Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Akadēmiķis Jānis Stradiņš

Tuvojas Terra Mariana jubilejas gada noslēgums. Šoreiz vēlamies atsaukt atmiņā 2014. gada 27. aprīli, kad Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika pasākums "Latvijas identitātes krustpunktā". Tas bija veltīts pāvestu Jāņa Pāvila II un Jāņa XXIII kanonizācijai un vēsturiskā albuma "Terra Mariana. 1186-1888" faksimila un komentāru prezentācijai. Pasākumā klātesošos uzrunāja akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš izteica aicinājumu 2015. gadā atzīmēt "Terra Mariana" jubileju Latvijā un Igaunijā. 

Eminences un ekselences, godāto direktor, mīļie klausītāji!

Šī saulainā aprīļa diena vēsturē ieies ne tikai kā 20. gadsimta divu diženāko Pāvestu kanonizācijas diena, bet arī kā atmiņu diena par mūsu zemes kristianizāciju, kā Terra Mariana tālo loku apliecinājums še, jaunajā Gaismas pils ēkā.

Katoļu baznīcas vēsturē pāvestu ir bijis pietiekami daudz, tuvu pie 250, tikai retais no tiem ir kanonizēts, ne visus atceras grāmatās, taču daži īpaši pāvesti paliek cilvēces nezūdīgā atmiņā. Šodien patīkami atgādināt, ka vairāki no īsti dižajiem pāvestiem, sākot ar Inocentu III, Gregoru XIII un Jāni Pāvilu II, ir bijuši tieši un cieši saistīti ar Latvijas vēsturi, būtībā ar Latvijas identitātes veidošanu. Būdams lajs un apzinādamies, ka šodien klāt ir daudz kompetentāki cilvēki, tomēr iedrošinājos sekot organizatoru lūgumam – pastāstīt par to, kā es lietas redzu.

Livonijas agrīnākā kristīšana ar Sv. Meinarda ierašanos Daugavas lībiešu zemē gan sākās jau neilgi pirms Inocenta III, taču Terra Mariana kā termins un jēdziens tapa šī diženā pāvesta pontifikātā, kuru laikabiedri dēvēja par pasaules brīnumu, stupor mundi, īstenu sv. Pētera mācekli un Kristus vietnieku zemes virsū. Inocents III bija nedalītas pāvesta varas paudējs un īstenotājs, krusta karu organizētājs, pat Sv. Romas jeb Vācijas ķeizara izraudzīšanas noteicējs un tiem laikiem vai neierobežots Baznīcvalsts vadītājs, ļoti valdonīgs cilvēks, papocēzarists, kā laikam būtu jāsaka.

Viņš bija arī tas, kurš iedibināja Livoniju kā pāvesta tiešas pakļautības teritoriju. Inocents III 1199. gadā izsludināja krusta karu pret vietējiem pagāniem, piešķirdams krustnešiem no Saksijas un Vestfāles tādas pašas grēku atlaides kā Palestīnas karotājiem. Viņš lika sūtīt no Lejassaksijas klosteriem un baznīcām priesterus uz jaunām misijas zemēm. Ne mazāk nozīmīga par Zobenbrāļu ordeņa dibināšanu man rādās cisterciešu jeb balto mūku raidīšana pie mums. Tieši viņi rūpējās par saimniecisko dzīvi, prasmēm, zemes kultivēšanu, ievirzīja jaunus lopkopības, dārzkopības, ārstniecības, tīrumu iekārtošanas paņēmienus, dzirnavu un tiltu celtniecību, ierīkoja kaļķu cepļus.

Cisterciešu mūks bija daudzinātais Teoderihs, vēlāk Igaunijas bīskaps, ko atceramies saistībā ar balto likteņa zirgu Turaidā. Tas bija viņš, kurš aizveda lībiešu virsaiti Kaupo uz Romu, kur apžilbināja to ne tikai ar Laterāna piļu un dievnamu spožumu, bet arī ar Inocenta dāvāto Bībeli un 100 zelta dukātiem. Lībietis Kaupo ieraudzīja pavisam citu pasauli! Šajos pasākumos vienojās iekarotāju varmācība ar kultūras un tehnikas sasniegumu demonstrācijām, ar eiropeizāciju plašākā nozīmē, ar gluži jaunas identitātes veidošanu.

