Šodienas datums: 11.11.2019  |  Vārda dienas: Kaija, Kornēlija

Pāvests Benedikts XVI

Benedikts XVI: Baznīca un seksuālās izmantošanas skandāli

Pāvesta emeritus Benedikta XVI pārdomas par krīzi Baznīcā, vispārējo sabiedrisko kontekstu,seksuālās izmantošanas skandāliem un ko darīt tālāk, kas tika publicētas izdevumā “Klerusblatt” šī gada aprīlī.

No 21. līdz 24. februārim pēc pāvesta Franciska ielūguma Vatikānā bija sapulcējušies bīskapu konferenču priekšsēdētāji no visas pasaules, lai apspriestos par ticības un Baznīcas krīzi, ko pasaulē izraisījusi šokējošā informācija par garīdznieku pastrādātajiem seksuālajiem noziegumiem pret mazgadīgajiem. Informācijas par šiem noziegumiem apjoms un nopietnība dziļi satriekusi priesterus un lajus, un ne mazums Baznīcas ticību sākuši apšaubīt. Šeit jāraida spēcīgs signāls un jāmeklē jauns ceļš, lai atjaunotu ticību Baznīcai kā pasaules gaišumam un kā spēcīgai palīdzībai pret iznīcinošajām varām.

Tā kā es pats krīzes sākuma brīdī un tās pieauguma laikā darbojos atbildīgā ganītāja amatā Baznīcā, man vajadzēja sev – kaut arī tagad esmu emeritēts un neesmu tieši atbildīgs – uzdot jautājumu, kā es izvērtējot varētu palīdzēt iesākt iet jauno ceļu. Tā es no tikšanās izziņošanas brīža līdz pat tās sākumam apkopoju piezīmes, lai varētu šajā smagajā stundā palīdzēt ar vienu otru norādījumu. Pēc apspriešanās ar valsts sekretāru kardinālu Parolīnu un Svēto tēvu nolēmu radušos tekstu publicēt “Klerusblatt”.

Manam darbam ir trīs daļas. Pirmajā pavisam īsi mēģinu parādīt jautājuma vispārējo sabiedrisko kontekstu, lai problēma būtu labāk izprotama. Mēģinu parādīt, ka 60. gados noritēja nežēlīgākais process, kāds jebkad vēsturē šādā mērogā noticis. Var teikt, ka 20 gadu laikā, no 1960. līdz 1980. gadam, līdz tam spēkā esošie standarti seksualitātes jautājumos tika pilnīgi atmesti un izveidojās jebkādu normu trūkums.

Otrā punktā mēģinu iezīmēt šīs situācijas ietekmi uz priesteru izglītību un dzīvi.

Visbeidzot trešajā daļā vēlos izstrādāt dažas perspektīvas, lai Baznīca varētu sniegt patiesu atbildi.

I.

1. Viss sākās ar valsts veidotu un īstenotu bērnu un jaunatnes ievadīšanu seksualitātes būtībā. Vācijā veselības ministre Štrobeles kundze lika radīt filmu, kurā izglītības nolūkos demonstrētu visu, ko līdz tam publiski nerādīja, ieskaitot dzimumattiecības. Sākotnēji jauniešu apgaismošanai paredzēto pēc tam pārņēma kā vispārēju iespēju.

Līdzīgu ietekmi panāca ar Austrijas valdības izdoto “Sexkoffer”. Seksuālās un pornofilmas kļuva par realitāti, un tās rādīja pat dzelzceļa staciju kinoteātros. Atceros vēl, kā kādu dienu Rēgensburgā, ejot garām lielam kinoteātrim, redzēju ļaužu pūli stāvam un gaidām, līdzīgi kā mēs piedzīvojām tikai kara laikā, kad gaidīja uz kā īpaša izdalīšanu. Atmiņā arī palicis, kā es 1970. gada Lielajā piektdienā ierados pilsētā, kur visi reklāmu stabi bija aplīmēti plakātiem ar lielformātā attēlotām divām pilnīgi kailām personām ciešā apskāvienā.

Pie brīvībām, ko 1968. gada revolūcija vēlējās izcīnīt, piederēja arī šī pilnīgā seksuālā brīvība, kas nepieļāva vairs nekādas normas. Ar tajos gados parādījušos garīgo sabrukumu cieši saistīta vardarbība. Lidmašīnās aizliedza rādīt seksuālās filmas, jo nelielajā pasažieru kopienā izcēlās vardarbība. Pārspīlējumi apģērbā tāpat izsauca agresivitāti, tādēļ skolu vadītāji centās ieviest skolas formas, lai nodrošinātu atbilstošu mācību gaisotni.

