Šodienas datums: 30.03.2020  |  Vārda dienas: Nanija, Ilgmārs, Igmārs

Apustuliskā vēstule par Ziemassvētku Betlēmīti

Svētā tēva Franciska apustuliskā vēstule

Admirabile signum

par Betlēmes silītes nozīmi un vērtību

1. Ziemassvētku Betlēmītes valdzinošais attēls, kas daudziem kristiešiem ir tik dārgs, nekad nebeidz raisīt apbrīnu. Jēzus piedzimšanas attēlojums jau pats par sevi vienkāršā un priekpilnā veidā pasludina Dieva Dēla iemiesošanās noslēpumu. Šī dzimšanas aina ir dzīvs Evaņģēlijs, kas izplūst no Svēto Rakstu lappusēm. Kad pārdomājam Ziemassvētku stāstu, tiekam ielūgti garīgā ceļojumā, kas izriet no Dieva pazemības, kurš kļuva par cilvēku, lai sastaptu katru vīrieti un sievieti. Mēs atklājam, ka Viņa mīlestība ir tik liela, ka Viņš kļuvis par vienu no mums, lai mēs kļūtu viens vesels ar Viņu.

Ar šo vēstuli es vēlos iedrošināt un veicināt šo skaisto ģimenes tradīciju – dienās pirms Ziemassvētkiem sagatavot piedzimšanas ainiņu, Betlēmīti –, bet tāpat arī ieviest šo paradumu darba vietās, skolās, slimnīcās, ieslodzījuma vietās un pilsētu laukumos. Izmantojot dažādus materiālus un radot meistardarbus, tiek parādīta milzīga iztēle un radošums. Kā bērni mēs no vecākiem un vecvecākiem mācāmies turpināt šo priecīgo tradīciju, kas nākotnei saglabā tautas dievbijības bagātību. Es ceru, ka šis paradums nekad nezudīs un vietās, kur tas ticis izmantots necienīgā veidā, tiks no jauna atklāts un iedzīvināts.

2. Betlēmītes pirmsākumi atrodami konkrētās Jēzus piedzimšanas detaļās, kas atklātas Evaņģēlijos. Evaņģēlists Lūka raksta, ka Marijai “piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī” (2, 7). Tā kā Jēzus tika guldīts silītē, tad Betlēmītes atveidojums Itālijā tiek saukts par presepe, kas nāk no latīņu vārda praesipium, kas nozīmē “silīte”.

Ienākot šai pasaulē, Dieva Dēls tika guldīts vietā, kurā tiek baroti dzīvnieki. Salmi kļuva par pirmo guļvietu Tam, kurš sevi vēlāk atklās kā “maize, kas nākusi no debesīm” (Jņ 6, 41). Šī simbolika īpaši iedvesmoja svēto Augustīnu, līdzīgi kā citus Baznīcas Tēvus: “Noguldīts silē, viņš kļuva par mūsu barību” (Sprediķi 189, 4). Piedzimšanas aina patiešām atklāj vairākus Jēzus dzīves noslēpumus un tuvina tos mūsu ikdienas dzīvēm.

Tomēr atgriezīsimies pie mums tik pazīstamās Betlēmītes pirmsākumiem. Mums sevi jāiztēlojas mazā Itālijas ciematiņā – Grečo, kas ir netālu no Rieti. Svētais Francisks piestāja šajā vietā; visticamāk tas notika, atgriežoties no Romas, kur viņš 1223. gada 29. novembrī bija saņēmis pāvesta Honorija III apstiprinājumu regulai. Pirms tam Francisks bija apmeklējis Svēto Zemi, un Grečo alas viņam atgādināja Betlēmes lauku nomales. Tāpat var būt, ka “Asīzes nabago” bija uzrunājušas Svētās Marijas Madžori bazilikas mozaīkas, kurās attēlota Jēzus piedzimšana, netālu no vietas, kur saskaņā ar senu tradīciju bija saglabāti silīti veidojušie koka gabali.

