Šodienas datums: 19.10.2017  |  Vārda dienas: Drosma, Drosmis, Elīna

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska vēstījums 2015. gada Lielajā gavēnī

Stipriniet savas sirdis (Jk 5, 8)

Dārgie brāļi un māsas,

Lielais gavēnis ir atjaunotnes laiks Baznīcai, kopienām un atsevišķiem ticīgajiem. Taču pāri visam tas ir “žēlastības laiks” (2 Kor 6, 2). Dievs neprasa no mums neko tādu, ko jau iepriekš nebūtu iedevis: “Mēs mīlam, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (1 4, 19) Viņš nav pret mums vienaldzīgs. Katrs no mums Viņa sirdij ir dārgs, Viņš zina mūsu vārdu, rūpējas par mums un meklē mūs tad, kad Viņu pametam. Katrs no mums Viņam interesē; Viņa mīlestība liedz Viņam būt vienaldzīgam par to, kas ar mums notiek. Tomēr gadās, ka tad, kad mums iet labi un mēs jūtamies ērti, protams, aizmirstam par citiem (ko Dievs Tēvs nekad nedara), mums neinteresē viņu problēmas, viņu ciešanas un netaisnības, ko viņi cieš..., tad mūsu sirds iekrīt vienaldzībā – kamēr man iet nosacīti labi un es jūtos ērti, tikmēr aizmirstu par tiem, kuriem neiet labi. Šī egoistiskā, vienaldzības attieksme šodien ir ieguvusi vispasaules dimensiju – tik tālu, ka šodien varam runāt par vienaldzības globalizāciju. Runa ir par problēmu, ar kuru mums, kristiešiem, ir jātiek galā.

Kad Dieva tauta pievēršas Viņa mīlestībai, tā atrod atbildes uz tiem jautājumiem, ko tai nemitīgi uzdod vēsture. Viens no steidzamākajiem izaicinājumiem, kuram gribu pievērsties šajā vēstījumā, ir vienaldzības globalizācija.

Vienaldzība pret tuvāko un pret Dievu ir reāls kārdinājums arī mums, kristiešiem. Tāpēc katrā Lielajā gavēnī mums jāsadzird praviešu sauciens, kad viņi paceļ balsi un mūs pamodina.

Dievs nav vienaldzīgs pret pasauli, bet to mīl tik ļoti, ka dod savu Dēlu, lai katram cilvēkam dāvātu pestīšanu. Cilvēktapšanā, šīs zemes dzīvē, Dieva Dēla nāvē un augšāmcelšanā reizi pār visām reizēm paveras durvis starp Dievu un cilvēku, starp debesīm un zemi. Un Baznīca ir kā roka, kas tur šīs durvis atvērtas, sludinot Dieva Vārdu, svinot sakramentus, liecinot par ticību, kas kļūst iedarbīga mīlestībā (sal. Gal 5, 6). Taču pasaule cenšas noslēgties sevī un aizvērt šīs durvis, pa kurām Dievs ienāk pasaulē un pasaule Viņā. Līdz ar to mums nekad nevajadzētu brīnīties, ka šī roka, kas ir Baznīca, tiek atgrūsta, saspiesta un ievainota.

Tāpēc lai Dieva tauta nekļūtu vienaldzīga un nenoslēgtos sevī, tai vajadzīga atjaunotne. Šīs atjaunotnes labā gribu jums piedāvāt pārdomāt trīs punktus.

1. “Ja viens loceklis cieš, visi citi cieš līdzi” (1 Kor 12, 26) – Baznīca

Dieva mīlestību, kas sarauj šo nāvīgo noslēgšanās sevī, proti, vienaldzību, mums atklāj Baznīca ar savu mācību un, sevišķi, ar savu liecību. Taču liecināt varam tikai par to, ko paši iepriekš esam piedzīvojuši. Kristietis ir tas, kurš ļauj, lai Dievs viņu ietērpj savā labestībā un žēlsirdībā, lai ietērpj viņu Kristū, lai tādā veidā kļūtu kā Viņš – tāds, kurš kalpo Dievam un cilvēkiem. To mums skaidri atgādina Lielās ceturtdienas liturģija ar kāju mazgāšanas ritu. Pēteris negribēja, lai Jēzus viņam mazgā kājas, bet pēc tam saprata, ka Jēzus negrib tikai rādīt piemēru, kā mums cits citam jāmazgā kājas. Šai kalpošanai ir piemērots tikai tas, kurš pats vispirms ir ļāvis, lai Kristus viņam mazgā kājas. Tikai tādam ir “daļa” ar Viņu (13, 8) un tad var kalpot cilvēkam.

