Šodienas datums: 21.11.2018  |  Vārda dienas: Andis, Zeltīte

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska vēstījums otrajā Vispasaules trūkumcietēju dienā 2018. gada 18. novembrī

Šis nabags sauc un Kungs viņu uzklausa

1. “Šis nabags sauc un Kungs viņu uzklausa” (PS 34,7). Psalmista vārdi kļūst arī par mūsējiem brīdī, kad tiekam aicināti sastapties ar dažādiem ciešanu un marģinalizācijas apstākļiem, kuros dzīvo daudzi mūsu brāļi un māsas, ko esam pieraduši apzīmēt ar vispārīgo terminu “nabagi”. Cilvēkam, kurš šos vārdus raksta, šie apstākļi itin nemaz nav sveši. Tieši otrādi, viņš pats ir pieredzējis nabadzību, bet tomēr viņš to pārvērš slavas un pateicības Kungam dziesmā. Šis psalms šodien ļauj arī mums, kas esam iestiguši visdažādākajos nabadzības veidos, saprast, kuri ir tie īstie trūkumcietēji, kuriem esam aicināti pievērst savu skatienu, lai sadzirdētu viņu saucienu un saskatītu viņu vajadzības.

Vispirms mums ir teikts, ka Kungs uzklausa nabagus, kas sauc uz Viņu, un ir labs pret tiem, kuri meklē Viņā patvērumu ar skumju, vientulības un atstumtības plosītu sirdi. Viņš dzird tos, kuru cieņa tiek mīdīta, un, kuriem, neskatoties uz to, pietiek spēka, lai paceltu savu skatienu uz augšu un saņemtu gaismu un mierinājumu. Viņš dzird tos, kuri tiek vajāti maldīgas taisnības vārdā, kurus apspiež politikas, kas nav sava vārda cienīgas, un kuri ir vardarbības iebiedēti; un kuri tomēr apzinās, ka Dievs ir viņu Glābējs. No šīs lūgšanas īpaši iznirst pamestības sajūta un paļāvība uz Tēvu, kurš uzklausa un pieņem. Uz šo vārdu viļņa varam daudz dziļāk izprast, ko Jēzus gribēja teikt ar svētību: “Svētīgi garā nabadzīgie, jo viņiem pieder debesu valstība” (Mt 5,3).

Ņemot vērā šo vienreizējo un, visādā ziņā, nepelnīto un pilnībā neizsakāmo pieredzi, rodas tomēr vēlēšanās nodot to tālāk citiem – vispirmām kārtām tiem, kuri, kā psalmists, ir nabagi, tiek atstumti un marģinalizēti. Patiešām, nevienam nav jājūtas izslēgtam no Tēva mīlestības – īpaši, šajā pasaulē, kas bieži vien noliek priekšā bagātības kā visaugstāko labumu un ved pie noslēgšanās sevī.

2. Psalmā tiek izmantoti trīs darbības vārdi, lai raksturotu nabaga attieksmi un viņa attiecības ar Dievu. Pirmkārt, vārds “saukt”. Nabadzību nevar izteikt vienā vārdā. Tā kļūst par saucienu, kas paceļas uz debesīm un aizsniedz Dievu. Ko tad citu izsaka trūcīgā cilvēka sauciens, ja ne viņa ciešanas un vientulību, viņa vilšanos un cerību? Mēs varam jautāt: Kā tas var būt, ka šis sauciens, kas paceļas līdz pat Dievam, nespēj nonākt līdz mūsu ausīm, un mēs paliekam vienaldzīgi un nejūtīgi? Šajā Dienā mēs esam aicināti veikt nopietnu sirdsapziņas izmeklēšanu, lai saprastu, vai patiešām esam spējīgi sadzirdēt trūkumcietējus.

Lai saklausītu viņu balsi, mums ir nepieciešams palikt klusumā un ieklausīties. Ja mēs paši pārāk daudz runājam, tad nespēsim viņus sadzirdēt. Es bīstos, ka daudzas iniciatīvas, lai cik tās būtu nozīmīgas un vajadzīgas, bieži vien tiek rīkotas, lai mēs vairāk izpatiktu sev nekā patiesi atbildētu nabagu saucienam. Šādā gadījumā mēs nespējam adekvāti atbildēt viņu saucieniem un just līdzi viņu stāvoklim. Mēs esam tik ļoti iesprostoti šajā kultūrā, kas spiež mūs skatīties spogulī un pārlieku nodarboties ar sevi, ka domājam, ka pietiek tikai ar kādu nesavtīgu žestu un nav vajadzības tieši iesaistīties.  