Fonti Francescane (Franciskāņu avoti) detalizēti apraksta to, kas pēc tam notika Grečo. Piecpadsmit dienas pirms Ziemassvētkiem Francisks lūdza kādam vietējam, vārdā Jānis, palīdzēt realizēt viņa vēlmi “iedvest dzīvību atmiņām par Betlēmē dzimušo mazuli, lai, cik vien iespējams, skaidrā, fiziskā veidā attēlotu to komforta trūkumu, ar kādu sastapās šis zīdainis, kā viņš gulēja silē un kā viņš tika guldīts salmos blakus vērsim un ēzelim”. [1] To dzirdējis, viņa uzticamais draugs devās sagatavot visu, ko svētais bija lūdzis. 25. decembrī brāļi no dažādām vietām ieradās Grečo kopā ar vietējiem no lauku sētām, kas, savukārt, atnesta ziedus un lāpas, lai izgaismotu svēto nakti. Kad Francisks ieradās, viņš ieraudzīja ar sienu piepildītu silīti, vērsi un ēzeli. Visi klātesošie piedzīvoja jaunu un neaprakstāmu prieku, sastopoties ar šo Ziemassvētku ainiņu. Tad priesteris virs šīs silītes svinīgi celebrēja Euharistiju, tādējādi parādot saikni starp Dieva Dēla iemiesošanos un Euharistiju. Grečo nebija nekādu statuju – piedzimšanas ainu attēloja un pieredzēja visi klātesošie.[2]

Tā sākās mūsu tradīcija: visi ar prieku bija sapulcējušies apkārt alai tā, ka nekas tos, kas ņēma dalību šai noslēpumā, nešķīra no īstā notikuma.

Toms no Celano, pirmais svētā Franciska biogrāfs, aprakstot šo vienkāršo un aizkustinošo notikumu, norāda, ka to pavadīja apbrīnojamas vīzijas dāvana: kāds no klātesošajiem tajā ieraudzīja pašu Jēzus Bērniņu guļam silītē. No 1223. gadā izveidotās piedzimšanas ainiņas “visi atgriezās mājās ar prieku”.[3]

3. Ar šīs zīmes vienkāršību svētais Francisks paveica milzīgu evaņģelizācijas darbu. Viņa mācība aizskāra kristiešu sirdis un joprojām piedāvā vienkāršu un reizē autentisku veidu, kā atspoguļot mūsu ticības skaistumu. Patiešām – vieta, kur šī ainiņa pirmo reizi tika īstenota, joprojām pauž un no jauna rada šīs sajūtas. Grečo ir kļuvis par patvērumu dvēselēm, cietoksni, kas ietērpts klusumā.

Kāpēc Ziemassvētku Betlēmīte rada tādu apbrīnu un mūs tik dziļi aizkustina? Pirmkārt, tāpēc ka tā atklāj Dieva maigo mīlestību: visuma Radītājs sevi tik ļoti pazemina, lai pārņemtu mūsu mazumu. Dzīvības dāvana visā tās noslēpumainībā kļūst vēl brīnumaināka, kad apzināmies, ka Marijas Dēls ir visas dzīvības avots un uzturētājs. Jēzū Tēvs ir devis mums brāli, kurš dodas mūs meklēt vienmēr, kad esam apjukumā vai noklīduši, uzticamu draugu, kas vienmēr ir blakus. Viņš mums deva savu Dēlu, kurš mums piedod un atbrīvo no grēkiem.

Kad iekārtojam Ziemasvētku Betlēmīti savās mājās, tas mums palīdz no jauna izdzīvot tos vēsturiskos notikumus, kas notika Betlēmē. Protams, Evaņģēlijs joprojām paliek avots, kas ļauj saprast šo notikumu. Tai pašā laikā tā atspoguļojums Betlēmītē palīdz mums iedomāties, kā tas notika. Tas aizskar mūsu sirdis un ļauj ieiet glābšanas vēsturē kā šī notikuma laika biedriem, piedzīvojot dzīvu un reālu vēsturisko un kulturālo kontekstu gammu.

