Šodienas datums: 28.06.2017  |  Vārda dienas: Kitija, Viesturs, Viestards

Jānis Pāvils I

Jāņa Pāvila I vēstule Jēzum

Jānis Pāvils I (Albino Lučiani) ir atstājis vēstuļu krājumu vēsturiskām, kā arī izdomātām personām. Viņš ir rakstījis vēstuli Jēzum, ķēniņam Dāvidam, Pinokio, Markam Tvenam, Čārlzam Dikensam, Čestertonam, svētajam Franciskam no Sales, svētajai Terēzei no Lizjē, Lūkasam evaņģēlistam, u.c. Vēstule Jēzum skan šādi.

Tu zini visu. Es visu laiku cenšos ar Tevi sarunāties. Taču uzrakstīt ir grūti: tās ir tik personīgas lietas, turklāt tik sīkas! Beigu beigās, ko lai uzraksta pēc tik daudzām grāmatām, kuras jau ir uzrakstītas par Tevi?

Ņemsim Evaņģēliju – kā zibens pārspēj ikvienu uguns liesmu, kā raķetes lādiņš ir ātrāks par ikvienu bultu, tā Evaņģēlijs pārspēj ikvienu grāmatu.

Tomēr es Tev rakstu ar drebošu sirdi kā nabaga kurlmēmais, kurš pieliek vislielākās pūles, lai tiktu saprasts; rakstu un jūtos līdzīgi Jeremijam, kurš cēla visādus iebildumus, lai nepildītu to, ko Tu viņam liki: „Ak, Kungs Dievs, es taču neprotu runāt, jo esmu vēl jauns.”

Pilāts teica pūlim: „Lūk, Cilvēks!” un domāja, ka Tevi pazīst, lai gan patiesībā nezināja it neko par Tavas sirds maigumu un žēlsirdību, kuru Tu simtiem reižu un simtiem dažādos veidos biji atklājis cilvēkiem.

Un Tava Māte – ciešot uz krusta, Tu nevēlējies aiziet no šīs pasaules, pirms nebiji viņai atradis otru dēlu, kurš uzņemtos gādību, tāpēc Tu teici Jānim: „Lūk, tava māte!”

Un vēl apustuļi – Tu biji ar viņiem kopā, uzskatīji viņus par patiesiem draugiem, nesi visus viņu trūkumus un vājības. Tava pacietība bija neizsmeļama. Divu apustuļu māte lūdza priekš saviem dēliem īpašas privilēģijas, bet Tu teici – galvenais nav goda vietas, bet ciešanas. Tāpat arī citi gribēja pirmās vietas, bet Tu teici – gluži otrādi, jākļūst mazam, jāieņem pēdējā vieta, jākalpo citiem!

Pēdējo Vakariņu laikā Tu viņus brīdināji: Jūs pārņems bailes, aizbēgsiet! Viņi iebilda, bet visskaļāk protestēja Pēteris, kurš Tevi trīsreiz aizliedza nedaudz vēlāk. Tu viņam piedevi – trīsreiz atkārtoji: Gani manas avis!

Tu piedevi arī pārējiem apustuļiem – to labi redzam Jāņa evaņģēlija 21. nodaļā: visu nakti viņi pavadīja zvejojot, bet Tu, Augšāmcēlušais Kungs, rītausmā pašā ezera krastā sagatavoji viņiem ceptu zivi un maizi – iekurināji uguni un sagatavoji maltīti kā tāds, kas kalpo.

Vēl grēcinieki – Tu esi gans, kas steidzas meklēt pazudušo avi un kad atrod, esi laimīgs un priecājies, nogādājot to drošībā. Tu esi labais Tēvs, kurš steidzas pretim pazudušajam dēlam un apkampj to. Ikvienā Evaņģēlija lappusē varam pārliecināties, ka Tu satiecies ar grēciniekiem un grēciniecēm – ēd kopā ar viņiem un, kad viņiem pietrūkst drosmes Tevi ielūgt, Tu ierodies pats. Šķiet, ka Tu tik ļoti jūti līdz viņu ciešanās, ka pat aizmirsti, cik lielu negodu ar savu grēku viņi nodara Dievam, bet, dāvājot piedošanas cerību, Tu viņiem it kā saki: jūs pat iedomāties nespējat, cik lielu prieku man sagādā jūsu atgriešanās.

Ne mazāka par sirds dāsnumu ir arī Tava praktiskā gudrība. Tu visu virzi uz to, kas ir iekšējs – lūk, farizeju novājējušās sejas pēc garajiem gavēņiem, bet Tu saki: man šīs sejas nav patīkamas, jo šo cilvēku sirdis ir tālu no Dieva. Svarīgs ir tas, kas ir iekšā, jo no cilvēka sirds nāk ļaunas domas, izlaidība, zagšana, slepkavība, laulības pārkāpšana, alkatība, lepnums, muļķība.

Tu necieti tukšu runāšanu: „Lai jūsu vārdi ir: jā, jā! Un nē, nē! – kas pāri pār to, tas ir no ļaunā,” „Kad jūs lūdzat, neesat pļāpīgi!”

