Šodienas datums: 20.09.2019  |  Vārda dienas: Marianna, Ginters, Guntra

Vissvētākā Jaunava Marija

Svētā Dieva dzemdētāja

Lūdzoties Dievmātes litāniju, ikreiz atkārtojam: svētā Marija, Labsirdīgā Jaunava, Debesu vārti, Rīta auseklis, Slimnieku veselība, Grēcinieku patvērums… Ar šiem tituliem, kurus svētie un Baznīcas doktori ir veltījuši Marijai, viņi vēlējās pagodināt Viņas izcilumu.

Taču ir viens tituls, vissvarīgākais, kurš iekļauj sevī visus pārējos un ir to pamats: svētā Dieva Dzemdētāja. Marija ir tā no kuras piedzima Jēzus (Mt 1, 16). Svētais Lūkass savā evaņģēlijā ierakstīja eņģeļa vārdus: “Visaugstā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas, kas dzims, būs svēts un tiks saukts - Dieva Dēls” (Lk 1, 35).

Mēs esam dzirdējuši par mātēm, kuru dēli bija lieli zinātnieki, slaveni karavadoņi, tautu vadoņi, karaļi. Pasaule viņus apbrīnoja un apbrīno līdz pat mūsdienām, savā laikā tautas viņu priekšā drebēja bailēs, vai arī svētīja viņus. Taču pāri visām šīm mātēm paaugstināta ir Marija - Dieva Dēla Māte, Dieva Dzemdētāja.

Kad mūks Nestors kļuva par Konstantinopoles patriarhu, viņš savos sprediķos sludināja mācību, ka Marija nav Dieva dzemdētāja, līdzīgi kā Kristus nav Dievs - Cilvēks. Mācību par Dievu ietītu autiņos un Krustā sistu viņš nosauca par pagānu pasakām.     Visasāk pret šo mācību uzstājās Aleksandrijas Kirils. Saskaņā ar senu Baznīcas tradīciju, Kirils un Nestors griezās pie pāvesta Celestīna I, lai izšķirtu strīdu. Atrisinājums tika rasts trešajā vispārējā Baznīcas koncilā, kas notika Efezas pilsētā 431. gadā. Saistībā ar mācību par Kristu, vajadzēja pieņemt lēmumu arī par Mariju kā Dieva Dzemdētāju, vai vienkārši kā Kristus Māti. Jau pati vieta, kur notika koncils - Efeza- svētā apustuļa Jāņa bīskapa pilsēta, bija cieši saistīta ar apustulisko tradīciju.

Gada visgarākajā dienā, Vissvētākās Jaunavas Marijas svētnīcā sapulcējās divsimt bīskapu un pieņēma lēmumu, ka svētā  Lūkas evaņģēlija vārdi apstiprina Marijas īpašo privilēģiju - Viņa ir Dieva Dzemdētāja.

Šo koncila dalībnieku lēmumu apstiprināja pāvests Celestīns I: „Ja kāds neatzīst, ka Emanuels ir patiess Dievs, un tādēļ arī Vissvētākā Jaunava nav Dieva Dzemdētāja, kura miesā dzemdēja Iemiesoto Dieva Tēva Vārdu, lai tāds tiek izslēgts no ticīgo kopienas”.

Liels prieks un neaprakstāms entuziasms pārņēma visus ticīgos. Svinīgā gājienā ar aizdegtām svecēm un dziedot dziesmas, bīskapus pavadīja uz viņu dzimtenēm. Visa Efezas pilsēta tajā naktī bija izgaismota. Gaisma bija māju logos un uz ielām. Tā šī pilsēta svinēja dogmas (ticības patiesības) par to, ka Jaunava Marija ir patiesa Dieva Dzemdētāja pasludināšanu.

No šī titula kā no avota izplūst visas Marijas dāvanas, žēlastības un privilēģijas. Kādēļ viņa ir Bezvainīgi Ieņemta, un žēlastību pilna? Kādēļ nomira bez sāpēm? Kādēļ Viņa tika uzņemta debesīs un tika kronēta kā debesu un zems Karaliene? Atbilde ir viena - Viņa ir Dieva Māte.

Bet Svētajos Rakstos lasām arī vārdus: „Lūk, Tava Māte”. Zinām, kādos apstākļos tika pateikti šie vārdi. Kopš tā brīža Marija kļuva mūsu visu Māte. Visi cilvēki ir Viņas bērni. Starp Mariju un mums tika panāktas pārdabiskās mātišķības saites. Marijas dzīvē iesākās jauns etaps: līdz šim Viņa bija Jēzus Māte, bet tagad ir visu Māte. Jauns pagodinājums, jauni pienākumi, jauni uzdevumi. Visiem cilvēkiem, visām tautām, visām zemes ciltīm Marija kļūst Māte un Viņa pildīs savus Mātes pienākumus.

