Šodienas datums: 17.12.2017  |  Vārda dienas: Teiksma, Hilda

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska vēstījums Pasaules migrantu un bēgļu dienai 2016. gada 17. janvārī

Migranti un bēgļi mūs izaicina. Žēlsirdības Evaņģēlija atbilde” 

Dārgie brāļi un māsas!  
Bullā, ar kuru pasludināju Žēlsirdības ārkārtējo jubileju, atgādināju, ka “ir tādi brīži, kuros vēl neatlaidīgāk tiekam aicināti cieši pievērst savu skatienu žēlsirdībai, lai mēs paši kļūtu Tēva darbības iedarbīga zīme” (Misericordiae Vultus, 3). Patiesi, Dieva mīlestība grib aizsniegt visus un katru cilvēku. Tos, kuri pieņem Tēva apskāvienu, tā pārveido, ka arī viņi atpleš savas rokas un cieši skauj citus, lai ikviens zinātu, ka tiek mīlēts kā dēls, un lai vienā cilvēces saimē justos kā “mājās”. Tādējādi Dieva tēvišķās rūpes ir vērstas uz visiem tāpat kā gana rūpes par savu ganāmpulku, bet jo sevišķi tas attiecas uz ievainotās, nogurušās un slimās avs vajadzībām. Tā Jēzus Kristus atklāja mums savu Tēvu, lai mums pateiktu, ka Viņš noliecas pār fizisko un morālo likstu ievainoto cilvēku, un, jo vairāk pasliktinās cilvēka apstākļi, jo lielākā mērā atklājas dievišķās žēlsirdības efektivitāte.  

Mūsdienās visās zemes malās aizvien vairāk pieaug migrantu straumes: bēgļi un tie, kuri pamet savu tēvzemi, ir izaicinājums atsevišķiem cilvēkiem un sabiedrībām, liekot pārvērtēt savu ierasto dzīves veidu un dažreiz izraisot kultūras un sociālo apvāršņu, ar kuriem tie sastopas, satricinājumu. Vardarbības un nabadzības upuri, atstājot savu dzimteni, aizvien biežāk savā ceļā pretī labākas nākotnes sapnim kļūst par cilvēktirdzniecības upuriem. Ja viņi izdzīvo pēc ļaunprātīgas izmantošanas un nelaimes gadījumiem, tad pēc tam tiem nākas sastapties ar tādu vidi, kur mīt aizdomas un bailes. Visbeidzot, bieži vien viņiem nākas piedzīvot skaidru un reālu normu trūkumu attiecībā uz viņu uzņemšanu un īstermiņa vai ilgtermiņa integrācijas programmām, kurās tiek ievērotas visu tiesības un pienākumi. Šodien vairāk nekā agrāk žēlsirdības Evaņģēlijs uzjundī sirdsapziņas, neļauj pierast pie otra cilvēka ciešanām un norāda uz atbildēm, kas sakņojas teoloģiskajos ticības, cerības un mīlestības tikumos un vainagojas ar žēlsirdības darbiem dvēselei un miesai.  

Pamatojoties uz šo novērojumu, es vēlējos, lai 2016. gada Pasaules migrantu un bēgļu diena būtu veltīta tematam: “Migranti un bēgļi mūs izaicina. Žēlsirdības Evaņģēlija atbilde”. Bēgļu straumes nu jau ir kļuvušas par strukturālu realitāti, un pirmais jautājums ir, kā pārvarēt ārkārtas situācijas fāzi, lai nāktu klajā ar programmām, kurās būtu ņemti vērā migrācijas cēloņi, ar to saistītās izmaiņas un sekas, kas sabiedrību un tautu dzīvē ievieš jaunas iezīmes. Tāpēc miljonu vīriešu un sieviešu dramatiskā situācija ir reāls ikdienas izaicinājums starptautiskajai kopienai, jo daudzos reģionos cilvēki piedzīvo nepieņemamu humāno krīzi. Vienaldzība un klusēšana nozīmē līdzdalību, kad mēs noskatāmies kā cilvēki nosmok, mirst bada nāvē, tiek vardarbīgi nogalināti vai noslīkst. Vai tās būtu liela vai maza apjoma traģēdijas, bet tās vienmēr ir traģēdijas, pat ja runa ir tikai par viena cilvēka bojāeju.  