3. Otrais darbības vārds: “atbildēt”. Psalmists saka, ka Kungs ne tikai dzird nabaga saucienu, bet arī atbild. Kā to apliecina visa pestīšanas vēsture, Viņa atbilde ir mīlestības pilnā dalīšanās ar trūkumu cietošā cilvēka stāvokli. Tā tas notika tad, kad Ābrahams, neraugoties uz savu un sievas Sāras vecumu un to, ka viņiem nebija bērnu, izteica Dievam vēlmi pēc pēcnācēja (sal. Rad 15,1-6). Tā tas notika, kad Mozus degošajā ērkšķu krūmā, kas dega un nesadega, saņēma dievišķā vārda atklāsmi un misiju izvest tautu no Ēģiptes (sal. Izc 3,1-15). Un šī atbilde apstiprinājās visā tautas ceļojumā cauri tuksnesim: kad tā cieta badu un slāpes (sal. Izc 16,1-16; 17,1-7) un kad krita vislielākajā postā, tas ir, neuzticībā derībai un elkdievībā (sal. Izc. 32,1-14).

 Dieva atbilde trūkumcietējam vienmēr ir pestīšanas atbilde, lai dziedētu dvēseles un miesas ievainojumus, atjaunotu taisnību un palīdzētu atkal dzīvot cienīgu dzīvi. Dieva atbilde ir arī aicinājums katram, kurš uz Viņu tic, darīt to pašu savu cilvēcisko iespēju robežās. Vispasaules trūkumcietēju diena būs maza atbilde, kas no visas visā pasaulē izkaisītās Baznīcas puses būs adresēta visu veidu un visu zemju nabagiem, lai tie nedomātu, ka viņu sauciens ir bijis tukša skaņa. Iespējams, tā ir kā ūdens piliens nabadzības tuksnesī; un tomēr tā var kļūt par dalīšanās zīmi visiem tiem, kuri cieš trūkumu, lai tie sajustu kāda brāļa vai kādas māsas aktīvo klātbūtni. Nabagiem nav vajadzīgi starpnieki. Viņiem ir vajadzīga personīga iesaistīšanās no to puses, kuri dzird viņu saucienu. Lai cik nepieciešama un providenciāla pirmajā brīdī būtu palīdzības sniegšana, ticīgo rūpes nevar ar to aprobežoties. No viņiem tiek prasīta šī “mīlestības pilnā uzmanība” (apust. pamud. Evangelii gaudium, 199), kuras rezultātā otrs cilvēks tiek cienīts kā persona un tiek meklēts viņa labums.

4. Trešais darbības vārds ir „atbrīvot”. Bībeles nabadzīgais dzīvo ar pārliecību, ka Dievs iestāsies viņa labā, lai tam atgrieztu cieņu. Nabadzība nav meklēta, bet egoisma, augstprātības, alkatības un netaisnīguma radīta. Seni kā cilvēks ļaunumi, bet vienmēr grēki, kas iesaista daudzus nevainīgus, novedot līdz dramatiskām sociālām konsekvencēm. Darbība, ar kuru Kungs atbrīvo, ir pestīšanas akts tiem, kas parādīja Viņam savas bēdas un bažas. Nabadzības važas tiek sarautas ar Dieva iejaukšanās spēku. Daudzi psalmi vēstī un svin šo pestīšanas vēsturi, kura atbilst nabaga personīgajai dzīvei: „Viņš nav nicinājis un nav turējis ne par ko nabadzīgā postu, nav apslēpis no tā savu vaigu, bet ir to uzklausījis, kad tas sauca pēc palīdzības” (Ps 22,25). Iespēja kontemplēt Dieva vaigu ir Viņa draudzības, Viņa tuvības, Viņa pestīšanas zīme. „Tu esi uzlūkojis manu postu un zinājis manas dzīves bēdas; [...] Tu manai kājai liki nostāties plašākā vietā” (Ps 31,8-9). Veltīt trūkumcietējam „plašāku vietu” ir tas pats, kas atbrīvot viņu „no mednieku cilpas” (Ps 91,3), izraut no viņa ceļā izliktā slazda, lai viņš varētu brīvi staigāt un skatīties uz dzīvi ar skaidrām acīm. Dieva pestīšana ir kā roka, kura stiepjas pretī nabadzīgajam, ir atvērta uzņemšanai, aizstāv un ļauj just viņam vajadzīgo draudzību. Ar šo konkrēto un taustāmo tuvību iesākas patiess atbrīvošanas ceļš: „Katrs kristietis un katra kopiena tiek aicināta būt par Dieva instrumentu nabagu atbrīvošanai un paaugstināšanai, lai tie varētu pilnībā integrēties sabiedrībā; tas paredz, lai mēs būtu paklausīgi un uzmanīgi, dzirdot nabaga saucienu un viņam palīdzot (Evangelii gaudium, 187).

