Šodienas datums: 20.07.2017  |  Vārda dienas: Ramona, Ritma

Pāvests Benedikts XVI

Pāvesta Benedikta XVI uzruna 23. Pasaules Jauniešu dienu atklāšanas ceremonijā

Sidnejas līcis, Barangarū, 2008. gada17. jūlijs

Dārgie Jaunieši!
Kāds prieks jūs sveikt šeit, Barangarū, skaistā Sidnejas līča ielokā, kur atrodas slavenā Sidnejas operas ēka un tilts! Daudzi no jums ir šīs zemes iedzīvotāji, nākuši no lauku apvidus vai dinamiskajām un multikulturālajām Austrālijas pilsētām. Citi ir ieradušies no Okeānijas salām, bet daudzi ir atbraukuši no Āzijas, Vidējiem Austrumiem, Āfrikas un Amerikas. Daži no jums, tāpat kā es, ir mērojuši tālo ceļu no Eiropas. Lai arī no kurienes mēs nāktu, mēs visi beidzot esam pulcējušies šeit, Sidnejā! Un kopā mēs pasaulē esam kā Dieva ģimene, Kristus mācekļi, Svēta Gara stiprināti, lai kļūtu par lieciniekiem Viņa mīlestībai un patiesībai.

Vispirms es vēlos pateikties aborigēnu vecajiem, kuri bija pirmie, kas mani sveicināja vēl pirms manas uzkāpšanas uz kuģa klāja Rožu līcī.

Esmu dziļi aizkustināts, stāvot uz jūsu zemes un apzinoties tās ciešanas un netaisnību, kuru tā ir pārcietusi, taču zinu arī par dziedināšanu un cerību, kura šobrīd tiek īstenota un ar kuru visi Austrālijas iedzīvotāji var pamatoti lepoties.

Jaunajiem aborigēniem un Tores un Tokelauenu salu iedzimtajiem es izsaku pateicību par viesmīlību. Ar jūsu starpniecību es sūtu sirsnīgus sveicienus jūsu tautām.

Pateicos kardinālam Pelam un arhibīskapam Vilsonam par viņu laipno ielūgumu. Zinu, ka jūsu laipnie vārdi guvuši atbalsi arī šovakar šeit sapulcējušos jauniešu sirdīs, tādējādi es pateicos jums visiem. Es redzu savā priekšā spilgtu un dzīvu universālās Baznīcas atveidu.

Nāciju un kultūru daudzveidība, kuru jūs pārstāvat, parāda, ka Kristus Labā vēsts ir domāta visiem un spēj aizsniegt visus pasaules nostūrus. Es arī zinu, ka daudzi no jums vēl meklē savu garīgo dzimteni. Visvairāk šeit es gaidu tos, kuri nav katoļi vai kristieši. Vēl kāds, iespējams, svārstās starp to, vai izvēlēties ikdienas dzīvi vai iesaistīties Baznīcā.

Es vēlos jūs iedrošināt: speriet soli uz priekšu pretī Kristus mīlestības apskāvieniem, iepazīstiet Baznīcu kā mājas!

Nevienam nav jāpaliek ārpusē, jo kopš Vasarsvētku brīža Baznīca ir viena un universāla.

Šovakar es vēlos, lai mūsu vidū būtu arī tie, kuri neatrodas šeit: domāju par tiem, kas ir slimi vai garīgi neveseli, par jauniešiem cietumos, par tiem, kas cīnās par izdzīvošanu mūsu sabiedrības zemākajos slāņos, kā arī par tiem, kuri jebkāda cita iemesla dēļ jūtas šķirti no Baznīcas.

Viņiem es vēlos atgādināt: Jēzus ir ar jums! Sajūtiet Viņa dziedinošo apskāvienu, Viņa līdzjūtību un žēlsirdību!

Gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu apustuļi un Jaunava Marija kopā ar dažām ticīgām sievietēm sapulcējās augšstāva istabā un tika Svētā Gara piepildīti (sal. Apd 1,14; 2,4). Šajā neparastajā brīdī, kad dzima Baznīca, mācekļu apmulsums un bailes pārveidojās spēcīgā pārliecībā un sava mērķa apziņā.