Viens no 68. gada revolūcijas raksturlielumiem bija tas, ka arī pedofilija tika atzīta par atbilstošu un pieļaujamu. Vismaz jauniešiem Baznīcā, bet ne tikai viņiem, daudzējādā ziņā tas bija grūts laiks. Es allaž sev uzdodu jautājumu, kā jaunie cilvēki šajā situācijā varēja doties priesterības virzienā un to pieņemt ar visām tās konsekvencēm. Procesa ietekmē notika jaunu aicinājumu apsīkums šajos gados, un daudzi garīdznieki aizgāja no priesterības.

2. Neatkarīgi no šiem notikumiem vienlaikus notika katoliskās morālteoloģijas sabrukums, padarot Baznīcu neaizsargātu pret procesiem sabiedrībā. Mēģināšu pavisam īsi ieskicēt notikumu norises gaitu. Līdz Vatikāna II koncilam katoliskā morālteoloģija lielā mērā balstījās uz dabisko likumu, kamēr Svētie Raksti tika minēti vienīgi kā fons vai apstiprinājums. Koncila cīņās par jaunu Atklāsmes izpratni dabiskā likuma pieeju lielā mērā noliedza un pieprasīja pilnīgi Bībelē balstītu morālteoloģiju. Es vēl atceros, ka jezuītu fakultātē Frankfurtē bija apdāvināts jauns priesteris Šullers (Schüller), kuru gatavoja tādas morāles veidošanai, kas pilnīgi pamatotos Rakstos. Tēva Šullera izcilā disertācija rādīja pirmo soli uz Rakstos pamatotas morāles veidošanu. Viņu vēlāk aizsūtīja uz Ameriku turpmākām studijām, un viņš atgriezās ar atziņu, ka Bībele vien nevar sistemātiski pārstāvēt morāli. Tad viņš mēģināja radīt pragmatiskāku morālteoloģiju, tomēr nespējot sniegt atbildi morāles krīzei.

Visbeidzot dominēja tēze, ka morāli nosaka tikai cilvēciskās darbības mērķi. Vecais teiciens, ka mērķis attaisno līdzekļus, netika burtiski ieviests, taču tamlīdzīgs domāšanas veids kļuva noteicošs. Tādējādi nepastāvēja nekas tikai labs un tāpat – nekas ļauns, bet gan vienīgi relatīvas vērtības. Vairs nepastāvēja labums, bet gan tikai relatīvs, acumirklī un no apstākļiem atkarīgs labākais.

Katoliskās morāles pamatojuma un skaidrojuma krīze 80. gadu beigās un 90. gados sasniedza dramatisku pakāpi. 1989. gada 5. janvārī parādījās 15 katoļu teologu profesoru parakstīta “Ķelnes deklarācija”, kurā aplūkoti vairāki kritiski punkti attiecībās starp bīskapu maģistēriju un teologu uzdevumu. Šis teksts, kas iesākumā nebija nekas vairāk par parastu protestu, drīz pārauga par draudiem Baznīcas maģistērijam un savāca īpaši ievērojamu un skaļu protesta potenciālu, kas sacēlās visā pasaulē pret gaidāmajiem Jāņa Pāvila II dokumentiem (sal. D. Mieth, Kölner Erklärung, LThK, VI3, 196).

Pāvests Jānis Pāvils II, kas morālteoloģijas situāciju labi zināja un sekoja tai, iesāka darbu pie enciklikas, kam vajadzēja šīs lietas atkal sakārtot. Ar nosaukumu “Veritatis splendor” tā tika izdota 1993. gada 6. augustā un izraisīja spēcīgu pretestību no morālteologu puses. Pirms tās jau bija “Katoliskās Baznīcas katehisms”, kas pārliecinoši izskaidroja Baznīcas sludināto morāli.

Atmiņā palicis, kā toreiz vadošais vācu morālteologs Francs Bekle (Franz Böckle) pēc pensionēšanās atgriezās dzimtajā Šveicē un par iespējamo enciklikas “Veritatis splendor” iznākšanu teica: ja enciklikā būs apgalvots, ka pastāv rīcība, kas vienmēr un jebkuros apstākļos ir definējama kā slikta, tad viņš gribētu no visa spēka pret to iebilst. Labais Dievs viņam aiztaupīja šī apsolījuma realizāciju; Bekle nomira 1991. gada 8. jūlijā. Enciklika iznāca 1993. gada 6. augustā, un patiešām tajā bija apgalvojums, ka pastāv rīcība, kura nekad nevar kļūt par labu. Pāvests pilnībā apzinājās šī lēmuma svarīgumu un bija tieši par šo sava dokumenta daļu vēlreiz aptaujājis izcilākos speciālistus, kuri nepiedalījās enciklikas redakcijas darbā. Viņš nevarēja un nedrīkstēja pieļaut šaubas, ka augstākā labuma izvērtēšanas morālei jārespektē galējā robeža. Ir labumi, kurus nekad neizvērtē. Ir vērtība, kuru nekad nedrīkst ziedot augstākas vērtības dēļ un kura stāv pāri arī fiziskās dzīvības saglabāšanai. Pastāv moceklība. Dievs ir vairāk nekā fiziska izdzīvošana. Dzīvība, kuru iegūst ar Dieva noliegšanu, dzīvība, kas balstās viszemiskākajos melos, nav dzīvība. Moceklība ir kristīgās eksistences pamatkategorija. Tas, ka Bekles un daudzu citu pārstāvētajā teorijā tā vairs morāli nav nepieciešama, parāda, ka šeit uz spēles likta pati kristietības būtība.

