Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska homīlija Kristus dzimšanas svētkos 2014. gadā

2014. gada 24. decembrī 

“Tauta, kas staigāja tumsībā, ieraudzīja spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvoja nāves ēnas zemē, atmirdzēja gaisma” (Is 9,1). “Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos” (Lk 2,9) Tā šīs svētās Ziemassvētku nakts liturģiskie lasījumi mums ataino Pestītāja dzimšanu – kā gaismu, kas šķeļ un izkliedē visdziļāko tumsu. Kunga klātbūtne savas tautas vidū izdzēš sakāves smagumu un verdzības skumjas un atnes prieku un līksmi. 

Arī mēs šajā svētītajā naktī esam atnākuši uz Dieva namu, šķērsojot tumsu, kura apņem zemi, ticības liesmas vadīti, kura apgaismo mūsu gaitas, cerības atdzīvināti atrast “lielo gaismu”. Atverot savas sirdis, arī mums ir iespēja pārdomāt šī bērna-saules brīnumu, kurš, augstu ceļoties, izgaismo apvārsni. 

Tumsas, kura apņem pasauli, sākums pazūd laika naktī. Pārdomāsim apslēpto brīdi, kad tika paveikts cilvēces pirmais noziegums, kad Kaina skaudības aptumšotā roka nāvīgi ievainoja brāli Ābelu (sal. Rad 4, 8). Tā vardarbība, kari, naids, apspiešana ir iezīmējuši gadsimtu ritējumu. Bet Dievs, kurš bija licis savas gaidas pēc sava attēla un līdzības radītajā cilvēkā, gaidīja. Dievs gaidīja. Viņš gaidīja tik ilgi, ka iespējams kādā konkrētā brīdī varēja vajadzēt atteikties. Tomēr nedrīkstēja atteikties, nevarēja novērsties no sevis paša (sal. 2 Tim 2, 13). Tāpēc pacietības pilns turpināja cerēt, saskaroties ar cilvēku un tautu samaitātību. Dieva pacietība. Cik grūti ir to saprast: Dievs ir pacietīgs ar mums!

Cauri laiku ritējumam, gaisma, kura iznīcina tumsu, mums atklāj, ka Dievs ir Tēvs un ka viņa pacietīgā uzticība ir stiprāka par ēnām un samaitātību. Tas ir Ziemassvētku nakts vēstījuma pamats. Dievs nepazīst dusmu un nepacietības uzliesmojumus, Viņš vienmēr ir šeit, kā pazudušā dēla līdzības tēvs, gaidot, kad tālumā ieraudzīs pazudušā dēla atgriešanos; katru dienu, ar pacietību. Dieva pacietība.

Isaja pravietojums pasludina lielas gaismas uzaušanu, kas iznīcinās tumsu. Tā piedzimst Betlēmē un to uzņem Marijas mīlestības pilnās rokas, Jāzepa rūpes, ganu pārsteigums. Kad eņģeļi paziņoja ganiem Pestītāja dzimšanu, viņi to darīja, sakot šādus vārdus: “Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu” (Lk 2, 12). “Zīme” ir Dieva pazemība tās visaugstākajā pakāpē un mīlestība ar kuru šajā naktī Viņš ir pieņēmis mūsu trauslumu, mūsu ciešanas, mūsu bailes, mūsu vēlmes un mūsu robežas. Vēstījums, kuru visi gaidīja, kuru visi meklēja savas dvēseles dziļumā bija nekas cits kā Dieva maigums – Dieva, kurš mūs uzlūko ar mīlestības pilnām acīm, kurš pieņem mūsu postu, Dieva, kurš ir iemīlējies mūsu niecīgumā. 

Šajā svētajā naktī, kamēr skatām tikko dzimušo un silītē guldīto Bērnu Jēzu esam aicināti pārdomāt, kā uzņemam Dieva maigumu. Vai es viņam ļauju sevi sasniegt, vai ļauju sevi apskaut, vai, gluži pretēji, liedzu viņam man tuvoties? Varam iebilst – “bet es meklēju Kungu”. Tomēr vissvarīgākais nav viņu meklēt, bet gan ļaut, lai Viņš mani meklē, atrod un mīlestības pilns noglāsta. Šis ir jautājums, kuru mums uzdod Bērns ar savu klātbūtni – vai es ļauju Dievam vēlēt man labu? 

Un vēl – vai mums pietiek drosmes ar maigumu pieņemt mums blakus esošo cilvēku grūtās situācijas un problēmas, vai arī dodam priekšroku bezpersoniskiem risinājumiem, kuri varbūt ir efektīvi, bet kuros nav Evaņģēlija siltuma? Cik daudz maiguma vajag šodienas pasaulei! Dieva pacietība, Dieva tuvums, Dieva maigums.

Kristieša atbilde nevar būt atšķirīga no Dieva atbildes uz mūsu niecīgumu. Dzīve ir jādzīvo ar labestību, ar lēnprātību. Kad saprotam, ka Dievs ir iemīlējies mūsu niecīgumā, ka viņš pats ir tapis maziņš, lai mūs labāk satiktu, tad arī mēs varam tikai atvērt mūsu sirdis un lūgt viņu: “Kungs, palīdzi man būt kā Tu, dāvā man dzīves smagākajos brīžos maiguma žēlastību, dāvā man tuvības žēlastību sastopoties ar katru trūkumu, maigumu katrā sadursmē”. 

Dārgie brāļi un māsas, šajā svētajā naktī apcerēsim silīti – tajā “tauta, kura staigāja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu” (Is 9,1). Tur ieraudzīja vienkāršos cilvēkus, kuri bija gatavi pieņemt Dieva dāvanu. Gluži pretēji, tur neredzēja augstprātīgos, iedomīgos, tos, kuri veido likumus saskaņā ar saviem personīgajiem nosacījumiem, kuri veido izslēdzošas attiecības. Uzlūkosim silīti un lūgsim, prasot Jaunavai Mātei: “Ak Marija, rādi mums Jēzu”. 

Pārpublicēts no Vatikāna Radio

Atpakaļ uz sadaļu "Pāvesta Franciska uzrunas"