Kad dziedāsim: „Svētā Dieva Dzemdētāja”-  centīsimies paturēt prātā, ka Marija ir Dieva Māte, un vienlaicīgi arī mūsu Māte.

Kamēr Marija ir mūsu Māte, mēs nedrīkstam ne mirkli šaubīties. Kaut arī mēs būtu nokļuvuši vislielākajā trūkumā, kaut arī visi būtu mūs pametuši, kaut arī mums pāri veltos ciešanu un nelaimju vētras, nedrīkstam zaudēt garu. Viņa ir mūsu Māte!

Vismīļākā Māte

No visiem cilvēkiem pasaulē māte ir vislielākās mīlestības cienīga, bet no visām mātēm - Vissvētākā Jaunava Marija ir Vismīļākā Māte. Viņa nāk pretī ikvienam savam bērnam, izjūt visas viņa vajadzības, tā, lai neviens nejustos vientuļš un nelaimīgs.

Pārdomāsim, kas ir Marija kā mūsu Māte.
Viņa tiešām ir vismīļākā Māte. Šīszemes māte mums dāvā laicīgo dzīvi, bet Marija -pārdabisko dzīvi - Jēzu Kristu, kurš ir mūsu dzīvība, jo  saka: „Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība” (Jņ 14,16).

Ja jau kristībā esam kļuvuši Kristus brāļi un māsas, tad Kristus Māte ir arī mūsu Māte. Viņas tiesības pār mums Kristus svinīgi pasludināja pie Krusta: „Dēls, lūk, tava Māte”. (Jņ. 14, 26- 28). Marija ir ne tikai Māte, bet vismīļākā, vislabākā, visiejūtīgākā Māte, un mīl mūs ar visiejūtīgāko, vissirsnīgāko mīlestību, kas ir lielāka par to, kādu mums var dāvāt  pat vislabākā šīszemes māte.

Marija kā vislabākā Māte dāvā mums paraugu, kā jādzīvo, māca mūs ar savu dzīvi un tikumiem, kas mums dzīvē ir nepieciešami ne tikai, lai iegūtu pestīšanu, bet arī lai sasniegtu svētuma virsotni. Viņa rūpējas ar patiesu mātišķu mīlestību par mūsu mūžīgo laimi, par ko daudzkārt šīszemes mātes aizmirst. Marija lūdzas par mūsu dvēseļu un miesas pestīšanu, lūdz pestīšanai nepieciešamās žēlastības. Un varbūt neviens vien jau sen būtu gājis bojā, ja vien nebūtu bijis Viņas iejūtīgo rūpju.

Marija arī mūsu laikos nepārstāj būt vismīļākā Māte, jo arī šodien varam dzirdēt par daudzām žēlastībām, kuras cilvēki iemantojuši visbezcerīgākajos gadījumos, pateicoties tam, ka lūguši savas debesu Mātes aizbildniecību. Daudzu ticīgo sirdis pukst sirsnīgā un dedzīgā mīlestībā pret To, kura nemitīgi ir nomodā pār ikvienu savu bērnu, aizlūdzot, dziedinot, mierinot un iedrošinot.

Kristus Māte

1260. gadā, Kambras pilsētā Francijā, klostermāsu vadītājā slimnīcā gulēja Lozannas bīskaps, vēlākais svētais Bonifācijs. Bija Ziemassvētku vigīlijas vakars. Palāta, kurā viens pats gulēja slimais, grima krēslā. Tā atradās blakus klostera baznīcai. Ap vienpadsmitiem vakarā viņš izdzirda Ziemassvētku dziedājumu: „Kristus mums ir piedzimis – nāciet, godināsim Viņu”. Pusnaktī atskanēja zvanu skaņas, pasludinot pasaulei Dieva piedzimšanas noslēpumu. Slimais visu dzirdēja, un viņa acīs sariesās prieka asaras - prieka, kas pārņem ikvienu šajā svētajā naktī. Tās bija arī ilgu asaras - ilgu stāvēt pie altāra, uz kura zem maizes zīmēm atnāk pasaules Pestītājs. No svētā vīra mutes izplūda klusa lūgšana: „Ak, Bezvainīgā Jaunava Marija, uzlūko mani nabagu šajā žēlastību stundā, kurā pasaulei dzemdēji prieku. Ak, uzlecošā žēlastību saule, nāc un apgaismo tos, kas mīt tumsības un nāves valstībā”. Brīdī, kad dziedāšana kļuva aizvien klusāka, līdz pavisam apklusa un bija dzirdama zvaniņu šķindoņa, kas liecināja, ka pienācis Pārvēršanas brīdis, notika brīnums. Slimā istaba piepildījās ar neparastu gaismu, atklājot Dieva Māti, kas rokās turēja Bērniņu. Vienlaicīgi debesu prieks piepildīja svētā sirmgalvja sirdi, jo vaigu vaigā viņš redzēja Jēzu un Mariju. No baznīcas atskanēja dziedājums, kuru dzied pēc pārvēršanas: „Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā”. Redzējums pazuda, un palātā atkal iestājās krēsla, bet svētā vīra sirdī palika debesu laimes spīdums, ko ienesa Jēzus un Marijas klātbūtne.