Tu vienmēr mācīji būt konkrētiem un atturīgiem: „Kad tu dari žēlsirdības darbus, lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara. (...) Kad jūs gavējat, neesiet nīgri kā liekuļi, kas rāda drūmu seju.” Izdziedinātajam spitālīgajam Tu pavēlēji: „Nestāsti nevienam.” Atdzīvinātās meitenes vecākiem kategoriski aizliedzi stāstīt par notikušo brīnumu. Tu vairakkārt sacīji: „Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas Mani ir sūtījis” un „Es nemeklēju savu godu”.

Mirstot krusta nāvē, tu teici: „Viss piepildīts!”, Tu vienmēr esi rūpējies, lai nekas netiktu darīts pa pusei. Apustuļi ierosināja: „Atlaid ļaudis, lai tie iet tuvējos ciemos un pērk sev ēdamo,” bet Tu teici: „Dodiet jūs viņiem ēst.” Un, kad visi bija paēduši, no pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit pilnus grozus.

Tur gribēji, lai viss, kas labs, tiktu paveikts pilnībā. Kad uzmodināji Jaira meitiņu, Tu liki, lai „viņai dotu ēst”. Par Tevi runāja: „Viņš visu ir darījis labi.”

Un kāda gudrības skaidrība skanēja Tavos vārdos! Tavi ienaidnieki sūtīja tempļa sardzi, lai Tevi apcietinātu, bet viņi atgriezās vieni paši. „Kādēļ jūs neesat Viņu atveduši?” Sargi atbildēja: „Vēl nekad neviens cilvēks nav tā runājis kā šis cilvēks!” Ļaudis brīnījās, jo redzēja, ka Tu „māci kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji.”

Nabaga rakstu mācītāji! Pakļauti 634 priekšrakstiem, viņi mēdza teikt, ka pat Jahve katru dienu veltī mazliet laika, lai apgūtu Likumu, balstoties uz viņu ieviestajiem komentāriem.

Bet Tu gluži otrādi: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts... bet Es jums saku...!” Tu atzini, ka Tev ir vara un tiesības pilnveidot Likumu kā Likuma Kungam. Ar apbrīnas cienīgu drosmi Tu apgalvoji: „Te ir kas vairāk nekā Sālamana templis (...), debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.”

Un nenogurstoši mācīji ļaudis sinagogās, tempļos, pilsētu laukumos, pļavās, ceļojot, mājās un pat maltītes laikā.

Šodien visi grib dialogu. Es saskaitīju Tavus dialogus, kurus piemin Evaņģēlijs un sanāca 86: 37 ar mācekļiem, 22 ar dažādiem cilvēkiem un 27 ar pretiniekiem. Kad, atrodoties cietumā, Jānis Kristītājs sūtīja savus mācekļus pie Tevis ar jautājumu – kas Tu esi, tad Tu netērēji laiku tukšām valodām: Tu izdziedināji slimos, kuri bija atvesti pie Tevis, un teici: „Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat.”

Es nebiju klāt, kad Tu sludināji: „Laimīgi garā nabagie (...) Laimīgi taisnības dēļ vajātie.” Ja es toreiz atrastos Tavā tuvumā, es noteikti iečukstētu Tev ausī: „Esi žēlīgs, Kungs, nomaini tēmu, ja gribi, lai Tev kāds sekotu. Tu taču redzi, ka visi dzenas pēc naudas un ērtībām. Tu soli nabadzību un vajāšanas – kurš tad Tev sekos?” Bet Tu biji nelokāms, Tu gāji uz priekšu un sacīji: Es esmu kviešu grauds, kuram jānomirst, lai nestu daudz augļu – Man jātop paaugstinātam uz krusta, lai pievilktu visus sev klāt.

Un tā notika: Tevi paaugstināja krustā un Tu izstiepi savas rokas, lai pievilktu visus sev klāt – kurš gan spēs saskaitīt tos, kas, nonākot pie krusta, ir metušies Tavās atplestajās rokās?

Redzot visus tos, kas no visām pasaules malām tik daudzu gadsimtu gaitā ir nākuši un nāk pie Tava krusta, neviļus rodas jautājums: vai te ir runa par lielu labdari, cilvēku vai Dievu? Uz šo jautājumu Tu esi atbildējis pats un tie, kuru acis nav aizmiglotas ar māņticību, bet ilgojas pēc gaismas, pieņem Tavu atbildi.

Kad Pēteris paziņoja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls,” Tu viņu uzslavēji. Tu piedevi grēkus, nosauci sevi par sabata Kungu, mācīji kā tāds, kam ir vara, runāji par savu vienotību ar Tēvu, kas savukārt ieļaunoja jūdus, jo viņi zināja, ka to var darīt vienīgi Dievs.

Vairākas reizes Tevi gribēja nomētāt ar akmeņiem par zaimiem, jo Tu sevi sauci par Dievu. Kad Tevi sagūstīja un nostādīja sanhedrina priekšā, augstais priesteris Tev svinīgi jautāja: „Vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?”, Tu atbildēji: „Es tas esmu (...), no šī brīža jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie varenā Dieva labās rokas.” Tu labāk pieņēmi nāvi, nevis atteicies no savas dievišķības.

Vēstuli uzrakstīju, bet nekad neesmu bijis tik neapmierināts ar uzrakstīto kā šoreiz. Man šķiet, ka to vissvarīgāko par Tevi es neesmu pateicis, ka varēju pateikt daudz labāk. Man ir tikai viens mierinājums – galvenais ir: nevis lai kāds rakstītu par Kristu, bet lai daudzi Viņu mīlētu un Viņam sekotu!”

1974. gada maijā