Šodienas datums: 21.11.2017  |  Vārda dienas: Andis, Zeltīte

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska vēstījums 50. Pasaules miera dienai 2017. gada 1. janvārī

Nevardarbība: miera politikas veids

1. Šī jaunā gada sākumā, es sūtu sirsnīgus miera vēlējumus pasaules tautām un nācijām, valstu un valdību vadītājiem, kā arī reliģiskajiem, politiskajiem un kopienu līderiem. Es vēlu mieru ikvienam vīrietim, sievietei un bērnam, un es lūdzu, lai Dieva attēls un līdzība ikvienā personā ļauj mums citam citu atzīt par svētām dāvanām, kas apveltītas ar milzīgu cieņu. It īpaši konflikta situācijās respektēsim mūsu “dziļāko cieņu”[1] un padarīsim aktīvu nevardarbību par mūsu dzīvesveidu.

Šis ir 50. vēstījums Pasaules miera dienai. Pirmajā vēstījumā svētīgais pāvests Pāvils VI uzrunāja visas tautas, ne tikai katoļus, pavisam nepārprotami. “Miers ir vienīgais patiesais cilvēces progresa virziens, un ne saspīlējumi, kas radušies ambicioza nacionālisma dēļ, ne vardarbības izraisīti iekarojumi, ne represijas, kas kalpo par pamatu nepatiesai pilsoniskajai kārtībai”. Viņš brīdināja par “briesmām uzskatīt, ka starptautiskās domstarpības nevar atrisināt saprātīgā veidā, tas ir, ar sarunām, kas balstās uz tiesībām, taisnīgumu un vienlīdzību, bet tās risināmas vienīgi ar preventīvu un vardarbīgu spēku. Tā vietā, citējot sava priekšteča, svētā pāvesta Jāņa XXIII encikliku Pacem in Terris, viņš slavēja “izjūtu un mīlestību pret mieru, kas balstās patiesībā, taisnīgumā, brīvībā un mīlestībā”.[2] Nākamajos piecdesmit gados šie vārdi nav zaudējuši savu nozīmīgumu un neatliekamību.

Tāpēc es vēlētos pārdomāt nevardarbību kā miera politikas veidu. Es lūdzu Dievu, lai Viņš mums palīdz kultivēt nevardarbību mūsu vispersoniskākajās domās un vērtībās. Lai žēlsirdība un nevardarbība nosaka to, kā mēs izturamies cits pret citu kā personībām gan sabiedrībā, gan starptautiskajā vidē. Kad vardarbības upuri spēj pretoties kārdinājumam atriebties, viņi kļūst par ticamākajiem nevardarbīgiem miera veicinātājiem. Lai nevardarbība kļūst par mūsu lēmumu, mūsu attiecību un mūsu rīcības, kā arī visās politiskās dzīves formu, raksturīgāko iezīmi gan vietējās un ikdienišķās situācijās, gan starptautiskajā līmenī.  

Salauztā pasaule

2. Lai gan pagājušo gadsimtu plosīja divi pasaules kari, atomkara draudi un daudzi citi konflikti, diemžēl šodien mēs esam biedējoša fragmentāra pasaules kara pārņemti. Nav viegli noskaidrot, vai mūsu pasaule šobrīd ir vairāk vai mazāk vardarbīga nekā pagātnē, un vai mūsdienu saziņas līdzekļi un lielāka mobilitāte ir likusi mums vairāk apzināties vardarbību, vai arī tieši otrādi, pakāpeniski pret to norūdījusi.

Jebkurā gadījumā, mēs zinām, ka šī “fragmentārā” dažādu viedu un līmeņu vardarbība, rada briesmīgas ciešanas: karus dažādās valstīs un kontinentos; terorismu, organizēto noziedzību un neredzētu vardarbību; migrantiem un cilvēktirdzniecības upuriem nodarītos pāridarījumus; un vides izpostīšanu. Uz kurieni tas ved? Vai ar vardarbību var sasniegt kādu mērķi ar ilgstošu vērtību? Vai arī tā tikai noved pie atriebības un nāvējošu konfliktu ķēdes, kas dod labumu tikai dažiem “militāristiem”?