Kopš franciskāņu ordeņa pirmsākumiem Betlēmīte īpašā veidā mūs ir aicinājusi “sajust” un “sataustīt” nabadzību, kuru Dieva Dēls uzņēmās caur iemiesošanos. Tā ietver uzaicinājumu sekot Viņam pa šo pazemības, nabadzības un sevis aizliegšanas ceļu, kas no Betlēmes silītes ved līdz pat krustam. Tā aicina mūs Viņu sastapt un kalpot Viņam, parādot žēlsirdību tiem mūsu brāļiem un māsām, kam tas visvairāk vajadzīgs (sal. Mt 25, 31-46).

4. Tagad es vēlētos pārdomāt dažādos Betlēmītes elementus, lai spētu novērtēt to dziļāko nozīmi. Pirmkārt, tas ir zvaigžņotās debess radītais fons, ko ietērpj nakts tumsa un klusums. Mēs to atspoguļojam ne tikai, lai ievērotu Evaņģēlijā norādīto, bet arī tā simboliskās vērtības dēļ. Varam iedomāties visas tās reizes mūsu dzīvēs, kad esam piedzīvojuši nakts tumsu. Pat šajos brīžos Dievs mūs nepamet, bet ir klāt, lai sniegtu atbildes uz visiem izšķirošajiem jautājumiem par dzīves jēgu. Kas es esmu? No kurienes es nāku? Kāpēc esmu piedzimis tieši šajā vēstures periodā? Kāpēc es mīlu? Kāpēc es ciešu? Kāpēc es miršu? Dievs kļuva cilvēks, lai atbildētu uz šiem jautājumiem. Viņa tuvums nes gaismu tur, kur ir tumsa, un tiem, kuri mīt ciešanu ēnā, rāda ceļu (sal. Lk 1, 79).

Arī dabas ainavas, kas ir daļa no piedzimšanas ainas, ir pelnījušas, lai tās pieminētu. Bieži vien šis fons ietver senu namu drupas, kas kādos no gadījumiem aizvieto Betlēmes alas un kļūst par Svētās Ģimenes mājvietu. Šīs drupas, šķiet, iedvesmojis 13. gadsimta dominikāņa Jākoba de Varadžīna (Jacobus de Varagine) darbs “Zelta leģenda”, kas saistīts ar pagānu uzskatu, ka Miera Templis Romā sabruka brīdī, kad Jaunava dzemdēja bērnu. Tomēr, vairāk nekā jebkas cits, drupas ir kritušās cilvēces redzamā zīme, kas atgādina visu, kas nenovēršami sabrūk, sapūst un pieviļ. Šie apstākļi atgādina, ka Jēzus ienes “jaunumu” novecojošās pasaules vidū, ka Viņš ir nācis, lai dziedinātu un no jauna uzceltu, lai atjaunotu pasauli un mūsu dzīves to sākotnējā krāšņumā.

5. Ar kādām sajūtām mums Betlēmītē būtu jāiekārto kalni, upes, aitas un gani! To darot, atminēsimies pravietojumus, kas bija teikuši, ka visa radība priecājas, gaidot Mesiju. Eņģeļi un zvaigzne, kas vada, ir zīme, ka arī mēs esam aicināti doties uz šo “alu” un pielūgt Kungu.

“Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot." (Lk 2, 15) Tā gani cits citam teica, kad bija dzirdējuši eņģeļu sludināšanu. No šiem vārdiem izriet brīnišķīga mācība. Atšķirībā no daudziem citiem, kas ir dažādu lietu pārņemti, gani kļūst par pirmajiem, kas ierauga vissvarīgāko: glābšanas dāvanu. Tie ir pazemīgie un nabagie, kuri sastopas ar iemiesošanās notikumu. Gani atbild Dievam, kurš nāk, lai sastaptu mūs caur Bērnu Jēzu, dodoties Viņam pretim ar mīlestību, pateicību un apbrīnu. Pateicoties Jēzum, šī tikšanās starp Dievu un Viņa bērniem ļāva piedzimt mūsu reliģijai un liecina par tās unikālo skaistumu, kas ir klātesošs piedzimšanas ainā.