Inocenta III pontifikāta virsotne, kulminācija bija IV Laterāna ekumeniskais koncils 1215. gadā, piedaloties Rīgas un Igaunijas bīskapiem. Pēc tam, kad bīskaps Alberts bija ziņojis par jaunkristīto zemi, pāvests Inocents oficiāli pasludināja to par Dievmātes valstību (Terra Mariana). Šajā koncilā pieņēma arī likumu par kanoniķi – mācību pārraugu un attiecīgu telpu pie katras Doma katedrāles. Ir pamats domāt, ka arī pie jaunuzceltā Rīgas Doma tāda tika iekārtota, līdz ar to aizsākot skolas tradīciju Livonijā. Manuprāt, būtu pamats 2015. g. atzīmēt Latvijas un Igaunijas kā Terra Mariana 800 gadu dibināšanu nākamgad, varbūt pat valstiskā līmenī, un nebūtu pārdrošība uzaicināt viesoties pie mums pāvestu Francisku. Piebildīsim, ka 1226. gadā Prūsijas un Livonijas zemes nonāca pāvesta tiešā pārvaldībā, atbrīvojot tās no Vācijas ķeizarvalsts virsvaras, kaut arī par šo statusu vēsturnieki diskutē.

Protams, tā bija īsta iekarošana, lielā mērā varmācīga, ar uguni un zobenu. Nacionālromantisma laikmetā kopš Merķeļa un jaunlatviešiem runājam pat par verdzības gadsimtiem, par senlatviešu zaudēto brīvību. Jānis Pāvils II bija pirmais, kas baznīcas vārdā atvainojās par 13. gadsimtā kristianizācijas gaitā vietējām tautām nodarītajām pārestībām – pirms viņa neviens pāvests nebija to darījis.

Taču tā bija, kā teicu, arī jaunas, kristīgas, eiropeiskas identitātes veidošana. Šodien mums jārod zināms izlīgums, konsenss. Varmācīgi pievēršot zemes Kristus mācībai, līdzi nāca arī jauna izglītība, jauna ētika, jaunas tehnoloģijas, viss, ko saucam par Rietumu kultūru (arī agrikultūra). Tiesa, Māras zemē pamatiedzīvotāju vairums joprojām dzīvoja pagāniskā pasaulē, kur bija savas zināšanas, zintis, iemaņas, priekšstati, bet tie sinkrētiski sadzīvoja ar Kristus mācību. Šajā laikā tapa savdabīgā latviešu folklora, tautas dziesmas, kurās, starp citu, ir arī kristīgās, ne tikai dievturīgās ētikas elementi. 14.–15. g. s. sākās vienota latviešu etnosa veidošanās. Livonijas konfederāciju šodien sākam traktēt kā vienota Livonijas (Latvijas un Igaunijas) valstiskuma iedīgli. Manas runas laika limits neļauj izvērst šo domu, taču vēlos uzsvērt, ka esam kļuvuši tolerantāki, saudzīgāki gan pret krustnešiem, gan vāciešiem vispār, atzīstot arī viņu izšķirīgo devumu Latvijas kultūras, izglītības, zinātnes attīstībā, savā ziņā arī vietējo cilšu, īpaši letgaļu un lībiešu iesaisti sadarbībā ar iekarotājiem.

Paradoksālā kārtā mūsu nacionālais sarkanbaltsarkanais karogs pirmoreiz pieminēts kā Cēsu letgaļu karogs, ar kuru tie gāja pret nepakļāvīgajiem zemgaļiem kopā ar zobenbrāļiem 1279. gadā. Protams, vēstures traktējums lielā mērā ir katras nācijas radīts mīts. Domāju, ka atzīstot Terra Mariana vēsturisko nozīmīgumu, mums tomēŗ nebūs jāpārraksta Andreja Pumpura “Lāčplēsis” vai Raiņa “Uguns un nakts”, mēs nepazaudēsim Viestartu, Nameju, Lamekinu kā mūsu nacionālos varoņus. Dievmāte Sv. Marija spēs sadzīvot ar latviski zemniecisko Māru. Sinkrētisms, daudzveidība, duālisms ir mūsu identitātes īpatnība (diemžēl, vai par laimi?). Arī svētā Jāņa Pāvila II vārdā ir apvienoti divu apustuļu vārdi – Jānis un Pāvils.

Mūsu gadījumā latviskumu un eiropeiskumu vieno kristīgās vērtības, kaut arī modernā Eiropas Savienība šīs kristīgās vērtības īpaši neakcentē, lai šķietami neaizvainotu citticīgos un neticīgos. Katrā ziņā, manuprāt, Terra Mariana 800 gade vēsturiskās nozīmības ziņā ir ne mazāk svarīga kā desmitgade kopš Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā, ko ar pompu šajās dienās atzīmējam.

