Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Uzrunas un vēstījumi

Pāvesta Franciska vēstījums 32. Pasaules Jauniešu dienām 2017. gadā

Varenais man ir darījis lielas lietas (Lk 1, 49)

Dārgie jaunieši,

Mēs atkal esam ceļā pēc mūsu lielās tikšanās Krakovā, kur svinējām 31. Pasaules Jauniešu dienas un Jauniešu jubileju kā daļu no Žēlsirdības gada. Mūsu ceļa rādītāji bija Jānis Pāvils II un sv. Faustīna Kovaļska, Dieva žēlsirdības apustuļi, kas mums palīdzēja rast konkrētas atbildes uz mūsdienu izaicinājumiem. Mums bija spēcinoša brālības un prieka pieredze, un mēs pasaulei devām cerības zīmi. Mūsu dažādie karogi un valodas nebija iemesls sāncensībai un nesaskaņām, bet iespēja atvērt sirds durvis un veidot tiltus.

Krakovas Pasaules Jauniešu dienu noslēgumā es paziņoju nākamo pieturu mūsu svētceļojumā, kas ar Dieva palīdzību mūs aizvedīs uz Panamu 2019. gadā. Šajā ceļojumā mūs pavadīs Jaunava Marija, kuru visas paaudzes sauc par svētīgu (sal. Lk 1, 48). Šis mūsu ceļojuma jaunais balsts nāk no tā, kas bija pirms tam un balstījās uz Kalna svētībām, aicinot mūs doties tālāk. Es dedzīgi ceru, ka jūs, jaunie cilvēki, turpināsiet doties tālāk, ne tikai glabājot pagātnes atmiņu, bet arī ar drosmi tagadnē un cerību nākotnē. Šāda attieksme bija skaidri klātesoša jaunajai Marijai no Nācaretes un ir skaidri izteikta izvēlētajās tēmās nākamajām trīs Pasaules Jauniešu dienām. Šogad (2017) mēs pārdomāsim Marijas ticību, kura savā Magnificat saka: “Varenais man ir darījis lielas lietas” (Lk 1, 49). Nākamā gada (2018) tēma – “Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva” – palīdzēs mums apcerēt drosmīgo mīlestību, ar kuru Jaunava uzņēma eņģeļa vēsti. 2019. gada Pasaules Jauniešu dienas iedvesmos vārdi “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda” (Lk 1, 38), Marijas cerību pilnā atbilde eņģelim.

2018. gada oktobrī Baznīca organizēs Bīskapu sinodi par tēmu „Jaunieši, ticība un aicinājuma atklāšana”. Mēs runāsim par to, kā jūs kā jaunieši piedzīvojat ticības dzīvi mūsdienu izaicinājumu vidū. Mēs arī diskutēsim par jautājumu, kā jūs varat veidot savas dzīves projektu, atklājot savu personīgo aicinājumu, vai tā būtu laulība sekulārajā un profesionālajā pasaulē, vai konsekrēta dzīve un priesterība. Es ceru, ka šis ceļš pretī Pasaules Jauniešu dienām Panamā un sagatavošanās Sinodei notiks paralēli.

Mūsdienās nav vajadzīgi jaunieši, kas ir “dīvāna kartupeļi”

Saskaņā ar Lūka evaņģēliju tiklīdz Marija saņem eņģeļa vēsti un saka “jā” aicinājumam kļūt par Pestītāja māti, viņa steigā dodas apciemot savu māsīcu Elizabeti, kura ir sestajā grūtniecības mēnesī (sal. 1, 36.39). Marija ir ļoti jauna; tas, kas viņai tika pateikts, ir liela dāvana, tomēr ietver arī lielus izaicinājumus. Kungs apliecināja viņai savu klātbūtni un atbalstu, tomēr daudzas lietas joprojām viņas prātam un sirdij ir neskaidras. Taču Marija nenoslēdzas sevī, paliekot mājās vai ļaujot bailēm vai lepnumam sevi paralizēt. Marija nav tāda, kurai nepieciešams labs dīvāns, kur viņa varētu justies ērti. Viņa nav dīvāna kartupelis! (sal. Vigīlijas uzruna, Krakova, 2016. gada 30. jūlijs). Ja viņas gados vecākajai māsīcai ir nepieciešama palīdzība, viņa nevilcinās, bet nekavējoties dodas ceļā.