Migranti ir mūsu brāļi un māsas, kas meklē labāku dzīvi, kur nebūtu nabadzības, bada, paverdzināšanas un planētas resursu, ko būtu vienlīdzīgi jāsadala visu starpā, netaisnīgas sadales. Vai tad katrs nevēlas uzlabot savas dzīves apstākļus un godīgi un likumīgi panākt labklājību, lai tajā dalītos ar saviem mīļajiem?  

Šajā cilvēces vēstures brīdī, ko stipri iezīmē migrācija, identitātes jautājums nav otršķirīgas nozīmes jautājums. Tas, kurš emigrē, tiešām ir spiests izmainīt dažus savas personas aspektus un, pat pašam negribot, piespiež mainīties arī to, kurš viņu pieņem. Kā izdzīvot šīs pārmaiņas, lai tās nekļūtu par šķērsli autentiskai attīstībai, bet, lai tās kļūtu par īstas cilvēciskās, sociālās un garīgās izaugsmes iespēju, cienot un attīstot tās vērtības, kas cilvēku padara cilvēciskāku un palīdz dzīvot līdzsvarotās attiecībās ar Dievu, citiem cilvēkiem un visu radību?  

Patiešām, migrantu un bēgļu klātbūtne ir nopietns izaicinājums dažādām sabiedrībām, kas tos uzņem. Šīm sabiedrībām jāsaskaras ar jaunām situācijām, kas var nodarīt kaitējumu, ja trūkst motivācijas, pareizas organizācijas un noregulējuma. Ko darīt, lai integrācija veicina savstarpēju bagātināšanos, paver kopienām pozitīvus apvāršņus un palīdz izsargāties no diskriminācijas, rasisma, ultranacionālisma vai ksenofobijas riska?  
Bibliskā atklāsme iedrošina mūs uzņemt svešinieku, pamatojot to ar pārliecību, ka, šādi rīkojoties, tiek pavērtas durvis Dievam, un otra cilvēka vaigā atklājas Jēzus Kristus vaibsti. Daudzas institūcijas, asociācijas, kustības, grupas, diecēzes, vietējā un starptautiskā mēroga institūcijas piedzīvo izbrīnu un prieku, ko sniedz tikšanās, apmaiņas un solidaritātes svētki. Tās ir atzinušas Jēzus Kristus balsi: “Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju.” (Atkl 3, 20) Tomēr diskusijas par nosacījumiem un ierobežojumiem, ko vajadzētu izvirzīt pie uzņemšanas, turpina pieaugt ne tikai valstu politiskajā laukā, bet arī dažās draudžu kopienās, kurām šķiet, ka ir apdraudēts ierastais miers.  

Saskaroties ar šādiem jautājumiem, kā gan citādi lai rīkojas Baznīca, ja ne smeļoties iedvesmu paša Jēzus Kristus piemērā un vārdos? Evaņģēlija atbilde ir žēlsirdība.  

Vispirms tā ir Dieva Tēva, kas ir atklāts Dēlā, dāvana: no Dieva saņemtā žēlsirdība izraisa priecīgas pateicības jūtas par to cerību, ko mums pavēra ar Kristus asinīm nopelnītās pestīšanas noslēpums. Bez tam tā attiecībā uz tuvāko dzīvina un stiprina solidaritāti, kas ir kā atbilde Dieva nesavtīgajai mīlestībai, “kas ir tikusi ielieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu” (Rom 5, 5). Visbeidzot, katrs no mums ir atbildīgs par savu tuvāko: mēs esam savu brāļu un māsu sargi, lai kur viņi un viņas dzīvotu. Labu personisko attiecību izkopšana un spēja pārvarēt aizspriedumus un bailes ir būtiski tikšanās kultūras izkopšanas elementi. Tādējādi mēs esam gatavi ne tikai dot, bet arī saņemt no citiem. Patiesi, viesmīlība balstās došanā un saņemšanā.  

