Šodienas datums: 23.06.2017  |  Vārda dienas: Līga

Kardināls Julijans Vaivods

Ieraksts dienasgrāmatā 1944. gada 24. decembrī

Pulkstenis seši vakarā. Pagriežu radio un dzirdu pieteicam programmu: "Ziemassvētku nakts dziesmas". Tūlīt arī die Luftslage - Kampfverband im Anflug nach Westdeutschland1. Tanī pašā laikā, kad vācu bērnu maigās balstiņas pa radio skandina "Kluso nakti", aiz Lamanša kanāla pieauguši cilvēki ved viņiem svētku dāvanu - sēru un uguni. Saprotams, tas pats jāsaka vice versa2 par vāciešiem, jo arī tie nav eņģeļi, kas angļu bērniem kaisa svētku konfektes. Vāciešiem nav pat jālido uz Angliju: viņi "tik lādē un šauj" savus V viens un V divi. Lai londonieši tik spēj sagaidīt. Pēc kāda laiciņa radiofonā pārtrauc svētku programmu un ziņo: Schwacher Schnellkampf - Flugzeugverband auf Sud-Deutschland3.

Tādi, lūk, šogad ir Ziemassvētki. Tā viņi sākās, tā tie arī paies. Tāds ir miers cilvēkiem virs zemes. Ja cilvēks nezinātu, kas tur dzīvo otrpus kanāla, tad varētu domāt, ka kādi cilvēkēdāji, kuriem nav ne jausmas, cik svēts ir šis vakars kontinenta iedzīvotājiem, jo citādi viņi neiedrošinātos traucēt tik svētu mieru. Bet diemžēl arī turienes ļaudis sauc sevi par kristīgiem, un, ja mēs drīkstētu paklausīties viņu radioprogrammu, tad dzirdētu tās pašas svētku dziesmas – tikai citā valodā. Arī pārējā pasaulē atskan tās pašas svētku dziesmas, bet reizē arī nāvējošo ieroču dārdoņa. Tāpēc paliek gandrīz kauns pašam, ka piederu pie kristīgās ticības. Šinī ziņā Krievija ir konsekventāka, jo tur jau gadu simta ceturksni Ziemassvētki netiek daudzināti. Tur jaunieši pat vairs nezina, ko šī diena nozīmē, un tāpēc viņi nejūt sevī briesmīgo pretrunu starp saviem darbiem un savu mācību. Viņu konstitūcija sludina vispasaules revolūciju visiem iespējamiem līdzekļiem, un to viņi nes ar savu lidmašīnu kravu. Bet mēs, kristīgie, kur esam aizgājuši? "Virs zemes miers – laba prāta cilvēkiem!" Kur palicis cilvēku labais prāts? Viņš ir aizgājis tur, kur pēdējos divos gadsimtos cilvēki ir aizdzinuši savu Pestītāju. Sākās ar krusta izsviešanu no skolām, tiesām un parlamentiem. Sākās ar ticības nolikšanu par katra cilvēka privātu lietu, ar kuru valstij nav nekā kopēja. Visiem izlikās, ka nekas pārāk ļauns netiek darīts. Tiek tikai samazināti valsts izdevumi, mācītāji tiek ieslēgti savā īstajā vietā - baznīcā un sakristijā. Miljoni cilvēku gavilēja, ka kultūrai tiekot piešķirts brīvs ceļš un tā bez kādiem šķēršļiem varēšot iet savu gaitu. Un kultūra arī sāka iet šo brīvo ceļu, beigās sasniedzot to lepno līmeni, kas bez kādām grūtībām var tūkstošiem kilometru tālu pārvest un tādiem pašiem kulturāliem cilvēkiem nomest uz galvām tūkstošiem bumbu un degoša fosfora. Kristus, dzimdams un arī debesīs uzkāpdams, sūtīja pasaulei savu mieru. Aizdzina cilvēki no sevis Kristu, aizgāja arī miers no cilvēkiem. Nav miera virs zemes; nav viņa arī cilvēku sirdīs. Nav cilvēku sirdīs tuvākā mīlestības, nav arī cilvēcīgas dzīves. Nupat pa radio dzirdu sarunājamies cilvēkus no visattālākajiem Eiropas punktiem. Tāds kulturāls sasniegums, kādu mūsu vectēvi būtu nosaukuši par vājprātīgā murgiem, ja viņiem kāds būtu gribējis iestāstīt, ka tas būs iespējams. Bet visi šie tautas izkaisītie locekļi, kuri nupat sarunājas ar dzimteni, justos laimīgi, ja tie šodien bez šiem kultūras sasniegumiem varētu mierīgi sēdēt savās ar vectēvu laiku vienkāršām tauku svecēm vai pat primitīvajiem skaliem apgaismotajās mājās. Kāds varētu iebilst, ka arī mūsu vectēvi karoja. Karoja gan, bet vai viņu kariem bija kaut simtā daļa no tām briesmām, kādas ir mūsdienu karam?