Līdz Elizabetes mājai bija tāls ceļš, apmēram 150 kilometri. Bet jaunā sieviete no Nācaretes, Svētā Gara vadīta, nepazīst šķēršļus. Protams, šīs ceļojuma dienas palīdzēja viņai apcerēt brīnišķīgo notikumu, kura daļa viņa bija. Tā ir arī ar mums, kad vien mēs dodamies svētceļojumā. Ceļā mums prātā ataust mūsu pašu dzīves notikumi, mēs iemācāmies novērtēt to nozīmi un atklājam savu aicinājumu, kurš kļūst skaidrs, satiekot Dievu un kalpojot citiem. 

Varenais man ir darījis lielas lietas

Divu sieviešu, jaunākas un gados vecākas, tikšanās ir piepildīta ar Svētā Gara klātbūtni un uzlādēta ar prieku un brīnumu (sal. Lk 1, 40-45). Abas mātes, tāpat kā bērni, kurus viņas nes, praktiski sāk dejot no prieka. Elizabete, Marijas ticības iespaidota, iesaucas: “Un svētīga tu esi ticēdama, ka tas piepildīsies, ko Kungs tev sacījis” (45). Viena no lielākajām dāvanām, ko Jaunava saņēma, noteikti bija ticība. Ticība Dievam ir nenovērtējama dāvana, taču tā ir jāsaņem. Tāpēc Elizabete svētī Mariju, un viņa savukārt atbild ar Magnificat dziesmu (sal. Lk 1, 46-55), kurā mēs atrodam vārdus: “Varenais man ir darījis lielas lietas” (49).

Marijas lūgšana ir revolucionāra lūgšana, ticības piepildītas jaunas sievietes dziesma, kas apzinās savas robežas, tomēr ir pārliecināta par Dieva žēlsirdību. Viņa pateicas Dievam par viņas pazemības uzlūkošanu un pestīšanas darbu, kuru Viņš veic cilvēku, nabadzīgo un pazemīgo, labā. Ticība ir pamats visam Marijas stāstam. Viņas dziesma mums palīdz saprast Dieva žēlsirdību kā ikviena no mums un visas cilvēces vēstures virzītājspēku.

Kad Dievs pieskaras jauna cilvēka sirdij, viņš kļūst spējīgs darīt lielas lietas. “Lielās lietas”, kuras Varenais īstenoja Marijas dzīvē, runā arī par mūsu dzīves ceļu, kas nav bezjēdzīga līkumošana, bet svētceļojums, kurā, neskatoties uz visām šaubām un ciešanām, var atrast savu piepildījumu Dievā (sal. Angelus, 2015. gada 15. augusts). Jūs man varat teikt: “Bet tēvs, man ir savas robežas, es esmu grēcinieks, ko es varu darīt?” Kad Kungs mūs aicina, Viņš neapstājas pie tā, kas mēs esam vai ko mēs esam darījuši. Gluži pretēji, tajā pašā mirklī, kad Viņš mūs aicina, Viņš skatās uz visu to, ko mēs varam izdarīt, visu to mīlestību, kuru mēs esam spējīgi dot. Tāpat kā jaunā Marija, jūs varat atļaut, lai jūsu dzīve kļūst par līdzekli, lai padarītu pasauli par labāku vietu. Jēzus jūs aicina atstāt savu zīmi šajā dzīvē, savu zīmi vēsturē, gan jūsu pašu, gan tik daudzu citu (sal. Vigīlijas uzruna, Krakova, 2016. gada 30. jūlijs).

Būt jaunam nenozīmē būt šķirtam no pagātnes

Marija bija nedaudz vecāka par pusaudzi, tāpat kā daudzi no jums. Taču Magnificat viņa slavē savu tautu un tās vēsturi. Tas mums parāda, ka būt jaunam nenozīmē būt šķirtam no savas pagātnes. Mūsu personīgā vēsture ir daļa no gara ceļa, kopīga ceļojuma, kas bijis pirms mums cauri gadiem. Tāpat kā Marija, mēs piederam tautai. Vēsture mums māca, ka pat tad, ka Baznīcai ir jāburā vētrainā jūrā, Dievs to vada un palīdz tai pārvarēt grūtību brīžus. Baznīcas patiesā pieredze nav zibakcija, kur cilvēki piekrīt satikties, izdarīt lietas un tad katrs iet savu ceļu. Baznīca ir senu tradīciju mantiniece, kuras, nododot no paaudzes paaudzē, tiek bagātinātas ar katra cilvēka pieredzi. Tavai personīgajai vēsturei ir vieta plašākas Baznīcas vēstures ietvaros.

