Šodienas datums: 23.06.2017  |  Vārda dienas: Līga

Pāvests Francisks

Pāvests Francisks par bēgļu uzņemšanu

Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā aktīvi tiek diskutēts par bēgļu un patvēruma meklētāju jautājumu. Kāda ir pāvesta Franciska nostāja? Ieskats viņa uzrunās un vēstījumos, kas veltīti bēgļu un patvēruma meklētāju jautājumam.

Fragmenti no pāvesta uzrunas Jezuītu bēgļu dienesta patvēruma meklētāju un bēgļu centrā „Centro Astalli” (Roma, 2013. gada 11. septembris):

„ (...) Katrs no jums, dārgie draugi, sevī nes dzīves pieredzi, kas saistīta ar drāmām un kariem, konfliktiem, kas bieži ir saistīti ar starptautisko politiku. Taču katrs no jums vēl jo vairāk sevī nes cilvēcisku un reliģisku bagātību, bagātību, kura jāpieņem, nevis no kuras jābīstas. Daudzi no jums ir musulmaņi, kā arī citu reliģiju pārstāvji, jūs nākat no dažādām valstīm, no dažādām situācijām. Mums nav jābaidās no atšķirībām! Savstarpēja draudzība palīdz atklāt, ka tas viss ir bagātība un dāvana! Izdzīvosim savstarpēju brālīgumu!”

„ Paldies (...) jums, darbinieki, brīvprātīgie, labdari, kas dāvājat nevis tikai kaut ko vai savu laiku, bet cenšaties izveidot cilvēciskas attiecības ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem, cenšoties rast atbildes uz viņu jautājumiem. Lai vienmēr jūsos ir dzīva cerība! Palīdziet atgūt ticību! Parādiet, ka ar viesmīlību un brālīgumu var atvērt logu uz nākotni, ne tikai logu, bet durvis, un ka nākotne ir iespējama!”

„No šīs uzņemšanas, tikšanās un kalpošanas vietas, vēlētos uzdot jautājumu visiem (...): vai es noliecos pie tā, kas ir nonācis grūtībās, vai arī baidos sasmērēt savas rokas? Vai esmu noslēdzies sevī, savās rūpēs, vai arī pamanu, kam ir nepieciešama palīdzība? Vai kalpoju tikai sev, vai arī protu kalpot citiem kā Kristus, kurš atnāca, lai kalpotu un atdotu savu dzīvi? Vai es skatos acīs tiem, kas lūdz pēc taisnības, vai arī vēršu savu skatienu uz otru pusi, lai neskatītos viņiem acīs?”

„Nepietiek tikai ar uzņemšanu. Nepietiek ar to, ka tiek iedota sviestmaize, bet netiek dota iespēja iemācīties staigāt patstāvīgi. Nepietiek ar žēlsirdību, kura atstāj nabago viņa stāvoklī. Patiesā žēlsirdība, kuru mums dāvā un māca Dievs, ir saistīta ar taisnīgumu un pieprasa, lai nabagais atrod ceļu prom no sava stāvokļa.”

„Visai Baznīcai ir svarīgi, lai nabadzīgo pieņemšana un taisnīguma aizstāvība netiktu uzticēta tikai „speciālistiem”, bet lai par to rūpētos visa pastorāle, sākot no jauno priesteru un garīdznieku formācijas līdz visu draudžu, kustību un Baznīcas iesaistīšanās. Īpaši – tas ir svarīgi un to saku no sirds – gribētu aicināt reliģiskās kopienas nopietni un atbildīgi lasīt šī laika zīmes. Kungs aicina ar lielāku drosmi un sirsnību atvērties uzņemšanai kopienās, mājās, tukšajos klosteros... Dārgie klosterļaudis, Baznīcai nav vajadzīgi tukšie klosteri, lai tos pārveidotu viesnīcās un pelnītu naudu. Tukšie klosteri nepieder mums, tie pieder Kristus miesai, kas šai gadījumā ir bēgļi. (...) Protams, tas nav vienkārši, [uzņemšanai] ir nepieciešami kritēriji, atbildība, bet ir nepieciešama arī drosme. (...) Mums ir nepieciešamas solidāras kopienas, kas konkrētā veidā īsteno mīlestību!”

„Katru dienu šajā un citos centros daudzi cilvēki, kuru vidū lielākā daļa ir jaunieši, stāv rindā, lai saņemtu siltu ēdienu. Šie cilvēki atgādina mums par cilvēces ciešanām un drāmām. Taču šī rinda mums arī saka, ka jau tagad mums visiem ir iespēja rīkoties. Pietiek pieklauvēt pie durvīm un mēģināt sacīt: „Lūk, es esmu. Kā varu palīdzēt?””

Pāvesta vispārējā audience 2014. gada 3. decembrī:

„Man bija ļoti svarīgi satikties ar dažiem bēgļiem no Tuvo Austrumu apgabaliem, kur plosās karš, lai apliecinātu viņiem savu un Baznīcas garīgo tuvumu, kā arī, lai uzsvērtu to, cik liela vērtība ir pieņemšana. (...) Vienmēr atcerieties, ka Dievs neaizmirst nevienu no saviem bērniem, un vismazākie un tie, kuri visvairāk cieš, ir vistuvākie Viņa tēvišķajai sirdij.”

