Šodienas datums: 28.05.2017  |  Vārda dienas: Vilhelms, Vilis

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska vēstījums 2017. gada Lielajā gavēnī

Vārds ir dāvana. Otrs cilvēks ir dāvana

Dārgie brāļi un māsas,

Lielais gavēnis ir jauns sākums, ceļš, kas ved uz drošu mērķi – Augšāmcelšanās Lieldienām, Kristus uzvaru pār nāvi. Un šis laiks mums vienmēr ir uzstājīgs pamudinājums atgriezties: kristietis ir aicināts atgriezties pie Dieva «no visas sirds» (Jl 2,12), lai nesamierinātos ar remdenu dzīvi, bet augtu draudzībā ar Kungu. Jēzus ir uzticamais draugs, kurš mūs nekad nepamet, jo pat tad, kad grēkojam, Viņš pacietīgi gaida mūsu atgriešanos pie Viņa un ar šo gaidīšanu apliecina savu vēlmi dāvāt piedošanu (sal. Sv. Mises homīlija, 2016. gada 8. jūnijs).

Lielais gavēnis ir piemērots laiks tam, lai padziļinātu savu garīgo dzīvi, izmantojot tos svētos līdzekļus, ko mums sniedz Baznīca: gavēni, lūgšanu un žēlsirdības darbus. Tā visa pamatā ir Dieva Vārds, ko šajā laikā esam aicināti neatlaidīgāk klausīties un pārdomāt. Šeit es gribētu īpaši pievērsties Līdzībai par bagātnieku un nabaga Lācaru (sal. Lk 16,19-31). Ļausim, lai mūs iedvesmo šī tik ļoti nozīmīgā lappuse, kas mums sniedz atslēgu, lai saprastu, kā rīkoties, lai sasniegtu īstu laimi un mūžīgo dzīvi, un kas mudina mūs uz vaļsirdīgu atgriešanos.

 1. Otrs cilvēks ir dāvana

Līdzība sākas ar to, ka mēs tiekam iepazīstināti ar stāsta diviem galvenajiem varoņiem, tomēr nabags tiek aprakstīts detalizētākā veidā. Viņš atrodas bezcerīgā situācijā un viņam nav spēka no tās iziet. Viņš atrodas pie bagātnieka durvīm un ēd drupačas, kas krīt no viņa galda. Viņa miesa ir klāta vātīm, ko laiza suņi (sal. 16,20-21). Tātad, tā ir drūma aina, kur cilvēks ir noniecināts un pazemots.

Zinot, ka nabagu sauc Lācars, epizode šķiet esam vēl dramatiskāka, jo šis vārds saistās ar apsolījumiem. Tā burtiskā nozīme ir: “Dievs palīdz”. Līdz ar to šis tēls nav anonīms. Tam ir ļoti konkrēti vaibsti. Viņš tiek aprakstīts kā indivīds ar savu dzīves vēsturi. Pat ja bagātnieka acīs viņš ir it kā neredzams, mums viņš liekas pazīstams un gandrīz vai ļoti tuvs. Viņš iegūst sejas vaibstus un, kā tāds, kļūst par dāvanu, neizmērojamu bagātību, par gribētu, mīlētu būtni, kuru Dievs piemin, neskatoties uz to, ka konkrētā situācija, kādā viņš atrodas, cilvēciski ir ļoti nožēlojama (sal. 2016. gada 8. janvāra Homīlija).

Lācars mums atklāj, ka otrs cilvēks ir dāvana. Ieturēt taisnīgu attieksmi pret citām personām nozīmē ar pateicību atzīt viņu vērtību. No tā izriet, ka bagātnieka durvju priekšā esošā nabaga klātbūtne ir nevis šķērslis, kas mums traucē, bet pamudinājums atgriezties un izmainīt dzīvi. Pirmā lieta, uz ko mūs aicina šī līdzība, ir savas sirds durvju atvēršana otram, jo katrs cilvēks – vai tas būtu mūsu kaimiņš, vai nabags, kuru nepazīstam –  ir dāvana. Lielais gavēnis ir labvēlīgs laiks tam, lai mēs atvērtu savas durvis tiem, kuri ir trūkumā, un saskatītu viņos Kristus vaigu. Katrs no mums sastop viņus savā ceļā. Katra dzīvā būtne, ko mēs satiekam, ir dāvana, un tā ir pelnījusi pieņemšanu, cieņu, mīlestību. Dieva Vārds palīdz mums atvērt acis, lai pieņemtu dzīvību un to mīlētu – sevišķi tad, kad tā ir vāja. Taču lai varētu to izdarīt, jāņem nopietni vērā arī to, ko Evaņģēlijs mums atklāj par bagātnieku.