Domas par pagātni mums arī palīdz būt atvērtiem pret negaidītiem veidiem, kuros Dievs darbojas mūsos un caur mums. Tas arī palīdz mums būt atvērtiem pret to, ka tiekam izvēlēti kā līdzekļi, ar kuriem Dievs īsteno savu pestīšanas plānu. Kā jauni cilvēki arī jūs varat darīt lielas lietas un uzņemties nozīmīgus pienākumus, ja vien jūs atzīstat Dieva žēlsirdību un spēku, kas darbojas jūsu dzīvē.

Es jums gribētu uzdot dažus jautājumus. Kā jūs savā atmiņā “saglabājat” jūsu dzīves notikumus un pieredzi? Ko jūs darāt ar faktiem un attēliem, kas atrodas jūsu atmiņā? Daži no jums, īpaši tie, kas noteiktās dzīves situācijās ir cietuši, varētu vēlēties “atiestatīt” savu pagātni, lai varētu to visu aizmirst. Bet es vēlos jums atgādināt, ka nav neviena svētā bez pagātnes vai grēcinieka bez nākotnes. Pērles dzimst austeres brūcēs! Jēzus ar savu mīlestību var dziedināt mūsu sirdis un pārvērst mūsu dzīves īstās pērlēs. Kā teicis sv. Pāvils, Kungs var parādīt savu spēku caur mūsu vājumu (sal. 2 Kor 12, 9).

Taču mūsu atmiņām nevajadzētu palikt pārblīvētām kā cietā diska atmiņai. Tāpat mēs nevaram visu arhivēt sava veida virtuālajā “mākonī”. Mums ir nepieciešams iemācīties, kā pagātnes notikumus padarīt par dinamisku realitāti, kuru pārdomāt un ņemt vērā tagadnē un nākotnē. Tas nav viegls uzdevums, taču tas ir nepieciešams, lai atklātu Dieva mīlestības pavedienu, kas vijas cauri visai mūsu dzīvei.

Daudzi cilvēki saka, ka jaunieši ir izklaidīgi un virspusēji. Viņiem nav taisnība! Tomēr mums ir jāatzīst mūsu nepieciešamība pārdomāt mūsu dzīvi un virzīt to uz nākotni. Pagātnes esamība nenozīmē to pašu, ko vēstures esamība. Mūsu dzīvē mums var būt daudz atmiņu, bet cik daudz no tām patiesi ir daļa no mūsu atmiņas?  Cik daudz no tām ir nozīmīgas mūsu sirdij un palīdz piešķirt jēgu mūsu dzīvei? Sociālajos medijos mēs redzam jauniešu sejas, kas parādās daudzos attēlos, liecinot par vairāk vai mazāk patiesiem notikumiem, bet mēs nezinām, cik daudz no tā visa patiesi ir “vēsture”, pieredze, ar kuru var dalīties un kura var piešķirt nozīmi un jēgu. Televīzijā ir pilns ar “realitātes šoviem”, kas nav patiesi stāsti, bet tikai mirkļi, kurus dienu no dienas bez lielāka plāna izdzīvo cilvēki televīzijas kameras priekšā. Neapmaldieties šajā viltus realitātē! Esiet savas vēstures galvenie varoņi; nosakiet paši savu nākotni.

Kā palikt vienotam, sekojot Marijas piemēram

Par Mariju tiek teikts, ka viņa visus šos vārdus glabāja un pārdomāja savā sirdī (sal. Lk 2, 19.51). Šī pieticīgā jaunā sieviete no Nācaretes ar savu piemēru māca mūs ne tikai atmiņā saglabāt mūsu dzīves notikumus, bet arī tos salikt kopā un rekonstruēt visu fragmentu vienotību, kas kopā var izveidot mozaīku. Kā mēs to varam iemācīties izdarīt praksē? Ļaujiet man sniegt jums dažus ieteikumus.

