Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Brālis Aloīzs

Meditācija Baltijas reģionālās tikšanās lūgšanā Rīgā, Sv. Pētera baznīcā 2014. gada 27. septembrī

Es vēlētos pateikties Arhibīskapam Jānim Vanagam un Arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam par viņu kopīgo uzaicinājumu sagatavot šo tikšanos. Kad pirms divām vasarām Rīgas prāvests Krists Kalniņš mums atveda arhibīskapu rakstīto vēstuli, man šķita, ka, ņemot vērā to ilgo draudzību, kas mūs gadu gaitā ir saistījusi ar daudziem Latvijas jauniešiem, uzaicinājumam varam vienīgi piekrist.

Es sveicu mūsu vidū arī Tēvu Jāni, kurš pārstāv Pareizticīgo baznīcas Metropolītu Aleksandru, kā arī citu baznīcu pārstāvjus, kuri ir klāt šajā vakarā, un pateicos viņiem par atbalstu un viesmīlību.

Evaņģēlijā dzirdējām, kā Marija Magdalēna sastop Augšāmcelto Jēzu. Jēzus viņu sūta: „Dodies pie maniem brāļiem un saki, ka es esmu augšāmcēlies!” Viņas dzīve iegūst jaunu jēgu, viņai ir uzdevums, kas jāizpilda. Nedaudz vēlāk Augšāmceltais Jēzus satiek savus mācekļus un sūta arī viņus, sacīdams: „Jūs būsiet mani liecinieki līdz pat pasaules galam.”

Līdzīgi kā Mariju Magdalēnu un mācekļus, viņš sūta mūs visu – lai kur mēs katrs dzīvotu, mēs visi esam aicināti būt viņa liecinieki savās dzīvēs. Taču kā gan mēs varam būt liecinieki, ja mūsu ticība pašiem var šķist gluži niecīga?

Pēc Jēzus nāves arī viņa mācekļiem bija grūti ticēt, taču pamazām viņi apjauta, ka Jēzus patiesi ir augšāmcēlies, ka viņiem jāpieņem fiziskā atšķirtība, taču tagad Jēzus ir klātesošs citādi, neredzami – caur Svēto Garu.

Līdzīgi arī šodien Svētais Gars ikvienā mirklī padara Kristu mums ļoti tuvu. Uzņemsim viņa klātbūtni. Lai kļūtu par dzīvības un mīlestības avota lieciniekiem citiem, mums vispirms jāļauj šim avotam plūst mūsos pašos.

Ja Kristus aicina mūs būt viņa lieciniekiem, mēs to lielākoties varam īstenot, izrādot ar solidaritāti un līdzcietību citiem.

Līdzcietība ir vairāk nekā tikai izjūtas. Tā liek mums sev vaicāt: kādus konkrētus darbus es varu veikt šobrīd? Vai es, nereti pat tukšām rokām, uzdrīkstos doties pretim tiem, kuri cieš? Vai es spēju mainīt savu dzīves stilu, lai solidarizētos ar tiem, kas ir nabadzīgāki par mani?

Tas, ko varam sasniegt, nereti ir vien šis niecīgais sāls graudiņš, taču mums jādara arī šis mazumiņš. Nevis kādi iespaidīgi projekti, bet gan neatlaidīgi, dienu no dienas sperti cilvēciskas solidaritātes soļi maina pasauli un pārveido sabiedrības.

Ikviens var spert pirmos soļus pats savā apkārtnē – ģimenē, vietējā kristiešu kopienā, apkaimē, draugu lokā. Citi ir gatavi doties pie sabiedrības izstumtajiem, slimajiem, pie pamestiem bērniem, cilvēkiem ar invaliditāti, pie imigrantiem, bezdarbniekiem…

„Jūs būsiet mani lieciniekiem.” Šis Kristus aicinājums mums uzdod jautājumu arī par attiecībām starp dažādām baznīcām. Tikai kopā mēs varam kļūt par zemes sāli, citādi Evaņģēlija vēsts var zaudēt savu garšu.

Rīt jūs kopīgi lasīsiet 2014. gada ceturto priekšlikumu. Tas aicina padarīt redzamāku sadraudzību starp visiem, kuri mīl Kristu. Mēs vairs nevaram būt Kristus liecinieki nošķirtībā. Ja mūsu balsis nav vienotas, Dieva mīlestības vēsts kļūst nedzirdama.

Kristiešu vienotības meklējumi nav jāatstāj tikai teologu vai Baznīcas vadītāju ziņā. Daudz lielāku ieguldījumu ceļā uz vienotību var sniegt katrs no mums, apņemoties savu ikdienas dzīvi dzīvot kā „jau izlīgušiem”.

Dzīvot izlīgumā nenozīmē statisku stāvokli. Tā ir pieeja, kas liek mums doties pretī citiem, no mums atšķirīgiem cilvēkiem – nevis lai oponētu vai kritizētu, bet lai atklātu Evaņģēlija dārgumu, kas virza viņu dzīvi.

Viens no atšķirtības, kā arī netaisnības un vardarbības iemesliem ir vienaldzība pret citiem. Kā mēs varam būvēt draudzības tiltus starp valstīm, atšķirīgiem domāšanas modeļiem un kultūrām, starp Baznīcām?

Es no savas puses cenšos iztēloties sevi otra cilvēka vietā, mēģinot saskatīt īstenību veidā, kā to redz viņš vai viņa, un ieraudzīt tā sekas, kuras, iespējams, liek arī šo to upurēt.

Iztēloties sevi otra vietā ir grūti gan draudzībā, gan pāru attiecībās, gan kopienā. Tas ir grūti arī valstīm, taču tas ir tā vērts, jo tādējādi mūsos kaut kas atveras un apvārsnis paplašinās, mēs vairs nepaliekam iesprostoti paši sevī, pārvaram neuzticēšanos un bailes no citiem.

Brīdī, kad kā svētceļnieki dodamies ceļā pretī personiskai sadraudzībai ar Dievu un dziļākai solidaritātei ar citiem, visa mūsu dzīve var atrast jēgu – kļūt par svētceļojumu, galvenokārt iekšēju, lai atbrīvotu sevī avotus paļāvībai uz Dievu.

Pārpublicēts no http://taizeriga2014.lv