6. Ir ierasts Kristus dzimšanas attēlojumam pievienot daudz dažādu simbolisku tēlu. Viņu starpā ir ubagi un citi, kuri pazīst tikai sirds bagātību. Tomēr arī viņiem ir visas tiesības tuvoties Bērnam Jēzum, neviens nevar viņus sūtīt prom no vienkāršās Bērna guļvietas, kas ļauj nabagajiem justies kā mājās. Patiesi, nabagie ir priviliģēta šī noslēpuma daļa, un bieži vien viņi ir pirmie, kas mūsu vidū atpazīst Dieva klātbūtni.

Nabago un viszemāko klātbūtne Kristus dzimšanas attēlojumā mums atgādina, ka Dievs kļuva par cilvēku to cilvēku dēļ, kuriem visvairāk vajadzīga Viņa mīlestība un kuri aicina Viņu tuvoties. Jēzus, būdams “lēnprātīgs un no sirds pazemīgs” (Mt 11, 29), piedzima nabadzībā un dzīvoja vienkāršu dzīvi, lai mācītu mums atpazīt to, kas ir būtisks, un ar to saskaņā arī rīkoties. Kristus dzimšanas attēlojums skaidri māca, ka mēs nedrīkstam ļaut bagātībai un īslaicīgas laimes solījumiem sevi apmuļķot. Fonā redzam Hēroda pili, kas ir pilnībā noslēgta un nedzirdīga pret prieka vēstīm. Piedzimstot silītē, Dievs uzsāk vienīgo patieso revolūciju, kas var dot cerību un cieņu tiem, kuri ir atmesti un izraidīti: mīlestības revolūciju, maiguma revolūciju. Būdams silītē, Jēzus maigā, tomēr spēcīgā veidā sludina nepieciešamību dalīties ar nabagajiem, kas ir ceļš uz cilvēcīgāku un brālīgāku pasauli, no kuras neviens netiek izslēgts vai marginalizēts.

Bērniem – bet tāpat arī vecākiem – bieži vien patīk pievienot piedzimšanas ainai arī citus tēlus, kam nav acīmredzamas saistības ar Evaņģēlijā aprakstīto. Tomēr šie pievienotie simboli katrs savā veidā parāda, ka jaunajā pasaulē, ko Jēzus atklāj, ir vieta visām Dieva radībām un visam, kas ir patiesi cilvēcīgs. No ganiem līdz kalējiem, no maizniekiem līdz mūziķiem, no sievietēm, kas nes ūdens kannas, līdz bērniem, kas spēlējas: visi šie atklāj ikdienas svētumu, prieku, kas rodas, darot ikdienišķas lietas neikdienišķā veidā, un kas rodas katru reizi, kad Jēzus ar mums dalās savā dievišķajā dzīvē.

7. Pamazām mēs nonākam līdz pašai alai, kurā atrodam Marijas un Jāzepa figūras. Marija ir māte, kas kontemplē savu bērnu un rāda viņu katram apmeklētājam. Marijas figūra liek mums pārdomāt lielo noslēpumu, kas ieskāva šo jauno sievieti brīdī, kad Dievs klauvēja pie viņas bezvainīgās sirds durvīm. Marija pilnīgā paklausībā atsaucās eņģeļa vēstījumam, kad tas aicināja viņu kļūt par Dieva Māti. Viņas vārdi “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda!” (Lk 1, 38) mums atklāj, kā pilnībā sevi atdot ticībā Dieva gribai. Ar savu “fiat” Marija kļuva par māti Dieva Dēlam, nepazaudējot savu jaunavību, bet, pateicoties Viņam, to konsekrējot. Viņā mēs redzam Dieva Māti, kas savu Dēlu nepatur tikai sev, bet aicina visus paklausīt Viņa vārdiem un tos pildīt (sal. 2, 5).

