Šodienas datums: 18.06.2018  |  Vārda dienas: Madis, Alberts

Pāvests Francisks

Viņa Svētības pāvesta Franciska vēstījums Lielajā gavēnī 2018

 ,,Tā kā vairosies netaisnības, daudzos izdzisīs mīlestība” (Mt 24, 12)

Dārgie brāļi un māsas,

atkal tuvojas Lieldienu svinības! Lai tām sagatavotos, Dieva Apredzība ik gadu kā ,,mūsu atgriešanās sakramentālu zīmi”[1] mums dāvā Gavēņa laiku, kas mūs aicina un ļauj atgriezties pie Kunga  no visas sirds un ikvienā mūsu dzīves jomā.

Arī šogad ar šo vēstījumu vēlos palīdzēt visai Baznīcai šajā žēlastības laikā dzīvot priekā un patiesībā; to daru, ļaujot sev iedvesmoties no Jēzus vārdiem Mateja Evaņģēlijā: ,,Tā kā vairosies netaisnības, daudzos mīlestība izdzisīs.” (24, 12)

Šie vārdi atrodas Kristus runā par laiku beigām. Tie tika sacīti Jeruzalemē Eļļas kalnā, kur sāksies Kunga ciešanas. Atbildot uz mācekļu jautājumu, Jēzus pareģo lielu nelaimi un apraksta situāciju, kādā varētu atrasties ticīgo kopiena: lielu pārbaudījumu laikā viltus pravieši daudzus ievedīs maldos, un mīlestība, kas ir visa Evaņģēlija kodols, daudzu sirdīs draudēs izdzist.

Viltus pravieši

Ieklausīsimies šajā fragmentā un pajautāsim sev: kādu formu ieņem viltus pravieši?

Tie var parādīties kā ,,čūsku vārdotāji”, kas izmanto cilvēku emocijas, lai paverdzinātu citus un virzītu tur, kur paši vēlas. Cik gan daudzi Dieva bērni ir mirkļa baudu pārņemti, kļūdaini tās uztverot kā patieso laimi! Cik gan daudzi vīrieši un sievietes dzīvo, aizrāvušies ar sapni par bagātību, kas tos padara par panākumu un sīku interešu vergiem! Cik gan daudzi dzīvo, ticot, ka ir pašpietiekami, un beigās kļūst par upuri vientulībai!

Citi viltus pravieši ir ,,šarlatāni”, kuri piedāvā vieglus un momentālus risinājumus ciešanām, kas tomēr izrādās pilnīgi neefektīvi: cik gan daudziem jauniešiem kā viltus risinājums ir piedāvātas narkotikas, neatbildīgas attiecības, viegla, bet negodīga peļņa! Cik daudzi tiek pilnīgi ieslodzīti virtuālajā dzīvē, kurā attiecības šķiet ātras un vienkāršas, bet vēlāk izrādās dramatiski bezjēdzīgas! Šie krāpnieki, piedāvājot bezvērtīgas lietas, nozog visvērtīgāko: cieņu, brīvību un spēju mīlēt. Tie ir iedomības, kura liek mums tēlot pāvus, maldi, …lai pēc tam kristu izsmieklā; un no izsmiekla atpakaļ [parasti] neatgriežas. Nav nekāds brīnums: lai izpostītu cilvēku sirdi, sātans, kas ir ,,melis un melu tēvs” ( 8, 44), vienmēr ļaunu ir pasniedzis kā labu, melus kā patiesību. Tādēļ katrs no mums ir aicināts ieskatīties savā sirdī un izšķirt, vai nav šo viltus praviešu melu apdraudēts. Mums jāmācās nepalikt pašreizējā, virspusējā līmenī, bet jāatpazīst tas, kas mūsu sirdīs atstāj labas un paliekošas pēdas, jo tas nāk no Dieva un patiesi ir mūsu labumam.

Salta sirds

Savā elles aprakstā Dante Aligjēri velnu attēlo sēdošu uz ledus troņa;[2] viņš dzīvo apslāpētas mīlestības saltumā. Tad pajautāsim sev: kā mūsos izdziest tuvākmīlestība? Kādas zīmes ir tam, ka mīlestība mūsos draud izdzist?

