Šodienas datums: 19.10.2017  |  Vārda dienas: Drosma, Drosmis, Elīna

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska vēstījums 52. Pasaules Lūgšanu dienai par aicinājumiem

2015. gada 26. aprīlī – ceturtajā Lieldienu laika svētdienā

Tēma: Exodus – aicinājuma pamatpieredze

Dārgie brāļi un māsas,

Ceturtajā Lieldienu laika svētdiena mums atklāj Labā Gana tēlu, kurš pazīst savas avis: Viņš sauc tās vārdā, baro tās un vada. Jau vairāk nekā 50 gadus vispārējā Baznīca šajā svētdienā atzīmē Pasaules Lūgšanu dienu par aicinājumiem. Tas mums ir atgādinājums par nepieciešamību lūgties, saskaņā ar Jēzus pamudinājumu Viņa mācekļiem: „Lūdziet Pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā” (Lk 10,2).  Šo pavēli Jēzus izteica, kad sūtīja savus mācekļus misijā. Viņš paaicināja ne tikai Divpadsmit Apustuļus, bet vēl 72 mācekļus, kurus Viņš sūtīja pa diviem (skat. Lk 19,1-6). Tā kā Baznīca „savā dziļākajā būtībā ir misionāra” (Ad Gentes, 2), kristiešu aicinājumi dzimst no misiju pieredzes. Klausīties un sekot Jēzus, Labā Gana, balsij nozīmē ļauties Viņa vadībai un pievilcībai, konsekrējot Viņam savu dzīvi. Tas nozīmē ļaut Svētajam Garam mūs ievadīt misionārajā dinamismā, pamodinot mūsos ilgas, prieku un drosmi ziedot mūsu dzīves, kalpojot Dieva Valstībai.

Ziedot savu dzīvi misijai ir iespējams tikai tad, ja esam spējīgi atstāt sevi (exodus no mums pašiem). Tādēļ šajā 52. Pasaules Lūgšanu dienā par aicinājumiem vēlos pārdomāt īpašo exodus, kas ir aicinājums, vai, vēl precīzāk, mūsu atbilde uz aicinājumu, ko mums dāvā Dievs. Kad dzirdam vārdu exodus, mums uzreiz nāk prātā brīnišķīgais mīlestības stāsts starp Dievu un Viņa tautu, vēsture, kas sniedzas līdz pat dramatiskajām verdzības dienām Ēģiptē, Mozus aicinājumam, atbrīvošanai un ceļojumam uz Apsolīto Zemi. Izceļošanas grāmata – otrā grāmata pēc kārtas Svētajos Rakstos, kas stāsta par šiem notikumiem, izsaka līdzību par visas pestīšanas vēsturi, kā arī kristīgās ticības pamatpieredzi. Iziešana no vecā Ādama verdzības uz jauno dzīvi Kristū, ir pestīšanas darbs, kas noris ticībā (Ef 4,22-24). Šī pāriešana ir patiess exodus, tas ir katra kristieša dvēseles, kā arī visas Baznīcas ceļojums, izšķirošā mūsu dzīves orientācija uz Tēvu.

Katra kristīgā aicinājuma pamatā ir šī virzība, kas arī veido ticības pieredzi. Ticēt nozīmē atstāt sevi, iziet no sava komforta zonas un egoistiskā iesīkstējuma un likt savas dzīves centrā Jēzu Kristu. Tas nozīmē gluži kā Ābrahamam atstāt savu zemi un ļauties ceļojumam uzticībā, zinot, ka Dievs norādīs ceļu uz jaunu zemi. Šī iziešana nenozīmē savas dzīves, jūtu un sava cilvēcīguma noniecināšanu. Gluži pretēji – tas, kurš dodas, lai sekotu Kristum, atrod dzīvi pārpilnībā, atdodot sevi pilnīgi Dieva un Viņa Valstības rīcībā.  Jēzus saka: „Katrs, kas atstās māju vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, tas saņems simtkārtīgi un iemantos mūžīgo dzīvību” (Mt 19,29). Tas viss dziļi sakņojas mīlestībā. Kristīgais aicinājums vispirms un pāri visam ir aicinājums uz mīlestību. Uz mīlestību, kura mūs pievelk un liek mums atstāt pašiem sevi, „decentrē” mūs no sevis un rosina uz „nepārtrauktu exodus no noslēgtības un raudzīšanās tikai uz sevi iepretim brīvībai caur sevis došanu, un tādējādi iepretim autentiskai sevis atklāšanai un patiesai Dieva atklāšanai” (Deus Caritas est, 6).

Exodus  pieredze ir kristīgas dzīves paradigma, it īpaši tiem, kas ir pieņēmuši aicinājumu īpašā veidā veltīties kalpošanai Evaņģēlijam. Tas aicina nepārtraukti atjaunot sevī atgriešanās un pārveidošanās nostāju, nemitīgi virzīties uz priekšu, pāriet no nāves dzīvībā – tā kā to svinam  liturģijā; tā ir pashāla pieredze. Sākot jau ar Ābrahama, kā arī Mozus aicinājumu, no Izraēla svētceļojuma cauri tuksnesim, kā arī praviešu sludinātajiem aicinājumiem atgriezties, līdz pat Jēzus misiju ceļojumiem, kas vainagojās ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos, aicinājums vienmēr ir Dieva darbs. Viņš izvada mūs no mūsu sākotnējās situācijas, mūs atbrīvo no visa veida verdzības, dara galu mūsu ieradumiem un vienaldzībai  un vada mūs uz līksmību komūnijā ar Dievu un brāļiem.  Atbildēt Dieva aicinājumam, tātad, nozīmē atļaut Viņam palīdzēt mums iziet no mūsu iedomātās stabilās situācijas, lai uzsāktu ceļojumu pretim Jēzum Kristum, mūsu dzīves un laimes avotam un gala mērķim.

