Šodienas datums: 26.05.2020  |  Vārda dienas: Varis, Eduards, Edvards

Pāvesta vēstījums 35. Pasaules Jauniešu dienai

„Jaunieti, es tev saku: celies augšā!“ (sal. Lk 7,14)

Pāvesta Franciska vēstījums 35. Pasaules Jauniešu dienai 

Mīļie jaunieši,  

2018. gada oktobrī ar Bīskapu sinodi, kuras tēma bija „Jaunieši, ticība un aicinājuma izzināšana“, Baznīca uzsāka procesu, lai pārdomātu jūsu stāvokli mūsdienu pasaulē, jūsu jēgas un dzīves ceļa meklējumus, kā arī attiecības ar Dievu. 2019. gada janvārī satikos ar tūkstošiem jūsu vienaudžu no visas pasaules, kuri tikās Panamā Pasaules jauniešu dienās. Tādi pasākumi kā sinode un Jauniešu dienas atklāj Baznīcas būtisku dimensiju, tas ir, „došanos ceļā kopā“. Šajā ceļā ik reizi, kad sasniedzam kādu būtisku stūrakmeni, Dievs un mūsu pašu dzīve mūs izaicina sākt visu no gala. Jūs, jaunieši, tajā esat eksperti! Jums patīk ceļot, atklāt jaunas vietas, iepazīt jaunas sejas, izjust jaunas sajūtas. Tāpēc nākamajam starpkontinentālajam svētceļojumam 2022. gadā es izvēlējos Portugāles galvaspilsētu Lisabonu. No turienes 15. un 16. gs. daudzi jaunieši, kuru vidū bija vairāki misionāri, devās pretī nezināmām zemēm, lai dalītos savā Jēzus pieredzē ar citām tautām un cilvēkiem. Lisabonas Jauniešu dienu tēma būs: „Marija cēlusies, steigšus devās ceļā.“(Lk 1,39). Divos gados pirms šīs tikšanās plānoju kopā ar jums pārdomāt divus citus Bībeles tekstus: šogad – „Jaunieti, es tev saku, celies augšā!“ (sal. Lk 7,14) un 2021. gadā – „Celies! Es tevi izraudzījos par liecinieku tam, ko tu redzēji. “ (Sal. Apd 26, 16)

Kā redzat, abas tēmas vieno vārds „celties“. Šis vārds sevī ietver arī tādu nozīmi kā pamosties dzīvei. Tas ir vārds, kas bieži izskan apustuliskajā pamudinājumā „Christus vivit“, kuru jums veltīju pēc 2018. gada sinodes un kuru kopā ar gala dokumentu Baznīca jums piedāvā kā bāku, kas izgaismo jūsu eksistences ceļus. No sirds ceru, ka ceļš, kas mūs vedīs uz Lisabonu, visā Baznīcā saskanēs ar laiku, kad tiks aktualizētas un pieliktas pūles šo dokumentu īstenošanai, sniedzot orientierus jauniešu pastorāles animatoru misijai.

Un tagad pievērsīsimies mūsu šī gada tēmai: "Jaunieti, es tev saku, celies augšā!" Šo Evaņģēlija pantu jau citēju „Christus vivit“: „Ja esi pazaudējis savu iekšējo enerģiju, sapņus, entuziasmu, cerību un dāsnumu, Jēzus atklājas tavā priekšā kā pie atraitnes mirušā dēla un pats Augšāmcēlies Kungs tev saka: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” (Lk 7, 14).“

Šis fragments stāsta, kā Jēzus, ienākot Nainas pilsētā Galilejā, satiek bēriniekus, kas pēdējā gaitā pavada jaunieti, vienīgo kādas atraitnes dēlu. Jēzus, kuru aizkustināja šīs sievietes sirdi plosošās sāpes, izdara brīnumu, augšāmceļot viņas dēlu. Tomēr brīnums seko vairākiem viņa žestiem un vārdiem. „Un kad Kungs viņu redzēja, Viņam palika tās žēl; un Viņš tai sacīja: Neraudi! Un piegājis Viņš skāra nestuves. Bet tie, kas nesa, apstājās.“(Lk 7, 13-14) Apstāsimies, lai pārdomātu dažus no Jēzus žestiem un vārdiem.

