Šodienas datums: 19.09.2017  |  Vārda dienas: Verners, Muntis

Kiko Arguello

Kerigma no universitātes katedras

Mūsdienu Baznīcā pēdējos gados visbiežāk uzdotais jautājums ir – ko nozīmē jaunā evaņģelizācija, kā to praktiski īstenot? Atbilžu klāstam droši var pievienot Neokatehumenālā ceļa iniciatora Kiko Arguello uzstāšanos 2013. gada 26. jūnijā Jāņa Pāvila II Ļubļinas Katoļu universitātē. Ļubļinas universitāte ar goda doktora titulu vēlējās izrādīt savu atzinību viņa ieguldījumam Baznīcas atjaunotnes procesā pēc II Vatikāna koncila, bet pirmām kārtām novērtēt attālināto kristiešu vadīšanu pie ticības bibliskajiem un liturģiskajiem avotiem. Tāpat laudācijas rakstā tika minēti nopelni jaunās evaņģelizācijas īstenošanā, misio ad gentes darbā, dzīvības, laulības un ģimenes aizsargāšanā, jaunās sakrālās estētikas veidošanā, kā arī kristietības un jūdaisma pietuvošanās procesā. Savā doktora runā Kiko Arguello tradicionālā referāta vietā pasludināja kerigmu, kas ir katras evaņģelizācijas būtība un pamats.

Es gribētu palūgties. Vai mēs varam mazliet palūgties?

Svētījam Tevi Kungs, mūsu Dievs, mūžīgās godības karali! Palīdzi mums šodien, palīdzi man, šai universitātei, dod mums savu Svēto Garu un esi mums žēlsirdīgs! Lūdzam Tevi Tava Dēla vārdā un ar Svētās jaunavas Marijas aizbildniecību!

Tagad arī man būtu kaut kas jāsaka. Šodien tiku šaustīts. Jūtos kā kāds, kuru ir piesējuši pie kolonnas un šausta. Katra uzslava ir viens sitiens. Es esmu grēcinieks un man apģērbties šādi (runa ir par doktora togu) un šeit stāvēt ir ciešanas. Kā kristietis nesagaidu neko citu kā vien vajāšanas, kā kristietim man ir jāiet Kristus pēdās, kuru neieredzēja, vienmēr neieredzēja un vajāja. Es sev šodien teicu, jābūt ir pazemīgam, jāiztur tas viss.

Te es mazliet mēģināju uzrakstīt kaut ko no kerigmas un tas mani iepriecina, jo vislielākā lieta, kas ir šajā dzīvē, ir sludināt šo jauno vēsti. Lai par daudz neizplūstu, nolasīšu to jums.

Magnificence cienījamais priesteri rektor, ekselence Ļubļinas Katoļu universitātes lielais kancler, eminences, ekselences, augstais senāts, cienījamie kungi un dāmas, dārgie šodienas svinību dalībnieki! Esmu pateicīgs Dievam un jums visiem, ka varu būt šeit, šajā universitātē, kur par profesoru bija svētais tēvs Jānis Pāvils II, jaunās evaņģelizācijas sludinātājs, kurš patiesi mūs mīlēja un vienmēr mums palīdzēja. Personīgās attiecības, kādas mums bija ar Jāni Pāvilu II, paliek dziļi manā sirdī. Tādēļ ar īpašu prieku šeit pieņemu doktora honoris causa titulu, kas ir cieņas apliecinājums Neokatehumenālajam ceļam kā kristīgās iniciācijas ceļam un jaunajai evaņģelizācijai, kuru tas īsteno pasaulē II Vatikāna koncila garā. Gribu piebilst, ka šis tituls vairāk kā man pienākas Karmenai Hernandez. Neokatehumenālajā ceļā esam viņai par daudz ko pateicīgi. Pirmām kārtām viņas ieguldījums ir tas, kas saistās ar Pashas mistēriju un II Vatikāna koncilu. Tāpat arī viņas lielā mīlestība pret ebreju tautu. Tas viss, ko viņa mums stāstīja par Jom Kippur, par gandarīšanu. Viņa mūs aizveda uz Izraēlu. Pati tur pavadīja gadu un ar Bībeli rokās izstaigāja visas vietas. Tādēļ pieņemu šo titulu arī viņas vārdā.