Viņi juta nepieciešamību runāt par savu sastapšanos ar Augšāmcelto Jēzu, kuru tagad pacilātībā uzrunāja: Kungs! Daudzējādā ziņā apustuļi bija parasti cilvēki, neviens no viņiem nevarēja apgalvot, ka ir ideāls māceklis. Viņi nebija spējuši atpazīt Mesiju - Kristu (sal. Lk 24,13-32), jutās apkaunoti savu ambīciju dēļ (sal. Lk 22,24-27) un pat bija nolieguši Viņu (sal. Lk 22,54-62), bet, kad Svētais Gars viņus piepildīja, Kristus Evaņģēlija patiesības viņus pārveidoja un viņi tika iedvesmoti to bezbailīgi sludināt.

Iedrošināti viņi izsaucās: atgriezieties, pieņemiet kristību, saņemiet Svēto Garu (sal. Apd 2,37-38)! Pamatus rodot tajā, ko mācīja apustuļi, brālībā un maize laušanā, un lūgšanā (sal. Apd 2,42) attīstījās jaunā kristiešu kopiena, lai nostātos pret apkārtējās sabiedrības un kultūras samaitātību (sal. Apd 2,40), lai rūpētos viens par otru (sal. Apd 2,44-47), lai nosargātu ticību Jēzum ienaida vidū (sal. Apd 4,33), lai dziedinātu slimos (sal. Apd 5,12-16). Un, sekojot paša Kristus pavēlēm, viņi liecināja par dižāko notikumu pasaules vēsturē: liecināja par to, ka Dievs kļuvis par vienu no mums, ka dievišķais ir ienācis cilvēces vēsturē, lai pārveidotu to, un ka mēs esam aicināti iegrimt Kristus glābjošajā mīlestībā, kura triumfē pār ļaunumu un nāvi.

Apustulis Pāvils savā slavenajā runā areiopagā iepazīstina ar šo vēsti: „Dievs pats dod visiem dzīvību un elpu, un visu. Viņš padarīja to, ka no viena visu cilvēku cilts apdzīvotu visu zemes virsu, nosprauzdams noteiktus laikus un robežas to dzīvošanai, lai tie meklētu Dievu vai tie varētu Viņu nojaust un atrast, lai gan Viņš nav tālu no mums katra: jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam." (Sal. Apd 17,25-28)

Un kopš tā laika, ņemot līdzdalību Baznīcas misijā, sievietes un vīrieši ir stāstījuši šo stāstu, liecinot par Kristus patiesību un mīlestību. Šodien mēs domājam par pirmajiem priesteriem, mūkiem un mūķenēm, kuri ieradās šajā kontinetā un citās Klusā okeāna zemēs no Īrijas, Francijas, Lielbritānijas un citām Eiropas valstīm. Lielākā daļa no viņiem bija jauni, daži tikko pārsnieguši pusaudžu vecumu, un, kad viņi atvadījās no saviem vecākiem, brāļiem, māsām un draugiem, viņi zināja, ka visdrīzāk nekad vairs tos nesatiks.

Viņu dzīves jēga bija pašaizliedzīga kristīgās ticības apliecināšana. Viņi kļuva par pieticīgiem, bet izturīgiem tā garīgā un sociālā mantojuma radītājiem, kurā vēl šodien šīs nācijas var meklēt līdzjūtību, pilnību un mērķi. Un viņi spēja iedvesmot nākamās paaudzes.

Un tūlīt mums nāk prātā svētās Marijas Makallopas ticība, kura iedvesmoja aicinājumu mācīt nabadzīgos, un svētais Pēteris Torots un viņa pārliecība, ka kopienas vadīšanā vienmēr ir jāvadās pēc Evaņģēlija.