Vairāk par visu tuvākmīlestību iznīcina mantkārība, ,,katra ļaunuma sakne” (1 Tim 6, 10); tai drīz seko Dieva un vēlāk Viņa mierinājuma meklēšanas atraidīšana, dodot priekšroku  pašu pamestībai, nevis mierinājumam, kas rodams Viņa Vārdā un Sakramentos.[3] Tas viss kļūst par vardarbību, kas vērsta pret tiem, kas, mūsuprāt, apdraud mūsu ,,drošību”:  nedzimis bērns, vecs slimnieks, migrants, svešinieks vai līdzcilvēks, kurš nedzīvo pēc mūsu uzskatiem.

Pati radība ir klusa liecība šai tuvākmīlestības atdzišanai: zemi ir saindējuši bezrūpīgi vai apzināti izmesti atkritumi; jūrām, arī tām, piesārņotām, par nožēlu ir jāslēpj līķus no daudzu piespiedu migrāciju kuģu bojā ejām; debesis – kuras Dieva plānā apdzied Viņa godību – ir piepildītas mašīnām, kas rada nāves lietu.

Mīlestība ir atdzisusi arī mūsu sabiedrībā: apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium es centos aprakstīt visredzamākās šīs mīlestības trūkuma zīmes. Tās ir:  egoisms un garīgs slinkums, sterils pesimisms, tieksme izolēties un iesaistīties nepārtrauktos brāļu konfliktos, pasaulīgā mentalitāte, kas mums liek domāt tikai par ārieni un tādējādi mazina misionāro degsmi.[4]

Kas ir jādara?

Ja mēs sevī un ap sevi redzam iepriekš minētās pazīmes, lūk, Baznīca, mūsu Māte un skolotāja, līdzās rūgtajām patiesības zālēm Gavēņa laikā kā dziedinājuma rīkus piedāvā arī lūgšanu, žēlsirdības dāvanu došanu un gavēšanu.

Veltot vairāk laika lūgšanai, mēs ļaujam no savām sirdīm izravēt mūsu slēptos melus un egoisma formas[5], lai beidzot meklētu mierinājumu Dievā. Viņš ir mūsu Tēvs, un Viņš vēlas, lai mēs dzīvotu.

Žēlsirdības dāvanu došana dara mūs brīvus no alkatības un palīdz atklāt, ka otrs ir mans brālis: man piederošais nekad nav tikai mans. Kā es vēlētos, lai žēlsirdības dāvanu došana kļūtu par katra no mums patieso dzīvesveidu! Kā es vēlētos, lai mēs, kristieši, sekotu apustuļu paraugam un saskatītu mūsu īpašumu sadali kā redzamu liecību mūsu draudzības kopībai Baznīcā! Šī iemesla dēļ es atgādinu svētā Pāvila aicinājumu korintiešiem uzņemt ziedojumus Jeruzalemes kopienai kā kaut ko, no kā viņi paši gūtu labumu (sal. 2 Kor 8, 10). Tas ir vēl piemērotāk Gavēņa laikā, kad daudzas grupas vāc ziedojumus, lai palīdzētu draudzēm un cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams. Bet kā es vēlētos, lai arī mūsu ikdienas attiecībās, katra brāļa, kas lūdz palīdzību, priekšā mēs domātu, ka tur ir dievišķās Apredzības sauciens: katra žēlsirdības dāvana ir iespēja būt līdzdalīgiem Dieva Apredzības rūpēs par katru savu bērnu. Ja šodien caur mani Dievs kādam palīdz, vai rīt Viņš nenodrošinās manas vajadzības, Viņš, kuru neviens nevar pārspēt labsirdībā?[6]

Visbeidzot gavēšana novājina mūsu tendenci uz vardarbību, tā mūs atbruņo un kļūst par nozīmīgu izaugsmes iespēju. No vienas puses tā ļauj mums piedzīvot to, kas jācieš tiem, kas ir trūkumā vai kuri ik dienas piedzīvo izsalkumu. No otras puses tas pauž mūsu pašu garīgo izsalkumu un slāpes pēc dzīves Dievā. Gavēšana mūs atmodina. Tā padara mūs uzmanīgākus pret Dievu un savu tuvāko. Tā atdzīvina mūsu alkas pēc paklausības Dievam, kurš vienīgais ir spējīgs remdēt mūsu izsalkumu.