Es pieminēju mūsu vectēvu sētas. Tās mums liek atcerēties arī tēvu sētas un svētku vakaru miera laikos. Man ļoti patika miera gados Ziemassvētku vakarā pastaigāties pa pilsētas ielām, pa apgaismotiem logiem vērot degošās eglītes un sirdī izjust prieku un siltumu, kādu baudīja pie eglītes bērni kopā ar saviem vecākiem. Arī pieaugušie bērni un radinieki steidzās sabraukt un sanākt, lai šos miera svētkus pavadītu kopā. Lieli un mazi gaidīja un arī saņēma dāvanas. Sarunas risinājās par svētku svinībām un viesībām. Bet šogad? Šogad nebūs ne tikai dāvanu, bet pašas eglītes arī palika mežos augam. Viņas nepriecinās mazo cilvēciņu actiņas un sirsniņas. Ne tikai eglīšu gaisma neatspīdēs pa namu logiem, bet vairākumam namu nav pašu logu. No namu sienām izsistie logi rēgojas kā miroņa galvaskausa acu dobumi. Citi, aizsisti dēļiem, neielaidīs istabā arī dienas gaismu. Nebūs šogad daudz tādu ģimeņu mūsu zemē, kuru visi locekļi kopā pavadīs šos svētkus. Vairākums ģimeņu ir šķirtas. Viena mūsu tautas daļa šos svētkus ar nopūtām atcerēsies aiz frontes un domās par tiem, kuri ir šaipus frontes, jo viņi atrodas tur, kur, kā sākumā teicu, Ziemassvētkus nepazīst. Otra tautas daļa Vācijā šodien sapņos par radiem un tuviniekiem dzimtenē. Citi tautieši, atstājuši savas dzimtās sētas, mitinās pa svešām lauku sētām neziņā, kurp tālāk doties un kur būs viņu ceļa mērķis. Šo cilvēku liktenis tiešām ir traģisks, jo viņi no kara dārdiem bēg kā mednieka izbaidīti meža zvēri un nezina, kur tā drošākā vieta, kur varētu bez bailēm apstāties un atpūsties. Mazs viņu traģisma piemērs. Šodien pie manis atnāca kāda bēgle - jauna lietuviete, kurai nometnē miris astoņus vecs bērniņš, un nezina, ko iesākt, jo zārciņu viņa dabūs tikai pēc svētkiem, bet nometnē līķīti nevar turēt. Te jau vairs nav žēlabas par mirušo mīlulīti, bet tikai neatrisināma problēma, kā mirušo dabūt zem zemes.

Arī tādu ir tūkstoši, kuri savus piederīgos šajos svētkos jau negaida pie kopīgā galda, bet gan domās klīst pie viņiem zem svaigām zemes kopiņām. Un mūsu varonīgie karavīri tuvu un tālu pa visu garo fronti - viņi visvairāk saista mūsu prātus, jo viņi, katru brīdi skatīdamies nāvei acīs, aizstāv tēvzemi un arī mūs visus. Lai labais Jēzus savos dzimšanas svētkos nes atkal mieru visiem dzīvajiem virs zemes un mirušajiem dod mūžīgo mieru viņā saulē.

Julijans Vaivods. Septiņi mēneši Liepājas cietoksnī (1944. gada 9. oktobris – 1945. gada 9.  maijs). Rīga, "Liesma", 1990.


Gaisa trauksme. Bumbvedēju uzlidojums Rietumvācijai  (vācu val.)
No otras puses (latīņu val.)
3 Vāja ātrcīņa. Lidmašīnu grupa uz Dienvidvāciju (vācu val.)