Lielais gavēnis ir labvēlīgs laiks tam, lai mēs ļautu, ka Kristus mums kalpo, un tādējādi kļūtu kā Viņš. Tas notiek tad, kad klausāmies Dieva Vārdu un pieņemam sakramentus, sevišķi, Euharistiju. Tanī kļūstam par to, ko saņemam, proti, par Kristus miesu. Šajā miesā vienaldzībai, kas šķiet tik bieži pārņem varu pār mūsu sirdīm, nav vietas. Jo tas, kurš pieder Kristum, pieder vienai Miesai, un Viņā neviens nav vienaldzīgs cits pret citu. “Ja viens loceklis cieš, visi citi cieš līdzi; ja viens loceklis tiek pagodināts, visi citi priecājas līdzi.” (1 Kor 12, 26)

Baznīca ir communio sanctorum tāpēc, ka tajā ņem dalību svētie, kā arī tāpēc, ka tā veido komūniju ar svētajām lietām: ar Dieva mīlestību, kas ir atklāta Kristū, un ar visām Viņa dāvanām. Starp tām ir arī to cilvēku atbilde, kuri ļauj, lai viņus aizsniedz šī mīlestība. Šajā svēto sadraudzībā un šajā līdzdalībā svētajās lietās neviens neko nepatur tikai sev, bet tas, kas viņam pieder, ir priekš visiem. Un tā kā esam saistīti Dievā, varam kaut ko darīt arī to labā, kuri atrodas tālu, to, kurus mēs ar saviem spēkiem vien nekad nespētu aizsniegt. Ar viņiem un par viņiem lūdzam Dievu, lai mēs visi atvērtu savu sirdi Viņa pestīšanas darbam.

2. “Kur ir tavs brālis?” (Rad 4, 9) – Draudzes un kopienas

To, kas ir teikts par universālo Baznīcu, jāattiecina arī uz draudžu un kopienu dzīvi. Vai šādās ekleziālajās vidēs izdodas piedzīvot, ka esam daļa no vienīgā ķermeņa? Vai tas ir ķermenis, kas reizē saņem un dalās tanī, ko Dievs grib dāvāt? Vai tas ir ķermenis, kas pazīst savus vājākos, nabadzīgākos un mazākos locekļus un par tiem rūpējas? Vai varbūt meklējam patvērumu universālajā mīlestībā, iesaistoties tālu pasaulē, bet aizmirstot Lācaru, kurš sēž mūsu aizslēgto durvju priekšā (sal. Lk 16, 19-31)?

Lai saņemtu to, ko Dievs mums dāvā, un nestu patiesus augļus, mums jāpārkāpj redzamās Baznīcas robežas divos virzienos.

Vispirms mums jāvienojas lūgšanā ar debesu Baznīcu. Kad zemes Baznīca lūdzas, tad izveidojas savstarpējas kalpošanas un labumu kopība, kur ir arī paša Dieva klātbūtne. Kopā ar svētajiem, kuri ir atraduši savu piepildījumu Dievā, ņemam dalību sadraudzībā, kurā vienaldzību ir uzvarējusi mīlestība. Debesu Baznīca nav triumfējoša tāpēc, ka būtu pagriezusi muguru pasaules ciešanām un priecājas viena pati. Drīzāk svētie jau var kontemplēt un priecāties, jo ar Jēzus nāvi un augšāmcelšanos ir galīgi uzvarējuši vienaldzību, sirds nocietināšanos un naidu. Kamēr šī mīlestības uzvara necaurstrāvos visu pasauli, svētie kā svētceļnieki aizvien soļos mums līdzās. Baznīcas doktore svētā Terēze no Lizjē ar pārliecību rakstīja, ka prieks debesīs par krustā sistās mīlestības uzvaru nebūs tik ilgi pilnīgs, kamēr būs kaut viens cilvēks uz zemes, kurš cietīs un vaimanās: “Es ļoti ceru uz to, ka debesīs nebūšu bezdarbīga. Mana vēlēšanās ir turpināt strādāt Baznīcas un dvēseļu labā.” (Vēstule nr. 254, 1897. gada 14. jūlijs)

Arī mēs esam līdzdalīgi svēto nopelnos un priekā, bet viņi ņem līdzdalību mūsu cīņās un mūsu meklējumos pēc miera un izlīgšanas. Viņu prieks par augšāmcēlušā Kristus uzvaru ir mūsu spēka iemesls, lai pārvarētu tik daudzos vienaldzības un sirds nocietināšanās veidus.

No otras puses, katra kristīgā kopiena ir aicināta pārkāpt slieksni, kas ļauj tai nodibināt saikni ar sabiedrību, kas to ieskauj, ar nabagiem un tiem, kuri ir tālu. Baznīca pēc savas dabas ir misionāra. Tā nav noslēgusies sevī, bet ir sūtīta pie visiem cilvēkiem.