Es arī vēlētos, lai mans aicinājums plešas pāri katoliskās Baznīcas robežām un aizsniedz jūs visus, labas gribas vīriešus un sievietes, kuri ir atvērti Dieva balss saklausīšanai. Iespējams, tāpat kā mūs, arī jūs satrauc  netaisnības izplatīšanās pasaulē un esat norūpējušies par vēsumu, kas paralizē sirdis un rīcību, un redzat, ka mūsos novājinās sajūta, ka esam vienas cilvēku saimes locekļi. Tad pievienojieties mums mūsu lūgšanas pacelšanā uz Dievu, gavēšanā un visa, ko jūs varat, piedāvāšanā, mūsu trūkumā esošajiem brāļiem un māsām!

Lieldienu uguns

Pāri visam es mudinu Baznīcas locekļus uzņemties Gavēņa ceļojumu ar entuziasmu, ko uztur žēlsirdības dāvanu došana, gavēšana un lūgšana. Ja dažreiz šķiet, ka mūsu sirdīs izdziest tuvākmīlestības liesma, tad Dieva sirdī tā nekad nenotiek! Viņš nemitīgi sniedz iespēju sākt mīlēt no jauna.

Viens šāds žēlastības brīdis arī šogad būs iniciatīva ,,24 stundas Kungam”, kas aicina visu Baznīcas kopienu svinēt Gandarīšanas sakramentu euharistiskās adorācijas kontekstā. 2018. gadā, iedvesmojoties no psalma vārdiem ,,bet pie Tevis varam piedošanu atrast” (130, 4), tā notiks no piektdienas līdz sestdienai, no 9. līdz 10. martam. Katrā diecēzē vismaz vienai baznīcai ir jāpaliek atvērtai secīgi 24 stundas, piedāvājot gan euharistiskās adorācijas, gan grēksūdzes iespēju.

Lieldienu vigīlijā mēs no jauna svinēsim Lieldienu sveces iedegšanas aizkustinošo rituālu. Ņemta no ,,jaunās uguns”, šī uguns lēnām pārvarēs tumsu un izgaismos liturģisko sapulci. ,,Lai godībā augšāmceltā Kristus gaisma izkliedē mūsu sirds un prāta tumsu”[7] un ļauj mums visiem atdzīvināt mācekļu pieredzi ceļā uz Emmaus. Lai, klausoties Dieva Vārdu un pieņemot Euharistiju, mūsu sirdis ir arvien dedzīgākas ticībā, cerībā un mīlestībā. 

No sirds jūs svētīju un lūdzos par jums. Neaizmirstiet lūgties par mani.

Vatikānā, 2017. gada 1. novembrī
Visu svēto svinībās

FRANCISKS

 


[1] Romas misāle, Gavēņa I svētdienas Mises lūgšana.

[2] Inferno XXXIV, 28 – 29.

[3] ,,Savādi, bet daudzreiz mums ir bail no mierinājuma, tikt mierinātiem. Vai drīzāk mēs jūtamies drošāk bēdās un pamestībā. Vai jūs zināt, kādēļ? Jo bēdās mēs jūtamies gandrīz vai kā galvenie varoņi. Turpretī mierinājumā galvenais varonis ir Svētais Gars!” (Angelus, 2014. gada 7. decembris).

[4] Evangelii gaudium, 76-109.

[5] Sal. Benedikts XVI, Enciklika, Spe Salvi, 33.

[6] Sal. Pijs XII, Enciklika, Fidei Donum, III.

[7] Romas misāle, Lieldienu vigīlija, Gaismas rits.