Šis exodus dinamisms attiecas ne tikai uz atsevišķiem aicinājumiem, bet arī uz Baznīcas misionāro darbību un evaņģelizāciju kopumā. Baznīca ir patiesi uzticīga savam Mācītājam tādā mērā, kādā viņa ir Baznīca, kas „iziet”, - Baznīca, kura nav pārņemta ar sevi pašu, ar savām struktūrām un sasniegumiem, bet kura drīzāk ir spējīga būt dinamiska un iziet ārā, lai satiktu Dieva bērnus viņu ikdienas realitātē un justu līdzi (com-passio) viņu ievainojumiem un rētām. Dievs iziet no sevis paša trinitārajā mīlestības dinamikā: Viņš dzird savas tautas raudas un rīkojas, lai to atbrīvotu (Izc 3,7). Tāpat arī Baznīca ir aicināta pastāvēt un darboties šādā veidā: Baznīca, kura evaņģelizē, iziet pretim cilvēcei, tā pasludina atbrīvojošo Evaņģēlija vārdu, ar Dieva žēlastības palīdzību dziedē cilvēku dvēseles un miesas brūces, sniedz mierinājumu nabagiem un cietējiem.   

Dārgie brāļi un māsas, šis atsvabinošais exodus pretim Kristum un mūsu brāļiem un māsām ir ceļš uz pilnīgāku cilvēciskuma izpratni, kā arī veicina indivīdu un visas sabiedrības attīstību vēstures gaitā. Sadzirdēt un atbildēt Kunga aicinājumam nav privāta lieta vai personīgas dabas jautājums, kuru varētu maldīgi sajaukt ar mirkļa sajūtām. Tas ir konkrēts, reāls un visaptverošs  uzdevums, kurš skar visu mūsu eksistenci un virza to kalpot Dieva Valstības attīstībai virs zemes. Tādēļ kristīgais aicinājums, kas ir sakņots Tēva sirds kontemplācijā, mūs mudina arī uz solidāru iesaistīšanos, lai darītu brīvus mūsu brāļus un māsas, it īpaši visnabadzīgākos.  Jēzus māceklim ir atvērta sirds uz sava Mācītāja neierobežoto perspektīvu, turklāt tuvā draudzība ar Kungu nekad nav bēgšana no dzīves vai no pasaules. Gluži pretēji, tās būtību veido dziļa mijiedarbība starp komūniju un misiju (sal. Evangelii gaudium, 23).

Šis iziešanas dinamisms iepretim Dievam un cilvēkam piepilda dzīvi ar prieku un dara to jēgpilnu. Es vēlos to pavēstīt jo īpaši jauniešiem, kuru jaunība un atvērtība nākotnei dara viņu sirdis atvērtas un devīgas. Dažkārt pastāv risks, ka nedrošība, raizes par nākotni un ikdienas problēmas, ko jaunieši piedzīvo, var paralizēt viņu jauneklīgo entuziasmu un iznīcināt sapņus tā, ka viņi sāk domāt: nav vērts pūlēties un iesaistīties, un Dievs, ko atklāj kristīgā ticība, ir ierobežojums viņu brīvībai. Tieši otrādi, dārgie jaunieši, nebaidieties iziet no jums pašiem un uzsākt ceļojumu! Evaņģēlijs ir vēsts, kas atbrīvo, pārveido mūsu dzīvi, dara to skaistāku. Cik skaisti ir ļauties, lai Dieva aicinājums mūs pārsteidz, pieņemt Viņa Vārdu, sekot Jēzus pēdās, dievišķā noslēpuma adorācijā un devīgā sevis veltīšanā citiem! Lai jūsu dzīve ar katru dienu kļūst arvien bagātāka un priecīgāka!

Jaunava Marija, katra aicinājuma paraugs, nebaidījās izteikt savu fiat kā atbildi Kunga aicinājumam. Viņa mums ir klātesoša un mūs vada. Ar nesavtīgu drosmi, kas dzimusi ticībā, Marija izdziedāja prieku, kas rodas no sevis atstāšanas exodus un no savu dzīves plānu uzticēšanas un atdošanas Dievam. Vērsīsimies pie viņas, lai mēs būtu pilnībā atvērti Dieva plāniem mūsu dzīvēs, lai mūsos pieaugtu ilgas iziet un doties pretī citiem ar gādīgām rūpēm (sal. Lk 1, 39). Lai Jaunava Marija mūs pasargā un aizbildina par mums visiem.

Vatikānā, 2015. gada 29. martā, Palmu svētdienā

Francisks

Atpakaļ uz sadaļu "Pāvesta Franciska uzrunas"