Pa to laiku morālteoloģijā kļuva neatliekams cits jautājums: arvien turpināja gūt panākumus tēze, ka Baznīcas maģistērijam tikai īpašos ticības jautājumos piemītot atbilstošā kompetence (“nemaldība”), morāles jautājumi nevarot kļūt par Baznīcas maģistērija nemaldīgā lēmuma priekšmetu. Šī tēze, iespējams, ir pelnījusi diskusijas. Taču pastāv morāles minimums, kas ir cieši saistīts ar ticības pamatlēmumu un kas ir jāaizstāv, ja nevēlas ticību reducēt līdz teorijas līmenim, bet gan atzīt tās tiesības uz konkrētu dzīvi. No tā redzams, cik principiāli Baznīcas autoritāte morāles lietās ir apšaubīta. Atsakot Baznīcai šajā jomā teikt pēdējo vārdu, tā tiek spiesta klusēt tad, kad runa ir par robežu starp patiesību un meliem.

Neatkarīgi no šī jautājuma morālteoloģijas sfērā attīstījās tēze, ka Baznīcai nav savas morāles un nevar būt. Tika norādīts arī uz to, ka visām morāles tēzēm ir zināmas paralēles citās reliģijās un tādēļ nevar būt tikai kristietībai specifiskas iezīmes. Bet jautājums par Bībeles morāles specifiku netiktu atbildēts ar to, ka katram atsevišķam teikumam varētu atrast paralēli arī citās reliģijās. Bet runa ir par Bībeles morāles kopumu, kas ir jauns un citādāks. Visbeidzot Svēto Rakstu morāles mācības īpatnība ir tās sakņošanās Dieva attēlā, ticībā vienam Dievam, kas atklājās Jēzū Kristū un ir dzīvojis kā cilvēks. Dekalogs ir Bībeles dievbijības pielietošana cilvēka dzīvē. Dieva attēls un morāle ir cieši saistīti, tādējādi radot kristīgās attieksmes pret pasauli un cilvēka dzīvi īpašo novitāti. Starp citu, kristietība jau no sākuma tika aprakstīta ar vārdu hodós. Ticība ir ceļš, veids, kā dzīvot. Senajā Baznīcā katehumenāts arvien vairāk demoralizētajā kultūrā tika radīts kā dzīves telpa, kurā kristīgā dzīvesveida īpatnība un novitāte tika iemācīta un vienlaikus pasargāta no apkārt valdošā dzīvesveida. Domāju, ka arī šodien nepieciešams kaut kas līdzīgs katehumenālām kopienām, lai kristīgā dzīve savā veidā sevi varētu aizsargāt.

II.

Baznīcas pirmās reakcijas

1. Ilgi gatavotā un notiekošā kristīgās morāles koncepcijas iznīcināšana, kā es mēģināju attēlot, 60. gados piedzīvoja līdz tam nebijušu radikalitāti. Tam, ka tika iznīcināta Baznīcas autoritāte morāles jautājumos, katrā ziņā vajadzēja atsaukties dažādās tās sfērās. Saistībā ar pasaules bīskapu konferenču priekšsēdētāju tikšanos ar pāvestu Francisku visvairāk interesējošais ir jautājums par priesterisko dzīvi, arī garīgajiem semināriem. Semināros faktiski ir konstatēts iepriekšējā priesteru sagatavošanas veida sabrukums.

Priesteru semināros izveidojās geju klubi, kuri darbojās vairāk vai mazāk atklāti un acīmredzami mainīja semināra klimatu. Kādā Dienvidvācijas seminārā kopā dzīvoja priestera amata kandidāti ar laju pastorālreferentu amata kandidātiem. Kopējās ēdienreizēs satikās semināristi, precējušies pastorālie darbinieki, bieži ar sievām un bērniem, kā arī atsevišķi pastorālreferenti ar savām draudzenēm. Gaisotne seminārā nevarēja nodrošināt sagatavošanos priestera profesijai. Svētais krēsls zināja par šādām problēmām, tomēr nebija precīzi informēts. Pirmais solis ASV bija apustuliskās vizitācijas semināros.

