Šodienas datums: 26.09.2017  |  Vārda dienas: Kurts, Knuts, Gundars

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska uzruna Eiropas Padomē

Strasbūra, 2014. gada 25. novembris

Ģenerālsekretāra kungs, prezidentes kundze, ekselences, dāmas un kungi!

Esmu priecīgs uzstāties šajā svinīgajā sesijā, kurā sapulcējušies pārstāvji no Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas, dalībvalstu pārstāvji, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneši, kā arī dažādu institūciju, kas veido Eiropas Savienības Padomi, biedri. Šajā telpā ir klātesoša praktiski visa Eiropa ar tās tautām, valodām, kultūras un reliģiskajām izpausmēm, kas veido šī kontinenta bagātību. Esmu īpaši pateicīgs Eiropas Padomes ģenerālsekretāram Torbjorna Jaglanda kungam par laipno ielūgumu un sirsnīgajiem ievadvārdiem. Es sveicinu arī Parlamentārās asamblejas prezidenti Annu Brasēru. Jums visiem sirsnīgi pateicos par jūsu darbu un ieguldījumu miera veicināšanā Eiropā, nostiprinot demokrātijas, cilvēktiesību un likuma varas ievērošanu.

Šogad Eiropas Padome atzīmē savas pastāvēšanas sešdesmit piekto gada dienu. Tās dibinātāji cerēja, ka Eiropas Padome spēs piepildīt ilgas pēc vienotības, kas jau kopš senseniem laikiem raksturīgas šim kontinentam. Tomēr nereti gadsimtu gaitā pretenzijas uz varu noveda pie partikulāristu kustību dominances. Mēs nedrīkstam aizmirst to, ka desmit gadus pirms Londonā tika parakstīts līgums, ar kuru tika dibināta Eiropas Padome (1949. gada 5. maijā), izcēlās vispostošākais un iznīcinošākais konflikts Eiropas vēsturē. Šī konflikta radītā sašķeltība pastāvēja vēl ilgi, jo tā dēvētais Dzelzs priekškars sadalīja kontinentu divās daļās no Baltijas jūras līdz pat Triestes līcim. Eiropas Padomes dibinātāju sapnis bija pārveidot Eiropu savstarpējas kalpošanas garā, kam arī mūsdienās, kad pasaule tiecas vairāk pieprasīt nekā izpalīdzēt, jābūt par Eiropas Padomes misijas stūrakmeni miera, brīvības un cilvēciskās cieņas vārdā.

Lai izvairītos no pagājušā gadsimta abu pasaules karu notikumu atkārtojuma, jāapzinās, ka ceļš uz mieru nozīmē uzlūkot citus nevis kā ienaidniekus, ar kuriem cīnīties, bet kā brāļus un māsas, ko apskaut. Tas ir nepārtraukts process, ko nekad nevar uzskatīt par pilnībā pabeigtu. Tieši to saprata arī Eiropas Padomes dibinātāji. Viņi apjauta, ka miers ir labums, uz ko ir nemitīgi jātiecas, un tas pieprasa pastāvīgu modrību. Viņi apzinājās, ka kari izceļas no centieniem okupēt teritorijas, mēģināt izkristalizēt un apstādināt iesākušos procesus. Tā vietā Eiropas Padomes dibinātāji tiecās pēc miera, ko var sasniegt tikai esot atvērtam procesu uzsākšanai un to īstenošanai.

Eiropas Padomes dibinātāji apliecināja, ka vēlas pakāpeniski, bet pārliecinoši iet līdzi laikam, jo tieši laiks valda pār telpām, izgaismo tās un padara par arvien augošas ķēdes posmiem bez jebkādas iespējas pagriezt laiku atpakaļ. Miera veicināšana nozīmē dot priekšroku darbībām, kas sabiedrībā rada jaunus procesus, un iesaistīt citas personas un grupas, kas attīsta šīs darbības tiktāl, ka nozīmīgos vēstures notikumos tās nes augļus[1].

