Šodienas datums: 18.12.2017  |  Vārda dienas: Klinta, Kristaps, Kristofers, Krists

Pāvests Francisks

Pāvesta Franciska vēstījums Lielajam gavēnim, 2016

“Es gribu žēlsirdību nevis upurus” (Mt 9,13)
Žēlsirdības darbi Jubilejas gadā

1. Marija – Baznīcas, kas evaņģelizē, ikona, jo viņa pati ir evaņģelizēta

Jubilejas gada pasludināšanas bullā vērsos ar aicinājumu “šī Jubilejas gada Lielo gavēni intensīvāk izdzīvot kā īpašu laiku Dieva žēlsirdības svinēšanai un piedzīvošanai” (Misericordiae Vultus, 17). Ar aicinājumu klausīties Dieva Vārdu un piedalīties iniciatīvā “24 stundas Kungam” gribēju likt uzsvaru uz Vārda klausīšanos lūgšanā, sevišķi, pravietiskā Vārda. Dieva žēlsirdība patiešām ir pasaulei adresēts vēstījums, bet vispirms katrs kristietis ir aicināts pats piedzīvot šo vēstījumu. Tāpēc Lielā gavēņa laikā sūtīšu Žēlsirdības misionārus, lai tie visiem būtu Dieva tuvuma un piedošanas konkrētā zīme.

Saņēmusi erceņģeļa Gabriēla viņai adresēto Labo Vēsti, Marija Magnificat slavas dziesmā pravietiski cildina žēlsirdību, ar kādu Dievs viņu izvēlēja. Tā Nācaretes Jaunava, kas tika apsolīta Jāzepam par līgavu, kļūst spoža Baznīcas ikona – Baznīcas, kura evaņģelizē, jo pati tika un nemitīgi tiek evaņģelizēta, pateicoties Svētā Gara darbībai, kurš darīja auglīgu viņas jaunavīgo klēpi. Praviešu tradīcijā žēlsirdība patiesi ir cieši saistīta – kā to izsaka vārda etimoloģiskā nozīme – tieši ar mātišķības dziļumiem (rahamim) un arī ar dāsnu, uzticīgu un līdzjūtīgu (hesed) labestību, kas tiek praktizēta laulāto un vecāku un bērnu attiecībās.

2. Dieva derība ar cilvēkiem: žēlsirdības vēsture

Dievišķās žēlsirdības noslēpums atklājas Dieva derības ar Izraēļa tautu vēsturē. Patiesi, Dievs vienmēr sevi atklāj bagātu žēlsirdībā, tādu, kurš visās situācijās ir gatavs izrādīt savai tautai maigumu un dziļu līdzjūtību. Tas notiek īpaši visdramatiskākajos brīžos, kad ar neuzticību tiek salauztas derības saites un ir nepieciešams tās  vēl ciešāk nostiprināt taisnībā un patiesībā. Šeit mūsu priekšā ir īsta mīlestības drāma, kurā Dievs spēlē tēva un nodotā vīra lomu, kamēr Izraēls spēlē neuzticīgā dēla/meitas un līgavas lomu. Tieši ģimenes tēli – kā tas ir Osejas gadījumā (sal. Os 1-2) – parāda, cik ļoti Dievs grib saistīties ar savu tautu.

Šī mīlestības drāma savu virsotni sasniedz Dēlā, kurš kļuva Cilvēks. Pār Viņu Dievs neierobežoti izlej savu žēlsirdību, padarot to pat par “Iemiesoto Žēlsirdību” (Misericordiae Vultus, 8). Jēzus no Nācaretes kā cilvēks ir patiesi Izraēļa dēls šī vārda visīstākajā nozīmē. Un Viņš pilnībā īsteno katram ebrejam adresēto pavēli klausīties Dievu Shema, kas joprojām ir Izraēļa derības ar Dievu sirds: “Klausies, Izraēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs! Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” (At 6,4-5). Dieva Dēls ir Līgavainis, kas dara visu, lai iekarotu savas līgavas mīlestību, ar kuru Viņš saistās ar savām beznosacījumu mīlestības saitēm, kas kļūst saskatāmas mūžīgās laulības derībā ar viņu.