Redzēt sāpes un nāvi

Jēzus šai bēru ceremonijai pievērš uzmanīgu, nevis izklaidīgu skatienu. Cilvēku pūļa vidū viņš pamana kādas sievietes bēdu sagrauzto seju. Jēzus skatiens vedina uz tikšanos, tas ir jaunas dzīvības avots. Un nav nepieciešams daudz vārdu.

Un mans skatiens - kāds tas ir? Vai es skatos ar uzmanības pilnām acīm, vai arī tāpat kā brīžos, kad savā telefonā vai kādā no sociālajiem tīkliem ātrumā pārskrienu pāri tūkstošiem fotogrāfiju? Cik bieži šodien nākas kļūt par kādu notikumu aculieciniekiem, tomēr tai pat laikā nepiedaloties tajos tiešā kontaktā. Bieži mūsu pirmā reakcija ir rīkoties tā, kā minētajā situācijā ar mobilo tālruni, tādos gadījumos nereti izvairoties ieskatīties iesaistītajām personām acīs.

Mums apkārt un dažkārt pat mūsos pašos sastopamies ar nāvi – fizisku, garīgu, emocionālu, sociālu. Vai mēs to apzināmies vai arī vienkārši ciešam no tās sekām? Vai varam kaut ko darīt, lai atgrieztu dzīvību?

Es domāju par daudzajām negatīvajām situācijām, kuras piedzīvojuši jūsu vienaudži. Ir, piemēram, tādi, kas liek šodien visu uz spēles, apdraudot paši savu dzīvību ar dažādām ekstrēmām pieredzēm. Turpretī citi jaunieši ir „miruši“, jo ir zaudējuši cerību. No kādas meitenes dzirdēju: „Manu draugu vidū redzu, ka ir zudusi motivācija iesaistīties, drosme piecelties.“ Diemžēl arī jauniešu vidū izplatās depresija, kura atsevišķos gadījumos pat noved līdz kārdinājumam atņemt sev dzīvību. Ir tik daudz situāciju, kurās valda apātija, kurās cilvēki jūtas pazuduši bēdu un sirdsapziņas pārmetumu bezdibenī. Cik daudzi jaunieši raud, kaut neviens pat nepamana viņu dvēseles kliedzienu. Apkārt viņiem bieži ir izklaidīgi un vienaldzīgi to cilvēku skatieni, kuri tai brīdī varbūt priecājas par savām happy hours un tāpēc ietur distanci.

Ir tādi, kas dzīvo, cik labi vien spēdami, bet sekli, ticot, ka ir dzīvi, bet patiesībā sirds dziļumos ir miruši (sal. Atkl 3, 1). Var gadīties, ka 20 gadu vecumā var attapties no tā, ka dzīve iet uz leju un nav savas cieņas augstumos. Viss ir aprobežojies ar “ļaušanos dzīvei”, meklējot kādu iepriecinājumu – nedaudz izklaides, kādu uzmanības un pieķeršanās drusku no citu puses… Izplatās arī digitālais narcisisms, kas ietekmē kā jauniešus, tā pieaugušos. Un daudzi tā dzīvo! Varbūt daži no viņiem savā vidē ir ieelpojuši to cilvēku materiālismu, kuri domā tikai par to, kā gūt naudu un iekārtot dzīvi, it kā tie būtu gandrīz vienīgie dzīves mērķi. Tā dzīvojot ilgtermiņā, nenovēršami parādīsies truls vājums, apātija, dzīves pagurums, un tas viss tikai arvien vairāk traucēs.