Augšāmcēlušais Kungs saka apustuļiem: „Ejiet un sludiniet Evaņģēliju katrai radībai. Lūk, Es esmu ar jums līdz pat pasaules beigām.” Šis Kristus bauslis Baznīcai ir tās misija – sludināt Labo Vēsti. Mēs nedrīkstam aizmirst par to, ka kristietība pirms doktrīnas, pirms morāles vai filozofijas ir Vēsts. Vēsts, kurai ir spēks aktualizēties tad, kad tā tiek pieņemta, dodot pestīšanu. Svētais Pāvils saka, ka Dievs vēlējās glābt ticīgos ar sludināšanas muļķību. Raksta to grieķiski, bet grieķiski nav vārda „sludināšana”, bet ir vārds „kerigma”: „Dievs gribēja glābt ticīgos ar kerigmas sludināšanas muļķību.” Tātad, ja es jums dodu šo kerigmu, jums visiem, dodu jums pestīšanu. Pestīšana nāk klausoties šo kerigmu. Nav nekā varenāka.

Pirmā lieta, kuru vēlos jums pateikt, ir tas, ka Kungs grib dot jums pestīšanu tagad. Nav nekā stiprāka par Evaņģēlija sludināšanu. Evaņģēlijs nozīmē Labā Vēsts, grieķiski – kerigma. Nav nekā lielāka kā sludināt Evaņģēliju, sludināt Vārdu, kas dod pestīšanu. Kerigma. Varam uzdot jautājumu: kādēļ kerigmas sludināšana dod mums pestīšanu? Kas ir kerigma? Tā ir Vēsts. Pārsteidzoša Vēsts. Kad apustuļi, kuri bija ebreji, svinēja Vasarsvētkus, svētkus, kuri piemin Toras saņemšanu Sinaja kalnā, pēkšņi spēja trokšņa pavadībā no debesīm nonāca Svētais Gars un nolaidās pār viņiem uguns mēļu veidā, ienāca viņu iekšienē. Svētais Pāvils saka, ka Svētais Gars dod liecību mūsu garam. Svētais Gars, nonākot pār viņiem, dod tiem liecību, liecina par pārsteidzošu lietu, kāda ebrejam nekad nevarētu ienākt prātā, jo tas viņam nozīmētu zaimus, ka Tas, kuru viņi nogalināja, piesita krustā, ka Tas ir Kungs. Ir Kirios. Adonai. Pats Dievs. Ebrejs nešauboties var nodomāt, ka Kristus ir Mesija, nešauboties. Taču to, ka ir Dievs!? Ka šis nogalinātais cilvēks varētu būt pats Dievs … Tieši tā ir Vēsts! Dievs kļuva cilvēks Kristū!