Katras dienas beigās mēs varam uz pāris minūtēm apstāties, lai atcerētos labos brīžus un izaicinājumus, lietas, kas veicās labi, un tās, kas nogāja greizi. Šādā veidā Dieva un sevis priekšā mēs varam izteikt mūsu pateicību, mūsu nožēlu un mūsu paļāvību. Ja jūs vēlaties, jūs varat veikt pierakstus piezīmju grāmatiņā kā sava veida garīgajā žurnālā. Tas nozīmē lūgties dzīvē, ar dzīvi un par dzīvi, un tas noteikti palīdzēs jums atpazīt lielās lietas, kuras Kungs dara katram no jums. Kā teicis sv. Augustīns, mēs varam atrast Dievu mūsu atmiņas plašajos laukos (sal. Confessions, X, 8, 12).

Lasot Magnificat, mēs atklājam, cik labi Marija pazina Dieva Vārdu. Viņas dziesmas katrai rindai ir paralēles Vecajā Derībā. Jaunā Jēzus māte zināja savas tautas lūgšanas no galvas. Noteikti viņas vecāki un vecvecāki viņai tās iemācīja. Cik svarīgi ir nodot ticību no vienas paaudzes otrai! Lūgšanās, kuras iepriekšējās paaudzes mums ir iemācījušas, parasto cilvēku dzīvajā garīgumā, kuru mēs saucam par tautas dievbijību, ir apslēpti dārgumi. Marija manto savas tautas ticību un pārveido to dziesmā, kas ir vienīgi viņas, tomēr tajā pašā laikā tā ir visas Baznīcas dziesma, kuru Baznīca dzied kopā ar viņu. Ja jūs, jaunieši, vēlaties dziedāt savu Magnificat un padarīt savu dzīvi par dāvanu visai cilvēcei, ir svarīgi veidot saikni ar vēsturiskajām tradīcijām un to cilvēku lūgšanām, kuri bijuši pirms jums. Lai to izdarītu, ir svarīgi pazīt Bībeli, Dieva Vārdu, lasīt to ik dienas, ļaut, lai tas uzrunā jūsu dzīvi, un interpretēt ikdienas notikumus, ņemot vērā to, ko Kungs jums saka Svētajos Rakstos. Caur lūgšanām un lūgšanas pilnu Bībeles lasīšanu (lectio divina) Jēzus sasildīs jūsu sirdis un izgaismos jūsu soļus pat tumšos dzīves brīžos (sal. Lk 24, 13-35).

Marija mums arī māca dzīvot “euharistiski”, tas ir, mācīties, kā pateikties un slavēt, un nevis tikai fokusēties uz mūsu problēmām un grūtībām. Dzīves dinamikā šodienas lūgšana kļūst par iemeslu rītdienas pateicībai. Šādā veidā jūsu dalība Svētajā Misē un brīži, kad jūs saņemat Izlīgšanas sakramentu, būs gan kulminācija, gan jauns sākums. Jūsu dzīve katru dienu tiks atjaunota ar piedošanu un kļūs par pastāvīgu slavu Visvarenajam. “Uzticieties Dieva atmiņai … Viņa atmiņa ir sirds, kas piepildīta ar maigu līdzjūtību, kas priecājas, mūsos dzēšot ikvienas ļaunuma pēdas” (sal. Mises homīlija, Pasaules Jauniešu dienas, 2016. gada 31. jūlijs).

Mēs esam redzējuši, ka Magnificat Marijas sirdī dzimst tajā brīdī, kad viņa satiek savu gados vecāko māsīcu Elizabeti. Ar savu ticību, vērīgo skatienu un vārdiem, Elizabete palīdz Jaunavai pilnīgāk izprast to varenību, kuru Dievs viņā veic, un misiju, kuru Viņš viņai uzticējis. Bet kā ir ar jums? Vai jūs aptverat, cik neparasti bagāta var būt tikšanās starp jauno un veco? Cik daudz uzmanības jūs veltāt vecākiem cilvēkiem, saviem vecvecākiem? Labu iemeslu vadīti jūs vēlaties “planēt”, jūsu sirdis ir pilnas ar diženiem sapņiem, bet jums ir nepieciešams vecāko padoms un redzējums. Izpletiet savus spārnus un lidojiet, taču saprotiet, ka jums no jauna ir jāatklāj savas saknes un jāpārņem lāpa no tiem, kas gājuši pirms jums. Lai izveidotu jēgpilnu nākotni, jums jāzina un jānovērtē pagātne (sal. Amoris Laetitia, 190, 193). Jauniem cilvēkiem piemīt spēks, kamēr vecākajiem ir atmiņa un gudrība. Kā Marija uzlūkoja Elizabeti, tā uzlūkojiet par jums vecākos, savus vecvecākus. Viņi ar jums runās par lietām, kas aizraus jūsu prātus un piepildīs jūsu sirdis.