Tā kā pēc Vatikāna II koncila mainīja arī bīskapu izvēles un nominācijas kritērijus, tad bīskapu attieksme pret saviem semināriem bija ļoti atšķirīga. Kā jaunu bīskapu izvēles kritērijs tagad vissvarīgākais bija viņu “koncilisms”, ko, protams, varēja saprast ļoti dažādi. Faktiski koncila noskaņojums lielā daļā Baznīcas tika saprasts kā kritiska vai negatīva nostāja pret līdzšinējām tradīcijām, kuras nu būtu jānomaina ar jaunu, radikāli atklātu izturēšanos pret pasauli. Kāds bīskaps, kurš pirms tam bija semināra reģents, lika semināristiem rādīt pornofilmas it kā ar nolūku padarīt viņus izturīgus pret ticībai neatbilstošu rīcību. Ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs, bet arī citur bija atsevišķi bīskapi, kas vispār noraidīja katoļu tradīciju un savās diecēzēs ieviesa jaunu, modernāku “katoliskumu”.  Varbūt vērts pieminēt, ka ne mazums semināros studenti, kurus pieķēra lasām manas grāmatas, tika atzīti par nepiemērotiem priesterībai. Manas grāmatas slēpa kā sliktu literatūru, un tās tika lasītas paslepus.

Vizitācija nesniedza jaunas atziņas, jo acīmredzot vairāki spēki bija apvienojušies, lai slēptu patieso situāciju. Otrajā vizitācijā ieguva vairāk ziņu, taču nekas nemainījās. Tomēr kopš 70. gadiem situācija semināros ir nostabilizēta. Neskatoties uz to, tikai vietām stiprinājās priesteriskais aicinājums, jo situācija kopumā attīstījās citādi.

2. Pedofilijas jautājums, cik atceros, aktualizējās tikai 80. gadu otrajā pusē. ASV tā jau bija kļuvusi par atklātu problēmu, tā ka bīskapi meklēja palīdzību Romā, jo jaunajā kodeksā iekļautais Baznīcas likums nešķita pietiekams, lai veiktu nepieciešamos pasākumus. Roma un tās kanonisti sākotnēji cīnījās pret šīm bažām; pēc viņu domām, pietiktu uz laiku atbrīvot priesteri no amata pienākumiem, lai būtu notikusi attīrīšanās un šķīstīšanās. To amerikāņu bīskapi nevarēja pieņemt, jo līdz ar to priesteri paliek bīskapa pakļautībā un tādējādi tie tiek uztverti kā tiešā saistībā ar viņiem. Atjaunot un padziļināt jaunā kodeksa apzināti vaļīgi veidotās sodīšanas tiesības vajadzēja lēnām.

Bet sodīšanas tiesību koncepcijā bija būtiska problēma. Koncilam atbilstošs skaitījās vien tā sauktais garantisms. Tas nozīmē, ka pirmām kārtām jāgarantē apsūdzētā tiesības, līdz pat tādai pakāpei, ka faktiski izslēdza notiesāšanu vispār. Pretstatā bieži nepietiekamajām apsūdzēto teologu aizstāvībām viņu tiesības uz aizstāvību garantismā tagad tika paplašinātas līdz tādam līmenim, ka notiesāšana bija gandrīz neiespējama.

Šajā vietā es vēlētos izdarīt nelielu atkāpi. Ņemot vērā pedofilijas pārkāpumu apjomu, atmiņā nāk Jēzus vārdi, kas saka: “Un kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas uz Mani tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā piekārtu dzirnakmeni un iemestu viņu jūrā.” (Mk 9,41) Šo vārdu sākotnējā nozīmē nav ietverti seksuāli nodarījumi bērniem. Ar vārdu “mazie” Jēzus apzīmē vienkāršus ticīgos, kurus savā intelektuālajā augstprātībā sevi par ticīgiem uzskatošie var ievest neticībā. Tātad Jēzus šeit sargā ticības labumu, draudot ar bargu sodu tiem, kas tam kaitē. Teikuma mūsdienīgā izpratne nav nepareiza, taču tā nedrīkst aizēnot sākotnējo nozīmi. Tas skaidri parādās pretēji jebkuram garantismam, ka ne tikai apsūdzētā tiesības ir svarīgas un tām vajadzīga garantija. Vienlīdz svarīgs ir augstākais labums – ticība. Sabalansētām Baznīcas tiesībām, kas atbilst Jēzus vēstij, jāgarantē tiesības ne tikai apsūdzētajam, kura cieņa ir tiesiskais labums. Tām jāsargā arī ticība, kas arī ir svarīgs tiesiskais labums. Pareizi veidotām Baznīcas tiesībām jāsatur divu veidu tiesību – apsūdzētā un uz spēles liktā labuma – aizstāvības garantija. Šodien vēstījums par šo pašsaprotamo uzskatu, runājot par ticības tiesību aizsardzību, kopumā sastopas ar nedzirdīgām ausīm. Ticības tiesības parasti vairs netiek apzinātas kā sargājams labums. Šī ir pārdomu vērta situācija, kas Baznīcas ganiem jāņem vērā un jāuztver nopietni.