Domājiet arī par saviem vecvecākiem un vecākiem, jūsu pirmajiem ticības skolotājiem. Viņi jūsu dēļ neskaitāmas reizes ir ziedojuši laiku, enerģiju un mīlestību. Ar jūsu draudzes priestera un skolotāju atbalstu viņi veic ne vienmēr vieglo, bet gandarījuma pilno uzdevumu vadīt jūs uz visu, kas ir patiess un labs, un sniedz savu liecību, proti, māca un izdzīvo mūsu kristīgo ticību.

Šodien ir mana kārta. Kādam no mums var likties, ka esam ieradušies pasaules malā. Cilvēkiem jūsu gados jebkurš lidojums ir aizraujoša perspektīva, bet man šis lidojums bija biedējošs. Tomēr skats, ko varēju vērot no putna lidojuma, ir patiesi brīnumains: dzirkstošā Vidusjūra, Ziemeļāfrikas tuksneša diženums, Āzijas meža masīvu sulīgums, Klusā Okeāna bezgalība, horizonts, aiz kura uzlec un noriet saule, un Austrālijas dabas majestātiskais krāšņums, kuru man bija iespēja izbaudīt iepriekšējās dienās, - tas viss spēj iedvest dziļu bijību. Šķita, ka būtu radusies iespēja uzmest aci Radīšanas brīdim, kur tumsa un gaisma, saule un mēness, ūdeņi un zeme, un dzīvās radības - viss, kas ir „labs" Dieva acīs (sal. Rad 1,1-2,4). Skatot šo skaistumu, rodas vēlēšanās, slavējot Radītāju, iesaukties psalmista vārdiem: Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs vārds visās zemēs! (sal. Ps 8,1)

Bet ir vēl kas vairāk, ko no debesīm var tik tikko saskatīt, un proti, vīrieši un sievietes, kuri ir veidoti ne vairāk un ne mazāk kā pēc Dieva līdzības (sal. Rad 1,26). Radīšanas brīnuma pamatā esam mēs visi - es un jūs, cilvēku dzimums, jo „ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis" (Ps 8,6). Cik apbrīnojami! Kopā ar psalmistu mēs čukstam: "Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini?" (Ps 8,4).

Un, iegrimuši klusumā, pateicības un svētuma garā mēs to pārdomājam.

Ko mēs atklājam? Iespējams nemaz negribot, mums nākas atzīt, ka ir rētas, kuras vago mūsu Zemes virsmu: erozija, mežu izciršana, pasaules derīgo izrakteņu un okeāna resursu izšķērdēšana, lai uzturēto alkatīgo patērēšanas kāri. Daži no jums nāk no turienes, kur cilvēki dzīvo uz salas un to eksistenci apdraud ūdens līmeņa celšanās, citi nāk no zemēm, kuras pārdzīvo postošu sausuma periodu sekas. Pasaulei Dieva „brīnumainā radība" reizēm ir gandrīz vai naidīga, tās apsaimniekotāji - bīstami. Kā gan tas, kas ir "labs", var radīt tādus draudus?

Bet ir vēl kas. Kas gan ir cilvēks, ja ne Dieva radības kronis? Katru dienu mēs saskaramies ar cilvēces ģeniālajiem izgudrojumiem, sākot no sasniegumiem medicīnā un modernajās tehnoloģijās līdz radošajam potenciālam, kurš izpaužas dažādās mākslas jomās; līdz ar to dažādos veidos aug cilvēka dzīves un izklaides kvalitātes līmenis. Jūs esat gatavi izmantot iespējas, kuras jums tiek sniegtas.

Kāds no jums pārspēj citus studijās, sportā, mūzikā, dejā vai teātra mākslā, vēl kādam ir asa sociālā taisnīguma un ētikas izjūta, un viņš iesaistās kalpošanā un darbojas kā brīvprātīgais. Mēs visi, veci un jauni, esam piedzīvojuši brīžus, kad, pat pavirši raugoties, pamanām iedzimto cilvēcisko labestību, kura parādās mazu bērnu žestos vai izpaužas pieaugušo gatavībā piedot un piepilda mūs ar dziļu prieku un pateicību.

