Šodienas datums: 25.06.2019  |  Vārda dienas: Maiga, Milija

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska vēstījums 53. Pasaules sociālās komunikācijas dienai

“Mēs savstarpēji esam locekļi .” (Ef 4, 25)
No sociālo tīklu kopienām līdz cilvēciskai kopienai

Dārgie brāļi un māsas,
no brīža, kad bija pieejams internets, Baznīca vienmēr ir centusies veicināt tā lietošanu tādā veidā, lai tas kalpotu kā cilvēku tikšanās un savstarpējas solidaritātes vieta. Ar šo vēstījumu vēlos aicināt vēlreiz pārdomāt attiecību veidošanas nepieciešamību un pamatus un tik dažādajos izaicinājumos, kas raksturo mūsdienu komunikāciju, no jauna atklāt cilvēka, kas nevēlas būt vientuļš, ilgas.

“Tīkla” un “kopienas” metaforas
Mediju vide šodien ir tik visaptveroša, ka to vairs nevar nošķirt no ikdienas dzīves. Interneta tīkls ir mūsdienu resurss. Tas ir tādu zināšanu un attiecību avots, par ko reiz nemaz nevarēja iedomāties. Tai pat laikā daudzi eksperti, runājot par tehnoloģijas ietekmi uz satura veidošanu, piepildīšanu un apriti, norāda uz riskiem, kas globālā līmenī negatīvi ietekmē autentiskas informācijas meklēšanu un apmaiņu. Ja arī internets piedāvā neierobežotas iespējas piekļūt zināšanām, tomēr tas ir sevi parādījis arī kā vienu no vietām, kas visvairāk pakļauta dezinformācijai, kā arī apzinātai un mērķtiecīgai faktu un savstarpējo attiecību sagrozīšanai, kas reizēm pieņem arī diskreditācijas apmērus.

Jāatzīst, ka sociālie tīkli, kas, no vienas puses, palīdz vairāk komunicēt, tikties un palīdzēt viens otram, no otras puses, tie pieļauj iespēju, ka cilvēki, kuru mērķis ir gūt panākumus politiskajā vai ekonomiskajā sfērā, var manipulēt ar personas datiem, neņemot vērā cieņu pret cilvēku un viņa tiesībām. Statistika liecina, ka visjaunāko lietotāju vidū viens no četriem jauniešiem tiek pakļauts iebiedēšanai interneta vidē (kiberiebeidēšanai). (1)

Šajā sarežģītajā stāstā var būt vērtīgi vēlreiz pārdomāt tīkla metaforu, kas bija interneta veidošanas pamats, lai no jauna atklātu tā pozitīvo potenciālu. Tīkla attēls mūs aicina pārdomāt līniju un to krustošanās punktu dažādību, kuri nodrošina tīkla stabilitāti, neskatoties uz to, ka trūkst centra. Tā ir hierarhiska vertikālas organizācijas struktūra. Tīkls darbojas, pateicoties visu elementu sadarbībai.

No antropoloģiskā skatu punkta tīkla metafora atgādina kādu citu nozīmēm pilnu tēlu – kopienu. Kopiena ir stiprāka, ja tā ir vienotāka un saliedētāka, ja to vada uzticības pilnas jūtas un ja tā tiecas uz kopīgiem mērķiem. Lai kopiena kļūtu par saliedētu tīklu, ir nepieciešama savstarpēja ieklausīšanās un dialogs, kas balstīts atbildīgā valodas izmantošanā. Visiem ir acīmredzams, kā šajā scenārijā sociālo tīklu kopiena automātiski nekļūst par sinonīmu kopienai. Labākajā gadījumā šīs kopienas spēj pierādīt vienotību un solidaritāti, bet bieži vien tās ir tikai indivīdu grupas, kam ir kopīgas intereses un tēmas, bet kurus vieno vājas savstarpējas saites. Turklāt sociālajos medijos pārāk bieži identitāte tiek veidota, pretnostādot sevi citiem, tiem, kas nav piederīgi šai grupai. Cilvēki sevi identificē, kā izejas punktu ņemot atšķirīgo nevis vienojošo, tādā veidā vairojot aizdomas, visa veida aizspriedumu (etnisko, seksuālo, reliģisko un citu) uzliesmojumu. Šī tendence ir kā barība tiem, kas ir pret dažādību un kuri  digitālajā vidē vairo neierobežotu individuālismu, nonākot pat līdz tam, ka aģitē uz naidu. Tas, kam būtu jākļūst par logu uz pasauli, kļūst par vitrīnu, kurā ikviens var izlikt savu narcisimu.