Kādēļ kļuva cilvēks? Kļuva cilvēks, lai nomirtu par mums, par mūsu grēkiem. Upurēja savu nāvi par mūsu nāvi. Vēstulē korintiešiem svētais Pāvils saka: Caritas Christi urget nos. Kristus mīlestība steidzina mūs mūsu iekšienē. Kādēļ? Steidzina mūs? Jo ja Kristus ir miris, tad visi cilvēki visā pasaulē ir miruši! Kādēļ nomira? Svētais Pāvils saka: nomira, lai tie, kas dzīvo, nedzīvotu vairs sev, bet dzīvotu tam, kurš nomira un augšāmcēlās viņu dēļ. Šī teksta gaismā varam teikt, ka svētajam Pāvilam cilvēki ir it kā nolemti izdzīvot dzīvi sev pašiem, viss sev pašam. Pareizticīgo teologs Olivjērs Klamons saka, ka pirdzimtais grēks spiež mūs, lai mēs visu upurētu paši sev. Tas ir pārsteidzoši. Dzīve sev pašam… Bet mēs taču visi dzīvojam paši sev? Ko tas nozīmē? Visi mēģinām būt laimīgi. Visi studē, iestājas universitātēs, precas, nu un dzīvo sev pašam, mēģinot būt laimīgi. Kā tas ir iespējams, ka dzīve sev kļūst par tādu milzīgu nolādētību, ka Kristum vajadzēja nomirt? Atbilde? Redzam to katru dienu notikumos. Varam jautāt, kādēļ tik daudz cilvēku izdara pašnāvību? Pat tad, kad tiem ir viss. Kādēļ tik daudz jauniešu ir arvien vairāk neapmierināti? Tā kā esmu mākslinieks, tad arī runāju līdzīgi kā vilktu krāsu švīkas ar otu, lai mazliet labāk saprastu, kas ir kerigma. Piemēram, dzirdējām, ka Japānā pagājušajā gadā viena gada laikā 50 tūkstoši cilvēku izdarīja pašnāvību. Netiek sniegta informācija, cik daudz jauno izdara pašnāvību visā Eiropā. Mēs zinām, kādēļ izdara pašnāvību. Iemesls slēpjas tajā, par ko runā svētais Pāvils. Piemērs. Mani pārsteidza tas, ko reiz izdzirdēju par kādu cilvēku no Palma Majorkas, kas apprecējās trīs reizes, viņam bija jahta, viņa dēls studēja Ņujorkā, meita Londonā, jaunākais trīspadsmitgadīgais dēls bija mājās kopā ar viņu un pēdējo sievu. Šis šķietami panākumu cilvēks kādu dienu izlēca no 10. stāva. Kādēļ? Iepriekšējās dienas vakarā vakariņoja kopā ar draugiem netālu no jūras, šķita, ka ir laimīgs, skaista, jaunāka par viņu sieva, jahta, panākumu cilvēks. Kādēļ atņēma sev dzīvību? To viņš uzrakstīja. Teica, ka jau daudzus gadus apzinājās, ka vairs nemīl nevienu, nekas viņam nebija svarīgs, ne bērni, ne sieva, ne darbs, lai gan ārēji… Un nonāca līdz tādai vietai, kad šādu dzīves veidu vairs nebija spējīgs izturēt. Nevarēja vairs paciest tādu dzīvi, kurā bija nolemts nepārtraukti meklēt pašam sevi, dzīvot tikai sev, nespējot mīlēt kādu citu un dzīvojot bez mīlestības.

Kādēļ cilvēks nespēj izturēt dzīvi bez mīlestības? Tāpēc, ka mēs esam radīti pēc Dieva tēla, mūsos ir mīlestības atbalss, jo Dievs ir mīlestība. Svētais Pāvils saka: „Es pazīstu labo un gribētu to pildīt, taču nav manī spējas to darīt.” Patiesībā nepildu to labo, ko vēlos, bet gan ļauno, ko nevēlos. Bet tātad, ja daru to, ko negribu, tad ne es to daru. Kurš to dara? Svētais Pāvils saka: „Grēks, kurš mājo manā miesā.” Mēs vēlamies mīlestības pilnu dzīvi. Taču cilvēks ātri gūst pieredzi, ka nevar mīlēt. Ir kā notiesāts, kā cietumnieks, kas vērsts tikai uz sevi, visā meklē sev laimi, sevis paša piepildīšanu. Kādēļ nespēj mīlēt? Par to runā Vēstule ebrejiem: līdzīgi kā bērni, cilvēki piedalās miesā un asinīs, tāpat arī Viņš, t.i., Kristus, kļuva par to dalībnieku, lai ar savu nāvi iznīcinātu to, kuram bija vara pār nāvi, t.i., sātanu un velnu, un lai atbrīvotu tādējādi tos, kas, baidoties no nāves, visu dzīvi bija pakļauti nebrīvei (2,14). Baiļu no nāves dēļ mēs esam dēmona jūgā visu dzīvi. Lūk, Kristus atnāca, lai atņemtu dēmonam varu, kāda tam bija pār nāvi. Kādā veidā? Uzvarot nāvi ar savu augšāmcelšanos, Viņš pierāda, ka grēks ir piedots. Sods par grēku bija nāve. Kristus mirst par visiem cilvēkiem, maksājot maksu par grēku. Tēvs tādēļ piedod visai cilvēcei. Nāves vairs nav! Kristus augšāmceļas kā Pirmdzimtais no jaunās radības. Jaunais Ādams.