Tomēr šādi brīži neturpinās ilgi. Atkal un atkal mēs grimstam pārdomās, līdz atklājam, ka ne tikai daba, bet arī mūsu sociālās dzīves vide, kuru sev veidojam, ir ievainota, tā nes rētas, kuras norāda uz to, ka kaut kas nav pareizi. Arī šeit, mūsu pašu dzīvē un kopienās, varam saskarties ar naidīgumu, ar kaut ko draudīgu, ar indi, kura draud saēst to, kas ir labs, mainīt to, kas esam, un izkropļot mērķi, kuram mēs tikām radīti.

Kā jūs paši zināt, to apliecina daudzi piemēri, starp kuriem visizplatītākie ir atkarība no alkohola un narkotikām, vardarbības pieaugums un seksuālais pagrimums; pēdējie televīzijā un internetā tiek piedāvāti kā izklaide. Es jautāju sev, vai cilvēki, stāvot aci pret aci ar kādu, kurš ir pārdzīvojis vardarbību vai seksuālu izmantošanu, „skaidrotu" viņam, ka šo traģēdiju virtuālā atainošana var tikt uzskatīta tikai par „izklaidi"?

Apstāklī, ka brīvība un tolerance tik bieži tiek šķirtas no patiesības, ir kaut kas draudīgs.

Taču tas ir saistīts ar mūsdienās plaši izplatīto uzskatu, ka nav absolūtas patiesības, kas vada cilvēku dzīvi. Relatīvisms, kas nešķirojot piešķir vērtību praktiski visam, ir padarījis „pieredzi" par būtiskāko. Tomēr pieredze, kura ir brīva no jebkādiem spriedumiem par to, kas ir labs un pareizs, neved pie patiesas brīvības, bet gan pie morāla un intelektuāla sajukuma, pie standartu pazemināšanas, pašcieņas zaudēšanas un pat pie izmisuma.

Dārgie draugi, dzīvi nevada nejaušība! Jūsu eksistence ir Dieva gribēta, svētīta un tai ir jēga (sal. Rad 1,28)! Dzīve nav tikai notikumu un pieredzes kopums (kaut arī daudz kas no tā ir noderīgs), tā ir labā, patiesā un skaistā meklēšana.

Tieši tādēļ mēs izdarām savu izvēli, tieši tam mēs izmantojam savu brīvību, lai tajā, kas ir patiess, labs un skaists, atrastu laimi un prieku.

Neļaujiet sevi apmuļķot tiem, kuri jūsos redz tikai vēl vienu klientu nebeidzamu iespēju lielveikalā, kur izvēle pati par sevi ir labums, novitāte uzurpē skaistumu, bet subjektīva pieredze aizstāj patiesību.

Kristus piedāvā vairāk! Patiesi, Viņš piedāvā visu! Tikai Viņš, kas ir Patiesība, var būt Ceļš un tādējādi ir arī Dzīvība. "Ceļš", kurš atveda apustuļus līdz pasaules malai, ir dzīve Kristū. Tā ir arī Baznīcas dzīve. Un vārti uz šo dzīvi - kristieša ceļu - ir kristība.

Šovakar vēlos nedaudz pieskarties mūsu izpratnei par kristību, pirms rītvakar runājam par Svēto Garu. Jūsu kristību dienā Dievs iegremdē jūs savā svētumā (sal. Pēt 1,4).

Jūs esat Tēva pieņemtie bērni. Jūs esat iekļauti Kristū. Jūs esat Svētā Gara mājoklis (sal. 1 Kor6,19). Patiesi, jūsu kristību rita noslēgumā priesteris vēršas pie jūsu vecākiem un klātesošajiem un, uzrunājot jūs vārdā, saka: Tu esi jauna radība (Kristību rits, 99).

Dārgie draugi, savās mājās, skolās un universitātēs, darba un atpūtas vietās atcerieties, ka esat jauna radība! Kā kristieši jūs esat šajā pasaulē; apzinieties, ka Dievam ir cilvēka seja - Jēzus Kristus seja un ka Viņš ir „ceļš", kurš remdē visas cilvēciskās ilgas, un „dzīvība", uz kuru esam aicināti, lai liecinātu, vienmēr ejot Viņa gaismā (Kristību rits, 100).