Negatīvu izturēšanos var provocēt arī personīgās neveiksmes, kad kaut kas sirdij tuvs, kaut kas, kurā tika ieguldīta visa enerģija, nesniedz cerētos rezultātus vai vispār neattīstās. Tas var notikt gan skolā, gan ambīcijās, kas saistītas ar sportu, mākslu… Viena vienīga “sapņa” beigas var likt sajusties mirušiem. Taču neveiksmes ir katra cilvēka dzīves sastāvdaļa, dažreiz tās var arī izrādīties žēlastība! Bieži vien kāda lieta, par kuru bijām iedomājušies, ka tā mums dod laimi, izrādās tikai ilūzija, elks. Un elki no mums pieprasa visu, padarot mūs par vergiem, neko nedodot pretī. Beigu beigās tie sagrūst, atstājot vien dūmus un putekļus. Šajā nozīmē neveiksmes, ja to rezultātā sagrūst mūsu elki, nāk mums par labu, pat tad, ja liek mums ciest.

Varam turpināt ar vēl citiem morālās vai fiziskās nāves apstākļiem, kuros jaunietis var atrasties, kā atkarības, noziegumi, nabadzība, nopietna slimība… Taču ļaušu jums pašiem personīgi pārdomāt un apzināties to, kas tagadnē vai pagātnē ir bijis par iemeslu “nāvei” jūsos vai kādā citā jums tuvā cilvēkā. Tai pat laikā neaizmirstiet, ka Evaņģēlijā minētais jauneklis, kas bija patiesi miris, atgriezās dzīvē, jo viņu uzlūkoja Kāds, kurš vēlējās, lai viņš dzīvotu. Tas var notikt arī šodien un katru dienu.

Apžēloties

Svētie Raksti bieži apraksta to cilvēku dvēseles stāvokli, kurus līdz viņu būtības dziļumiem aizkustina citu sāpes. Jēzus aizkustinājums parāda, ka viņš piedalās otra dzīvē. Viņš uzņemas uz sevis otra postu. Aprakstītās mātes sāpes kļūst arī par viņa sāpēm. Viņas dēla nāve kļūst par viņa nāvi.

Daudzās situācijās jūs, jaunieši, parādāt, ka protat ciest līdzi. Pietiek vien redzēt, cik daudzi no jums, ja apstākļi to pieprasa, dāsni ziedo. Nav tādu negadījumu, zemestrīču, plūdu, kuros nevarētu redzēt brīvprātīgu jauniešu pulkus, kas ir gatavi palīdzēt. Arī lielā jauniešu gatavība aizstāvēt radību mums dod liecību par jūsu spēju sadzirdēt zemes kliedzienu.

Mīļie jaunieši, neļaujiet, lai jums tiktu atņemta šī iejūtība! Lai jūs vienmēr sadzirdat cietošo vaidus, lai jūs aizkustina tie, kas mūsdienu pasaulē raud un mirst! “Atsevišķas dzīves lietas var saskatīt tikai ar acīm, kuras ir asaru attīrītas.” (Christus vivit, 76) Ja protat raudāt ar tiem, kas raud, būsiet patiesi laimīgi. Daudziem jūsu vienaudžiem trūkst iespēju, viņi piedzīvo vardarbību, vajāšanas. Lai viņu rētas kļūst par jūsējām, un tad kļūsiet par cerības nesējiem šajā pasaulē! Tad varēsiet sacīt brālim un māsai: “Celies augšā, tu neesi viens!” Un ļausiet viņiem piedzīvot, ka Dievs Tēvs mūs mīl un ka Jēzus ir viņa izstieptā roka, kas mūs augšāmceļ.