Garāmejot pieminēšu, ka vēlākais pāvests Pijs II, kurš mēģināja organizēt kopēju Eiropas karagājienu pret turkiem pēc Bizantijas krišanas, savā agrīnajā traktātā “De Europa” (ap 1450. g., vēl kā Eneo Pikolomini, augsti izglītots agrīnā humānisma pārstāvis) ir rakstījis: “ Livonija ir pēdējā kristīgo province, kas ir kaimiņos krieviem (Ruthenis), tajā bieži iebrūk tatāri. Tur mūsu laikā lielus zaudējumus cieta Vācu ordeņa brāļi; < .. > tie iekaroja Livoniju ar ieročiem un piespieda to pieņemt Kristus svētumus; agrāk tā bija pagānu zeme, kas pielūdza elkus < .. > Kristīgā ticība atvēra šo pasaules daļu mūsu ciltīm, kas pēc uzvaras parādīja barbariem mīlīgākus dzīves veidus.”

Ir sagadījies tā, ka arī Livonijas konfederācijas noslēgums saistās ar citu diženu, ļoti gudru un izglītotu pāvestu Gregoru XIII, kura pontifikācijas laiks bija no 1572. līdz 1585. gadam, kad beidzās ilgstošais, postu nesošais Livonijas karš. Gregora vārds pasaulē saistās ar “jaunā stila” kalendāru, pieminam arī Kalendāra nemierus Rīgā. Taču jāatceras arī, ka pāvesta uzdevumā legāts Antonio Posevīno, Gregora XIII draugs, vadīja miera sarunas starp Poliju – Lietuvu un Ivana Bargā Maskaviju un gadu vēlāk mēģināja dibināt pirmo universitāti Rīgā (1583), iekārtoja te jezuītu kolēģiju un atdeva Sv. Jēkaba katedrāli katoļiem. Tika loloti plaši kontrreformācijas un rekatolizācijas plāni. Vēsture tomēr aizgāja citu gaitu, saistība ar katolisko Poliju nebija ilgstoša; sekoja zviedru laiki, krievu laiki. Vienīgi Latgale palika katoliska, poļu ietekmēta un turpināja saukties par Māras zemi, kaut arī jēdziens Terra Mariana vēsturiski ir plašāks, ietverot arī visu Igauniju.

Šodien atklājam krāšņo albumu, ko poliski katoliskā Livonijas aristokrātija, Latgales poļu zinātnieks un novadpētnieks Gustavs Manteifelis radīja 1888. gadā, dāvājot to pāvestam Leonam XIII viņa priesterības 50 gadu jubilejā – īstu kultūrvēstures relikviju. Piemetināšu tikai divus faktus par pāvestu Leonu. Proti, viņš bija katoļu baznīcas sociālās mācības pamatlicējs jau 19. g. s. (1889. enciklikā Rerum novarum, ko vēlāk izvērsa Jānis Pāvils II, arī savā Rīgā, LU aulā sacītajā brīnišķīgajā runā). Leons palika Sv. Krēslā vēl 20. g. s. pašos pirmajos gados, neparedzot, ka par pēdējo pāvestu tajā pašā gadsimtā kļūs polis – kardināls Karols Vojtila. Tieši Leons XIII pēc Rīgas katoļu prāvesta Afanaseviča lūguma atļāva Rīgā, Pārdaugavā uzcelto lielo baznīcu nosaukt Sv. Alberta vārdā, veltot to gan nevis Rīgas dibinātājam un Livonijas kristītājam bīskapam Albertam, kas šurp tomēr bija nācis ar zobenu, bet dižajam viduslaiku zinātniekam Doctor universalis Albertam Lielajam, kurš, iespējams, 1225. gadā bija apmeklējis Rīgu kā pirmais zinātnieks.

Tā nu saslēdzas vēstures loki, un esam nokļuvuši pie mūsu nule kanonizētā svētā pāvesta – Jāņa Pāvila II, pārlaicīgas personības, cilvēces gara brīvības apustuļa. Par viņu man bija gods runāt šī dižā cilvēka beatifikācijas dienā, Rīgā, 2011. gada 1. maijā. Todien sacīto par Jāņa Pāvila II misiju Austrumeiropas atbrīvošanā un Latvijas vēsturei īsti nozīmīgo apmeklējumu 1993. gada septembrī es varētu atkārtot vēl un vēlreiz, papildinot to gan ar saviem emocionāliem iespaidiem Krakovā, Jāņa Pāvila II agrīnajās darbības vietās, gan ar pārdomām par kristīgām vērtībām un garīgo atmodu Latvijā pēc neatkarības atgūšanas.