Tīkls ir iespēja attīstīt tikšanos ar citiem, bet var arī gluži kā zirnekļa tīkls ievilkt lamatās, vairojot mūsu pašizolāciju. Tieši jaunieši ir vairāk pakļauti ilūzijai, ka sociālais tīkls var pilnībā apmierināt viņus attiecību līmenī. Tas var nonākt līdz tik bīstamam fenomenam kā “sociālie eremīti”, kas riskē pilnībā atsvešināties no sabiedrības. Šī dramatiskā dinamika norāda uz būtisku plaisu sabiedrības attiecību audos, tas ir ievainojums, pret kuru nevaram palikt vienaldzīgi.

Šī daudzveidīgā un mānīgā realitāte uzdod vairākus ētiska, sociāla, juridiska, politiska, ekonomiska rakstura jautājumus, kā arī izaicina pašu Baznīcu. Kamēr valdības cenšas regulēt tīklu ar likumu palīdzību, tādā veidā arī saglabājot sākotnējo vīziju par brīvo tīklu, kas ir atvērts un drošs, ikviens no mums var uzņemties atbildību, lai vairotu interneta tīkla pozitīvo lietošanu.

Skaidrs, ka nepietiek ar interneta pieslēguma vairošanu, lai vairotu arī savstarpēju sapratni. Kā tad lai no jauna atrodam patieso komunikācijas identitāti, tai pat laikā nezaudējot apziņu, ka esam atbildīgi viens pret otru arī online tīklā?

“Mēs savstarpēji esam locekļi.”
Iespējamo atbildi var ieskicēt metafora par miesu un tās locekļiem, kuru svētais Pavils lieto, lai runātu par savstarpējām attiecībām starp cilvēkiem, un kuras pamats ir organisms, kas visu vieno. “Tāpēc atmetiet melus un katrs runājiet savam tuvākajam patiesību, jo mēs savstarpēji esam locekļi!” (Ef 4,25) Būšana par savstarpēji vienotiem locekļiem ir spēcīga motivācija, ar kuru apustulis mudina atteikties no meliem un sacīt patiesību. Pienākums sargāt patiesību rodas no nepieciešamības nedarboties pretēji kopienas savstarpējām attiecībām. Un patiesība atklājas vienotībā. Meli turpretī ir egoistiska atteikšanās atzīt sevi kā piederīgu miesai, tā ir atteikšanās dot sevi otram,  tādā veidā zaudējot vienīgo iespēju atrast pašam sevi.

Ķermeņa un tā locekļu metafora aicina mūs pārdomāt savu identitāti, kura balstās vienotībā un dažādībā. Mēs kā kristieši sevi uzskatām par viena ķermeņa, kura galva ir Kristus, locekļiem. Tas mums palīdz neraudzīties uz cilvēkiem kā potenciāliem konkurentiem, bet uzskatīt arī ienaidniekus par cilvēkiem. Vairs nav vajadzības pēc pretinieka, lai spētu sevi definēt, jo pieņemošais skatiens, ko apgūstam no Kristus, palīdz atklāt jauna veida dažādību, kas ir attiecību un tuvības nozīmīga sastāvdaļa un nosacījums.