Pāvesta vispārējā audience 2015. gada 17. jūnijā:

„Es jūs aicinu lūgties, lai cilvēki un institūcijas, kas atraida šos mūsu brāļus [bēgļus], lūdz piedošanu. (...) Lūgsimies par daudzajiem brāļiem un māsām, kas meklē patvērumu tālu no viņu dzimtenes, kas meklē mājas, kurās varētu dzīvot bez bailēm, lai tiktu uzņemti ar cieņas pilnu attieksmi.”

Pāvesta vēstījums 2014. gada Pasaules migrantu un bēgļu dienai:

 „Dārgie imigranti un bēgļi, nezaudējiet cerību, apzinoties, ka jums ir paredzēta labāka un drošāka nākotne, ka savā ceļā sastapsiet cilvēkus ar palīdzībai izstieptu roku, ka arī jūs pieredzēsiet brālību un solidaritāti un izjutīsiet draudzības siltumu.”

 „Katrs cilvēks ir Dieva bērns, kurā iespiests Kristus attēls. Esam aicināti ieraudzīt un palīdzēt arī citiem saskatīt imigrantos un bēgļos ne tikai problēmu, ko jāatrisina, bet arī brāli un māsu, kurus jāpieņem, jāciena un jāmīl. Dievs noliek viņus mūsu ceļā, lai mēs sniegtu savu ieguldījumu taisnīgākas sabiedrības un atvērtākas kristiešu kopienas veidošanā, dzīvojot saskaņā ar Evaņģēliju.”

Pāvesta vēstījums 2015. gada Pasaules migrantu un bēgļu dienai:

 „Tik lielu migrāciju laikā liels skaits cilvēku atstāj savas dzimtās vietas un sāk riskanto cerības ceļu, ņemot līdzi lielu ilgu un baiļu bagāžu, meklējot daudz cilvēciskākus dzīves apstākļus. Tomēr nereti šī migrācija arī Baznīcas kopienās raisa neuzticību un naidu pat pirms šo cilvēku dzīves, vajāšanu vai nožēlojamā stāvokļa iepazīšanas. Šādā gadījumā aizdomas un aizspriedumi nostājas pretrunā ar Bībeles bausli ar cieņu un solidaritāti pieņemt svešinieku, kam tas ir nepieciešams.”

„Ticības, cerības un žēlsirdības drosme palīdz samazināt attālumus, kas mūs atdala no cilvēces drāmām. Jēzus Kristus vienmēr gaida, ka mēs Viņu ieraudzīsim migrantos un bēgļos, patvēruma meklētājos, trimdiniekos. Un arī šādā veidā Viņš mūs aicina dalīties resursos, dažreiz atsakoties no daļas mums pienākošās labklājības. To atgādināja pāvests Pāvils VI, sakot, ka „tiem, kas ir vislabākajā stāvoklī, jāatsakās no dažām tiesībām, lai ar lielāku dāsnumu piedāvātu savus labumus, kalpojot citiem” (Octogesima adviens, 14.05.1971).

Tomēr šodienas sabiedrības multikulturālais raksturs mudina Baznīcu uzņemties jaunus solidaritātes, kopienas un evaņģelizācijas pienākumus. Migrācija mudina pārdomāt un stiprināt tās vērtības, kas nepieciešamas, lai garantētu harmonisku dzīvi cilvēku un kultūru starpā. Lai to panāktu, neiztikt bez tolerances, kura paver ceļu uz cieņu pret dažādo un rada vidi, kurā var savstarpēji dalīties dažādu kultūru cilvēki. Šeit var izpausties Baznīcas aicinājums pārvarēt robežas un veicināt „pāreju no aizsardzības un baiļu, neieinteresētības un izstumšanas pozīcijas uz attieksmi, kuras pamatā ir „tikšanās kultūra”, kas vienīgā ir spējīga radīt draudzīgāku un taisnīgāku pasauli” (Vēstījums Pasaules migrantu un bēgļu dienai, 2014).”

„Uz migrācijas fenomena globalizāciju jāatbild ar žēlsirdības un sadarbības globalizāciju, padarot humānākus migrantu apstākļus. Tai pat laikā jāmēģina radīt apstākļi, kas progresīvi samazinātu tos iemeslus, kuru dēļ veselas tautas ir spiestas pamest savas dzimtās zemes, kurās karo un ir bads. Turklāt bieži bads ir sekas karam vai otrādi.

Solidaritātei pret migrantiem un bēgļiem jāiet roku rokā ar drosmi un radošumu, kas ir nepieciešams, lai starptautiskā līmenī radītu daudz taisnīgāku un vienlīdzīgāku ekonomiski finansiālo kārtību, kā arī pieaugošu iesaistīšanos miera veicināšanā, kas ir autentiska progresa neatņemama sastāvdaļa.”

Tulkojumu sagatavoja LRKB IC

Atpakaļ uz sadaļu "Pāvesta Franciska uzrunas un vēstījumi"