Tieši tādēļ dibinātāji Eiropas Padomi veidoja par pastāvīgu institūciju. Vairākus gadus vēlāk pāvests Pāvils VI norādīja, ka “institūcijas, kurām juridiskā kārtā un starptautiskā sabiedrībā ir uzdevums un nopelns miera pasludināšanā un uzturēšanā, savu cēlo mērķi spēs sasniegt vienīgi tad, ja vienmēr būs aktīvas, ja spēs nepārtraukti radīt mieru, veidot mieru”[2]. Tas ir aicinājums uz pastāvīgu humanizāciju, jo „nepietiek tikai ar karu apvaldīšanu, konfliktu novēršanu... Nepietiek ar uzspiestu mieru, ar utilitāru un pagaidu mieru. Mums ir jātiecas pēc miera, kas ir mīlestības pilns, brīvs un brālīgs, un balstīts uz siržu samierināšanos”[3]; citiem vārdiem sakot, veicināt procesu mierīgi, bet ar skaidru pārliecību un nelokāmi.

Lai sasniegtu miera labumu, vispirms tam jāizglīto, izskaužot konfliktu kultūru, kas tiecas iebiedēt citus, marginalizēt tos, kuri domā vai dzīvo citādāk. Taisnība, ka konfliktu nevar ignorēt vai noslēpt; tam ir jāstājas pretī. Tomēr, ja konflikts mūs paralizē, mēs zaudējam perspektīvu, mūsu apvāršņi sarūk un spējam uztvert realitāti tikai daļēji. Nevarot atrisināt konfliktsituāciju, mēs zaudējam vienotību ar realitāti[4], mēs apstādinām vēsturi un tiekam iepīti bezjēdzīgos strīdos.

Ar nožēlu jāatzīst, ka joprojām pārāk bieži miers tiek ievainots. Tā tas notiek tik daudzās vietās pasaulē, kur turpina plosīties dažāda veida konflikti. Tas notiek arī šeit, Eiropā, kur joprojām valda saspīlējums. Cik daudz ciešanu tiek nodarīts un dzīvību atņemts šajā kontinentā, kas ilgojas pēc miera, tomēr tik viegli iekrīt pagātnes kārdinājumos! Tieši tāpēc Eiropas Padomes centieni meklēt politisku risinājumu esošajām krīzēm ir tik nozīmīgi un iedrošinoši.

Mieru pārbauda arī citas konflikta formas, piemēram, reliģiskais un starptautiskais terorisms, kas pauž dziļu nicinājumu pret cilvēka dzīvību un nekritiski izvēlas nevainīgus upurus. Bieži vien to izraisa nekontrolēta ieroču tirdzniecība. Baznīca ir pārliecināta, ka “bruņošanās sacensība ir ārkārtīgi dziļa cilvēces brūce; tā nodara nepieņemamu zaudējumu nabadzīgajiem cilvēkiem”[5]. Miers tiek pārkāpts ar cilvēktirdzniecību, mūsu ēras verdzību, kas pārvērš cilvēkus par tirgus precēm un atņem upuriem jebkādu cieņu. Bieži vien mēs redzam, cik ļoti šīs parādības ir savstarpēji saistītas. Eiropas Padomei, darbojoties caur komitejām un ekspertu grupām, ir svarīga un nozīmīga loma cīņā pret šīm necilvēcības izpausmēm.

Tomēr miers nav tikai kara, konfliktu un spriedzes neesamība. No kristiešu viedokļa raugoties, miers pirmkārt ir Dieva dāvana un labprātīgas un saprātīgas rīcības auglis, tādas rīcības, kas tiecas iemantot kopējo labumu patiesībā un mīlestībā. “Šī saprātīgā un morālā kārtība ir balstīta uz vīriešu un sieviešu apzinātu lēmumu savstarpējās attiecībās meklēt harmoniju, ievērojot taisnīgumu pret ikvienu.”[6]

Kā tādā gadījumā varam sasniegt šo ambiciozo mērķi, kas ir miers?

Eiropas Padomes izvēlētais ceļš, pirmkārt, nozīmē cilvēktiesību veicināšanu, ar kuru ir saistīta arī demokrātijas un likuma varas izaugsme. Tas ir īpaši vērtīgs uzdevums ar nozīmīgu ētisko un sociālo šķautni, jo mūsu sabiedrību attīstība un mierīga līdzās pastāvēšana nākotnē ir atkarīga no šo terminu pareizas izpratnes un pastāvīgas apdomāšanas. Šie meklējumi ir viens no lielākajiem ieguldījumiem, ko Eiropa ir devusi un turpina dot visai pasaulei.

Šodien, jums klātesot, jūtu pienākumu uzsvērt Eiropas atbildību sekmēt cilvēces kulturālo attīstību. Es vēlētos to uzsvērt, izmantojot līdzību no 20. gadsimta itāļu dzejnieka Klementa Reboras darba. Vienā no saviem dzejoļiem[7], Rebora apraksta papeli. Tās zarus, kas tiecas debesīs, loka vējš, bet stumbrs paliek nekustīgs, jo to notur saknes, kas stiepjas dziļi zemē. Zināmā mērā mēs varam paskatīties uz Eiropu caur šo līdzību.