Vardarbība nav zāles pret mūsu sadrumstaloto pasauli. Atbilde uz vardarbību ar vardarbību labākajā gadījumā noved pie piespiedu migrācijas un milzīgām ciešanām, jo liels daudzums resursu tiek patērēts militārajam sektoram, atņemot tos jauniešu, trūcīgo ģimeņu, vecu ļaužu, slimnieku un lielākās pasaules daļas iedzīvotāju vajadzībām. Sliktākajā gadījumā vardarbība pret vardarbību var novest pie daudzu, ja ne visu cilvēku, fiziskās un garīgās nāves.

Labā vēsts

3. Jēzus pats dzīvoja vardarbīgā laikā. Taču Viņš mācīja, ka patiesais kaujas lauks, kur satiekas vardarbība un miers, ir cilvēka sirds: jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunās domas” (Mk 7:21). Kristus vēstījums piedāvā radikāli pozitīvu pieeju. Viņš nenogurstoši sludināja Dieva beznosacījumu mīlestību, kas pieņem un piedod. Saviem mācekļiem Viņš mācīja mīlēt ienaidniekus (sal. Mt 5:44) un pagriezt otru vaigu (sal. Mt 5:39). Jēzus iezīmēja nevardarbības ceļu, kad Viņš apturēja apsūdzētājus apmētāt ar akmeņiem laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti (sal. Jņ 8:1-11) un kad naktī pirms savas nāves viņš sacīja Pēterim nolikt malā zobenu (sal. Mt 26:52). Pa šo ceļu Viņš gāja līdz pat nāvei krustā, kur Viņš kļuva par mūsu mieru un izbeidza naidu (sal. Efez 2:14-16). Ikviens, kurš pieņem Jēzus Labo vēsti, spēj atzīt vardarbību un ar Dieva žēlsirdību tiek dziedināts, kļūstot par samierināšanās instrumentu. Sv. Franciska no Asīzes vārdiem runājot: sludinot mieru ar savu muti, pārliecinieties, ka jūsu sirdīs ir vēl lielāks miers”.[3]

Būt par patiesiem Jēzus mācekļiem šodien nozīmē pieņemt Viņa nevardarbības mācību. Kā atzīmējis mans priekštecis Benedikts XVI, šī mācība “ir patiesa, jo tā ņem vērā, ka pasaulē ir pārāk daudz vardarbības, pārāk daudz netaisnības, un tāpēc šo situāciju nevar izmainīt, ja tai pretī nesniedz vairāk mīlestības un vairāk labestības. Šis vairāk nāk no Dieva”.[4] Viņš turpināja, uzsverot, ka “kristiešiem nevardarbība ir ne tikai taktiska rīcība, bet arī cilvēka esības ceļš, attieksme, ar kuru cilvēks ir tik pārliecināts par Dieva mīlestību un spēku, ka viņš vai viņa nebaidās cīnīties pret ļaunumu vienīgi ar mīlestības un patiesības ieročiem. Mīlestība pret savu ienaidnieku ir “kristīgās revolūcijas” kodols.[5] Evaņģēlija pavēle mīlēt savus ienaidniekus (sal. Lk 6:27) “pamatoti tiek uzskatīta par kristīgās nevardarbības magna carta. Tā nav pakļaušanās ļaunumam..., bet atbildēšana ļaunumam ar labu (sal. Rom 12:17-21), un tātad netaisnības važu saraušana”.[6]

