Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Jānis Pujats

Sprediķis Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku vigīlijas dievkalpojumā

Aglona, 2013. gada 14. augusts

Lai ir slavēts Jēzus Kristus! Sveicinām visus, kuri jau ieradušies Aglonā, lai piedalītos Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos. Šogad aprit 20 gadi kopš Aglonu apmeklēja svētīgais pāvests Jānis Pāvils II. Aglonas bazilikas lielais laukums ar Krustaceļa trasi ir dižs piemineklis pāvestam, jo tikai viņa vizītes dēļ bija iespējama kā bazilikas rekonstrukcija, tā arī plašā laukuma izveidošana.

Ticīgie savās lūgšanās bieži uzrunā Dievmāti ar vārdiem: „Esi sveicināta, Karaliene, Žēlsirdības Māte." Starp citu, šogad aprit 1000 gadu kopš dzimis (1013.18.07.) šīs populārās lūgšanas autors Hermanis no Reihenavas (Vācijā). Viņš bija svētā Benedikta ordeņa brālis un bija izcili izglītots vīrs, kas atstāja bagātu literāro mantojumu, lai gan viss viņa mūžs pagāja invalīda ratiņos. Tas rāda, cik liela nozīme ir cilvēka gara aktivitātei. Bez šaubām, ļoti daudz var panākt, ja garīgi aktīva ir sabiedrība vai pat vesela tauta.

Mūsu Latvija ir maza valsts. Te nav ne naftas, ne akmeņogļu, ne zelta raktuvju. Bet kas mums ir? Ir tīri ūdeņi, auglīga zeme (bez zemestrīcēm!), labs klimats (bez tornado viesuļiem!), taču galvenais - mums ir talantīgi ļaudis, speciālisti savās nozarēs, mākslinieki, kuru vārdi pazīstami visā pasaulē, un mūsu tauta, kas prot ne tikai strādāt, bet, ja ir vajadzīgs, tā spēj nostāties kā mūris „Baltijas ceļā", tāpat tūkstošs balsīm prot sadziedāties savos Dziesmu un deju svētkos. Tāpēc svētkos sanākot Aglonā, mums ir attiecīgi runāt par garīgām vērtībām, kurām ir fundamentāla nozīme tautas dzīvē.

Jādomā, ka daudzi no jums ir skatījušies televīzijā dokumentālo filmu sērijas par kosmosa neaptveramo lielumu un tajā notiekošajiem procesiem. Tas liek domāt, ar kādu vērienu Dievs ir radījis pasauli! Tādēļ jebkuras tautas garīgo vērtību krātuvē pašas svarīgākās ir: 1) ticība Dieva esamībai, 2) ticība cilvēka dvēseles nemirstībai un svētlaimīgai dzīvei pie Dieva.

Par Dievu - Radītāju apustulis Pāvils saka: „Tas, kas Dievā ir neredzams, viņa mūžīgais spēks... ir ar prātu skaidri saskatāms viņa darbos." (Rom 1, 19-20) Un patiesi, katrs augs, koks vai dzīvs organisms savā uzbūvē un darbībā ir īsts brīnumdarbs. Tie ir Dieva doti likumi, kas darbojas visā dabā un liek matērijai mērķtiecīgi attīstīties. Tā ir dabas liecība!

Bet visi Kristus apustuļi arī ir Dieva liecinieki tai ziņā, ka viņi bija Kunga Jēzus mācekļi. Tātad viņi bija tikušies ar to, kuram ir „visa vara debesīs un virs zemes" (Mt 28,18). Tāpēc apustuļu raksti ir labākais Dieva esamības, Dieva atklāsmes un Dieva Vārda tulks.

Kāds jauns cilvēks ir teicis: „Sākumā es Bībeli lasīju, paklausot mātei. Vēlāk es to darīju, rūpējoties par savu dvēseli. Beidzot es Bībeli lasu aiz mīlestības uz Dievu." Pateicoties atklāsmei Sv. Rakstos, mēs Dievu pazīstam kā dzīvu garīgu Personību. Tāpēc cilvēku ticība parasti izpaužas kā saruna ar Dievu lūgšanas brīžos. Tas palīdz cilvēkam sakārtot savu dzīvi un rast dvēseles mieru. Daudzi cilvēki meklē un atrod Dievu, sekojot savas dvēseles kliedzienam pēc dzīves mērķa un jēgas. Katrā ziņā, kas meklē Dievu, tam ir normāls un veselīgs skatījums uz dzīvi.