Tuvoties un “pieskarties”

Jēzus aptur bēdu gājienu. Viņš tuvojas, kļūst par tuvāko. Šis tuvums ved vēl tālāk, un viņš veic šo drosmīgo žestu, lai otrs dzīvotu. Tas ir pravietisks žests. Tas ir Jēzus, Dzīvā, pieskāriens, kas komunicē tālāk dzīvību. Tas ir pieskāriens, kas mirušajā jaunekļa miesā iedveš Svēto Garu un atjauno viņa dzīvības funkcijas.

Šis pieskāriens iesniedzas dziļi mazdūšībā un izmisumā. Dievišķais pieskāriens ienāk arī caur patiesu cilvēcisku mīlestību un paver neiedomājamus brīvības, cieņas, cerības, jaunas un pilnīgas dzīves plašumus. Šī Jēzus žesta efektivitāte nav izmērojama. Tas atgādina, ka arī kāda tuvības zīme, kas var būt maza, bet konkrēta, var atmodināt augšāmcelšanās spēku.

Jā, arī jūs, jaunieši, varat pietuvoties sāpēm un nāvei, ar kuru tiekaties, varat pieskarties tām un radīt dzīvību, kā to darīja Jēzus. Tas ir iespējams, pateicoties Svētajam Garam - ja jums jau pieskārusies viņa mīlestība, ja jūsu sirdis ir atmaigušas, piedzīvojot viņa labvēlīgumu pret jums. Tātad, ja sevī jūtat kausējošu Dieva maigumu attiecībā pret ikvienu dzīvu būtni, īpaši attiecībā pret izsalkušo, izslāpušo, slimo, kailo, apcietināto brāli, tad varat viņam tuvoties kā Viņš, pieskarties kā Viņš un nodot Viņa dzīvību saviem draugiem, kuri ir iekšēji miruši, kuri cieš vai ir zaudējuši ticību un cerību.

“Jaunieti, es tev saku, celies augšā!”

Evaņģēlijs neatklāj Jēzus Nainā augšāmceltā jaunekļa vārdu. Tas ir aicinājums lasītājam identificēties ar Viņu. Jēzus runā ar tevi, ar mani, ar katru no mums, un saka: „Celies augšā!“ Labi zinām, ka arī mēs, kristieši, krītam, un mums vienmēr ir atkal jāceļas. Tikai tas, kurš neiet, arī nekrīt, bet līdz ar to viņš nevirzās uz priekšu. Tāpēc ir nepieciešams pieņemt Jēzus iejaukšanos un veikt ticības aktu Dievā. Pirmais solis ir pieņemt piecelšanos. Jaunā dzīve, kuru viņš mums dāvās, ir laba un ir dzīvošanas vērta, jo to atbalstīs kāds, kurš mūs pavadīs visā nākotnē, nekad nepametot, vienmēr palīdzot pavadīt mūsu dzīvi vērtīgi un cienīgi.

Tā tiešām ir jauna radība, jauna piedzimšana. Tas nav tikai psiholoģisks nosacījums. Ļoti iespējams, ka grūtību brīžos daudzi no jums ir dzirdējuši “burvju” vārdus, kuri šobrīd ir modē un kuriem būtu viss jāatrisina: “Tev jānotic sev!” “Tev jāatrod sevī resursi!” “Tev jāapzinās sava pozitīvā enerģija!” Taču tie visi ir vienkārši vārdi un uz tiem, kas ir patiesi iekšēji “miruši”, neiedarbosies. Kristus vārdiem ir cits svars, tas ir bezgala lielāks. Tikai dievišķais un radošais vārds ir vienīgais, kurš var atgriezt dzīvību tur, kur tā jau izdzisusi. 

Jaunā “augšāmcelto” dzīve

Evaņģēlijā teikts, ka jaunietis, “sāka runāt” (Lk 7, 15). Cilvēka, kuram pieskāries un kuru dzīvē atgriezis Kristus, pirmā reakcija ir sevi izpaust, bez bailēm un kompleksiem atklāt to, kas ir viņa dziļumos, savu personību, vēlmes, vajadzības, sapņus. Varbūt šāds cilvēks nekad agrāk to nebija darījis, bija pārliecināts, ka neviens to nespētu saprast.