Šajā perspektīvā ir svarīgi raudzīties uz migrantiem ne tikai ņemot vērā to, vai viņi uzturas legāli vai nelegāli, bet sevišķi kā uz cilvēkiem, kuru personas cieņa ir jāizsargā un kuri var veicināt visu personu labklājību un progresu. Īpaši, ja viņi ar atbildību uzņemas savus pienākumus pret tiem, kuri viņus uzņem, ciena un atzinīgi novērtē valsts, kas viņus uzņem, materiālo un garīgo mantojumu, ievēro tās likumus un izpilda pret to savus pienākumus. Katrā gadījumā migrāciju nevar sašaurināt līdz politiskai un tiesiskai dimensijai, ekonomiskām konsekvencēm un vienkāršai dažādu kultūru sadzīvošanai vienā teritorijā. Šie aspekti papildina cilvēka personas aizsardzību un tās cieņas veicināšanu, tautu tikšanās kultūru un vienotību visur, kur žēlsirdības Evaņģēlijs iedvesmo un iedrošina iet ceļus, kas atjauno un pārveido visu cilvēci.  

Baznīca ir līdzās visiem, kuri neatlaidīgi strādā pie tā, lai aizstāvētu katra cilvēka tiesības dzīvot personas cienīgu dzīvi, vispirms iestājoties par tiesībām neemigrēt, lai veicinātu savas valsts attīstību. Sākotnēji šajā procesā vajadzētu ietilpt nepieciešamībai palīdzēt tām valstīm, no kurām dodas migranti un bēgļi. Tas apliecina, ka solidaritāte, sadarbība, savstarpēja atkarība starptautiskā līmenī un zemes labumu taisnīga sadale ir pamatelementi dziļam un pamatīgam darbam apvidos, no kurienes rodas migrācijas plūsmas, lai tādējādi tiktu pielikts punkts šīm nevienlīdzībām, kas liek cilvēkiem individuāli vai kolektīvi pamest savu ierasto un kultūras vidi. Katrā ziņā ir nepieciešams jau pēc iespējas pašā sākumā novērst bēgļu došanos prom un izceļošanu, kuras iemesls ir nabadzība, vardarbība un vajāšanas.  

Šajā ziņā ir būtiski svarīgi, lai sabiedrība tiktu par to pareizi informēta, tai skaitā, lai izvairītos no nepamatotām bailēm un spekulācijām, ko uz savas ādas nākas izbaudīt migrantiem.  

Neviens nedrīkst izlikties it kā uz viņu neattiektos jaunās verdzības formas, ko pieļauj kriminālās organizācijas, kas pārdod un pērk vīriešus, sievietes un bērnus kā strādniekus, kurus piespiež strādāt dažādos tirgus sektoros, kā piemēram, celtniecībā, lauksaimniecībā, zvejā vai citur. Cik daudz nepilngadīgo šodien joprojām ir spiesti iestāties militāro spēku rindās, kas tos pārvērš par bērniem-karavīriem! Cik daudz cilvēku ir orgānu tirdzniecības, piespiedu ubagošanas un seksuālās izmantošanas upuri! Mūsdienu bēgļi bēg no šiem briesmīgajiem noziegumiem; viņi ir izaicinājums Baznīcai un cilvēcei: tajos, kuri viņiem izstiep pretī savu roku un uzņem, viņi grib saskatīt Kunga, “žēlsirdīgā Tēva, ikviena mierinājuma Dieva” (2 Kor 1, 3) vaigu.  

Dārgie brāļi un māsas, migranti un bēgļi! Žēlsirdības Evaņģēlija pašos pamatos tikšanās ar otru cilvēku un viņa pieņemšana iet roku rokā ar tikšanos ar Dievu un Viņa pieņemšanu: pieņemt otru nozīmē pieņemt pašu Dievu! Nepieļaujiet, ka jums tiktu atņemta cerība un dzīvesprieks, kuru avots ir Dieva žēlsirdības pieredze, kas atklājas cilvēkos, ko jūs satiekat savā ceļā. Uzticu jūs Vissvētākajai Jaunavai Marijai, migrantu un bēgļu Mātei, un svētajam Jāzepam, kuri piedzīvoja sarūgtinājumu, atrodoties emigrācijā Ēģiptē. Es uzticu viņu aizbildniecībai arī tos, kuri velta savus spēkus, laiku un resursus pastorālajam darbam ar migrantiem un viņu sociālajai aprūpei. Es no visas sirds visiem sniedzu savu apustulisko svētību.  

Vatikānā, 2015. gada 12. septembrī, Marijas svētā vārda piemiņas dienā  

Pāvests Francisks