Ticība Dievam nav fantāzijas auglis. Paskatieties, cik vienkārši un racionāli ir Dieva baušļi, kas regulē ticīgo ļaužu dzīvi. Pietiek uzmest skatu dekalogam, lai pārliecinātos, ka ticīgie ar abām kājām stāv reālajā dzīvē. Bet viņu ticība ir racionāli izsvērts skatījums nākotnē, balstīts Bībelē, kas reizē ir vēsturiska un sakrāla grāmata.

Ir visai dīvaini, ka visās zinātņu nozarēs Dieva darbi tiek pētīti un apbrīnoti, bet pašu Dievu laicīgās mācību iestādēs pat nepiemin. Dievu vienkārši ignorē! Tas ir pats vājākais punkts visā laicīgajā sistēmā un reizē arī visu neveiksmju cēlonis. Jo, kas Dieva nebīstas, tiem policistu par sargu nepieliksi.

Runājot par dvēseles nemirstību, Kristus saka: „Nebīstieties no tiem, kas nokauj miesu, bet dvēseli nespēj nokaut; bīstieties vairāk no tā, kas dvēseli un miesu var pazudināt ellē." (Mt 10,28) Ticot Dievam, cilvēks tic arī dvēseles nemirstībai. Bet svarīgi ir, lai ticība būtu ne tikai rūpju, bet arī prieka avots. Kristus saka: „Priecājieties un līksmojiet, jo jūsu alga debesīs ir liela." (Mt 5,12)

Dievs vēlas, lai katrs cilvēks debesīs varētu saņemt pēc iespējas vairāk no Dieva labestības. Taču līdzībās runājot, viens dzīves laikā sev lielāku garīgo trauku sagatavo un cits - mazāku, bet debesīs visus Dievs piepilda. Tāpēc dzīves laikā katram svarīgs uzdevums ir bagātīgāk izkopt savu garīgo dzīvi, lai paplašinātu savu garīgo kapacitāti, jeb savu „trauku". Jau tagad šai pasaulē cilvēki ar izkoptu un garīgi bagātu dzīvi paši jūtas laimīgi un arī citiem ir par svētību. Zinātnē un mākslā ir sakrāts tik daudz vērtību, ka viens cilvēks to visu nav spējīgs apgūt.

Bet ko lai saka par visa kosmosa Radītāju? Cik intensīva un bagāta dzīve rit pašā Dievā? Un lūk, Dieva pārdabiskajā valstībā piedalās arī atpestītais cilvēks! Viņš ir kā ūdens piliens okeānā - Dieva bezgalības priekšā. Ne velti Svētie Raksti saka: „Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs sagatavoja tiem, kas viņu mīl." (1 Kor 2,9)

Īsi sakot, ticība norāda uz Dievu un Viņa valstību kā galamērķi - cilvēkiem. Un ticīgie šo mērķi sasniedz neatkarīgi no tā, vai viņu dzīves pavediens pārtrūkst bērnībā, pusmūža gados vai vecumā. Tikai trausla neredzama siena mūs šķir no Dieva pasaules. Nejaušs nelaimes gadījums, un cilvēks jau viņpasaulē. Maziem bērniem problēmu nav, jo viņi atmostas jau paradīzē. Bet pieaugušiem Kristus ir teicis: „Ja jūs nemaināties un netopat kā mazi bērni, jūs neieiesiet debesu valstībā." (Mt 18,3) Tas nozīmē, ka šķīstīšanās un cīņa par svētumu ir nepieciešama visā dzīves garumā, lai nezaudētu morālisko skaidrību, kas raksturīga maziem bērniem, citādi šķīstīšanās būs pēc nāves.