 2. Grēks padara mūs aklus

Līdzībā ļoti spilgti tiek parādītas pretrunas, kādās atrodas bagātnieks (sal. 16,19). Pretstatā nabaga Lācaram, šim tēlam nemaz nav vārda. Viņš vienkārši tiek saukts par “bagātnieku”. Viņa pārpilnību varam redzēt, paskatoties uz viņa apģērbu, kas ir pārspīlēti izsmalcināts. Patiesi, purpurs bija ļoti dārgs. Tas bija vērtīgāks par sudrabu vai zeltu. Līdz ar to, tas bija paredzēts dievišķām būtnēm (sal. Jer 10,9) un ķēniņiem (sal. Tiesn 8,26). Smalkais linu audekls piešķīra gandrīz sakrālu raksturu. Vārdu sakot, šī vīra bagātība bija pārspīlēta – arī tāpēc, ka tā tika izrādīta katru dienu.  Tā bija ierasta parādība. “Viņš lepni dzīroja ik dienas” (16,19). Viņā dramatiskā veidā parādās grēka samaitātība, kas atklājās trīs sekojošos veidos: naudas mīlestība, tukša izrādīšanās un lepnība (sal. 2013. gada 20. septembra Homīlija).

Saskaņā ar svētā Pāvila mācību, “visu ļaunumu sakne ir naudas mīlestība” (1 Tim 6,10). Tas ir galvenais samaitātības iemesls un greizsirdību, strīdu un aizdomu cēlonis. Nauda var pārņemt pār mums varu un tādējādi kļūt par despotisku elku (sal. Apustuliskais pamudinājums Evangelii Gaudium 55. n.). Tā vietā, lai nauda mums kalpotu, lai tādējādi mēs varētu darīt labu un solidarizēties ar citiem, tā var padarīt mūs un visu pasauli par egoistiskas ideoloģijas vergiem, kur mīlestībai vispār nav vietas, un kas kļūst par šķērsli mieram.

Pēc tam līdzība mums vēstī, ka alkatība padara bagātnieku lielīgu. Viņš īsteno sevi šķietamībās, izrādot citiem to, ko viņš var atļauties. Taču šķietamība slēpj sevī iekšējo tukšumu. Viņa dzīve atrodas ārišķības gūstā. Tā ir ieslodzīta eksistences virspusējā, īslaicīgā jeb pārejošā dimensijā (sal. tā paša 62).

Šīs morālās degradācijas zemākais solis ir augstprātība. Bagātnieks ģērbjas kā karalis, tēlo no sevis dievu, aizmirstot, ka ir parasts mirstīgais. Cilvēks, kuru ir samaitājusi bagātību mīlestība, redz tikai pats sevi. Tāpēc viņš neredz tos, kuri ir viņam apkārt. Tātad, piesaistīšanās naudai noved pie zināma akluma: bagātnieks neredz izsalkušo, vātīm klāto un pazemojumu saliekto nabagu.

Redzot šo tēlu, saprotam, kāpēc Evaņģēlijs tik skaidri nosoda naudas mīlestību: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam” (Mt 6,24).