Eiropa vienmēr ir tēmējusi augstu, tiecoties sasniegt jaunus un ambiciozus mērķus, kam par dzinuli bija neremdināmas alkas pēc zināšanām, attīstības, progresa, miera un vienotības. Tomēr domas, kultūras un zinātnisko atklājumu attīstība ir pilnībā atkarīga no stumbra stipruma un sakņu, kas to baro, dziļuma. Tiklīdz saknes iet bijā, stumbrs pamazām izkalst no iekšienes un zari, kas reiz zaļoja un tiecās debesīs, sāk nolīkt un visbeidzot nolūzt. Iespējams, tas ir viens no sarežģītākajiem paradoksiem, ar ko saskaras izteikti zinātnisks prāts: lai progresētu nākotnē, mums ir vajadzīga pagātne, mums ir nepieciešamas pamatīgas saknes. Tāpat mums ir vajadzīga drosme, lai nebēgtu no tagadnes un tās izaicinājumiem. Mums ir vajadzīga atmiņa, drosme un veselīgs un humāns utopisms.

Rebora atzīmē, ka no vienas puses „stumbrs laiž savas saknes zemē tur, kur tā ir vispatiesākā”[8]. Saknes baro patiesība, kas ir jebkuras īsteni brīvas, humānas un brālīgas sabiedrības pārtika, dzīvībai svarīga limfa. No otras puses, patiesība uzrunā sirdsapziņu, kuru nevar noreducēt līdz apstākļu ietekmei. Sirdsapziņa spēj atpazīt savu cieņu un būt atvērta absolūtajam, tādējādi kļūstot par fundamentālu lēmumu pieņēmēju, ko vada centieni pēc citu un pašas labuma; sirdsapziņa ir vieta, kur mājo atbildīgā brīvība[9].

Jāpatur prātā, ka bez tiekšanās pēc patiesības indivīds pats kļūst par kritēriju sevis un savu darbību izvērtēšanai. Tādējādi tiek pavērts ceļš subjektīvam tiesību apliecinājumam tā, ka cilvēktiesību jēdziens, kuram ir patiesi universāla nozīme, tiek aizstāts ar individuālistisku tiesību uztveri. Rezultātā cilvēkam vairs nerūp citi, un tiek veicināta vienaldzības globalizācija, kas balstīta uz savtīgumu, – tas viss radies no tā, ka cilvēks nespēj pieņemt patiesību un izdzīvot autentisku sociālo dimensiju.

Šāda individuālisma sekas ir cilvēces nabadzība un kultūras pliekanība, jo tiek iznīcinātas barojošās saknes, uz kurām koks balstās. Vienaldzīgs individuālisms rada pārpilnības kultu, ko tik labi redzam mums visapkārt valdošajā vienreizlietojamās kultūras veidā. Mēs esam apkrauti ar nevajadzīgām mantām, bet vairs nespējam veidot īstas cilvēciskas attiecības, kurām raksturīga patiesība un savstarpēja cieņa. Šodien mēs redzam Eiropu, ko ir ievainojuši ne tikai pagātnes smagie pārbaudījumi, bet arī šodienas krīzes, kurām tā, šķiet, vairs nespēj stāties pretī ar reiz tai piemitušo vitalitāti un enerģiju. Tā ir Eiropa, kas ir nedaudz nogurusi un pesimistiska, kura ir notikumu un pārmaiņu vēju, kas pūš no citiem kontinentiem, aplenkta.

Mēs varam Eiropai uzdot jautājumu: „Kur ir tavs spars? Kur ir tas ideālisms, kas iedvesmoja un padarīja cēlu tavu vēsturi? Kur ir tavs zinātkāres un uzņēmības gars? Kur ir tavas slāpes pēc patiesības, slāpes, kurās līdz šim tu dedzīgi dalījies ar pasauli?”

Eiropas nākotne būs atkarīga no atbildes uz šiem jautājumiem. Atgriežoties pie jau pieminētās dzejnieka Reboras līdzības ar koku, stumbrs bez saknēm var radīt iespaidu, ka tas turpina dzīvot, lai gan no iekšpuses kļūst dobs un galu galā iet bojā. Eiropai ir jāapdomā, vai tās milzīgais humānais, mākslinieciskais, tehniskais, sociālais, politiskais, ekonomiskais un reliģiskais mantojums ir tikai senlieta no pagātnes vai arī tas joprojām spēj iedvesmot kultūru un parādīt savus dārgumus visai cilvēcei. Sniedzot atbildi uz šo jautājumu, Eiropas Padomei un tās institūcijām ir primāra loma.