5. Es esmu ļoti aizkustināts, zinot, ka daudzi trūkumcietēji līdzinās Bartimejam, par kuru runā evaņģēlists Marks (sal. 10,46-52). Aklais Bartimejs „ubagodams sēdēja ceļa malā” (46. p.) un, dzirdot, ka garām iet Jēzus, „sāka kliegt” un piesaukt „Dāvida Dēlu”, lai Viņš par to apžēlotos (sal. 47. p.). „Daudzi centās to apklusināt, bet tas kliedza vēl skaļāk” (48. p.). Dieva Dēls uzklausīja tā saucienu: „Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Un aklais atbildēja: „Rabbuni, ka es atkal varētu redzēt!” (51. p.). Šī Evaņģēlija lappuse padara redzamu to, ko Psalms atklāja kā solījumu. Bartimejs ir nabadzīgs, kuram nav pamatiespēju – redzēt un strādāt. Cik daudzi ceļi arī šodien noved līdz nedrošības formām! Eksistences pamatlīdzekļu trūkums, atstumtība, kad vairs nevari strādāt ar pilnu spēku, sociālas verdzības dažādi veidi, neskatoties uz cilvēces sasniegumiem... Līdzīgi Bartimejam daudzi trūkumcietēji šodien atrodas ceļa malā un meklē sava stāvokļa jēgu! Cik daudzi vaicā, kāpēc viņi ir nonākuši šai bezdibenī un kā var tikt no tā ārā! Tie gaida, lai kāds tiem pietuvotos un sacītu: „Drosmi! Celies, Viņš tevi sauc!” (49. p.).

Diemžēl bieži atklājas pretējais, proti, tiek dzirdētas pārmetumu, aicinājuma klusēt un paciest balsis. Tās ir netīras balsis, ko bieži nosaka bailes pret nabagiem, kurus uzskata ne tikai par trūcīgiem, bet arī par nedrošību, nestabilitāti, dezorientāciju ikdienas ieradumos nesošu tautu, kas ir jāatstumj un jātur tālu. Tās mēģina izveidot distanci starp sevi un viņiem, nedomājot, ka tādējādi attālinās no Kunga Jēzus, kas tos [trūcīgos] neatstumj, bet sauc pie sevis un mierina. Cik šim gadījumam ir piemēroti pravieša vārdi par ticīgā dzīves veidu: „Atraisīt netaisnības važas, noņemt jūga saites, atbrīvot apspiestos un salauzt katru jūgu [...] dalīt maizi ar izsalkušo, [...] ievest mājās nabagos, bezpajumtniekus, [...] apģērbt to, kas ir kails” (Is 58,6-7). Tāda rīcība ļauj piedot grēku (sal. 1 Pēt 4,8), lai taisnīgums ietu savu ceļu, un, kad mēs sauksim uz Kungu, Viņš atbildēs un teiks: Lūk, te Es esmu! (sal. Is 58,9).

6. Nabagi ir pirmie, kas spēj atpazīt Dieva klātbūtni un liecināt par Viņa tuvību savā dzīvē. Dievs paliek uzticīgs savam apsolījumam, un pat nakts tumsā netrūkst Viņa mīlestības un mierinājuma siltuma. Tomēr nabadzības nomācošā stāvokļa pārvarēšanai ir nepieciešams, lai tie uztvertu brāļu un māsu klātbūtni, kuri rūpējas par viņiem, atverot sirds un dzīves durvis, ļaujot tiem justies kā draugiem un radiem. Tikai tādā veidā varam atklāt „viņu eksistences pestījošo spēku” un „likt viņus Baznīcas dzīves centrā” (Evangelii gaudium, 198).