Šī misija ir pacietīga liecība par To, kurš grib vest pie Tēva visu realitāti un katru cilvēku. Misija ir tas, par ko mīlestība nevar klusēt. Baznīca seko Jēzum Kristum pa ceļu, kas to ved pie katra cilvēka līdz pat zemes robežām (sal. Apd 1, 8). Tādā veidā savā tuvākajā varam saskatīt brāli un māsu, par kuriem Kristus nomira un augšāmcēlās. Visu, ko esam saņēmuši, to esam saņēmuši arī viņu dēļ. Tāpat arī viss, kas pieder šiem brāļiem, ir dāvana Baznīcai un visai cilvēcei.

Dārgie brāļi un māsas, cik ļoti es vēlos, lai vietas, kurās atklājas Baznīca, sevišķi mūsu draudzes un kopienas, kļūst par žēlsirdības salām vienaldzības jūrā!

3. “Stipriniet savas sirdis!” (Jk 5, 8) – Atsevišķi ticīgie

Arī mūs kā atsevišķus ticīgos apdraud vienaldzības kārdinājums. Mēs esam pārsātināti ar satriecošām ziņām un attēliem, kas atklāj cilvēka ciešanas, bet vienlaikus izjūtam visu savu nespēju iejaukties, lai kaut ko darītu. Ko mēs varam darīt, lai neļautu sevi aizvien dziļāk ievilkt šajā baiļu un bezspēcības bezdibenī?

Vispirms varam lūgties vienotībā ar šīs zemes un debesu Baznīcu. Neatstāsim novārtā daudzo dvēseļu lūgšanas spēku! Iniciatīva 24 stundas Kungam, kas 13. un 14. martā, es ceru, tiks īstenota visā Baznīcā, arī diecēžu līmenī, būs šīs lūgšanas nepieciešamības izpausme.

Otrkārt, pateicoties daudzām Baznīcas žēlsirdības organizācijām, mēs varam palīdzēt ar tuvākmīlestības žestiem, aizsniedzot gan tuvos, gan tālos cilvēkus. Lielais gavēnis ir labvēlīgs laiks tam, lai izrādītu šo interesi par otru ar kādu mazu, bet konkrētu žestu, daloties cilvēcībā.

Treškārt, otra cilvēka ciešanas ir aicinājums uz atgriešanos, jo vajadzība pēc brāļa man atgādina par to, ka mana dzīve ir trausla un atkarīga no Dieva un brāļiem. Ja pazemīgi lūgsim Dieva žēlastību un pieņemsim savu iespēju robežas, tad ieticēsim tām nebeidzamajām iespējām, ko slēpj sevī Dieva mīlestība. Tad spēsim arī pretoties velna kārdinājumam domāt, ka varam izglābties un izglābt pasauli vieni paši.

Lai tiktu galā ar vienaldzību un savu lieluma māniju, gribu visiem lūgt izdzīvot šo Lielā gavēņa laiku kā sirds formācijas iespēju, kā par to izteicās Benedikts XVI (Enciklika Deus Caritas est, 31). Būt ar žēlsirdīgu sirdi nenozīmē būt ar vāju sirdi. Tam, kurš grib būt žēlsirdīgs, vajadzīga stipra un noturīga sirds, aizvērta kārdinātājam, bet atvērta Dievam. Sirds, kas ļauj, lai to piepilda Svētais Gars, un iet pa mīlestības ceļiem, kas ved pie brāļiem un māsām. Pamatā nabadzīga sirds, kas apzinās savu nabadzību un ziedo sevi otra labā.

Tāpēc, dārgie brāļi un māsas, šajā Lielajā gavēnī gribu ar jums lūgt Kristu: “Fac cor nostrum secundum cor tuum”: “Veido mūsu sirdi līdzīgu savai Sirdij” (Suplikācijas lūgšana no Litānijas Vissvētākajai Jēzus Sirdij). Tad mēs iemantosim stipru un žēlsirdīgu sirdi, tādu, kas ir nomodā, un nesavtīgu sirdi, kas nenoslēdzas sevī un nekrīt vienaldzības globalizācijas reibonī.

Līdz ar šo vēlējumu lūdzos, lai ikviena ticīgā un ikvienas ekleziālās kopienas Lielā gavēņa ceļš būtu auglīgs, un lūdzu jūs lūgties par mani. Lai Kungs jūs svētī un lai Dievmāte jūs sargā!

Vatikānā, 2014. gada 4. oktobrī
Svētā Asīzes Franciska svētkos

Francisks

Atpakaļ uz sadaļu "Pāvesta Franciska uzrunas un vēstījumi"