Īpaši es domāju par Eiropas Cilvēktiesību tiesas lomu, kas zināmā mērā pārstāv Eiropas sirdsapziņu attiecībā uz šīm tiesībām. Es vēlos paust cerību, ka šī sirdsapziņa turpinās nobriest nevis, partijām vienkārši vienojoties, bet pateicoties centieniem būvēt nākotni uz dziļajām saknēm, ko mūsdienu Eiropas dibinātāji nolēma izmantot par pamatu.

Šīs saknes ir jāmeklē, jāatrod un jāuztur, ik dienas trenējot atmiņu, jo tās simbolizē Eiropas ģenētisko mantojumu. Tajā pašā laikā kontinents saskaras ar zināmiem izaicinājumiem, kas liek saglabāt radošumu, tā nodrošinot, ka saknes ir auglīgas gan šodien, gan piepildoties nākotnes perspektīvām. Ļaujiet man minēt tikai divas no tām: multipolaritātes un transversalitātes izaicinājumi.

Eiropas vēsture var mūs vedināt uz naivu domu, ka kontinents ir bipolārs, vai varbūt tripolārs (padomājiet par antīko jēdzienu Roma-Bizantija-Maskava), un mēs varam maldīgi sākt interpretēt tagadni un skatīties nākotnē, balstoties uz šo shēmu, kas ir no pretenzijām uz varu radies vienkāršojums.

Tomēr šodien tā vairs nav taisnība, un mēs pamatoti varam runāt par multipolāru Eiropu. Saspīlējumi Eiropā, neatkarīgi, vai tie ir vienojoši vai šķeļoši, atrodas starp vairākiem kulturāliem, reliģiskiem un politiskiem poliem. Eiropa saskaras ar izaicinājumu radoši “globalizēt” šo multipolaritāti. Ne vienmēr kultūras identificē ar atsevišķām valstīm: dažās valstīs pastāv kultūru dažādība, bet citas kultūras izpaužas vairākās valstīs. Tas pats attiecas uz politiskiem, reliģiskiem un sociāliem veidojumiem.

Radoša multipolaritātes globalizēšana aicina veidot konstruktīvu harmoniju, brīvu no pretenzijām uz varu, kas, lai gan no pragmatiska skatu punkta raugoties visu padara vienkāršāku, tomēr beigu beigās iznīcina tautu kulturālo un reliģisko unikalitāti.

Runāt par eiropeisko multipolaritāti nozīmē runāt par tautām, kas dzimst, attīstās un skatās nākotnē. Uzdevumu globalizēt Eiropas multipolaritāti nevar salīdzināt ar lodi, kurā viss ir vienāds un sakārtots, tomēr izrādās reducējošs, jo katrs punkts ir vienlīdz tālu no centra; tā vietā jāizmanto salīdzinājums ar daudzskaldni, kurā priekšmeta harmoniskā vienotība saglabā katras daļas īpatnības. Šodien attiecības un saspīlējumi Eiropā ir multipolāri; nav iespējams Eiropu  iedomāties vai veidot, pilnībā ignorējot šo multipolaritātes realitāti.

Otrais izaicinājums, ko vēlos pieminēt, ir transversalitāte. Sākumā es vēlētos dalīties ar savu pieredzi: tiekoties ar politiskajiem līderiem no dažādām Eiropas valstīm, esmu ievērojis, ka jaunākas paaudzes politiķi uztver realitāti citādāk nekā viņu gados vecākie kolēģi. Iespējams, runā par vienu un to pašu, taču viņu pieeja ir citādāka. Tas ir novērojams gados jauniem politiķiem no dažādām partijām. Šis empīriskais piemērs liecina par Eiropas šodienas realitāti, ko nevar ignorēt ceļā uz kontinenta konsolidāciju un nākotnes redzējumu: mums jāņem vērā šī transversalitāte ikvienā jomā. Lai to darītu, nepieciešams iesaistīties dialogā, tostarp, starppaaudžu dialogā. Ja mums šodien būtu jāveido Eiropas definīcija, būtu jārunā par Eiropu, kas veido dialogu, bet viedokļu un pārdomu transversalitāti izmanto harmoniskas tautu savienības labā.