3. Vārds ir dāvana

Evaņģēlija fragments par bagātnieku un nabaga Lācaru palīdz mums labi sagatavoties tuvojošamies Lieldienām. Pelnu trešdienas liturģija aicina mūs izdzīvot kaut ko līdzīgu tam, ko pavisam dramatiskā veidā izdzīvo bagātnieks. Priesteris, berot uz pieres pelnus, atkārto šos vārdus: “Atceries, ka tu esi puteklis un par putekli paliksi”. Patiesi, nomirst gan bagātais, gan nabags, un līdzībā aprakstītā galvenā darbība risinās mūžībā. Abi personāži pēkšņi atklāj, ka “mēs neko neesam ienesuši šajā pasaulē un neko nevaram arī iznest” (1 Tim 6,7).

Aizkapa dzīve paveras arī mūsu skatienam, kur bagātnieks gari diskutē ar Ābrahamu, saucot to par “tēvu” (Lk 16,24.27) un pierādot savu piederību Dieva tautai. Šī iezīme piešķir viņa dzīvei vēl pretrunīgāku nokrāsu, jo līdz šim viņš neko nerunāja par savām attiecībām ar Dievu. Patiešām, viņa dzīvē Dievam nebija vietas, jo viņa vienīgais dievs bija viņš pats.

Bagātnieks atpazīst Lācaru tikai aizkapa dzīves mocībās, un viņš gribētu, lai nabags atvieglo viņa ciešanas ar lāsi ūdens. Tas, ko viņš prasa, lai izdara Lācars, līdzinās tam, ko pats būtu varējis izdarīt, bet nekad nedarīja. Tāpēc Ābrahams viņam paskaidro, ka “tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas” (Lk 16,25). Mūžībā tiek atgūta zināma vienlīdzība un par dzīvē saņemtajiem ļaunumiem aizgājējs tiek atalgots ar labo.

Līdzība iegūst daudz plašāku nozīmi un tādējādi sniedz pamācību visiem kristiešiem. Patiesi, bagātnieks, kura brāļi vēl ir dzīvi, lūdz Ābrahamam, lai viņš sūta Lācaru viņus pabrīdināt; bet Ābrahams atbild: “Viņiem ir Mozus un pravieši; lai viņi tiem klausa” (Lk 16,29). Un, atbildot bagātnieka iebildumam, viņš piebilst: “Ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos” (Lk 16,31).

Tādā veidā atklājas bagātnieka īstā problēma: viņa nelaimes slēpjas tanī, ka viņš neklausās Dieva Vārdu; tas viņu noveda pie tā, ka viņš pārstāja mīlēt Dievu un, līdz ar to, sāka nievāt tuvāko. Dieva Vārds ir dzīvs spēks, kas spēj pamudināt cilvēku sirdi atgriezties un no jauna pievērst viņus Dievam. Ja mēs aizveram savu sirdi mūs uzrunājošā Dieva dāvanai, tad mēs aizveram savu sirdi arī brālim, kas ir mūsu dāvana.

Dārgie brāļi un māsas, Lielais gavēnis ir piemērots laiks tam, lai mēs atjaunotos, tiekoties ar Kristu, kurš ir dzīvs savā Vārdā, sakramentos un tuvākajā. Kungs, kurš, četrdesmit dienas pavadot tuksnesī, uzvarēja Kārdinātāja melus, rāda mums, pa kādu ceļu mums ir jāiet. Lai Svētais Gars ved mūs pa īstas atgriešanās ceļu, lai tādējādi mēs no jauna atklātu Dieva Vārda dāvanas nozīmi, tiktu šķīstīti no grēka, kas mūs padara aklus, un kalpotu Kristum, kurš ir klātesošs trūkumcietējos brāļos. Es iedrošinu visus ticīgos paust šo garīgo atjaunotni, piedaloties arī Lielā gavēņa iniciatīvās, ko dažādās pasaules malās rīko daudzas ekleziālās institūcijas, lai veicinātu visas cilvēces satikšanās kultūru. Lūgsimies viens par otru, lai, esot Kristus uzvaras līdzdalībnieki, mēs prastu atvērt savas durvis vājajam un nabagam. Tad mēs varēsim pilnībā izdzīvot Lieldienu prieku un būt par tā lieciniekiem.

Vatikānā, 2016. gada 18. oktobrī
Evaņģēlista svētā Lūkasa svētkos

FRANCISKS