Svētajiem Rakstiem, un konstitūcija “Dei Verbum” palīdzētu vairāk tos saprast. Visbiežāk ticīgie ņem dalību dievkalpojumos, par kuriem runā konstitūcija par liturģiju „Sacrosanctum Concilium”. Pēc pāvesta Benedikta XVI domām liturģija būtu jāliek pirmajā vietā, jo vispirms ir mūsu attiecības ar Dievu. Patiesībā šis dokuments arī tapa pirmais. Tomēr es ieteiktu sākt ar konstitūciju par Baznīcu. Varbūt kā otro var lasīt liturģisko konstitūciju, kurā vairāk ir vispārējas ievirzes.

Dokumenti ir teoloģiski, bet, saprotot vietējo valodu, mums nenāktu par sliktu palasīt teoloģiju. Ja gadījumā ir jautājumi, tad var vērsties pie kompetentiem teologiem un Baznīcas ganiem. Domājams arī, ka Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts un Rīgas Teoloģijas institūts rīkos konferences par koncilu. Pieņemu, ka būs sinodāls process diecēžu līmenī, lai koncils tiktu pieņemts. Galvenais, lai Vatikāna II koncila dokumentu izdevums nebūtu vēl viena grāmata, kas plauktā klājas ar putekļiem. Ja tas notiktu, tas būtu ļoti nožēlojami.

Kāds tad varētu būt pozitīvais ceļš – nevis stāvēt plauktā, bet…?

… bet aktīvi aizsākt dokumentu studēšanu, pētniecību, iedziļināšanos. Varbūt jau pēc minētās metodes. Varbūt arī draudzēs sanākt, uzdot jautājumus, varbūt uzaicināt ekspertus. Kaut kā iedzīvināt šo sinodālo procesu koncila mācības pieņemšanā. Ne tikai garīdznieku uzdevums, bet jebkura apzinīga kristieša pienākums ir saprast savu ticību un ticības izaicinājumus mūsdienu apstākļos. Uz šo jautājumu koncils atbild.

Kas ir tie izaicinājumi?

Tolaik tas bija ateisms un kristiešu norobežošanās no pasaules. Pašlaik tas ir sekulārisms, individuālisms, morālais relatīvisms un kristīgās, pat cilvēciskās identitātes neskaidrība. Tie ir izaicinājumi mūsu dienās.

Vai, iepazīstoties ar dokumentu saturu, ir cerība stāties pretī izaicinājumiem?

Dokumenti dod ievirzes, vadlīnijas, kā Baznīcai atjaunoties, kā kristīgai dzīvei padziļināties. Atbildes tiek sniegtas teoloģiskā un pastorālo ieviržu līmenī. Varbūt dažkārt atziņas šķiet pārāk optimistiskas. Tomēr domāju, ka, dzīvojot kristīgajā cerībā, varam uzņemties šo ceļu svētā Gara vadībā.

Lai būtu atvērtība uz sabiedrību, sadarbība ar citiem un dialogs, vispirms Baznīcai un tās locekļiem jāapzinās savs aicinājums, savas harizmas un kalpošanas iespējas Baznīcas ietvaros. Mums jānostiprinās baznīciskajā kopībā, savstarpējā pieņemšanā, tad varam sniegt atbilstošu liecību pasaulei un stāties pretī izaicinājumiem. Tieši Rietumos bija problēma, ka, neatjaunojoties savā iekšējā, garīgajā, liturģiskajā dzīvē un Baznīcas apziņā, ticīgie devās uz sociālo fronti, demonstrācijās, bet ar laiku izsīka ārējais entuziasms un ticības pamati izšķīda, un visi spēki aizgāja tikai sociālā virzienā. Pāvests Benedikts XVI tāpēc joprojām uzsver, ka svarīgi likt pirmajā vietā attiecības ar Dievu liturģijā, lūgšanā ar Dieva Vārdu un garīgajā dzīvē, kopības veidošanu Baznīcā. Kad kopienā ir aizdegusies evaņģelizējošā dzirkstele, tad var doties sabiedrībā ar pārliecību, ko nesam un par ko liecinām.

Pēdējie pāvesti, īpaši Benedikts XVI, sniedza pareizos akcentus, kādā veidā koncilu skaidrot.  Svētais pāvests Jānis XXIII, kas izsludināja koncilu, vēlējās jaunus Vasarsvētkus, svētā Gara izliešanos. Svētīgais Pāvils VI aizsāka koncila rosinātās reformas. Svētais Jānis Pāvils II atgādināja, ka cilvēks ir Baznīcas ceļš. Savukārt pāvests Francisks uzsver, ka ar koncilu kristietība atklāj Dievu, kas ar Dēla iemiesošanos kļuva par žēlsirdību. Novēlu izmantot šo koncila izdevumu, lai iesaistītos lielākas kopības, savstarpējas pieņemšanas, sadraudzības, izlīgšanas un kopīga misiju darba veicināšanas darba ceļā.

Ilze Heina