Atgādināsim sev Marijas sarunu ar eņģeli, kas bija iesākums Vārda Iemiesošanās noslēpumam. Svētais Lūkas to vienkāršos vārdos ir ierakstījis savā evaņģēlijā: „Ienācis pie Viņas, eņģelis sacīja: „Esi sveicināta, žēlastības pilnā, Kungs ir ar Tevi”. Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas par sveicienu. Un eņģelis Viņai sacīja: „Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un redzi, Tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi Viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens n tiks saukts par Visaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos Viņam Dāvida, Viņa tēva, troni. Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala”. Bet Marija jautāja eņģelim: „Kā tas var būt? Jo es vīra nezinu”. Tad eņģelis Viņai atbildēja: „Svētais Gars nāks pār Tevi, un Visaugstā spēks Tevi pārklās, tāpēc arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts - Dieva Dēls” (Lk 1, 28- 35)

Dažādas briesmas apdraud mūsu dvēseli: neticība, Dieva baušļu nonicināšana, alkoholisms, narkomānija, ģimenes izjukšana, naids un necieņa pret otru cilvēku. Būsim jūtīgi un pārliecināti, ka pie Dieva Mātes esam drošībā. Tikai Mātes klātbūtnē bērns ir apmierināts un ir pārliecināts, ka nekas viņam nedraud.  

Baznīcas Māte

Šo titulu Marijai XII gadsimtā deva Trīras abats Berengos. No pāvestiem šo titulu piedēvāja Benedikts XIV, Leons XIII un daudzkārt to pieminēja svētīgais pāvests Jānis XXIII.

1964. gada 21. novembrī, noslēdzoties II Vatikāna koncila trešajai sesijai, pāvests Pāvils VI publiski Mariju pasludināja par Baznīcas Māti.

Marija stāvēja pie Baznīcas pirmsākumiem. Pēdējo Vakariņu namā apustuļu lūgšanu atbalstīja Marijas aizbildniecība, kura lūdza no Dieva pārdabisko dāvanu, lai viņi saprastu un iemīlētu Viņas Dēla Baznīcu.

Baznīca nemitīgi raugās uz Mariju - Kristus Māti. Kādēļ? Vispirms tādēļ, lai Viņu atdarinātu. Ko Viņa dara?

  • Marija ar ticību pieņem Dieva Vārdu un pārdomā to savā sirdī. Baznīca dara tāpat, nemitīgi ieklausoties Kristus vārdos evaņģēlija lappusēs. Vēl vairāk, Baznīca pieņem Kristus mācību, to sludina un ciena.
  • Marija aizbildina par Baznīcas pirmajiem locekļiem. Līdzīgi arī Baznīca uztic savu locekļu vajadzības Dievam un aizlūdz par visas pasaules pestīšanu.
  • Marija dzemdē Kristu - Baznīcas dibinātāju. Caur to Viņa kļūst gan Kristus, gan Baznīcas Māte. Līdzīgi Baznīca - kļūstot par vietu, kur tiek pagodināts Dievs.
  • Dieva Māte māca Baznīcas pirmos locekļus pilnībā atdoties debesu Tēva gribai. Baznīca rīkojas līdzīgi, kļūstot par vietu, kur tās locekļi iepazīst Dieva gribu.

Baznīcas Mātes tituls norāda uz īpašu lomu, kāda ir Vissvētakajai Jaunavai Dieva tautā - Viņas saikne ar to ir nesaraujama. Mīlēt Mariju un mīlēt Baznīcu nozīmē vienu un to pašu. Mīlēt Mariju - nozīmē mīlēt pāvestu, pieņemot viņa pamācības ar cieņu un pateicību, jo viņš ir Pēteris, kas mājo mūsu vidū un ir ticības klints. Mīlēt Mariju nozīmē mīlēt bīskapu, kurš ir apustuļu pēctecis un Dieva patiesības mācītājs. Mīlēt Mariju - nozīmē cienīt priesterus, kas mūsu dzīvēs ienes Baznīcas un tātad Kristus mācību.