Liecinieka uzdevums nav viegls. Mūsdienās daudzi uzskata, ka Dievs ir jānovirza malā un ka reliģija un ticība lieliski noder personīgajā dzīvē, bet tās pilnīgi jāizslēdz no publiskās telpas un tās var izmantot tikai ierobežotu pragmatisku mērķu sasniegšanai. Šis laicīgais redzējums vēlas skaidrot cilvēka dzīvi un veidot sabiedrības modeli, ļoti maz atsaucoties uz Radītāju vai vispār bez jebkādas norādes uz Viņu.

Tas pasniedz sevi kā neitrālu, objektīvu un visaptverošu. Bet īstenībā sekulārisms, kā ikviena ideoloģija, uzspiež savu pasaules uztveri. Ja Dievs „nav atbilstošs" sabiedrības dzīvei, veidosies bezdievīga sabiedrība. Kad Dievs tiek aizēnots, sāk mazināties mūsu spēja izprast dabisko kārtību, jēgu un to, kas ir „labs". Tas, kas tika piedāvāts kā cilvēka radošās izdomas auglis, drīz vien pārtapa par neprātu, alkatību un egoistisku ekspluatāciju. Un tā mēs arvien vairāk un vairāk apzināmies nepieciešamību pēc pazemības Dieva pasaules sarežģītības priekšā.

Bet kā ir ar sociālo vidi ap mums? Vai esam pietiekoši modri, lai pamanītu, ka pagriežam muguru morālajai struktūrai, kuru Dievs devis cilvēcei (sal. 2007. gada Vēstījumu Pasaules miera dienā)? Vai atzīstam, ka katra cilvēka dabiskā cieņa ir balstīta uz viņa dziļāko, pēc Dieva līdzības radītās būtnes identitāti un tādēļ cilvēka tiesības ir universālas, tās ir balstītas uz dabisko likumu, bet nekādā ziņā nevar būt balstītas uz pārrunām vai patronāžu, nemaz nerunājot par kompromisu?

Un tā mēs nonākam pie pārdomām par to, kur mūsu sabiedrībā ir nabago un veco ļaužu, imigrantu un beztiesisko cilvēku vieta. Kā var būt, ka vardarbībai ģimenē var tikt pakļautas tik daudzas sievietes un bērni? Kā gan iespējams, ka visbrīnumainākā un svētākā vieta sievietes ķermenī - dzemde - ir kļuvusi par neizsakāmas vardarbības vietu?

Mani dārgie draugi, Dieva radība ir viena un tā ir laba. Rūpes par pasaules nevardarbīgu un ilgtspējīgu attīstību, taisnīgumu un mieru, rūpes par apkārtējo vidi ir vitāli nozīmīgas cilvēcei.

Šīs rūpes nevar nošķirt no dziļas izpratnes par katra cilvēka dzīvības svētumu, sākot no viņa ieņemšanas brīža līdz pat dabīgai nāvei, - tā ir cilvēka cieņa, kuru ir piešķīris pats Dievs, un tādēļ tā ir neaizskarama. Mūsu pasaule ir nogurusi no alkatīgās ekspluatācijas un noslāņošanās, to garlaiko viltus elki un nepilnīgas atbildes un sāpina viltus solījumi.

Mūsu sirds un prāts ilgojas pēc dzīves, kurā mīlestība ilgtu mūžīgi, kurā dāvanas tiktu taisnīgi sadalītas, kurā valdītu vienotība, kurā brīvība atrastu jēgu patiesībā un kurā personībai tiktu likti pamati cieņas pilnā sabiedrībā. Tas ir Svētā Gara darbs! Tā ir cerība, kura nāk no Jēzus Kristus Evaņģēlija. Ir jākļūst par lieciniekiem šai realitātei, kurā jūs esat no jauna piedzimuši kristībā un kurā caur Svētā Gara dāvanām tiekat spēcināti iestiprināšanā. Lai tas kļūst par vēstījumu, kuru jūs aiznesīsiet no Sidnejas pasaulei!