Šodienas datums: 20.11.2018  |  Vārda dienas: Anda, Andīna

Pāvests Francisks

Svētā tēva uzruna ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā, 2018. gada 24. septembrī

Esmu priecīgs par iespēju satikties ar jums šajā zemē, kas ir pazīstama ar savu cieņas, sadarbības un draudzības ceļu starp dažādām kristīgajām Baznīcām, kuras ir spējušas radīt vienotību, saglabājot katras bagātību un vienreizīgumu. Atļaušos teikt, ka tas ir «dzīvs ekumenisms», kas ir viena no Latvijas īpašajām pazīmēm. Bez šaubām, tas ir iemesls cerībai un pateicībai.

Paldies arhibīskapam Jānim Vanagam par to, ka viņš ir vēris vaļā šī nama durvis, lai mēs varētu satikties lūgšanai. Šis nams, šī katedrāle jau vairāk nekā 800 gadus uzņem sevī šīs pilsētas kristīgo dzīvi; tā ir arī uzticama lieciniece daudziem mūsu brāļiem un māsām, kas ir nākuši šeit, lai pielūgtu, lūgtos, uzturētu ticību pārbaudījumu laikos un rastu drosmi, lai ietu cauri netaisnīguma un ciešanu piepildītiem brīžiem. Šodien šis nams mūs uzņem, lai Svētais Gars mūs ietērptu dialoga, sapratnes, savstarpējās cieņas un brālības bruņās (sal. Ef 6,13-18).

Šajā katedrālē atrodas vienas no vecākajām Eiropas ērģelēm, kas atklāšanas brīdī ir bijušas vislielākās ērģeles pasaulē. Varam iedomāties, kā tās ir pavadījušas visu to cilvēku dzīvi, radošumu, iztēli un dievbijību, kuri ir ļāvušies to melodijai. Tas ir bijis Dieva un cilvēku instruments, lai celtu uz augšu skatienus un sirdis. Šodien tās ir šīs pilsētas un šīs katedrāles emblēma. Vietējam iedzīvotājam tās ir kas vairāk nekā tikai monumentālās ērģeles, tās ir viņa dzīves, tradīcijas un identitātes daļa. Savukārttūristam tās, protams, ir mākslas objekts, kas jāiepazīst un jānofotografē. Un šeit vienmēr tiekam pakļauti briesmām: no vietējiem kļūt par tūristiem, mūsu identitāti pārvēršot par pagātnes objektu, tūristu piesaistīšanas līdzekli un muzeja eksponātu, kas atgādina par kāda laikmeta notikumiem, un kuram ir augsta vēsturiska vērtība, bet kurš vairs nespēj likt trīsēt savu klausītāju sirdīm. Tieši tāpat var notikt arī ar ticību. Mēs varam vairs nejusties kā vietējie kristieši un kļūt par tūristiem. Vēl vairāk, varam apgalvot, ka visa mūsu kristīgā tradīcija var piedzīvot tādu pašu likteni: tā var tikt reducēta līdz pagātnei un, ieslēgta mūsu baznīcas sienās, vairs nespēj intonēt melodiju, kas būtu spējīga virzīt un iedvesmot savu klausītāju dzīves un sirdis. Tomēr, kā to apstiprina nupat dzirdētais Evaņģēlijs, mūsu ticība nav paredzēta slēpšanai, bet gan tai jātiek pazītai un jābūt klātesošai dažādās sabiedrības jomās, lai visi varētu raudzīties tās skaistumā un tikt tās gaismas apgaismoti (sal. Lk 11,33). Ja Evaņģēlija mūzika vairs netiek atskaņota mūsu dzīvē un tiek pārveidota par skaistu pagātnes partitūru, tā vairs nespēs izjaukt žņaudzošo vienmuļību, kas liedz dzīvot cerībai, tādējādi padarot neauglīgus visus mūsu pūliņus.

Ja Evaņģēlija mūzika vairs nevibrē mūsos, tad būsim zaudējuši no līdzcietības izrietošo prieku, no paļāvības dzimstošo maigumu, spēju izlīgt, kuras avots ir apziņā, ka mums ir piedots un tiekam sūtīti.

Ja Evaņģēlija mūzika pārstāj skanēt mūsu mājās, mūsu laukumos, darba vietās, politikā un ekonomikā, tad būsim apdzēsuši melodiju, kas rosināja cīnīties par ikviena vīrieša un sievietes cieņu, neraugoties uz viņu izcelsmi. Mēs būsim ieslēgušies katrs «savā», aizmirstot par «mūsu»: mūsu kopīgajām mājām, kas ir domātas visiem.

Ja Evaņģēlija mūzika pārstāj skanēt, būsim zaudējuši skaņas, kas aizvedīs mūsu dzīvi uz debesīm, pastiprinot vienu no mūslaiku lielākajiem ļaunumiem: vientulību un izolāciju. Tā ir slimība, kas rodas tajā, kuram nav nekādu saikņu un kuru var sastapt likteņa varā pamestajos vecajos cilvēkos, tāpat kā jauniešos bez pieturas punktiem un nākotnes iespējām (sal. Uzruna Eiropas Parlamentā , 2014. gada 25. novembrī).