Runāt tāpat nozīmē veidot attiecības ar citiem. Kad esam “miruši”, noslēdzamies sevī, attiecības pārtrūkst vai arī kļūst virspusējas, neīstas, liekulīgas. Kad Kristus mūs atgriež dzīvē, viņš mūs vienlaicīgi “atdod” citiem (sal. Lk 7, 15).

Mūsdienās bieži pastāv savstarpējs “savienojums”, bet ne vienmēr komunikācija. Nesamērīgs elektronisko ierīču lietojums var likt mums vienmēr palikt “pielīmētiem” pie ekrāna. Ar šo vēstījumu tāpat vēlos kopā ar jums, jaunieši, izaicināt uz būtisku pagriezienu kultūrā, kura sākums meklējams šajā Jēzus “Celies augšā!” Kultūrā, kurai nepieciešami izolēti un virtuālajā pasaulē iegrimuši jaunieši, liksim izskanēt šim Jēzus vārdam: “Celies augšā!” Tas ir aicinājums atvērties pasaulei, kas pārsniedz virtuālos apvāršņus. Tas nenozīmē, ka tehnoloģija ir jānoliedz, bet tā ir jāizmanto kā līdzeklis nevis kā mērķis. “Celies augšā” tāpat nozīmē “sapņo”, “riskē”, “iesaisties, lai pārveidotu pasauli”, aizdedzini no jauna savas ilgas, kontemplē debesis, zvaigznes, pasauli sev apkārt. “Celies augšā un kļūsti par to, kas esi!” Pateicoties šai vēstij, daudzu mums apkārt esošo jauniešu izdzisušās sejas atdzīvosies un kļūs daudz skaistākas par jebkuru virtuālo realitāti.

Jo, ja tu dāvā dzīvību, kāds to pieņem. Kāda jauniete reiz sacīja: “Tu taču piecelies no dīvāna, ja redzi kaut ko skaistu, un nolem, ka arī tu to darīsi.” Skaistais pamodina dedzību. Un, ja jaunieti kaut kas aizrauj, vai, pareizāk sakot, Kāds aizrauj, tad viņš beigu beigās piecelsies un sāks darīt lielas lietas. No mirušā viņš var kļūt par Kristus liecinieku un atdot dzīvību par Viņu.

Mīļie jaunieši, kas ir jūsu aizraušanās un sapņi? Ļaujiet tiem nākt gaismā un ar to starpniecību piedāvājiet pasaulei, Baznīcai, citiem jauniešiem kaut ko skaistu garīgajā, mākslas, sociālajā jomā. Un es jums sacīšu savā dzimtajā valodā: hagan lìo jeb ļaujiet, lai tiekat sadzirdēti. Vēl kāds jaunietis man sacīja: „Ja Jēzus būtu kāds, kurš dara tikai savas lietas, tad viņš nepieceltu no mirušajiem atraitnes dēlu.“

Jaunekļa augšāmcelšanās vieno viņu atkal ar māti. Šajā mātē varam atpazīt Mariju, mūsu Māti, kurai uzticam visus pasaules jauniešus. Viņā tāpat varam atpazīt Baznīcu, kura vēlas ar maigumu pieņemt katru jaunieti, nevienu neizslēdzot. Tāpēc lūgsim Marijai par Baznīcu, lai tā vienmēr ar asarām lūdzas par savu mirušo bērnu atdzimšanas. Par katru bērnu, kas mirst, mirst arī Baznīca, un par katru, kas ir augšāmcēlies, arī Baznīca augšāmceļas.

Dāvāju svētību jūsu ceļam. Un jūs, lūdzu, neaizmirstiet lūgties par mani.

Romā, 11. februārī, Lurdas Dievmātes svētkos
Francisks