Stiprāka par vardarbību

4. Dažreiz nevardarbība tiek uztverta kā padošanās, nevēlēšanās iesaistīties un pasivitāte, bet šis nav tas gadījums. 1979. gadā, kad Māte Terēze saņēma Nobela Miera prēmiju, viņa skaidri pauda savu vēstījumu par aktīvu nevardarbību: “Mūsu ģimenē nav vajadzīgas bumbas un ieroči, nav vajadzīga sagrāve, lai pēc tam nestu mieru, bet ir vajadzīgs būt kopā un mīlēt vienam otru... Un mēs varēsim pārvarēt visu ļaunumu, kas pastāv pasaulē.”[7] Ieroču spēks ir maldinošs. “Kamēr ieroču tirgotāji dara savu darbu, ir nabadzīgi miera nesēji, kuri atdod savas dzīvības, lai palīdzētu vienam cilvēkam, tad vēl vienam, vēl vienam un vēl vienam”; šādiem miera nesējiem Māte Terēze ir “mūsdienu simbols un ikona”.[8] Septembrī man bija liels prieks pasludināt viņu par svēto. Es slavēju viņas gatavību padarīt sevi pieejamu ikvienam “caur viņas pretimnākšanu cilvēka dzīvībai un tās aizsardzību, iestājoties par nedzimušajiem, pamestajiem un atmestajiem... Viņa ir noliekusies pār šiem dzīves pabērniem, kuri atstāti nomiršanai uz ielas, saskatot viņos cieņu, ko Dievs viņiem ir devis; viņa ir likusi uzklausīt savu balsi šīs pasaules varenajiem, lai viņi varētu atpazīt savu vainu noziegumos – noziegumos! – pret pasaules nabadzību, ko paši radījuši”.[9] Viņas misija – un viņa iestājas par tūkstošiem, pat miljoniem cilvēku – bija aizsniegt ciešanu pārņemtos un ar augstsirdīgu veltīšanos, pieskaroties ievainoto miesai un to apkopjot, dziedināt ikvienu salauztu dzīvi.

Nevardarbības izšķirošā un konsekventā prakse ir nesusi iespaidīgus rezultātus. Mahatma Gandija un Hana Abdula Gafara Hana sasniegumi Indijas atbrīvošanā, kā arī Mārtiņa Lutera Kinga cīņa pret rasu diskrimināciju nekad netiks aizmirsta. Bieži vien tieši sievietes ir nevardarbības līderes, piemēram, Leimaha Gbovija un tūkstošiem Libērijas sieviešu, kas organizēja lūgšanas un nevardarbīgas protesta akcijas, panākot augsta līmeņa miera sarunas, kas noslēdza otro pilsoņu karu Libērijā.

Tāpat mēs nevaram aizmirst notikumiem bagāto desmitgadi, kas beidzās ar komunistu režīma krišanu Eiropā. Kristiešu kopienas deva savu ieguldījumu ar neatlaidīgu lūgšanu un drosmīgu rīcību. Īpaši liela ietekme bija svētā Jāņa Pāvila II kalpošanai un mācībai. Atskatoties uz 1989. gada notikumiem viņa 1991. gada enciklikā Centesimus Annus, mans priekštecis uzsvēra, ka svarīgas izmaiņas cilvēku, nāciju un valstī dzīvē tika panāktas ar “miermīlīgiem protestiem, izmantojot tikai patiesības un taisnīguma ieročus”.[10] Mierīgā politiskā pāreja bija iespējama daļēji “pateicoties nevardarbīgi noskaņotiem cilvēkiem, kuri vienmēr atteikušies pakļauties spēka varai, bet laiku pa laikam atraduši efektīvus veidus, kā liecināt par patiesību”. Pāvests Jānis Pāvils II piebilst: “Lai cilvēki mācās cīnīties par taisnību bez vardarbības, atsakoties no šķiru cīņas savos iekšējos un karošanu starptautiskajos strīdos”.[11]

Baznīca ir iesaistījusies nevardarbīgu miera stratēģiju veicināšanā daudzās valstīs, šajās stratēģijās iesaistot pat visvardarbīgākās konflikta puses, lai izveidotu taisnīgu un ilgstošu mieru.

Šādi centieni netaisnības un vardarbības upuru vārdā nav tikai Katoliskās Baznīcas mantojums, bet sastopama daudzās reliģiskajās tradīcijās, kurām “līdzjūtība un nevardarbība ir būtiski dzīvesveida rādītāji”.[12] Es atkārtoti uzsveru, ka “neviena reliģija nav teroriste”.[13] Vardarbība zaimo Dieva Vārdu.[14] Lai mēs nekad nepagurstam atkārtot: “Dieva Vārds nevar tikt izmantots, lai attaisnotu vardarbību. Vienīgi miers ir svēts. Vienīgi miers ir svēts, nevis karš!”[15]