Blakus Marijai stāv svētais Jāzeps, kas tiek attēlots, sargājot Bērnu un viņa Māti. Viņu parasti atspoguļo ar zizli rokā vai turot lāpu. Svētais Jāzeps spēlē nozīmīgu lomu Jēzus un Marijas dzīvē. Viņš ir sargs, kurš nenogurstoši aizsargā savu ģimeni. Kad Dievs brīdināja viņu par Hēroda draudiem, viņš nekavējās doties ceļā uz Ēģipti (sal. Mt 2, 13-15). Un, tiklīdz briesmas bija garām, viņš veda ģimeni atpakaļ uz Nācareti, kur viņš kļuva par pirmo Jēzus kā zēna, vēlāk kā jaunekļa skolotāju. Jāzeps savā sirdī glabāja lielo noslēpumu, kas ieskāva Jēzu un Mariju, viņa sievu; kā vienkāršs vīrs viņš sevi pilnībā uzticēja Dieva gribai un realizēja to.

8. Kad Ziemassvētku dienās mēs Bērna Jēzus statuju ievietojam silītē, piedzimšanas aina pēkšņi kļūst dzīva. Dievs parādās kā bērns, ko varam paņemt rokās. Caur vājumu un trauslumu viņš apslēpj savu varu, kas rada un pārveido visas lietas. Šķiet neiespējami, bet tā ir: Jēzū Dievs bija bērns un tādā veidā Viņš vēlējās atklāt savas mīlestības varenību – smaidot un visiem plaši atverot savas rokas.

Bērna piedzimšana pamodina prieku un apbrīnu, tā mūsu priekšā nostāda lielo dzīves noslēpumu. Redzot spožās jaunā pāra acis, kad tie lūkojas uz savu jaundzimušo bērnu, mēs varam saprast Marijas un Jāzepa sajūtas, kas, uzlūkojot Bērnu Jēzu, izjuta Dieva klātbūtni savā dzīvē.

“Dzīvība ir parādījusies.” (1Jņ 1,2). Šajos vārdos apustulis Jānis ietver visu iemiesošanās noslēpumu. Betlēmīte ļauj mums redzēt un pieskarties šim unikālajam un neredzētajam notikumam, kas izmainīja visu vēstures gaitu tā, ka pat laiks pēc tam ir ticis skaitīts pirms un pēc Kristus piedzimšanas.

Dieva ceļi ir apbrīnojami, pat ja šķiet neiespējami, ka Viņam būtu jāatsakās no savas godības, lai kļūtu par cilvēku kā mēs. Mums par brīnumu, mēs redzam, ka Dievs rīkojas tāpat kā mēs: viņš guļ, dzer mātes pienu, raud un spēlējas kā jebkurš cits bērns! Kā vienmēr – Dievs mūs samulsina! Viņš ir neparedzams, pastāvīgi rīkojoties tā, kā mēs to vismazāk gaidītu. Piedzimšanas aina parāda Dievu, kāds Viņš ienāca mūsu pasaulē, bet tas vienlaicīgi ļauj mums pārdomāt to, kā mūsu dzīves ir daļa no Dieva dzīves. Tas aicina mūs kļūt par Viņa mācekļiem, ja vēlamies atklāt patieso dzīves jēgu.

9. Kad tuvojas Epifānijas jeb Kunga parādīšanās svētki, mēs Betlēmītē ievietojam triju ķēniņu figūriņas. Vērojot zvaigzni, šie gudrie vīri no Austrumiem devās uz Betlēmi, lai atrastu Jēzu un Viņam dāvinātu zeltu, vīraku un mirres. Šīm dārgajām dāvanām ir alegoriska nozīme – zelts godina Jēzus valdīšanu, vīraks atklāj Viņa dievišķumu, bet mirres parāda Viņa svēto cilvēcību, kas tika pieredzēta caur nāvi un apbedīšanu.

