Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Pāvests Benedikts XVI

Homīlija, uzrunājot semināristus Pasaules Jauniešu dienu laikā sv. Pantaleona baznīcā Ķelnē, Vācijā, 2005. gada 19. augustā

[Vāciski]
Dārgie semināristi!

Es jūs visus sirsnīgi sveicu un pateicos par jūsu svinīgo sagaidīšanu un it īpaši par to, ka jūs esat sapulcējušies no tik daudzām valstīm no visas pasaules. Īpašā veidā es vēlos sirsnīgi pateikties semināristam, priesterim un bīskapam, kas dalījās ar mums savās personiskajās liecībās. Es esmu ļoti priecīgs, ka man ir šī iespēja satikties ar jums. Es biju lūdzis, lai šo dienu programma Ķelnē ietvertu īpašu tikšanos ar semināristiem, lai aicinājumu dimensija, kurai vienmēr ir svarīga nozīme Pasaules Jauniešu dienās, būtu vēl skaidrāk un izteiktāk redzama. Protams, jūs piedzīvojat PJD īpašā veidā, jo esat semināristi – tas ir, jaunieši, kas ir veltījuši nozīmīgu savas dzīves daļu, lai meklētu Kristu un pavadītu laiku kopā ar Viņu, gatavojoties savai svarīgajai misijai Baznīcā. Seminārs ir vairāk nekā tikai vieta, tas ir svarīgs laiks Jēzus sekotāja/mācekļa dzīvē. Es varu iedomāties, ka jūs paši dziļi izprotat XX Pasaules Jauniešu dienu tēmu - Mēs atnācām Viņu pielūgt - un visu Evaņģēlija stāstu par Gudrajiem, no kura ir ņemta PJD tēma. Šai rakstu vietai ir īpaša nozīme jums tieši tāpēc, ka jūs esat iesaistīti sava aicinājuma uz priesterību saprašanā un nostiprināšanā. Tāpēc nedaudz apstāsimies un pārdomāsim šo tēmu!

[Franciski]
Kāpēc Gudrie atstāja savu tālo zemi, lai dotos uz Betlēmi? Atbilde ir saistīta ar
zvaigznes noslēpumu, kuru viņi redzēja Austrumos un kuru viņi atpazina kā Jūdu Ķēniņa zvaigzni, tas ir, Mesijas piedzimšanas zīmi (sal. Mt 2,2). Tātad viņu ceļojumu iedvesmoja stipra cerība, kuru stiprināja un vadīja zvaigzne, kura aizveda viņus pie Jūdu Ķēniņa, pie paša Dieva valdīšanas. Gudrie devās ceļā, jo viņiem bija dziļas ilgas, kas mudināja atstāt visu un uzsākt ceļojumu. Tas bija it kā viņi vienmēr būtu gaidījuši šo zvaigzni. Tas bija it kā šis ceļojums būtu vienmēr bijis viņu liktenis, un tagad beidzot tas varēja sākties.
Dārgie draugi! Tas ir Dieva aicinājuma noslēpums. Tā ir daļa no katra kristieša dzīves, bet tas īpaši atklājas tajos, kurus Kristus aicina atstāt visu, lai sekotu Viņam vēl tuvāk. Seminārists piedzīvo šī aicinājuma skaistumu žēlastības brīdī, kuru varētu nosaukt par iemīlēšanos. Viņa dvēsele ir pildīta ar apbrīnu, kas viņam liek lūgt: Kungs, kāpēc es? Bet mīlestība nepazīst kāpēc; tā ir brīva dāvana, uz kuru cilvēks atbild ar sevis dāvāšanu.

[Angliski]
Semināra gadi tiek veltīti formācijai un sava aicinājuma dziļākai izpratnei. Formācijai, kā jūs labi zināt, ir dažādas jomas, kas savijas personības vienotībā: tā ietver cilvēcisko, garīgo un kultūras dimensiju. Tās dziļākais mērķis ir ievest studentu intīmā Dieva pazīšanā, kas ir sevi atklājis Jēzū Kristū. Tāpēc ir nepieciešams padziļināti studēt Svētos Rakstus, kā arī Baznīcas ticību un dzīvi, kurā Raksti mājo kā dzīvības Vārds. Tam visam ir jābūt saistītam ar jautājumiem, uz kuriem mūs mudina mūsu prāts, un ar modernās sabiedrības plašāko kontekstu. Šādas studijas dažreiz var likties grūtas, bet tā ir neatņemama daļa no mūsu sastapšanās ar Kristu un mūsu aicinājuma Viņu sludināt. Tā visa mērķis ir veidot noturīgu un līdzsvarotu personību, tādu, kas ir spējīga patiesi pieņemt un izpildīt priestera misijas pienākumus. Formatoru loma ir neatsverama: priesteru kvalitāte konkrētā Baznīcā lielā mērā ir atkarīga no semināra kvalitātes, un tāpēc arī no to cilvēku kvalitātes, kas nodarbojas ar semināristu formāciju. Dārgie semināristi! Šī iemesla dēļ mēs šodien ar patiesu pateicību lūdzam par jūsu vadītājiem, pasniedzējiem un audzinātājiem, kas ir garīgi klātesoši arī šeit. Lūgsim Kungu, lai Viņš palīdz viņiem pēc iespējas labāk izpildīt svarīgo uzdevumu, kas viņiem uzticēts! Semināra gadi ir ceļojuma, meklējumu un galvenokārt Kristus atklāšanas laiks. Tikai tad, kad jauneklis ir personīgi piedzīvojis sastapšanos ar Kristu, viņš var patiesi saprast Kunga gribu un arī savu aicinājumu. Jo labāk jūs pazīstat Jēzu, jo vairāk Viņa noslēpums jūs pievelk. Jo vairāk jūs Viņu atklājat, jo vairāk jūs vēlaties Viņu meklēt. Tā ir gara kustība, kas ilgst visu dzīvi un kas padara semināru par milzīgu apsolījuma laiku, par patiesu
pavasari.

