Šodienas datums: 20.11.2018  |  Vārda dienas: Anda, Andīna

Pāvests Francisks

Svētā tēva uzruna Baltijas jauniešiem Viļņā, 2018. gada 22. septembrī

Pateicos jums, Monika un Jonas, par jūsu liecību! Uztvēru to kā draugs - tā, it kā mēs sēdētu kopā kādā bārā, sarunājoties par dzīvi, malkojot alu vai maizes kvasu pēc Jaunatnes teātra izrādes. 
Taču jūsu dzīves nav teātra izrāde. Tā ir patiesa un konkrēta tāpat kā ikviena cilvēka dzīve, kas atrodas šeit, šajā skaistajā laukumā starp divām upēm. Kas zina, varbūt tas viss palīdzēs mums no jauna izprast jūsu dzīves gājumu un atklāt tajā Dieva klātbūtni, jo Dievs taču vienmēr ir klātesošs mūsu dzīvē. 

Līdzīgi kā šī katedrāle jūs esat piedzīvojuši situācijas, kad jums šķita, ka tās jūs salauzīs, liesmas, kas lika domāt, ka atlabt vairs nevarēsiet. Daudzas reizes šo Dieva namu plosīja uguns liesmas, līdz tā sabruka. Un tomēr vienmēr atradās kādi, kuri nolēma to atjaunot; viņi nepadevās grūtībām un neļāva rokām bezpalīdzīgi noslīgt. Arī jūsu tēvzemes brīvība ir to cilvēku nopelns, kuri nezaudēja drosmi terora un nelaimju priekšā. Monika, tava dzīve un slimība, tava tēva nāve, un, Jonas, tava slimība – tas viss varēja jūs sagraut un pilnībā izsist no sliedēm… Tomēr jūs esat šeit, lai ticībā dalītos savā pieredzē ar mums, ļaujot mums atskārst, ka Dievs dāvājis jums žēlastību izturēt, piecelties un doties tālāk dzīves ceļā. 

Kā Dievs izlēja savu žēlastību pār jums? 
Caur cilvēkiem, kurus jūs satikāt savā dzīvē, caur labiem cilvēkiem, kuri stiprināja jūs ar savu ticības pieredzi. Monika, tava vecmāmiņa un māmiņa, franciskāņu draudze tev bija kā šo divu upju sateka. Kā Viļņas upe te ieplūst Nerē, tā arī tu ļāvies šai žēlastības straumei un kļuvi par tās daļu. Dievs mūs izglābj, padarot mūs par tautas daļu. Neviens nevar teikt: “Es izglābu sevi pats.” Mēs esam cits ar citu savienoti, mēs esam “satīkloti”. Dievs grib būt klāt šajā attiecību dinamikā, Viņš mūs piesaista sev kopienas ietvarā, tā piešķirot mūsu dzīvei patieso īstas identitātes un piederības jēgu (sal. Apust adhortācija Gaudate et exultate, 6). Jonas, arī tev citi - tava sieva un saliktie laulības apsolījumi kļuva par pamatu turpināt, cīnīties, dzīvot. Neļaujiet pasaulei sev iestāstīt, ka labāk ir dzīves ceļu iet vienam pašam. Nepakļaujieties kārdinājumam koncentrēties tikai uz sevi, nekļūstiet patmīlīgi vai virspusēji ciešanu, grūtību vai pārejošu panākumu priekšā. Apliecināsim atkal un atkal, ka “tas, kas notiek ar otru, notiek ar mani”; turēsimies pret individuālisma straumi, kas mūs izolē, kas dara mūs egocentriskus un iedomīgus, – tādus, kuriem rūp vienīgi sava labklājība un tas, kā izskatāmies citu acīs. 

Tiecieties uz svētumu, balstoties saskarsmē un kopībā ar citiem, pievērsiet uzmanību citu vajadzībām (sal. turpat, 146). Mūsu patiesās identitātes priekšnoteikums ir piederība tautai. Nepastāv nedz “laboratorijā radīta”, nedz “destilēta” identitāte. Mēs visi zinām, cik skaista un arī cik grūta un bieži sāpīga var būt piederība tautai. Taču tā ir mūsu identitātes pamats; mēs neesam cilvēki bez saknēm. 

Jūs abi pieminējāt arī savu dalību korī, lūgšanas ģimenē, Svēto Misi, katehēzi un palīdzību trūcīgajiem. Tie visi ir vareni ieroči, kurus Kungs mums ir piešķīris. Lūgšanas un dziesmas - lai mēs nenoslēgtos tikai šajā pārejošajā pasaulē: ilgojoties pēc Dieva, jūs pārvarējāt savas robežas un varējāt ar Dieva acīm ieraudzīt to, kas notiek jūsu sirdīs (sal. turpat, 147); muzicējot jūs sevi atvērāt uzklausīšanai un iekšējai dzīvei, tas attīstīja jūsu jutīgumu, kas savukārt vienmēr ir labs priekšnoteikums, lai pieņemtu garīgas izšķiršanās (sal. Sinode, veltīta jaunatnei “Instrumentum laboris”, 162). Protams, lūgšana var būt arī “garīgās cīņas” pieredze, taču tieši tajā mēs mācāmies saklausīt Svēto Garu, atpazīt laika zīmes un atjaunot spēkus, lai arī šodien sludinātu Evaņģēliju. Kā gan citādi mēs varētu cīnīties ar pagurumu un drosmes zudumu, redzot savas un citu problēmas, sastopoties ar pasaules šausmām? Kā mēs bez lūgšanas varētu noticēt, ka viss patiešām nav atkarīgs no mums vien, ka neesam pamesti vieni grūtību priekšā? “Jēzus un es, tas ir absolūts vairākums”, ir teicis svētais Alberts Hurtado. Bet satikšanās ar Kungu, ar Viņa Vārdu, satikšanās ar Euharistiju mums atgādina, ka pretinieka spēkam nav nozīmes: nav svarīgi, vai pirmais ir “Kaunas Žalgiris” vai “Vilniaus Rytas”, nav svarīgs rezultāts. Svarīgi ir, ka Kungs ir ar mums. 