Nevardarbības politikas ģimeniskās saknes

5. Ja vardarbības avots ir cilvēka sirds, tad ir būtiski, ka nevardarbība visupirms tiek praktizēta ģimenēs. Tā ir daļa no tā mīlestības prieka, ko es martā aprakstīju savā apustuliskajā pamudinājumā Amoris Laetitia, divus gadus pēc Baznīcas pārdomām par laulību un ģimeni. Ģimene ir neaizstājama vieta, kurā laulātie, vecāki un bērni, brāļi un māsas, iemācās komunicēt un izrādīt rūpes citam par citu, negaidot atlīdzību; vieta, kur nesaskaņas tiek pārvarētas nevis ar spēku, bet ar dialogu, cieņu, centieniem nest labumu citiem, žēlsirdību un piedošanu.[16] No ģimenēm mīlestības prieks izplūst uz visu pasauli un izstaro pār visu sabiedrību.[17] Brālīguma un mierīgas sadzīves ētika nevar balstīties uz bailēm, vardarbību un noslēgtību, bet gan uz atbildību, cieņu un patiesu dialogu. Tāpēc es aizstāvu atbruņošanos, kodolieroču aizliegumu un likvidēšanu: kodolieroču atturēšana un savstarpēji drošas iznīcināšanas draudi nespēj veicināt šādu ētiku.[18] Ar tādu pašu neatlaidību es iestājos pret vardarbību ģimenē, kā arī pret sieviešu un bērnu ļaunprātīgu izmantošanu.

Žēlsirdības jubilejas gads, kas beidzās novembrī, ikvienu no mums mudināja dziļāk ieskatīties sevī un ļaut Dieva žēlsirdībai iekļūt mūsos. Jubileja mācīja mums saprast, cik daudz un dažādi ir cilvēki un sociālās grupas, kuras saskaras ar vienaldzību un ir pakļautas netaisnībai un vardarbībai. Arī viņi ir daļa no mūsu “ģimenes”, arī viņi ir mūsu brāļi un māsas. Nevardarbības politikai ir jāsākas mājās un pēc tam jāizplatās visā cilvēces ģimenē. “Svētā Terēze no Lizjē aicina mūs praktizēt mazos mīlestības ceļus, neaizmirst par labu vārdu, smaidu vai jebkuru niecīgu žestu, kas sēj mieru un draudzību. Integrāla ekoloģija arī tiek veidota no vienkāršiem ikdienas žestiem, kas sagrauj vardarbības, ļaunprātīgas izmantošanas un egoisma loģiku.[19]

Mans aicinājums

6. Miera veicināšana caur aktīvu nevardarbību ir dabisks un nepieciešams papildinājums Baznīcas nepārtrauktajiem centieniem ierobežot spēka lietošanu, piemērojot morāles normas; Baznīca to īsteno ar savu līdzdalību starptautisko institūciju darbā un daudzo kristiešu sniegto kompetento ieguldījumu tiesību aktu izstrādē visos līmeņos. Jēzus pats piedāvā “rokasgrāmatu” šādai miera veicināšanas stratēģijai Kalna sprediķī. Astoņas svētības (sal. Mt 5:3-10) sniedz ieskatu par cilvēku, kuru mēs varētu raksturot kā svētīgu, labu un pareizu. Jēzus mums saka - svētīgi lēnprātīgie, žēlsirdīgie un miera nesēji, sirdsšķīstie un tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības.

Šis ir uzdevums un izaicinājums arī politiskajiem un reliģiskajiem līderiem, starptautisko institūciju, uzņēmumu un mediju vadītājiem: piemērot svētības, pildot savus pienākumus. Tas ir izaicinājums, veidojot sabiedrības, kopienas un uzņēmumus, rīkoties kā miera nesējiem. Tas nozīmē parādīt žēlsirdību, atsakoties atmest cilvēkus, nodarīt kaitējumu videi vai censties uzvarēt par katru cenu. Lai to izdarītu, ir vajadzīga “vēlme stāties pretī konfliktam, to atrisināt un padarīt to par posmu jauna procesa ķēdē”.[20] Rīkoties šādā veidā nozīmē izvēlēties solidaritāti par veidu, kā veidot vēsturi un veicināt draudzību sabiedrībā. Aktīva nevardarbība ir veids, kā parādīt, ka vienotība patiesi ir varenāka un auglīgāka nekā konflikts. Viss pasaulē ir savstarpēji saistīts.[21] Protams, atšķirības var izraisīt domstarpības. Bet uzņemsim tās konstruktīvi un nevardarbīgi, lai “saspīlējums un opozīcija var sniegt dažādību un dzīvību dodošu vienotību,” saglabājot “to, kas ir noderīgs abām pusēm”.[22]