Racionāli spriežot, nevienam it kā nevajadzētu būt vienaldzīgam ticībā, jo Kristus ir teicis: „Kas ticēs un tiks kristīts, tas būs izpestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts." (Mt 16,16) Tātad izvēle gaužām vienkārša, jo cilvēkus gaida debesis vai elle - viens no diviem. Kristus kādā līdzībā ir norādījis, kā ticību uz Dievu var iegūt pavisam droši, proti: Vispirms sakārtojot savu dzīvi pēc Dieva baušļu prasībām. Bet ja kāds „neklausa ne Mozu, ne praviešus, tas neticēs pat, ja kāds no miroņiem pieceltos," tā saka Kristus (Lk 16,31). Tas nozīmē, ka veltīgi ir filozofēt par ticības lietām, ja cilvēks nav gatavs atteikties no grēkiem. Līdzko cilvēks apzinīgi tic Dievam un savas dvēseles nemirstībai, ar to pašu Dievs ir viņa dzīves galvenais mērķis. Sv. Augustīns saka: „Īstam kristietim visa dzīve ir svēta ilgošanās pēc Dieva." To pašu saka arī 36. psalma vārdi (4,5): „Priecājies Kungā un Viņš piepildīs tavas sirds ilgas."

Un, lūk, vēl kas svarīgs: Ja liela sabiedrības daļa dzīvo tikumiski, t.i. Dieva un tuvākā mīlestībā, tad tas ir labākais kārtības un labklājības garants. Tad cilvēki aiz bijības pret Dievu ir godīgi un atbildīgi jebkurā darbā. Turpretī mēģinot atrisināt savas problēmas bez Dieva, cilvēki netiek galā paši ar saviem grēkiem: plaukst egoisms, noziedzīgi biznesa veidi, cilvēki slīkst netikumos un ticības vietā parādās dažāda veida māņticība. Tas viss degradē kā garīgo, tā arī laicīgo dzīvi un ir bezdievības sekas.

Ticības gars ir sevišķi vajadzīgs sabiedrības pamatšūnās, t.i. ģimenēs, jo ģimene lielā mērā ir tikumu un talantu kalve līdz pat bērnu pilngadībai. Visiem ticīgajiem, kas taisās vīt ģimenes ligzdu, atgādinām, ka: 1) laulībai ir jābūt Dieva svētītai un laulāto savstarpējā uzticība jāsaglabā bez pārkāpumiem; 2) visas dzīves laikā ir jāuztur dzīvs kontakts ar draudzes dievnamu, lai katrs ģimenes loceklis varētu saņemt visus kristīgās dzīves pakalpojumus; 3) sevišķi svarīgi ir, lai attiecības ar Dievu katram ģimenes loceklim būtu sirds lieta. Viņiem ir jāizjūt kristīgās dzīves svētība. Tad katrs darbs un katra diena stiprinās mīlestību uz Dievu un radīsies spēks un prieks kristīgi dzīvot.

Mēs ik gadus esam svētceļnieki pie Aglonas Dievmātes. Svētceļojums ir garīgās uzlādēšanās laiks. Pulcējoties tūkstošiem ticīgo, kas lūdzas un šķīstās no grēkiem ar sakramentu žēlastībām, šie svētki ik gadus nes lielu svētību tautai. Arī paši svētceļojumi uz Aglonu pa visiem republikas ceļiem ir daudzu cilvēku rūpēm atbalstīti, viesmīlīgi uzņemti un pašu ceļotāju grūtībās un lūgšanās svētīti. Kā lasām Evaņģēlijā, arī svētā ģimene ik gadus gāja svētkos no Nācaretes uz Jeruzalemi. Un viens tāds svētceļojums sagādāja lielas sirdssāpes īpaši Dievmātei, jo Dieva Bērns uz trim dienām bija nozudis. Dieva apredzība bija lēmusi, ka arī Dievmātei kā grēcinieku glābējai bija vajadzīgs pārdzīvot tās sāpes, ko ticīgais izjūt, kad ir palicis bez Jēzus. Dievmāte saprot ticīgos un palīdz viņiem atgūt Dieva žēlastības stāvokli.

Pabeigsim šīs pārdomas ar senās, turpat tūkstošgadīgās lūgšanas vārdiem, par kuru minēju sprediķa sākumā: „Esi sveicināta, Karaliene, Žēlsirdības Māte, Kas mums Pestītāju devi, esi sveicināta. Mēs, Ievas bērni, svešumā saucam uz Tevi, Mēs tevi lūdzam, sērojot un raudot šai asaru ielejā. Tādēļ, mūsu aizstāve, Uzlūko mūs savā žēlsirdībā. Un pēc šīs dzīves ved mūs pie Jēzus; pie tava dievišķā Dēla. Tu žēlīgā un laipnā, Vissvētākā Jaunava Marija!"

Kardināls Jānis Pujats