Lai nonāktu uz transversālas komunikācijas ceļa, nepieciešama ne vien paaudžu empātija, bet arī izaugsmes vēsturiska metodoloģija. Eiropas pašreizējā politiskajā situācijā iekšējais dialogs tikai starp organizācijām, kurām piederam, (politiskām, reliģiskām vai kulturālām), izrādās neproduktīvs. Mūsu laikmets pieprasa spēju izlauzties no veidojumiem, kas “satur” mūsu identitāti, un satikties ar citiem, lai ar brālīgu transversalitātes pieredzi identitāti nostiprinātu un bagātinātu. Eiropa, kas spēj saprasties tikai ar ierobežotu grupu loku, apstājas pusceļā; tai ir nepieciešams jauneklīgs gars, kas spēj atsaukties transversalitātes izaicinājumam.

Ņemot vērā teikto, esmu gandarīts par Eiropas Padomes vēlmi iesaistīties  starpkultūru dialogā, ieskaitot tā reliģisko dimensiju, tostarp īstenojot starpkultūru dialoga reliģiskās dimensijas apmaiņas sesijas. Tā ir vērtīga iespēja dažādu izcelsmju cilvēkiem un grupām, kas pārstāv dažādas etniskas, valodnieciskas un reliģiskas tradīcijas, sapratnes un savstarpējas cieņas garā atklāti, cieņpilni un bagātinoši apmainīties ar pieredzi.

Šīs tikšanās ir īpaši svarīgas mūsdienu multikulturālajā un multipolārajā kontekstā, lai Eiropa spētu prasmīgi apvienot gadsimtu gaitā kaldināto eiropeisko identitāti un citu tautu, kas tagad parādās Eiropā, cerības un ekspektācijas.

Šāds domu gājiens vedina atzīt pienesumu, ko kristietība šodien var sniegt Eiropas kulturālajai un sociālajai attīstībai pareizu reliģijas un sabiedrības attiecību kontekstā. Saskaņā ar kristīgo redzējumu, ticību un domu reliģija un sabiedrība ir aicinātas izglītot un atbalstīt viena otru, un, kad vien nepieciešams, attīrīt viena otru no ideoloģiskām galējībām, kurās tās var iestigt. Eiropeiskā sabiedrība noteikti ir ieguvēja no šo divu sektoru atjaunotās mijiedarbības, gan sastopoties ar reliģisko fundamentālismu, kas Dievam ir netīkams vairāk par visu citu, gan lai mazinātu racionalitāti, kas mēdz aizskart cilvēka cieņu.

 Manuprāt, ir vairāki aktuāli jautājumi, kuros iespējama savstarpēja bagātināšanās un kuros Katoliskā Baznīca – īpaši caur Eiropas Bīskapu konferenču padomi – var sadarboties ar Eiropas Padomi un piedāvāt ievērojamu ieguldījumu. Pirmkārt un galvenokārt, ņemot vērā manis iepriekš teikto, runa ir par cilvēktiesību ētisku apcerēšanu, kam Jūsu organizācija bieži ir aicināta pievērsties. Šeit es īpaši domāju par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka dzīvības aizsargāšanu, sensitīviem jautājumiem, kam nepieciešama rūpīga izpēte, kurā tiek ņemta vērā visa patiesība par cilvēku, neaprobežojoties ar medicīniskiem, zinātniskiem vai juridiskiem aspektiem.

Mūsdienu pasaule piedāvā arī citus līdzīgus izaicinājumus, kam vajadzīga rūpīga izpēte un kopīga iesaistīšanās, sākot no migrantu, kam nekavējoši nepieciešami uzturlīdzekļi, uzņemšanas, bet jo svarīgāk viņu cilvēciskās cieņas atdzīšanas. Tāpat ir samilzusi nodarbinātības problēma, galvenokārt daudzās valstīs valdošā augstā  jauniešu bezdarba dēļ, kas ir patiesa nasta nākotnei, kā arī darba cieņas dēļ.