Es apsolu Katoliskās Baznīcas palīdzību visos miera veicināšanas centienos, kas balstās uz aktīvu un radošu nevardarbību. 2017. gada 1. janvārī savu darbu uzsāks jaunais Cilvēka integrālās attīstības dikastērijs. Tas palīdzēs Baznīcai vēl efektīvākā veidā veicināt “neizmērojamos labumus, kādi ir taisnīgums, miers, rūpes par radību”, kā arī rūpes par “migrantiem, cilvēkiem grūtībās, slimajiem, atstumtajiem un atmestajiem, ieslodzītajiem un bezdarbniekiem, kā arī bruņotu konfliktu, dabas katastrofu, visa veida verdzības un spīdzināšanas upuriem.”[23] Ikviena šāda atbilde, lai arī cik pieticīga, palīdz veidot pasauli bez vardarbības un ir pirmais solis pretī taisnīgumam un mieram. ‘

Noslēgumā

7. Tradicionāli es parakstu šo vēstījumu 8. decembrī, Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos. Marija ir Miera karaliene. Viņas Dēla dzimšanas brīdī eņģeli slavēja Dievu un vēlēja mieru virs zemes visiem labas gribas cilvēkiem (sal. Lk 2:14). Lūgsimies par viņas vadību.

“Mēs visi vēlamies mieru. Daudzi cilvēki dienu no dienas to rada ar maziem žestiem un darbiem; daudzi no viņiem cieš, tomēr paliek pacietīgi un neatlaidīgi savos centienos būt par miera nesējiem.[24] 2017. gadā aicinu visus lūgties un aktīvi izskaust vardarbību no savas sirds, vārdiem un darbiem, kļūstot par nevardarbīgiem cilvēkiem un veidojot nevardarbīgas kopienas, kas rūpējas par mūsu kopējām mājām. “Nekas nav neiespējams, ja mēs vēršamies lūgšanā pie Dieva. Ikviens var būt par miera nesēju.”[25]

Vatikānā, 2016. gada 8. decembrī



[1] Apustuliskais pamudinājums Evangelii Gaudium, 228.
[2] Pāvils VI, Vēstījums 1. Pasaules miera dienai, 1968. gada 1. janvāris.
[3] “The Legend of the Three Companions”, Fonti Francescane, No. 1469.
[4] Benedikts XVI, Angelus, 2007. gada 18. februāris.
[5] Benedikts XVI, Angelus, 2007. gada 18. februāris.
[6] Benedikts XVI, Angelus, 2007. gada 18. februāris.
[7] Māte Terēze, 1979. gada 11. decembris.
[8] Meditācija, “Miera ceļš”, Domus Sanctae Marthae kapela, 2015. gada 19. novembris.
[9] Mātes Terēzes no Kalkutas kanonizācijas homīlija, 2016. gada 4. septembris.
[10] No. 23.
[11] No. 23.
[12] Uzruna dažādu reliģiju pārstāvjiem, 2016. gada 3. novembris.
[13] Uzruna 3. Pasaules populāro kustību tikšanās laikā, 2016. gada 5. novembris.
[14] Sal. Uzruna starpreliģiju tikšanās laikā ar Kaukāza musulmaņu līderi un dažādu reliģisko kopienu pārstāvjiem, Baku, 2016. gada 2. oktobris.
[15] Uzruna Asīzē, 2016. gada 20. oktobris
[16] Sal. Apustuliskais pamudinājums Amoris Laetitia, 90-130.
[17] Sal. Apustuliskais pamudinājums Amoris Laetitia, 133, 194, 234.
[18] Sal. Vēstījums konferencei par kodolieroču humāno ietekmi, 2014. gada 7. decembris.
[19] Enciklika Laudato Si’, 230.
[20] Apustuliskais pamudinājums Evangelii Gaudium, 227.
[21] Sal. enciklika Laudato Si’, 16, 117, 138.
[22] Apustuliskais pamudinājums Evangelii Gaudium, 228.
[23] Apustuliskā vēstule Motu Proprio Par Cilvēka integrālās attīstības dikastērija izveidi, 2016. gada 17. augusts.
[24] Regina Coeli, Betlēme, 2014. gada 25. maijs.
[25] Aicinājums, Asīze, 2016. gada 20. septembris.