Šajā Vispasaules dienā mēs esam aicināti īstenot psalma vārdus: „Nabadzīgie ēdīs un tiks paēdināti” (Ps 22,27). Mēs zinām, ka Jeruzalemes svētnīcā upurēšanas ritam sekoja bankets. Daudzās diecēzēs bija šī pieredze, kas pagājušogad bagātināja pirmās Vispasaules trūkumcietēju dienas svinēšanu. Daudzi atrada mājas siltumu, svētku ēdiena prieku un solidaritāti no to cilvēku puses, kuri vēlējās dalīties mielastā vienkāršā un brālīgā veidā. Es vēlētos, lai arī šogad un nākotnē šī diena tiktu svinēta zem prieka par atkal atklāto iespēju būt kopā zīmes. Lūgties kopā kopienā un dalīties svētdienas mielastā. Pieredze, kas mūs pārceļ uz pirmo kristiešu kopienu, ko evaņģēlists Lūkass apraksta visā savā oriģinalitātē un vienkāršībā: „Viņi bija nelokāmi apustuļu mācībā un komūnijā, maizes laušanā un lūgšanās. [...] Visi ticīgie bija kopā, un katra māja viņiem bija kopīga; viņi pārdeva savus īpašumus un mantu un dalījās ar visiem saskaņā ar katra vajadzībām” (Apd 2,42.44-45).

7. Katru dienu kristiešu kopiena uzņemas neskaitāmas iniciatīvas, lai parādītu tuvību un atbalstu daudzām nabadzības formām, kuras ir mūsu acu priekšā. Bieži vien sadarbība ar citām realitātēm, kuras nav ticības, bet gan cilvēciskās solidaritātes vadītas, spēj dāvāt palīdzību, kuru mēs paši nebūtu spējīgi sniegt. Apziņa, ka milzīgajā nabadzības pasaulē arī mūsu darbība ir ierobežota, vāja un nepietiekama, mums liek citiem sniegt roku, lai savstarpējā sadarbība varētu daudz efektīvāk sasniegt savu mērķi. Mūs mudina ticība un mīlestības pavēle, taču mēs spējam atzīt arī citas palīdzības un solidaritātes formas, kas daļēji nosaka tādus pašus mērķus; lai gan nepanicinām to, kas mums ir īpašs, tas ir, vest visus pie Dieva un uz svētumu. Dialogs starp daudzām pieredzēm un pazemība, lai piedāvātu mūsu līdzdalību, neieņemot pirmo vietu, ir adekvāta un pilnīgi evaņģēliska atbilde, ko spējam sniegt.

Trūkumcietēju priekšā nav runa par to, kurš ir pirmais, kas palīdz, bet ar pazemību ir jāatzīt, ka Gars iedvesmo rīcību, kas ir atbildes un Dieva klātbūtnes zīme. Kad atrodam iespēju, kā varam būt tuvi nabadzīgajiem, zinām, ka pirmā vieta ir Viņam, kas ir atvēris mūsu acis un mūsu sirdi uz atgriešanos. Trūkumcietējiem nav vajadzīgi pirmie, bet ir vajadzīga mīlestība, kas prot noslēpties un aizmirst labo, kas ir darīts. Īsti pirmais ir Kungs un nabadzīgie. Kas ir gatavs palīdzēt, tas ir instruments Dieva rokās, lai varētu atzīt Viņa klātbūtni un Viņa pestīšanu. To atzīst svētais Pāvils, rakstīdams Korintas kristiešiem, kuri savā starpā sacentās, tiecoties pēc vērīgākām harizmām: “Bet acs nevar pateikt rokai: ‘Man nevajag tavu darbu’; vai atkal galva kājām: ‘Jūs neesat man nepieciešamas’” (1 Kor 12,21). Apustulis izdara svarīgu apsvērumu, novērodams, ka tie miesas locekļi, kuri liekas visvājākie, ir vissvarīgākie (sal. 22. p.); un, ka tos kurus “uzskatām par mazāk ievērojamiem, mēs turam sevišķā godā; un mūsu nepieklājīgajiem tiek veltīta lielāka pieklājība. Bet tam, kas mūsos pieklājīgs, nevajag nekā” (23.-24. p.). Dāvādams pamatmācību par harizmām, Pāvils māca arī sabiedrību Evaņģēliskai attieksmei pret saviem visvājākajiem un trūcīgākajiem locekļiem. Kristus apustuļiem ir jābūt tālu no necieņas un svētulības pret viņiem; tieši otrādi, viņi ir aicināti parādīt tiem godu, dāvāt tiem priekšroku, esot pārliecināti ka viņi ir reāla Jēzu klātbūtne mūsu vidū. “Visu ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt 25,40).