   Šeit mēs redzam pārsteidzošu Bībeles antropoloģiju. Tas, par ko runā Vēstule ebrejiem, atnes mums antropoloģiju, kas ir Atklāsme. Par to runāju bīskapu sinodē, kas bija veltīta jaunajai evaņģelizācijai. Vai patiesi ticam tam, ka visi cilvēki ir velna vergi nāves baiļu dēļ? Lai neciestu, cilvēks izdara abortu, zog, melo, pārkāpj laulību, viņš to dara, bēgot no ciešanām, jo savā iekšienē nes nāvi. Viņam ir bailes no nāves. Varam uzdot jautājumu, kādēļ mūsos ir bailes no nāves? Jo grēks mājo manī. Bet kas ir grēks? Kas tas ir? Čūska Radīšanas grāmatā, Torā ir dēmons. Tas saka Ievai, kura skatās uz Labā un ļaunā pazīšanas koku: „Kā tas ir, ka jūs nevarat ēst ne no viena koka Paradīzē?” Ieva atbild: „Jā, mēs varam ēst no visiem, tikai no viena nevaram ēst, jo Dievs mums pateica, ja apēdīsim no šī koka, tad nomirsim.” Taču dēmons, sakot, ka nevar ēst ne no viena koka, jau rada šaubas Ievā. Sak, ja jau Dievs aizliedz kaut ko vienu, tad taču cilvēki vairs nav brīvi. Tā it kā viss būtu aizliegts. Lūk, veids, kādā velns sev sagatavo teritoriju. Dēmons ir eņģelis, turklāt ļoti inteliģents. Pēc tam viņš tai saka (pirms tam Ieva viņam teica, ja edīšot no šī koka, viņi miršot): „Nē, nenomirsi, tā nav patiesība! Dievs toties ļoti labi zina, ka dienā, kad no tā apēdīsi, kļūsi kā Dievs, jo pazīsi labo un ļauno. Bet pazīstot labo un ļauno, lemsi pati. Nebūsi vairs atkarīga ne no viena, pati lemsi par to, kas ir labs un kas ir slikts. Būsi kā Dievs.” Ieva, dzirdot to „būt kā Dievs” un redzot augli kā krāšņu un noderīgu zināšanu iegūšanai, apēda to, kā arī iedeva ēst Ādamam. Izdarīja tātad konkrētu darbību, aktu. Kas notiek pēc šī akta? Abi atjēdzas, ka ir kaili. Tagad cilvēks pirmo reizi pieredz ontoloģisko nāvi. Tā kā dzīvojam eksistenciālajā laikmetā, varam tā pateikt – ontoloģiskā nāve. Tas nozīmē esamības nāvi. Tā visa, kas veido mūsu personību, nāve. To ļoti labi skaidro filozofs Kirkegors. Jo latīņu vārda persona sakne grieķu valodā ir tāda pati kā vārdam tēls, drāmas personāžsprosopon. Teātra lugā režisors rada tēlu, sakot: „Tu būsi karavīrs, tu būsi karalis, tu būsi princis.” „Būsi” dod šo esamību, būšanu par karali, būšanu par princi. Bet dēmons mums pateica, ka nav nekāda režisora, ka nav nekādas lugas, ka Dieva nav. Ja ir, tad tā ir nenovīdīga esamība, kura vēlas mūs aprobežot.