Mazajām piezīmēm par priesteru izglītošanu krīzes uzliesmojuma brīdī vēlos pievienot dažas norādes par Baznīcas likumu attīstību šajā jautājumā. Priesteru nodarījumus būtu bijis jāizskata Klēra kongregācijai. Bet, tā kā tajā lielā mērā valdīja garantisms, tad mēs ar pāvestu Jāni Pāvilu II vienojāmies, ka būtu piemēroti piešķirt Ticības mācības kongregācijai šo kompetenci, nosaucot to par “Delicta maiora contra fidem”. Tā darīja iespējamu piespriest arī augstāko soda mēru, tas ir, izslēgšanu no klēra, ko nebūtu bijis iespējams izdarīt ar citiem juridiskiem tituliem. Tas nebija triks, lai uzliktu augstāko soda mēru, bet gan izriet no ticības svarīguma Baznīcā. Svarīgi ir saprast, ka klēra pieļauto kļūdu gadījumā galu galā tiek ievainota ticība: šādi noziegumi ir iespējami tikai tur, kur ticība nevada cilvēku rīcību. Tomēr soda smagums paredz skaidru nodarījuma pierādījumu – garantisma spēkā esošo saturu. Citiem vārdiem: lai būtu tiesības piešķirt augstāko soda mēru, nepieciešams reāls tiesas process. Ar to kā diecēzes, tā arī Svētais krēsls tika pārslogoti. Tādējādi mēs formulējām tiesas procesa standarta formu un pieļāvām to, ka Svētais krēsls pats pārņem procesu, kur diecēze vai metropolija nevar to izdarīt. Jebkurā gadījumā Ticības mācības kongregācijai process jāpārbauda, lai garantētu apsūdzētā tiesības. Visbeidzot “Feria IV” (tas ir, kongregāciju locekļu sanāksme) radīja apelācijas instanci, lai būtu iespēja arī pārsūdzēt lietu. Tā kā tas viss pārspēja Ticības mācības kongregācijas spēkus un radās aizkavēšanās, kas bija jānovērš, pāvests Francisks uzņēmās veikt turpmākās reformas.

III.

1. Kas mums jādara? Vai mums būtu jāveido cita Baznīca, lai viss notiktu pareizi? Nu, šāds eksperiments ir ticis izdarīts un izgāzies. Vienīgi paklausība un mīlestība pret mūsu Kungu Jēzu Kristu var norādīt pareizo ceļu. Vispirms pamēģināsim no jauna saprast, ko Kungs ir gribējis un grib ar mums.

Vispirms vēlos pateikt – ja mēs gribam Bībelē pamatotas ticības saturu pavisam īsi formulēt, tad mēs varētu teikt: Kungs ar mums ir uzsācis mīlestības stāstu un vēlas tajā apvienot visu radību. Pretspēks ļaunumam, kas apdraud mūs un visu pasauli, galu galā ir tas, ka mēs ļaujamies šai mīlestībai. Tā ir patiesais pretspēks ļaunumam. Ļaunuma vara nāk no mūsu atteikšanās no mīlestības uz Dievu. Pestīts ir tas, kas Dieva mīlestībai uzticas. Mūsu nebūšana pestītiem balstās nespējā Dievu mīlēt. Mācīties Dievu mīlēt – tas ir cilvēka pestīšanas ceļš.

Pamēģināsim šo Dieva atklāsmes būtisko saturu mazliet vairāk atklāt. Mēs varam teikt: pirmā svarīgā dāvana, kura mums sniedz ticību, ir pārliecība, ka Dievs eksistē. Pasaule bez Dieva var būt vienīgi pasaule bez jēgas. Jo no kurienes tad nāktu viss, kas ir? Katrā ziņā tam nebūtu garīga iemesla. Tas vienkārši ir te un tam nav ne mērķa, ne jēgas. Nav labā un ļaunā mērauklas. Tad uzvar tikai tas, kas ir stiprāks par otru. Vara tad ir vienīgais princips. Patiesība neskaitās, tās vienkārši nav. Tikai tad, ja lietām ir garīgs iemesls un tās ir gribētas un izdomātas – ja vien ir Radītājs Dievs, kas ir labs un vēlas labumu –, arī cilvēka dzīvei var būt jēga.

Tās ir senas ilgas pēc Dieva kā Radītāja un visu lietu mēra. Bet ja Dievs vispār nekā neparādītos, neļautu sevi ieraudzīt, tad paliktu tikai par pieņēmumu un tādējādi nevarētu izveidot mūsu dzīves. Lai Dievs būtu Dievs arī ar apziņu apveltītajai radībai, mums jāgaida, ka Viņš kaut kā sevi izteiks. Viņš to ir darījis daudzveidīgi, bet visizšķirošāk – aicinājumā, kas nāca pār Ābrahamu un cilvēkiem Dieva meklējumos deva orientāciju, kas pārspēja visu gaidīto: Dievs pats kļuva radība, runāja kā cilvēks ar mums, cilvēkiem. Tādējādi teikums “Dievs ir” kļuva par patiesi priecīgu vēsti, jo Viņš ir vairāk nekā atziņa, jo Viņš mīlestību rada un ir mīlestība. Atkal atgādināt to cilvēkiem – tas ir pirmais un svarīgākais uzdevums, ko mums ir uzdevis Kungs.