8. Šeit var saprast, cik tāls ir mūsu dzīves veids no pasaulīgā, kas godā, tiecās un atdarina tos, kuriem ir vara un bagātība, un tanī pat laikā atgrūž nabadzīgos un neuzskata tos par neko, jo tie esot apkaunojums. Apustuļa vārdi ir aicinājums piešķirt evaņģēlisko pilnību solidaritātei ar Kristus Miesas visvājākajiem un mazāk apdāvinātākajiem locekļiem: “Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai kad viens loceklis tiek godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi” (1 Kor 12,26). Tanī pat veidā, vēstulē Romiešiem Pāvils mūs aicina: “Priecājieties ar priecīgajiem, raudiet ar tiem, kas raud. Esiet savstarpēji vienprātīgi; neesiet augstprātīgi, bet pazemojieties ar pazemīgajiem” (12,15-16). Tas ir Kristus mācekļa aicinājums; ideāls, uz kuru pastāvīgi mums ir jātiecas, ir arvien vairāk uzņemt sevī “Jēzus Kristus pārliecību” (Fil 2,5).

9. Ticība kā uz dabisku noslēgumu norāda uz cerības vēsti. Bieži vien tieši trūkumcietēji ir tie, kuri parāda mūsu vienaldzību, kas ir rezultāts pārāk iekšējam un pārlieku ar tagadni saistītam dzīves redzējumam. Nabaga sauciens ir arī cerības sauciens, ar kuru tiek parādīta drošība, ka viņš ir atbrīvots. Cerība ir balstīta Dieva mīlestībā, kura nepamet tos, kuri sevi uztic Viņam (sal. Rom 8,31-39). Svētā Terēze no Avilas rakstīja savā “Pilnības ceļā”: “Nabadzība ir labums, kurš sevī ietver visus pasaules labumus; mums nodrošina lielu spēku, vēlētos teikt, ka mūs padara par visas pasaules labumu valdniekiem, tanī mirklī, kad tos mums liek panicināt” (2,5). Tik daudz, cik esam spējīgi pazīt patieso labumu, kļūstam bagāti Dieva priekšā un gudri mūsu pašu un citu priekšā. Ir tieši tā: tik daudz cik spējam dot īsto un patieso nozīmi bagātībai, mēs augam cilvēcībā un kļūstam spējīgi dalīties.

10. Aicinu brāļus bīskapus, priesterus un īpaši diakonus, kuriem tika uzliktas rokas, lai viņi kalpotu nabadzīgajiem (sal. Apd 6,1-7), kopā ar konsekrētajiem ļaudīm un lajiem vīriešiem un sievietēm, kuri draudzēs, asociācijās un kustībās rāda taustāmu baznīcas atbildi uz nabadzīgo saucieniem izdzīvot šo Vispasaules dienu kā īpašu jaunās Evaņģelizācijas mirkli. Nabadzīgie mūs evaņģelizē, palīdzot mums katru dienu atklāt Evaņģēlija skaistumu. Nepalaidīsim garām šo žēlastības iespēju. Jutīsimies visi, šinī dienā, viņu parādnieki, tādēļ ka, kad pasniedzam viens otram roku, tad realizējas pestījošā tikšanās, kas atbalsta ticību, dara darbīgu mīlestību un dara spējīgu cerību, lai droši turpinātu ceļu uz Kungu, kurš nāk.

Vatikānā, 2018. gada 13. jūnijā
Sv. Antona no Padujas liturģiskā piemiņās diena

Francisks

Atgriezties uz sadaļu "Pāvests Francisks"