Šodienas datums: 29.06.2017  |  Vārda dienas: Paulis, Pauls, Pāvils, Pēteris

Pāvests Francisks

„Sekojot sinodes darbam, jautāju sev: ko Baznīcai nozīmēs pabeigt šīs ģimenēm veltītās sinodes darbu?

Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka ir izsmeltas visas ar ģimeni saistītās tēmas, bet ir mēģināts tās skatīt Evaņģēlija un Baznīcas 2000 gadu ilgo tradīciju gaismā, atrodot tajās cerības prieku, bet neiekrītot vieglā jau pateikto un neapstrīdamo lietu atkārtošanā.

Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka ir atrasti pilnīgi risinājumi visām grūtībām un šaubām, kas izaicina un apdraud ģimeni, bet šīs grūtības un šaubas ir izskatītas ticības gaismā, rūpīgi izvērtētas, tām ir atbildēts bez bailēm, neslēpjot galvu smiltīs.

Tas nozīmē, ka visi ir mudināti izprast, cik svarīga ir ģimenes institūcija, vīrieša un sievietes laulības institūcija, kas balstās uz vienotību un nešķiramību, kā arī vērtēt un cienīt to kā sabiedrības un cilvēka dzīves pamatu pamatu.

Tas nozīmē, ka ir uzklausītas un darītas sadzirdamas to ģimeņu un Baznīcas ganu balsis, kuri ieradās Romā no visām pasaules malām, uz saviem pleciem nesot ģimeņu nastas un cerības, bagātības un izaicinājumus.

Tas nozīmē, ka ir pierādīts, cik vitāla ir katoļu Baznīca, kas nebaidās sapurināt iemidzinātās sirdsapziņas un sasmērēties, dzīvi un atklāti diskutējot par ģimeni.

Tas nozīmē, ka ir mēģināts Dieva acīm uzlūkot un interpretēt realitāti, mūsu šodienas realitātes, lai ar ticības liesmu iedegtu un apgaismotu cilvēku sirdis šajā vēsturiskajā brīdī, kad daudzus pārņēmusi mazdūšība, kad valda sociālā, ekonomiskā un morālā krīze, dominē negatīvisms.

Tas nozīmē, ka visiem ir sniegta liecība par to, ka Baznīcai Evaņģēlijs ir un paliek mūžīgi jaunā avots, liecība pret tiem, kas to grib „indoktrinēt” par nedzīvu akmeni, ar ko mest citiem. 

Tas nozīmē, ka ir norautas maskas tām slēgtajām sirdīm, kuras bieži slēpjas pat aiz Baznīcas mācības un labiem nodomiem, lai nosēstos Mozus krēslā un tiesātu, dažreiz pārākuma apziņā un paviršībā, smagus gadījumus un ievainotas ģimenes.

Tas nozīmē, ka ir skaidri apstiprināts, ka Baznīca ir garā nabadzīgo un piedošanu meklējošu grēcinieku Baznīca un Baznīca nevis tikai vienkārši taisnīgajiem un svētajiem, bet gan tādiem taisnīgajiem un svētajiem, kuri jūtas kā nabaga grēcinieki.

Tas nozīmē, ka ir mēģināts pavērt plašāku apvārsni, lai pārvarētu jebkuru konspiratīvu teoriju un noslēgtu perspektīvu, lai tādējādi nosargātu un paplašinātu Dieva bērnu brīvību, lai nodotu tālāk kristīgās Labās vēsts skaistumu, kas daudzkārt ir pārklāts ar arhaiskas vai vienkārši nesaprotamas valodas rūsu.

Šīs sinodes gaitā brīvi – un diemžēl dažreiz ne visai labvēlīgā veidā – izteiktie dažādie viedokļi noteikti ir bagātinājuši un atdzīvinājuši dialogu, piedāvājot dzīvu tādas Baznīcas tēlu, kas neizmanto iepriekšsagatavotus šablonus, bet no savas ticības neizsīkstošajiem avotiem smeļ dzīvo ūdeni, lai atveldzētu izslāpušās sirdis.

Un – izņemot dogmatiskos jautājumus, uz kuriem skaidri atbild Baznīcas Maģistērijs – redzējām arī, ka tas, kas viena kontinenta bīskapam liekas normāls, cita kontinenta bīskapam var izrādīties dīvains vai pat gandrīz skandalozs; tas, kas vienā sabiedrībā tiek uzskatīts par likuma pārkāpumu, citur var tikt uztverts kā pašsaprotams un neaizskarams; tas, kas dažiem ir sirdsapziņas brīvība, citiem var izsaukt tikai apjukumu. Tiešām, kultūras ir ļoti atšķirīgas, un katrs vispārējais princips – kā jau minēju, dogmatiskos jautājumus ir skaidri definējis Baznīcas maģistērijs – katrs vispārējais princips, ja gribam, lai tas tiktu ievērots un pielietots, vispirms prasa inkulturāciju. 1985. gada sinode, kas svinēja Vatikāna II koncila divdesmitgadi, runāja par inkulturāciju kā „autentisku kultūras vērtību dziļi iekšēju pārveidi, integrējot tās kristietībā, un kristietības iesakņošanos dažādu tautu kultūrās”. Inkulturācija nevājina patiesās vērtības, bet parāda to patieso spēku un autentiskumu, jo tās piemērojas nemainoties, vēl vairāk, tās mierīgā veidā pakāpeniski pārveido dažādās kultūras.