Šāda savstarpēja cilvēku komunikācija un sapratne balstās dievišķo Personu mīlestības kopībā. Dievs nav vientulība, bet gan kopība. Viņš ir mīlestība, tāpēc arī komunikācija, jo mīlestība vienmēr komunicē, vēl vairāk, tā komunicē pati sevi, lai satiktos ar otru. Lai komunicētu ar mums un komunicētu par sevi ar mums, Dievs pielāgojas mūsu valodas krājumam, vēstures gaitā izveidojot patiesu un īstu dialogu ar cilvēci. (sal. Dei Verbum, 2)

Pateicoties tam, ka esam radīti pēc Dieva, kas ir komūnija un sevis komunikācija, attēla un līdzības, nesam savā sirdī vienmēr ilgas pēc dzīves kopībā, pēc piederības kādai kopienai. Svētais Bazils paliecina: “Patiesībā nekas mūsu būtībā nav tik īpašs, kā tikai savstarpēju attiecību veidošana, savstarpēja nepieciešamība vienam pēc otra.” (2)

Mūsdienu situācija aicina mūs visus veikt ieguldījumu attiecībās, apliecināt arī tīklā un caur tīklu mūsu personības raksturu, kuras pamatā ir nepieciešamība pēc attiecībām. Vēl jo vairāk mēs, kristieši, tiekam aicināti atklāt šo kopību, kas ir zīme mūsu kristīgajai identitātei. Patiesībā arī pati ticība ir attiecības, tikšanās, jo pateicoties Dieva mīlestības impulsam spējam komunicēt, pieņemt un izprast otru kā dāvanu, kā arī uz to atbildēt.

Kopība pēc Trīsvienības parauga ir tā, kas atšķir personu no indivīda. No ticības Dievam, kas ir Trīsvienība, izriet, ka, lai es būtu tas, kas esmu, man ir nepieciešams otrs. Esmu patiess cilvēks un persona tikai tad, ja veidoju attiecības ar citiem. Vārds “persona” norāda uz cilvēku kā “seju”, kas ir pavērsta pretī otram, kas ir kopā ar citiem. Mēs kļūstam par arvien patiesākiem cilvēkiem, kad kļūstam mazāk individuāli, bet vairāk personiski; patiess ceļš, kurā kļūstam arvien cilvēciskāki, sākas no indivīda, kas otru uzskata par sāncensi, līdz personai, kas otrā sāk saskatīt kopīgā ceļojuma  biedru.

No “patīk” uz “āmen”
Ķermeņa un tā locekļu tēls mums atgādina, ka sociālo tīklu lietošana papildina tikšanos, kas notiek klātienē ar otra cilvēka ķermeņa, sirds, acu kontakta, skatiena, elpas starpniecību. Ja tīkls tiek izmantots, lai turpinātu vai sagaidītu šādu tikšanos, tad tas nekļūst neuzticīgs pats sev un ir kopības resurss. Ja kāda ģimene izmanto tīklu, lai vairāk izjustu savstarpēju tuvumu, bet pēc tam tiekas pie galda un skatās viens otram acīs, tad tas ir resurss. Ja kāda Baznīcas kopiena koordinē savas aktivitātes ar sociālā tīkla starpniecību, lai pēc tam kopā svinētu Euharistiju, tad tas ir resurss. Ja interneta tīkls ir iespēja iepazīt un dalīties fiziski attālos skaistuma un ciešanu stāstos, lai kopā lūgtos un meklētu labo, no jauna atklājot to, kas mūs vieno, tad tas ir resurss.

Un tagad no diagnozes varam pāriet uz terapiju: atverot brīvu ceļu dialogam, iespējai tikties, smaidam, maigumam... Tādu web tīklu mēs vēlamies. Tīklu, kas nav izveidots, lai izliktu lamatas, bet gan lai atbrīvotu, kā arī lai nosargātu brīvu personu kopību. Arī pati Baznīca ir tīkls, kuru veido euharistiskā kopība, kurā vienotību neveido klikšķis “patīk”, bet gan patiesība, to veido “āmen”. Pateicoties euharistiskajai kopībai, jebkurš saplūst ar Kristus miesu un pieņem pārējos.

Vatikānā, 2019. gada 24. janvārī
Svētā Franciska no Sales piemiņas dienā

Francisks

(1) Lai cīnītos ar šo fenomenu, tiks veidots International Observatory for Cyberbullying Prevention, kura galvenais birojs atradīsies Vatikānā

(2) sal. Vēstījums 43. Pasaules sociālās komunikācijas dienai, 2009

Atgriezties uz sadaļu "Pāvests Francisks"