Sabiedrība, kurā Dievs nav klātesošs, sabiedrība, kura Viņu nepazīst un rīkojas tā, it kā Viņa nebūtu, ir sabiedrība, kas zaudē savu mērauklu. Mūsdienās tika izdomāts teiciens par Dieva nāvi. Ja Dievs kādā sabiedrībā mirst, tā kļūst brīva – mums apgalvoja. Patiesībā Dieva nāve sabiedrībā ir beigas tās brīvībai, jo jēga mirst, kas dod orientāciju. Jo pazūd mēraukla, kas mums norādīja virzienu, mācot atšķirt labu no ļauna.

Rietumu sabiedrība ir sabiedrība, kuras publiskajā telpā Dievs ir prom un Viņam nav nekā, ko tai teikt. Un tādēļ tā ir sabiedrība, kurā cilvēciskuma mērs arvien vairāk pazūd. Atsevišķos gadījumos dažkārt pēkšņi kļūst jūtams, ka par pašsaprotamu kļuvis tas, kas ir ļaunums un iznīcina cilvēku. Tā ir ar pedofiliju. Vēl pavisam nesen teoretizēta kā legāla, tā izplatījās arvien plašāk. Un nu mēs satriekti atzīstam, ka ar mūsu bērniem un jauniešiem notiek lietas, kas draud viņus iznīcināt. Sevišķi satriektiem mums būtu jābūt par to, ka tas ir varējis izplatīties arī Baznīcā un priesteru vidū.

Kādēļ pedofilija sasniedza šādu apmēru? Iemesls ir Dieva prombūtnē. Arī mēs, kristieši un priesteri, labāk nerunājam par Dievu, jo šī runa liekas nepraktiska. Pēc Otrā pasaules kara satricinājuma mēs Vācijā veidojām mūsu Satversmi, kā noteicošo vēl kategoriskāk uzsverot atbildību Dieva priekšā. Pusgadsimtu vēlāk vairs nebija iespējams atbildību Dieva priekšā kā mērauklu iekļaut Satversmē. Dievu uzskata par nelielas grupiņas partejisku lietu, kas vairs nevar būt par vadmotīvu sabiedrībai kopumā. Šajā lēmumā atspoguļojas situācija Rietumos, kur Dievs ir kļuvis par mazākuma privātu lietu.

Pirmais uzdevums, kas izriet no mūsu laiku morāles satricinājumiem, ir tāds, ka mums pašiem atkal jāsāk dzīvot no Dieva un Dievam. Vispirms mums atkal būtu jāmācās atzīt Dievu par mūsu dzīves pamatu un nevis par sava veida tukšu frāzi. Nevaru aizmirst atgādinājumu, ko lielais teologs Hanss Urss fon Baltazars man rakstīja vienā no savām vēstulēm: “Trīsvienīgo Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu nevis pieņemt par esošu, bet nostādīt priekšgalā!” (“..nicht voraussetzen, sondern vorsetzen!”) Patiesībā arī teoloģijā Dievs bieži tiek pieņemts par pašsaprotamu, bet konkrēti par viņu nerunā. Tēma “Dievs” šķiet tik neīsta, tik tālu no lietām, kas mūs nodarbina. Un tomēr viss kļūst citādi, ja par Dievu nevis izsaka pieņēmumu, bet gan nostāda priekšā. Nevis atstāj Viņu kaut kur aizmugurē, bet gan atzīst par mūsu domāšanas, runas un rīcības centru.

2. Dievs mūsu dēļ ir kļuvis cilvēks. Radība – cilvēks – ir tik tuva Viņa sirdij, ka Viņš ir ar to savienojies un pavisam praktiskā veidā ienācis cilvēces vēsturē. Viņš runā ar mums, Viņš dzīvo ar mums, Viņš cieš ar mums un mūsu dēļ uzņēmās nāvi. Par to mēs teoloģijā detalizēti runājam ar mācītiem vārdiem un domām. Bet tieši tajā ir risks, ka mēs sevi padarām par ticības kungiem tā vietā, lai ļautu ticībai mūs atjaunot un pārvaldīt. Apdomāsim to galvenajā – Svētās Euharistijas svinēšanā. Mūsu attieksme pret Euharistiju rada bažas. Vatikāna II koncilā pareizi tika lemts par šī Kristus Miesas un Asiņu klātbūtnes sakramenta, Viņa personas, ciešanu, nāves un augšāmcelšanās klātbūtnes, nostādīšanu kristīgās dzīves un Baznīcas eksistences centrā. Daļēji tas patiešām ir noticis, un mēs vēlamies Kungam par to no sirds pateikties.