Tā ir apustuliskās kerigmas pulsējošā sirds, kurā dievišķā žēlsirdība ieņem centrālo un fundamentālo vietu. Tas ir “Jēzū Kristū, kurš nomira un augšāmcēlās, Dieva pestīšanu nesošās mīlestības skaistums” (Ap. pamud. Evangelii gaudium, 36). Tā ir tā pirmā vēsts, “ko mums jāklausās aizvien no jauna dažādos veidos un ko vienmēr no jauna jāsludina katehēzē” (turpat, 164). Tāpēc žēlsirdība “atklāj Dieva attieksmi pret grēcinieku, dodot viņam jaunu iespēju nožēlot, atgriezties un ticēt” (Misericordiae Vultus, 21) un tādējādi patiesi atjaunojot attiecības ar Viņu. Krustā sistajā Jēzū Dievs grib aizsniegt grēcīgo cilvēku, pat ja tas būtu vistālāk attālinājies; aizsniegt to tieši tur, kur tas nomaldījās un attālinājās no Viņa. Un Viņš to dara cerībā, ka beidzot izdosies aizskart savas līgavas nocietināto sirdi.

3. Žēlsirdības darbi

Dieva žēlsirdība izmaina cilvēka sirdi un liek tam piedzīvot uzticīgu mīlestību, kas, savukārt, padara viņu spējīgu būt žēlsirdīgam. Tas katrreiz ir jauns brīnums, ka dievišķā žēlsirdība var pārņemt katra no mums dzīvi, pamudinot mūs mīlēt savu tuvāko un dzīvinot to, ko Baznīcas tradīcija dēvē par žēlsirdības darbiem miesai un dvēselei. Tie mums atgādina, ka mūsu ticība īstenojas konkrētos ikdienas darbos, lai palīdzētu savam tuvākajam miesas un dvēseles vajadzībās. Mēs tiksim tiesāti saskaņā ar šiem darbiem: saskaņā ar to, vai būsim pabarojuši tuvāko, viņu apmeklējuši, stiprinājuši, palīdzējuši viņam augt. Tāpēc es gribēju, “lai kristīgā tauta Jubilejas gada laikā pārdomā par miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem. Tādā veidā mēs atmodināsim savu sirdsapziņu, kas attiecībā uz nabadzības problēmu bieži vien ir iemigusi, un aizvien vairāk iedziļināsimies Evaņģēlijā, kur nabagi ir dievišķās žēlsirdības īpašie adresāti (turpat, 15). Patiešām, nabagā Kristus miesa “no jauna ir redzama kā izmocīta, ievainota, šaustīta, izsalkusi, bēgļa miesa (...), lai mēs to atpazītu, aizskartu un rūpīgi atbalstītu (turpat). Tas ir nedzirdēts un ieļaunojošs noslēpums, caur kuru vēsturē turpinās nevainīgā Jēra ciešanas. Viņš ir degošais krūms, kas deg nesavtīgā mīlestībā, un kura priekšā mēs, tāpat kā Mozus, varam tikai novilkt sandales (sal. Izc 3,5); un vēl jo vairāk tad, kad šis nabags ir mūsu brālis vai mūsu māsa Kristū, kas cieš savas ticības dēļ.