Kontemplējot šo piedzimšanas ainas aspektu, mēs esam aicināti pārdomāt katra kristieša atbildību sludināt Evaņģēliju. Katrs no mums ir aicināts nest prieka vēsti visiem, caur praktiskiem žēlsirdības darbiem liecinot par prieku, kas nāk no Jēzus un Viņa mīlestības pazīšanas.

Šie gudrie, kas tiek saukti arī par burvjiem, mums māca, ka cilvēki pie Kristus var nākt ļoti garu ceļu. Bagāti cilvēki, gudrie no tālienes, pēc bezgalīgā izslāpušie – viņi dodas garā un bīstamā ceļojumā, kas viņus aizved uz Betlēmi (sal. Mt 2, 1 – 12). Bērna, kurš reizē ir Karalis, klātbūtnē viņus pārņem liels prieks. Viņus nešausmina nabadzīgā vide, bet jau uzreiz viņi krīt ceļos, lai Viņu pielūgtu. Esot Viņa priekšā uz ceļiem, viņi saprot, ka Dievs, kurš ar augstāko gudrību ir vadījis zvaigzņu ceļu, tāpat vada arī vēstures gaitas, gāžot varenos un paaugstinot pazemīgos. Atgriežoties mājās, viņi noteikti visiem stāstīja par šo brīnišķīgo sastapšanos ar Mesiju, kas uzsāka Evaņģēlija izplatīšanos starp tautām.

10. Stāvot Betlēmītes priekšā, mēs atceramies laiku, kad paši bijām bērni un nevarējām sagaidīt iespēju to izveidot. Šīs atmiņas mums ļauj skaidrāk apzināties, cik lielu dāvanu esam saņēmuši no tiem, kuri mums ir nodevuši ticību. Tajā pašā laikā viņi mums atgādina arī mūsu pienākumu dalīties šajā pieredzē ar bērniem un mazbērniem. Nav svarīgi, kā Betlēmīte ir iekārtota – tā vienmēr var būt tāda pati vai katru gadu mainīties. Tas, kas ir svarīgi, ir, ka tā stāsta par mūsu dzīvēm. Lai kāda tā būtu un kādā formā tiktu realizēta, Betlēmīte stāsta mums par Dieva mīlestību, Dievu, kurš kļuva bērns, lai mums atklātu, cik tuvs Viņš ir katram vīrietim, sievietei un bērnam, neatkarīgi no apstākļiem.

Dārgie brāļi un māsas, Betlēmīte ir daļa no dārga, bet prasīga procesa, kurā nododam tālāk savu ticību. Sākot no bērnības un katrā mūsu dzīves posmā, tā māca mums kontemplēt Jēzu, pieredzēt Dieva mīlestību, sajust un ticēt, ka Dievs ir ar mums un ka mēs esam ar Viņu, esam Viņa bērni, brāļi un māsas, pateicoties Bērnam, kurš ir Dieva Dēls un Jaunavas Marijas Dēls. To apzinoties, atrodam patieso laimi. Tāpat kā svētais Francisks, atvērsim mūsu sirdis šai vienkāršajai žēlastībai, lai no mūsu apbrīnas var rasties pazemīga lūgšana: pateicības lūgšana Dievam, kurš ir vēlējies visā dalīties ar mums un tādējādi mūs nekad neatstāt vienus.

Pāvests Francisks

Grečo, Piedzimšanas svētvietā, 2019. gada 1.decembrī, septītajā Pontifikāta gadā.


[1] Tommaso da Celano, Vita Prima, 84: Fonti francescane (FF), n. 468.

[2] Sal. ibid., 85: FF, n. 469.

[3] Ibid., 86: FF, n. 470.