Bet vairāk dominē cita attieksme: nevis atjaunota godbijība pret Kristus nāves un augšāmcelšanās klātbūtni, bet gan tāds apiešanās veids, kas iznīcina noslēpuma lielumu. Arvien retāka piedalīšanās svētdienas Euharistijas svinībās rāda, cik maz mēs, šodienas kristieši, spējam novērtēt dāvanas lielumu, kas pastāv savā reālajā klātbūtnē. Euharistija tiek devalvēta līdz ceremoniālam žestam, ja tiek uzskatīts par pašsaprotamu to pieklājības dēļ pievienot ģimenes svinībām vai kāzu un bēru gadījumos tiem, kas ielūgti radniecības saišu dēļ. Pašsaprotamība, ar kādu vietām klātesošie pieņem svēto sakramentu, rāda, ka komūnijā redz tikai ceremoniālu žestu. Ja mēs pārdomājam, kas būtu jādara, kļūst skaidrs, ka nevajag citu, mūsu izdomātu Baznīcu. Daudzkārt vairāk nepieciešama ticības atjaunošanās mums dāvātajai Jēzus Kristus realitātei sakramentā.

Runājot ar pedofilijas upuriem, es arvien vairāk apzinājos šo nepieciešamību. Jauna sieviete, kas bija kalpojusi par ministranti, man pastāstīja, ka priesteris, atbildīgais par viņu kā ministranti, seksuālo izmantošanu, ko veicis ar viņu, vienmēr sācis ar vārdiem: “Tā ir mana miesa, kas atdota par tevi.” Ir acīmredzams, ka šī sieviete vairs nevar dzirdēt pārveidošanas vārdus, šausmās iekšēji neizjūtot visas ļaunprātīgās izmantošanas mokas. Jā, mums steidzami jālūdz Kungam piedošana un pāri visām lietām lūgtin jālūdz, lai Viņš mums visiem no jauna iemācītu saprast Savu ciešanu, Sava upura lielumu. Un mums jādara viss, lai Svētās Euharistijas dāvanu pasargātu no ļaunprātīgas izmantošanas.

3. Un, lūk, visbeidzot Baznīcas noslēpums. Nevaru aizmirst teikumu, ar  kuru pirms teju 100 gadiem Romano Gvardīni izteica priecīgo cerību, kas toreiz bija radusies viņam un daudziem citiem: “Ir sācies notikums ar nepārredzamām sekām, Baznīca mostas dvēselēs.” Ar to viņš vēlējās teikt, ka Baznīca vairs nav, kā iepriekš, mums virsū nākošs aparāts, kā sava veida iestāde, bet gan uztverta kā sirdīs klātesoša – kā kaut kas ne tikai ārējs, bet iekšēji mūs aizskarot. Aptuveni pusgadsimtu vēlāk, pārdomājot šo procesu un lūkojoties uz to, kas notiek, es jutos kārdināts teikumu apgriezt otrādi: “Baznīca mirst dvēselēs.” Patiesībā vēl joprojām Baznīca šodien tiek uztverta tikai kā politiska aparāta veids. Par to gandrīz vienmēr runā politiskās kategorijās, un tas notiek līdz pat bīskapiem, kas formulē savus priekšstatus par rītdienas Baznīcu tikai politiski. Krīze, kuras cēlonis ir daudzi ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi, ko izdarījuši priesteri, liek Baznīcu uzskatīt par kaut ko neizdevušos, kas mums tagad jāņem savās rokās un jāveido no jauna. Taču mūsu pašu veidota Baznīca nevar dot cerību.

Jēzus pats salīdzināja Baznīcu ar zvejnieka tīklu, kurā ir labas un sliktas zivis, kuras beigās jāatšķir pašam Dievam. Ir arī līdzība par Baznīcu kā lauku, kurā aug labība, ko pats Dievs ir iesējis, bet arī nezāles, ko “ienaidnieks” slepus tāpat iesējis. Patiesībā nezāles Dieva tīrumā, Baznīcā, ir pārmērīgi redzamas, arī sliktās zivis tīklā rāda savu spēku. Bet tomēr lauks paliek Dieva tīrums un tīkls – Dieva zvejas tīkls. Un visos laikos pastāv ne tikai nezāles un sliktas zivis, bet arī Dieva sēklas un labās zivis. Vienlīdz nopietni runāt par abām – tā nav neīsta apoloģētika, bet gan nepieciešama kalpošana patiesībai.