Šīs mīlestības, kas ir stipra kā nāve (sal. Dz 8,6), priekšā visnožēlojamākais ir tas nabags, kurš sevi par tādu neatzīst. Viņš domā, ka ir bagāts, bet īstenībā ir visnabadzīgākais no nabagiem. Un, ja viņš tāds ir, tas ir tāpēc, ka viņš ir grēka vergs. Grēks liek viņam izmantot bagātības un varu nevis, lai kalpotu Dievam un citiem, bet lai noslāpētu sevī dziļo pārliecību, ka arī viņš ir nekas cits kā ubagojošs nabags. Jo lielāka viņa rokās ir vara un jo lielākas bagātības viņam pieder, jo lielāki kļūst šie aklie maldi. Viņš nonāk pat tik tālu, ka negrib redzēt nabaga Lācaru, kurš ubago pie viņa mājas durvīm (sal. Lk 16,20-21) un atspoguļo Kristu, kas trūkumcietējos ubago mūsu atgriešanos. Lācars ir iespēja atgriezties, ko Dievs mums dāvā un ko mēs varbūt neredzam. Šo aklumu pavada augstprātīga visvarenības ilūzija, kur ar ļaunu smīnu atskan šie dēmoniskie vārdi: “Jūs būsiet kā dievi,” (Rad 3,5) kas ir ikviena grēka sakne. Šāda ilūzija var kļūt arī par sociālu un politisku fenomenu, kā to parādīja 20. gs. totalitārisma režīmi un kā to šodien parāda vienveidīgās domas un zinātniski tehniskās ideoloģijas, kas mēģina Dievu padarīt nenozīmīgu un cilvēkus par masu, ar ko var manipulēt. To šodien var parādīt arī grēka struktūras, kas ir saistītas ar maldīgu attīstības modeli, kas tiek balstīts naudas elkdievībā. Savukārt pēdējās rezultātā cilvēki un bagātākās sabiedrības kļūst vienaldzīgas attiecībā uz nabagu likteni. Tās pat atsakās viņus redzēt un aizslēdz viņiem savas durvis.

Tātad šī Jubilejas gada Lielais gavēnis mums visiem ir lieliska iespēja beidzot sakārtot savu dzīvi ar Dieva Vārda klausīšanos un žēlsirdības darbiem. Ja ar miesas žēlsirdības darbiem savos brāļos un māsās, kurus nepieciešams paēdināt, apģērbt, kuriem vajag dot pajumti un kurus jāuzņem, mēs pieskaramies Kristus miesai, tad garīgie žēlsirdības darbi – padoma došana, pamācīšana, piedošana, aizrādīšana, lūgšana – tiešākā veidā skar mūsu kā grēcinieku stāvokli. Tāpēc miesas darbus un garīgos darbus nekad nedrīkst šķirt. Patiešām, tieši saskaroties ar Krustā sistā Jēzus miesu visnabadzīgākajos, grēcinieks kā dāvanu var saņemt apziņu, ka viņš pats ir nekas cits kā nabaga lūdzējs. Pateicoties šim ceļam, “augstprātīgajiem”, “varenajiem” un “bagātajiem”, par kuriem runā Magnificat, ir iespēja atzīt, ka arī viņus nepelnīti mīl Kristus, kurš arī par viņiem tika piesists krustā, nomira un augšāmcēlās. Šī mīlestība ir vienīgā atbilde slāpēm pēc laimes un bezgalīgās mīlestības, ko cilvēks maldīgi domā remdēt ar zināšanu, varas un bagātību dieviem. Tomēr joprojām pastāv risks, ka augstprātīgie, bagātie un varenie, aizvien ciešāk aizverot savas durvis Kristum, kurš nabagajā cilvēkā turpina klauvēt pie viņu sirds durvīm, beigās varētu pakļaut sevi pazudināšanai šajā mūžīgajā vientulības bezdibenī, ko sauc par elli. Tādējādi viņiem un mums visiem no jauna atskan griezīgie Ābrahama vārdi: “Viņiem ir Mozus un pravieši, lai viņi tiem klausa!” (Lk 16,29) Šī darbīgā klausīšanās mūs vislabāk sagatavos Līgavaiņa, kurš nu ir augšāmcēlies un vēlas šķīstīt savu nākamo Līgavu, kas gaida Viņa atgriešanos, galīgās uzvaras pār grēku un nāvi svinēšanai.

Nepieļausim, ka šis Lielā gavēņa laiks, kas ir labvēlīgs atgriešanās laiks, paietu tukšā! Mēs to lūdzam ar Vissvētākās Jaunavas Marijas mātišķo aizbildniecību. Viņa bija pirmā, kura dievišķās žēlsirdības priekšā, ko tā par velti saņēma, saskatīja savu niecīgumu (sal. Lk 1,48), atzīstot sevi par pazemīgo Kunga kalponi (sal. Lk 1,38).

Vatikānā, 2015. gada 4. oktobrī
Svētā Asīzes Franciska svētkos

Francisks