Mēs redzējām, arī pateicoties mūsu dažādības bagātībai, ka izaicinājums, ar ko sastopamies, vienmēr ir viens un tas pats: pasludināt Evaņģēliju šodienas cilvēkam, aizstāvot ģimeni pret visiem ideoloģiskajiem un individuālistiskajiem uzbrukumiem.

Un, neiekrītot relatīvismā un nedemonizējot citus, mēs centāmies pilnībā un bez bailēm pieņemt Dieva labestību un žēlsirdību, kas pārspēj mūsu cilvēciskos aprēķinus un nevēlas neko citu, kā tikai, lai ”visi cilvēki tiktu glābti” (1 Tim 2:4), lai tādējādi šo sinodi izdzīvotu kontekstā ar ārkārtējo Dieva Žēlsirdības gadu, kuru Baznīca ir aicināta svinēt.

Dārgie brāļi,

Sinodes pieredze lika mums labāk saprast to, ka patiesie doktrīnas aizstāvji ir nevis tie, kas aizstāv burtu, bet tie, kas aizstāv garu; nevis idejas, bet cilvēku; nevis formulas, bet Dieva mīlestības un piedošanas nepelnītību. Tas nenozīmē mazināt formulu – tās ir nepieciešamas –, Dieva likumu un baušļu svarīgumu. Tas nozīmē slavēt patiesā Dieva lielumu, Dieva, kurš neizturas pret mums pēc mūsu nopelniem, ne arī saskaņā ar mūsu darbiem, bet vienīgi saskaņā ar savas žēlsirdības neizmērojamo devību (sal. Rom 3:21-30; Ps 130; Lk 11:37-54). Tas nozīmē pārvarēt pastāvīgos vecākā brāļa (sal. Lk 15:25-32) un skaudīgo strādnieku (sal. Mt 20:1-16) kārdinājumus. Jā, tas nozīmē augstāk vērtēt likumus un baušļus kā tādus, kas ir radīti cilvēka dēļ un nevis otrādi (sal. Mk 2:27).

Šajā nozīmē cilvēka pienācīga grēku nožēla, darbi un pūliņi iegūst dziļāko jēgu, nevis kā cena par nenopērkamo pestīšanu, kuru Kristus mums par brīvu dāvājis pie Krusta, bet kā atbilde Viņam, kurš pirmais ir mūs mīlējis un ar savām bezvainīgajām asinīm mūs izglābis, kad mēs vēl bijām grēcinieki (sal. Rom 5:8).

Baznīcas pirmais pienākums nav dalīt nosodījumus un anatēmas, bet gan pasludināt Dieva žēlsirdību, aicināt uz atgriešanos un vest visus cilvēkus uz Kunga pestīšanu (sal. 12:44-50).

Svētīgais Pāvils VI ir brīnišķīgi pateicis: „Tātad mums ir pamats domāt, ka katrs mūsu grēks vai novēršanās no Dieva iededz Viņā vēl kvēlākas mīlestības liesmas, vēlmi atgriezt mūs pie Viņa un pie Viņa pestīšanas plāna [...]. Dievs Kristū atklāj, ka ir bezgalīgi labs [...]. Dievs ir labs. Un ne tikai pats sevī; Dievs ir – teiksim to caur asarām – labs priekš mums. Viņš mīl mūs, meklē mūs, domā par mums, pazīst mūs, pieskaras mūsu sirdīm un gaida mūs. Viņš – ja tā var teikt – būs iepriecināts dienā, kad mēs pagriezīsimies atpakaļ un teiksim: Kungs, piedod man savā labestībā. Tā mūsu nožēla pārtop Dieva priekā.”

Arī svētais Jānis Pāvils II apgalvoja, ka „Baznīca dzīvo autentisku dzīvi, kad tā atzīst un pasludina žēlsirdību [...] un ved cilvēkus pie Pestītāja žēlsirdības avotiem, kuru glabātāja un izdalītāja tā ir”.

Un arī pāvests Benedikts XVI teica: „Žēlsirdība patiešām ir Evaņģēlija vēsts centrālais kodols, tā ir pats Dieva vārds, kurā Viņu saukt [...]. Viss, ko Baznīca saka un dara, pauž žēlsirdību, kas Dievam ir pret cilvēci un pret katru no mums. Kad Baznīca pievērš uzmanību kādai neatzītai patiesībai vai atmestai labai lietai, tā vienmēr dara to žēlsirdīgas mīlestības mudināta, lai cilvēkiem būtu dzīvība un būtu pārpārēm (sal.  10:10).”

Šajā gaismā un pateicoties šim žēlastības laikam, ko Baznīca piedzīvoja, runājot un diskutējot par ģimeni, mēs jūtamies savstarpēji bagātināti, un daudzi no mums ir izjutuši Svētā Gara darbību, kurš ir patiesais sinodes ierosinātājs un veidotājs. Tagad visiem mums vārds „ģimene” skan citādi, nekā pirms sinodes – mēs tajā saklausām ģimenes aicinājuma bagātību un visa sinodes ceļa nozīmību.

Tiešām, noslēgt sinodi Baznīcai nozīmē atgriezties pie reālas „kopīgas iešanas”, lai katrā pasaules pusē, katrā diecēzē, katrā kopienā un katrā situācijā ienestu Evaņģēlija gaismu, Baznīcas mīlošo pieskārienu un Dieva žēlsirdības atbalstu!

Tulkoja Ēvalds Ikaunieks