Tēvs, «lai visi būtu viens [...], lai pasaule ticētu» (Jņ 17,21). Paldies Dievam, šie vārdi turpina spēcīgi atbalsoties mūsu vidū. Tas ir Jēzus, kurš pirms sava upura lūdz Tēvu. Tas ir Jēzus Kristus, kurš, tieši raugoties uz savu krustu un uz mūsu daudzo brāļu un māsu krustu, nebeidz lūgt Tēvu. Šis nemitīgais un nemainīgais lūgums iezīmē ceļu un norāda virzienu. Iegrimuši Viņa lūgšanā, ticot uz Viņu un Viņa Baznīcai, ilgojamies pēc žēlastības kopības, kas kopš mūžiem ir pie Tēva (sal. SV. JANIS PAVILS II, Ekciklika Ut unum sint , 9). Uzlūkojot daudzo jauniešu, veco ļaužu un bieži vien ļaunprātīgai izmantošanai, bezjēdzībai, iespēju trūkumam un vientulībai pakļauto bērnu ciešanu krustu, mēs atklājam vienīgo iespējamo ceļu ekumenismam. Raugoties Tēvā un mūsos, Viņa brāļos un māsās, Jēzus nepārstāj lūgt: lai visi būtu viens.

Šodien sūtība pieprasa no mums vienotību; misija pieprasa no mums izbeigt lūkoties pagātnes ievainojumos un atmest ikvienu vienīgi uz sevi vērstu attieksmi, lai varētu fokusēties uz Skolotāja lūgšanu. Misija ir tā, kas pieprasa, lai Evaņģēlija mūzika nebeigtu skanēt mūsu laukumos.

Daži varētu iebilst, sakot: laiki, kuros dzīvojam, ir grūti un sarežģīti. Citi varētu domāt, ka mūsu sabiedrībā kristieši arvien mazāk spēj kaut ko ietekmēt vai rīkoties neskaitāmu faktoru dēļ, kā, piemēram, sekulārisms vai individuālisma loģika. Tas nedrīkst mūs iedzīt noslēgtības, aizsardzības un noteikti ne padošanās stājā. Mums noteikti jāatzīst, ka šie nebūt nav viegli laiki, jo īpaši tiem mūsu daudzajiem brāļiem un māsām, kuri šodien savā miesā piedzīvo trimdu un pat moceklību ticības dēļ. Tomēr viņu liecība ļauj mums atklāt, ka Kungs arvien turpina aicināt priecīgi, pateicīgi un radikāli izdzīvot Evaņģēliju. Ja Kristus mūs ir atradis par cienīgiem dzīvot šajos laikos, šajā stundā — vienīgajā, kas mums ir, tad mēs nevaram pieļaut, ka mūs pieveic bailes, nedz arī ļaut, lai šī stunda paiet, neuzņemot to ar uzticības prieku. Kungs dāvās spēkus, lai katru laikmetu, katru brīdi, katru situāciju pārvēstu iespējā kopībai un izlīgumam ar Tēvu un brāļiem, jo īpaši ar tiem, kuri šodien tiek uzskatīti par zemākiem vai atmetamiem. Ja Kristus mūs ir atzinis par cienīgiem atskaņot Evaņģēlija melodiju, vai tad pārstāsim to darīt?

Vienotība, uz kādu Kungs mūs aicina, vienmēr ir misionāra vienotība, kas pieprasa iziet un sasniegt mūsu cilvēku un mūsu kultūru sirdis, sasniegt postmoderno sabiedrību, kurā dzīvojam, «kur veidojas jaunas pieejas un paradigmas, ar Jēzus Vārdu jāaizsniedz pilsētas dvēseles dziļākais kodols» (Apust. pamudinājums Evangelii gaudium , 74). Šo ekumenisko sūtību spēsim īstenot vienīgi tad, ja ļausim mūs piesātināt Kristus Garam, kurš ir spējīgs «salauzt visas garlaicīgās shēmas, kurās cenšamies Viņu ieslodzīt, Viņš mūs pārsteidz ar savu nemitīgo dievišķo radošumu. Katru reizi, kad cenšamies atgriezties pie avotiem un atgūt Evaņģēlija sākotnējo svaigumu, mums atklājas jauni ceļi, radošas pieejas, citas izteiksmes formas, daiļrunīgākas zīmes, vārdi, kas mūsdienu pasaulē nes atjaunotu jēgu» (Turpat, 11).

Dārgie brāļi un māsas, lai mūsu vidū turpina skanēt Evaņģēlija mūzika! Lai nebeidz atskanēt tas, kas ļauj mūsu sirdij turpināt sapņot un tiekties pēc dzīves pilnības, uz kādu Kungs aicina mūs visus: būt par viņa mācekļiem-misionāriem pasaulē, kurā dzīvojam. 

Neoficiāls tulkojums