Jānis Pāvils II, no poļu tautas dzīlēm nācis, jau savas pāvestības sākuma gados labi izprata latviešu nācijas ilgas un centienus pēc gara brīvības un valstiskas neatkarības. Viņš bija tas, kurš pirmoreiz vēsturē iecēla divus latviešus par kardināliem – Juliānu Vaivodu un Jāni Pujatu, kurš jau 1986. gadā Vatikānā, Romā, atzīmēja Latvijas kristianizācijas 800 gadi, kurš atjaunoja Baltijā Sv. Meinarda kultu, kurš labvēlīgi uztvēra mūsu 1993. gadā rakstīto aicinājumu “Latvieši pāvestam un pasaulei” (to rakstīju kopā ar Vili Krūmiņu, Latviešu Strēlnieku apvienības priekšsēdētāju), gan viedi piebilstot: “Mēs zinām, ka jūs esat mocīti un vajāti, bet vajātie piedod saviem vajātājiem”.

Ierodoties Rīgas lidostā un skūpstot Latvijas zemi, Sv. Jānis Pāvils todien izteica gandarījumu par Dieva dāvāto iespēju tikties ar cildenu tautu, ar zemi, kas “pēc ilgiem pārbaudījumiem meklē mieru, uz ko aicina pat tās ģeogrāfiskais stāvoklis”. Viņš apmeklējot “tautu, kas prieku un sāpes, ticību un cerību prot pārvērst dziesmā un dziesmu – lūgšanā. Dievs, svētī Latviju”.

Šodien mums katram sev jāpavaicā, vai patiešām esam pratuši, spējuši piepildīt svētā tēva vēlējumus. Nobeigumā centīšos vēlreiz atkārtot citātu no mūsu 1993. gada vēstījuma Pāvestam:

“Mēs labi saprotam, ka mūsu tautai un tās valstij liktenis noteicis kļūt par vēl nebijuša apmēra laboratoriju, kurā pierādīts, ka iespējams sadzīvot tautām ar pilnīgi dažādām reliģijas un kultūras tradīcijām. Pamattautas tiesību iedragāšana nozīmētu sagraut šādu laboratoriju. < ..> Galvenais ir latviešu tautas garīgā stāja. Arī šodien mēs atkārtojam latviešu katoļu bīskapa – mocekļa Boļeslava Sloskāna vārdus: ”Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda mūsu tautai bija cauri gadsimtiem. Ne ienaidnieks iznīcina tautu, bet tauta pati iznīcina sevi, kad morāli pagrimst.” Mēs ceram, ka pontifikālā vizīte nesīs Dieva svētību Latvijai, palīdzēs te izlīdzināt plaisas starp cilvēkiem un tautībām, pievērsīs pasaules uzmanību Baltijas sāpju punktiem un ļaus novērst vēsturiski radušās netaisnības”. Pagaidām tā ir bijusi vienīgā kāda Romas pāvesta vizīte mūsu zemē (ja atskaita Akiles Rati, vēlākā pāvesta Pija XI uzturēšanos Rīgā 1920. gadā), taču arī pāvests Jānis Pāvils II vēsturē bijis viens vienīgs.

Mani lūdza sacīt vēl dažus vārdus par otru šodien kanonizēto pāvestu – Jāni XXIII. Latvijā viņš nekad nav bijis, viņa pāvestības laiks vispār bija īss, taču kristīgajai baznīcai izcili nozīmīgs. Tieši “labais pāvests” Jānis sāka reformēt katoļu baznīcu, tuvināt to modernajai pasaulei un citām konfesijām, ar II Vatikāna koncilu aizsāka baznīcas dialogu ar zinātni, aizsāka ekumenisko kustību kristīgajā pasaulē. Jāņa XXIII tuvākais padomnieks Austrijas kardināls Kēnigs kopā ar sirds ķirurgu profesoru Feliksu Ungeru Zalcburgā nodibināja Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju. Tai ir samērā plaša delegācija arī Latvijā, un mums ir bijis gods bez “tīrajiem zinātniekiem” iekļaut tajā arī teologu, konkrēti, arhibīskapu, metropolītu Zbigņevu Stankeviču. Šīs akadēmijas loceklis ir arī bijušais pāvests Benedikts XVI (tagad goda pāvests, kuru redzējām šorīt Vatikānā līdzās pāvestam Franciskam).

Man dziļi iekrita sirdī šodien Romā sacītie pāvesta Franciska vārdi par Jāni XXIII kā Svētā gara pāvestu, un par Jāni Pāvilu II kā par ģimenes pāvestu – šie vārdi ir ļoti nozīmīgi arī Latvijai. Garīgā atmoda, zinības un ticība, ģimene, miers ir mūsu harmoniskas attīstības stūrakmeņi, un šīs dienas mērogi, ko izjūtam šodien jaunajā Gaismas pilī, iezīmē arī mūsu tautas ilgas.