Jums palīdzējusi arī jūsu pieredze palīdzēt citiem. Jūs esat atklājuši, ka mums blakus ir cilvēki, kuriem klājas slikti, nereti vēl daudz sliktāk nekā mums. Monika, tu stāstīji mums par darbu ar bērniem ar invaliditāti. Ja mēs redzam, cik ievainojami ir citi cilvēki, mēs ieraugām realitāti, un tā mūs attur no vēlmes nepārtraukti laizīt pašiem savas brūces. Cik daudz jaunu cilvēku pamet savu zemi iespēju trūkuma dēļ! Cik daudzi kļūst par depresiju, alkohola un narkotiku upuriem! Cik daudz ir vecu, vientuļu cilvēku, kam nav neviena, ar ko dalīties savā tagadnē, un kam ir bail par pagātnes atgriešanos. Jūs uz šo izaicinājumu varat atbildēt ar savu klātbūtni, ar satikšanos, saskarsmi ar citiem. Jēzus mudina mūs iziet ārpus sevis un uzņemties risku sastapties ar citiem “aci pret aci”. Jā, tiesa, ka ticība Jēzum bieži nozīmē spert soli nezināmajā, un tas vieš bailes. Dažkārt ticība spiež mūs apšaubīt pašiem sevi, iziet no saviem ierastajiem priekšstatiem, un tas var būt sāpīgi un radīt vēlmi padoties. Taču esiet drosmīgi! Sekošana Jēzum ir aizraujošs piedzīvojums, kas piepilda mūsu dzīvi ar jēgu, kas ļauj mums justies kā kopienas daļai, kura mūs iedrošina un pavada, kura mūs mudina rīkoties. Mīļie jaunieši, ir vērts sekot Kristum; nebaidīsimies piedalīties revolūcijā, uz kuru Viņš mūs aicina: uz maiguma revolūciju (sal. ap. Adh Evangelii gaudium, 88). 

Man teica, ka pulkstenis katedrāles tornī skaita ne sekundes un ne minūtes, tas skandē tikai stundu ceturkšņus. Tam, kurš šo pulksteni projektēja, nebija uzmācīgas idejas par laiku – viņš nepieļāva, lai jums nežēlīgi tiktu atgādināts par sekundes simtdaļām. Ja dzīve būtu teātra izrāde vai video spēle, tā būtu ierobežota konkrētā laikā ar sākumu un beigām, līdz priekškars krīt vai kāds uzvar spēli. Taču dzīve laiku skaita savādāk, tai ir savs ritms, un tas ir saistīts ar Dieva sirdspukstiem. Reizēm mēs ejam uz priekšu, reizēm atkāpjamies, mēs meklējam ceļu, dažreiz to mainām. Nedrošība, šķiet, rodas no bažām, ka priekškars varētu krist, ka hronometrs mūs izmetīs no spēles un neļaus spēlēt nākamajā kārtā. Taču dzīve vienmēr ir atrašanās ceļā, meklējot pareizo virzienu un nebaidoties griezties atpakaļ, ja esmu kļūdījies. Visbīstamāk ir sajaukt šo ceļu ar labirintu: ar bezmērķīgu mīņāšanos vienīgi ap sevi, nemaz nemeklējot ceļu, kas ved uz priekšu. Neļaujiet sev apjukt labirintā, esiet jauni cilvēki, kas izvēlas ceļu ārā no tā. 

Nebaidieties uzticēties Jēzum un pievērsties Viņa ceļam, Viņa Evaņģēlijam. Viņš jūsu dzīves laivu nekad neatstās, Viņš vienmēr stāvēs mūsu dzīves krustcelēs, nekad nepārstās mūs atjaunot, pat tad ja mēs reizēm esam tendēti iznīcināt sevi. Jēzus mums bagātīgi dāvā laiku, kurā ir vieta arī neveiksmēm, laiku, kurš nevienam nav jāatstāj, jo tajā ir vieta visiem. Daudzi gribēs iekarot jūsu sirdīs, aizaudzēt jūsu ilgu tīrumus ar nezālēm. Taču galu galā, ja atdosim savas dzīves Kungam, uzvaru vienmēr gūs labais kviešu grauds. 

Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Informācijas centra sagatavots tulkojums
Foto: Laima Penek