[Itāliski]
Kad Gudrie ieradās Betlēmē,
iegājuši mājā, atrada Bērnu un Viņa māti Mariju; un Viņu, zemē nometušies, pielūdza (Mt 2,11). Beidzot bija pienācis ilgi gaidītais brīdis – viņu sastapšanās ar Jēzu. Iegājuši mājā: šī māja zināmā mērā apzīmē Baznīcu. Lai atrastu Pestītāju, cilvēkam ir jāieiet mājā, kura ir Baznīca. Semināra laikā seminārista sirdsapziņā notiek īpaši svarīgs nobriešanas process: viņš vairāk neredz baznīcu no ārpuses, bet gan it kā no iekšpuses, un viņš sāk apzināties, ka tās ir viņa mājas tikpat daudz, cik tās ir Kristus mājas, kur mājo Marija, Viņa māte. Tā ir Marija, kas atklāj viņam savu Dēlu Jēzu; viņa iepazīstina viņu un zināmā mērā palīdz viņam ieraudzīt un pieskarties Jēzum, un paņemt Viņu savās rokās. Marija māca semināristu kontemplēt Jēzu ar sirds acīm un padarīt Viņu par savu dzīvi. Katrs mirklis semināra dzīvē var būt iespēja piedzīvot Dievmātes mīlestības pilno klātbūtni, kura ikvienu iepazīstina ar Kristu meditācijas klusumā, lūgšanā un brālībā. Marija palīdz mums sastapt Kunga galvenokārt Euharistijas svinēšanā, kad caur Vārdu un konsekrēto Maizi Viņš kļūst par mūsu ikdienas garīgo barību.

[Spāniski]
Viņi, zemē nometušies, pielūdza Viņu ... un upurēja Viņam zeltu, vīraku un mirres (Mt 2,11-12). Šeit ir visa ceļojuma kulminācija: sastapšanās kļūst par pielūgsmi; tā uzplaukst ticības un mīlestības aktā, kas apliecina Jēzu, kas piedzimis no Marijas, par Dieva Dēlu, kurš tapa cilvēks. Kā mēs Gudro žestā varam nepamanīt Sīmaņa Pētera un pārējo Apustuļu ticību, Pāvila un citu svēto ticību, it īpaši daudzos svētos semināristus un priesterus, kas ir bagātinājuši ar žēlastībām Baznīcas vēstules divus gadu tūkstošus? Svētuma noslēpums ir draudzība ar Kristu un uzticīga paklausība Viņa gribai. Svētais Ambrozijs teica: Kristus mums ir viss, un Svētais Benedikts brīdināja neko nelikt pirms Kristus mīlestības. Lai Kristus ir jums viss! Dārgie semināristi, esiet pirmie, kas upurē Viņam to, kas jums ir visdārgākais, kā pāvests Jānis Pāvils II teica savā vēstījumā Pasaules Jauniešu dienām: jūsu brīvības zeltu, jūsu dedzīgās lūgšanas vīraku, un jūsu dziļās mīlestības mirres (sal. Nr. 4)!

[Vāciski]
Semināra gadi ir sagatavošanās laiks misijai. Gudrie
atgriezās savā zemē un pavisam noteikti liecināja par savu sastapšanos ar Jūdu Ķēniņu. Arī jūs pēc jūsu garās un nepieciešamās semināra formācijas programmas tiksiet sūtīti pasaulē kā Kristus kalpotāji; patiesi, katrs no jums atgriezīsies kā alter Christus. Mājupceļā Gudrajiem droši vien bija jāsaduras ar dažādām briesmām, nogurumu, dezorientāciju, šaubām. ... Nebija vairs zvaigznes, kas viņus vadītu. Gaisma tagad bija viņos. Viņu uzdevums bija sargāt un nostiprināt to, pastāvīgi pieminot Kristu, Viņa svēto Vaigu un Viņa neizsakāmo Mīlestību. Dārgie semināristi! Vienu dienu, ja tāda būs Dieva griba, ar Svēta Gara konsekrāciju arī jūs uzsāksiet savu misiju. Vienmēr atcerieties Jēzus vārdus: Palieciet manā mīlestībā. (15,9) Ja jūs paliekat Kristū, jūs nesīsiet daudz augļu. Jūs Viņu neizvēlējāties, bet Viņš izvēlējās jūs (sal. 15,16). Šis ir jūsu aicinājuma un jūsu misijas noslēpums! Tas glabājas Bezvainīgajā Marijas Sirdī, kura ar mātes mīlestību rūpējas par katru no jums. Vērsieties pie viņas bieži un ar paļāvību! Es apliecinu jums savu mīlestību un ik dienas lūdzos par jums. Un es no sirds jūs visus svētīju.