Es no visas sirds ceru, ka tiks likti pamati jaunai sociālai un ekonomiskai sadarbībai, kas ir brīva no ideoloģiskā spiediena un spēj stāties pretī globalizētajai pasaulei, vienlaicīgi stiprinot to solidaritātes un savstarpējās labdarības garu, kas ir bijis izteikta Eiropas iezīme, pateicoties simtiem vīriešu un sieviešu, no kuriem dažus Katoliskā Baznīca pasludinājusi par svētajiem, augstsirdīgajiem centieniem, jo viņi gadsimtu gaitā ir strādājuši, lai kontinentu attīstītu gan ar uzņēmējdarbības aktivitātēm, gan darbiem izglītības, labklājības un humānisma veicināšanas jomās. Šie tikko pieminētie darbi kalpo par svarīgu atskaites punktu daudzajiem nabagiem, kas dzīvo Eiropā. Cik dauzi no viņiem ir mūsu ielās! Viņi lūdz ne tikai pēc pārtikas, kas nepieciešama izdzīvošanai un ir viselementārākā no tiesībām, bet arī pēc nabadzības apslēptās vērtības piešķiršanas viņu dzīvei un cieņas, ko cilvēkam piešķir darbs, atkaliepazīšanas.

Visbeidzot, to jautājumu, kas mūs aicina uz pārdomām un savstarpēju sadarbību, vidū ir mūsu mīļās planētas Zeme vides aizsardzība. Tā ir visbrīnišķīgākais resurss, ko Dievs mums ir dāvājis, un tā ir mūsu rīcībā nevis, lai to izkropļotu, izmantotu un degradētu, bet lai, priecājoties par tās bezgalīgo skaistumu, mēs varētu šajā pasaulē dzīvot ar cieņu.

Ģenerālsekretāra kungs, prezidentes kundze, ekselences, dāmas un kungi!

Pāvests Pāvils VI dēvēja Baznīcu par “humānuma ekspertu”[10]. Baznīca, sekojot Kristus piemēram un neskatoties uz tās dēlu un meitu grēkiem, nevēlas neko citu kā kalpot un liecināt par patiesību[11]. Tikai šis gars vada mūs pa cilvēces progresa ceļu.

Šī gara vadīts, Svētais Krēsls grasās turpināt sadarbību ar Eiropas Padomi, kurai ir milzīga loma eiropiešu nākošo paaudžu mentalitātes veidošanā. Ir nepieciešams kopīgi pārdomāt daudzas jomas, lai radītu jauno agoru, kurā visas pilsoniskās un reliģiskās grupas var piedalīties brīvā komunikācijā, vienlaikus respektējot jomu dalījumu un pozīciju atšķirības, komunikācijā, ko iedvesmo vienīgi slāpes pēc patiesības un kopējā labuma sasniegšanas. Kultūra vienmēr dzimst no abpusējas sastapšanās un cenšas papildināt tās dalībnieku intelektuālo bagātību krājumus un radošumu; tas ir labums ne tikai pats par sevi, tas ir arī kaut kas skaists. Es ceru, ka Eiropa, no jauna atklājot savas vēstures mantojumu un sakņu dziļumu, kā arī uzņemot dzīvīgo multipolaritāti un transversalitātes fenomenu dialogā, atgūs to gara jauneklīgumu, kas padarīja šo kontinentu auglīgu un diženu.

Paldies!


[1] Cf. Apustuliskais pamudinājums Evangelii Gaudium, 226.
[2] PĀVILS VI, Vēstījums 8. Pasaules miera dienā, 1974. gada 8. decembrī
[3] Ibid.
[4] Cf. Apustuliskais pamudinājums Evangelii Gaudium, 226.
[5] Katoliskās Baznīcas katehisms, 2329, un VATIKĀNA OTRAIS KONCILS, Pastorālā konstitūcija Gaudium et Spes, 81.
[6] JĀNIS PĀVILS II, Vēstījums 15. Pasaules miera dienā, 1981. gada 8. decembrī, 4
[7] Vibra nel vento con tutte le sue foglie/ il pioppo severo; / spasima l’aria in tutte le sue doglie / nell’ansia del pensiero: / dal tronco in rami per fronde si esprime / tutte al ciel tese con raccolte cime: / fermo rimane il tronco del mistero, / e il tronco s’inabissa ov’è più vero”: Il pioppo in: Canti dell’Infermità, ed. Vanni Scheiwiller, Milano 1957, 32.
[8] Ibid.
[9] Cf. JĀNIS PĀVILS II, Uzruna Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, Strazbūra, 1988. gada 8. oktobris
[10] Enciklika Populorum Progressio, 13.
[11] Cf. Ibid.

No angļu valodas tulkoja Māra Eižvērtiņa

Atpakaļ uz sadaļu "Pāvesta Franciska uzrunas"

Lasīt vairāk par tēmu "Politika"