Radoša uzticība nākotnes veidošanai

Taisnība, ka jūs vēl esat jauni, un tāpēc jums varētu būt grūti novērtēt tradīciju svarīgumu. Bet ziniet, ka tas nav tas pats, kas būt tradicionālistiem. Nē! Kad evaņģēlijā Marija saka: “Varenais man ir darījis lielas lietas”, viņa domā, ka šīs “lielās lietas” nav beigušās, bet joprojām notiek tagadnē. Tās nav par tālu pagātni. Domāt par pagātni nenozīmē būt nostalģiskam vai pieķerties kādam noteiktam vēstures posmam, bet drīzāk būt spējīgam apzināties, no kurienes mēs nākam, lai turpinātu doties pretī svarīgākajam un ar radošu uzticību mestos nākotnes veidošanā. Būtu problemātiski un galu galā bezjēdzīgi kultivēt paralizējošu atmiņu, kas liek mums darīt tās pašas lietas tādā pašā veidā. Tā ir Dieva dāvana redzēt, cik daudzi no jums ar saviem jautājumiem, sapņiem un šaubām atsakās klausīties tajos, kuri saka, ka lietas nevar mainīt.

Sabiedrībai, kas augstu vērtē vienīgi tagadni, ir tendence atmest visu, ko tā ir mantojusi no pagātnes, kā piemēram, laulības savienību, konsekrēto dzīvi un priestera misiju. Galu galā šīs lietas tiek uzskatītas par nenozīmīgām un novecojušām dzīves formām. Cilvēki uzskata, ka labāk ir dzīvot “atvērtās” situācijās, iet cauri dzīvei kā realitātes šovam bez mērķa un iemesla. Neļaujiet sevi maldināt! Dievs nāca, lai paplašinātu mūsu redzesloku ikvienā mūsu dzīves virzienā. Viņš palīdz mums pienācīgi novērtēt pagātni, lai mēs labāk plānotu laimīgu nākotni. Tomēr tas ir iespējams tikai tad, ja mums ir patiesa mīlestības pieredze, kas mums palīdz konkrēti atklāt Kunga aicinājumu un atbildēt uz to. Tikai tas mums var dot patiesu laimi.

Dārgie jaunieši, es uzticu mūsu ceļojumu uz Panamu un nākamās Bīskapu sinodes sagatavošanās procesu Vissvētākās Jaunavas Marijas mātišķajai aizbildniecībai. Es aicinu jūs paturēt prātā divas svarīgas 2017. gada jubilejas: 300. gadadienu kopš Aparesidas Dievmātes attēla atrašanas Brazīlijā un 100. gadadienu kopš Marijas parādīšanās Fatimā, Portugālē, uz kuru, ar Dieva gribu, es plānoju doties svētceļojumā šī gada maijā. Sv. Mārtiņš no Porres, viens no Latīņamerikas un 2019. gada Pasaules Jauniešu dienu svētajiem, dodoties savos pazemīgajos ikdienas darbos, mēdza Marijai pasniegt visskaistākos ziedus kā zīmi par savu mīlestību, kāda ir dēlam pret savu māti. Arī jūs varat veidot tuvas un draudzīgas attiecības ar Dievmāti, uzticot viņai savus priekus, rūpes un šaubas. Es apliecinu, ka jūs to nenožēlosiet!

Lai Nācaretes jaunava, kura, lai būtu tuvāk saviem bērniem, visā pasaulē ir pieņēmusi tūkstošiem vārdu un seju, aizlūdz par mums visiem un palīdz mums dziedāt par varenajiem darbiem, kurus Kungs īsteno mūsos un caur mums.  

Francisks

Vatikānā, 2017. gada 27. februārī
Svētā Gabriela no Sāpju Dievmātes piemiņas dienā

(Pūpolsvētdienā daudzās diecēzēs pasaulē un arī Romā notiek Jauniešu dienas. Latvijas diecēzēs tās notiks vasarā)