Šodienas datums: 15.12.2018  |  Vārda dienas: 

Pāvests Francisks

Svētā tēva Franciska homīlija Svētajā Misē ar kardināliem Siksta kapelā 2013. gada 14. martā

Is 2,2-5; Ps 97 (98); 1 Pēt 2,4-9; Mt 16,13-19

Šajos trijos lasījumos redzu kaut ko kopīgu: tā ir kustība. Pirmajā lasījumā kustība ejot; otrajā lasījumā kustība ceļot Baznīcu; trešajā – Evaņģēlijā – kustība apliecinājumā. Iet, celt, apliecināt.

Iet. „Jēkaba nams, nāciet, staigāsim Kunga gaismā." (Is 2,5) Tas ir pirmais, ko Dievs ir teicis Ābrahamam: „Staigā manā klātbūtnē un esi nevainojams." Iet: mūsu dzīve ir ceļš un, kad apstājamies, kaut kas nav kārtībā. Staigāt vienmēr, Kunga klātbūtnē, Kunga gaismā, cenšoties dzīvot nevainojami, kā Dievs to savā apsolījumā bija prasījis Ābrahamam.

Celt. Celt Baznīcu. Runa ir par akmeņiem: akmeņi ir izturīgi; bet dzīvie akmeņi, Svētā Gara svaidīti akmeņi. Celt Baznīcu, Kristus līgavu uz stūrakmeņa, kas ir pats Kungs. Lūk, vēl viena kustība mūsu dzīvē: celt.

Trešais – apliecināt. Mēs varam iet, cik vien gribam, mēs varam celt daudzas lietas, bet, ja neapliecinām Jēzu Kristu, tas nekam neder. Kļūsim par nevalstisku aprūpes organizāciju, bet ne jau par Baznīcu, Kunga līgavu. Kas notiek, ja nebūvējam uz akmens? Notiek tas, kas notiek bērniem pludmalē, kad tie ceļ smilšu pilis: viss sabrūk, tas neiztur. Kad neapliecinām Jēzu Kristu... man nāk prātā Leona Bluā teiktais: „Kas nelūdz Kungu, lūdz sātanu." Kad neapliecinām Jēzu Kristu, apliecinām sātana pasauli, ļaunā pasauli.

Iet, celt-rūpēties, apliecināt. Bet tas nav tik vienkārši, jo ejot, ceļot, apliecinot dažreiz gadās satricinājumi, kustības, kas nav daļa no ceļa: tās velk mūs atpakaļ.

Evaņģēlijs turpina ar īpašu situāciju. Tas pats Pēteris, kurš ir apliecinājis Jēzu Kristu: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls," tagad Viņam saka: es Tev sekošu, bet nerunāsim par krustu. Tam nav nekāda sakara ar sekošanu. Es sekošu Tev citos veidos, bez krusta. Ejot bez krusta, ceļot bez krusta un apliecinot Kristu bez krusta, mēs neesam Kunga mācekļi: esam pasaulīgi, esam bīskapi, priesteri, kardināli, pāvesti, bet ne jau Kunga mācekļi.

Es vēlētos, lai visiem pēc šīm žēlastības dienām būtu drosme – tieši drosme – iet Kunga klātbūtnē, ar Kunga krustu; celt Baznīcu uz Kunga asinīm, kas ir izlietas uz krusta, un apliecināt vienīgo godību: krustāsisto Kristu. Šādi Baznīca ies uz priekšu.

Es novēlu mums visiem, lai Svētais Gars caur Dievmātes, mūsu Mātes, lūgšanu, dāvā šo žēlastību: iet, celt, apliecināt krustāsisto Jēzu Kristu. Lai tā notiek.

Tulkoja pr. Mihails Volohovs