Šajā kontekstā jānorāda uz svarīgu tekstu Jāņa Atklāsmes grāmatā. Tur velnu raksturo kā apsūdzētāju, kas Dieva priekšā apsūdz mūsu brāļus dienu un nakti (Atkl 12,10). Apokalipse atkārto domu, kas ir Ījaba grāmatas stāstījuma centrā (Īj 1 un 2, 10; 42, 7–16). Tur stāstīts, ka velns mēģina Dievam iestāstīt, ka Ījaba taisnīgums ir tikai ārējs. Turklāt runa ir tieši par to, ko saka Atklāsmes grāmata: velns grib pierādīt, ka taisnīgu cilvēku nav; ka cilvēku taisnīgums ir tikai ārējs. Ja aplūkotu tuvāk, tad taisnīguma šķitums ātri pagaistu. Stāsts sākās ar disputu starp Dievu un sātanu, kurā Dievs norāda uz Ījabu kā patiesi taisnīgo. Viņš tiks pārbaudīts, lai redzētu, kuram taisnība. “Atņem viņam īpašumu un tu redzēsi, ka no viņa dievbijības nekas nepaliks pāri,” argumentē sātans. Dievs atļauj viņam šo kārdinājumu, kuru Ījabs veiksmīgi iztur. Nu velns turpina un saka: “Ādu par ādu! Visu, kas cilvēkam pieder, tas atdos par savu dzīvību. Nudien, izstiep tik roku un aizskar tā kaulus un miesu – vai gan viņš nelādēs tevi tieši vaigā?” (Īj 2, 4) Dievs atvēl sātanam otru raundu. Viņš drīkst aizskart arī Ījaba ādu. Vienīgi nogalināt viņam liegts. Kristiešiem ir skaidrs, ka Ījabs, kas kā visas cilvēces pārstāvis atrodas Dieva priekšā, ir Jēzus Kristus. Atklāsmes grāmatā ir aprakstīta cilvēces drāma visā tās plašumā. Dievam Radītājam pretī stāv sātans, nomelnojot visu cilvēci un visu radību. Viņš saka ne tikai Dievam, bet galvenokārt pašam cilvēkam: skatieties, ko šis Dievs ir radījis. Šķietami labu radību. Patiesībā tā visa ir pilna posta un riebuma. Radības nomelnošana patiesībā ir Dieva nomelnošana. Tā norāda, ka Dievs nav labs, un vēlas mūs no viņa dabūt prom.

Šī teksta aktualitāte Atklāsmes grāmatā ir acīmredzama. Šobrīd Dieva apsūdzēšanas mērķis ir parādīt Viņa Baznīcu kā ļaunu un attālināt mūs no tās. Doma par Baznīcu, ko uzlabojis kāds no mums, patiesībā ir sātana priekšlikums, ar kuru viņš vēlas mūs attālināt no dzīvā Dieva ar melīgu loģiku, uz kuru mēs pārāk viegli iekrītam. Nē, arī šodien Baznīca nesastāv vienīgi no sliktām zivīm un nezālēm. Dieva Baznīca pastāv arī šodien, un arī šodien tā ir instruments, ar kuru Dievs mūs glābj. Tas ir ļoti svarīgi – sātana meliem un puspatiesībām pretī likt visu patiesību: jā, pastāv grēki Baznīcā un ļaunums. Bet arī tagad ir svētā Baznīca, kas nav iznīcināma. Arī šobrīd ir daudzi pazemīgi ticošie, cietēji un mīlošie cilvēki, kuros mums parādās patiesais, mīlošais Dievs. Arī šodien Dievam ir liecinieki (mocekļi) pasaulē. Mums tikai jābūt nomodā, lai viņus redzētu un dzirdētu.

Vārds “moceklis” ir ņemts no procesuālajām tiesībām. Procesā pret sātanu Jēzus Kristus ir pirmais un patiesais liecinieks Dieva priekšā, pirmais moceklis, kuram sekojuši neskaitāmi. Šodienas Baznīca vairāk nekā jebkad ir mocekļu, dzīvā Dieva liecinieku, Baznīca. Ja mēs ar modrām sirdīm apskatāmies apkārt un ieklausāmies, mēs varam visur, tieši vienkāršo cilvēku vidū, taču arī Baznīcas augstajās aprindās, atrast lieciniekus, kas ar savu dzīvi un ciešanām liecina par Dievu. Tā ir sirds kūtrība, ka mēs negribam to ievērot. Mūsu sludināšanas galvenais un būtiskākais uzdevums ir, cik iespējams, radīt vietas, tās atrast un atpazīt, kur ticība ir dzīva.

Mājā, kurā es dzīvoju, ir neliela kopiena, kuras locekļi arvien šādus dzīvā Dieva lieciniekus ikdienā atrod un priecīgi norāda uz tiem arī man. Redzēt un atrast dzīvo Baznīcu – tas ir brīnišķīgs uzdevums, kas mūs stiprina un liek arvien no jauna priecāties par ticību.

Manu pārdomu nobeigumā vēlos pateikties pāvestam Franciskam par visu, ko viņš dara, lai mums atkal un atkal parādītu Dieva gaismu, kas arī mūsdienās nav apdzisusi. Paldies, Svētais tēvs!

(Benedikts XVI)

Tulk.: S.Veita
Publicēts no: katedrale.lv, foto: http://thepapalvisit.org.uk