Ja Dieva nav, kas tad es esmu? Kurš ir mani radījis? Kādēļ es esmu šeit? Ļoti dziļi ir iznīcināta manas esamības sakne, tas, kas mani padara par personu. Dievs iedeva mums dzīvību, kad teica: „Es tevi mīlu!”, tādejādi padarot mūs par personām, radot no mīlestības un sakot mums: „Tu esi priekš Manis, pastāvi Man, esi tas, kurš ir Man.” Ja dēmons mūsu maldina ar Likuma starpniecību un saka mums, ka Dieva nav vai arī, ka Viņš ir briesmonis, tad tas ir pierādījums tam, ka pats ir skaudīgs. Tas ir tas fakts, ka mūs aprobežo ar Likumu. Svētais Pāvils Vēstulē romiešiem saka, ka dēmons, izmantojot Likuma, Toras, Desmit Vārdu doto iespēju, ir mūs piemānījis un nogalinājis. Ja es noticēšu, ka dēmonam ir taisnība, ka reliģija, baušļi, tas viss ir nekas … Padomājiet par komunistu miljoniem, veselas tautas, kuras izsmēja Baznīcu, Toru, baušļus, noliedza dvēseli, debesis, Dievu. Ja dēmons mani māna un es noticu, ka viņam ir taisnība, un grēkoju, apstiprinot, ka Dieva nav, es ontoloģiskā ziņā zaudēju pats sevi, jo nocērtu sakni savai kā personas esamībai. Manis nav. Bet es gribu būt. Gribu būt citos, būt priekš viņiem, būt maniem vecākiem, kas mani mīl, būt priekš kādas meitenes, lai kāds mani mīlētu. Būt, nevaru nebūt. Nebūt ir elle.

Tādēļ gribu būt mīlēts, gribu būt skaists, man ir jānopelna nauda, ja tev nav naudas, ja neesi inteliģents, neviens tevi nemīl. Tieši grēks, kas mājo mūsos, liek mums upurēt visu sev. Visā meklējam pierādījumu tam, ka esam mīlēti. Tieši tas ir grēks. Grēks mūs ir piespiedis sava „es” mīlestību nolikt kosmogonijas centrā. Mēs izdzīvojam pasauli jaunā kosmogonijā, kur centrā par asi ir mans „es”, mana laime. Grēks iznīcina cilvēkā Dieva tēlu, kas ir Kristus, un nostāda cilvēcisko es kā aksis – asi, kā jaunās kosmogonijas centru. Tomēr šim cilvēkam, kas grib būt mīlēts, vēlas panākumus, slavu, kas grib būt laimīgs, ir konkrēta problēma – nespēja sevi atdot. Uzmanību! Te ir visa noslēpums. Nespēj mīlēt, atdodot sevi, nespēj mīlēt spēcīgāk par nāvi, jo ir nāves aplekts, jo nav uzvarējis nāvi. Ja mīlēt otru nozīmē pārveidot manu „es” par „tu”, tad es nespēju to izdarīt tikai ar paša spēkiem, jo tas nozīmē nomirt sev pašam, bet man ir bailes no nāves, jo nāve mani ir aplenkusi. Manas attiecības ar sievieti nonāk līdz noteiktam punktam, kad šīs otras personas trūkumi sāk mani apdraudēt, es jūtos tā, it kā mani žņaugtu. Man ir jāšķiras! Šis fakts, ka cilvēks nāves baiļu dēļ nespēj atdot sevi, kļūst par iemeslu dziļai neapmierinātībai. Cilvēka dabu – mēs neesam protestanti, mēs esam katoļi – pirmdzimtais grēks nav iznīcinājis. Katoļu katehisms saka – tā tika ievainota ar grēku. Šis cilvēks – visi cilvēki pazīst labo, zina, ka mīlestība ir patiesība, taču nespēj to īstenot – viņš zina, ka kā persona var īstenoties otrā, to mīlot, bet, lai mīlētu patiesi, nozīmē darīt tā kā Dievs Kristū, ja šī mīlestība (rāda uz krustu) ir patiesība… Šāda mīlestība pat līdz dzīvības atdošanai ir patiesība, kas uztur pasauli. Tā ir patiesība (rāda uz krustu). Tikai tad, kad dzīvojam šādā mīlestībā, mēs dzīvojam patiesībā. Šī ir patiesība, kas mums ir jāsludina jaunajiem, tā ir patiesa brīvība – spēt atdot sevi, atdot sevi pasaulei. Taču tam nepieciešama uzvara, sakauta nāve. Kristus atnāca, lai paņemtu nāvi no mūsu iekšienes, un dāvā mums savu uzvaru savā augšāmcelšanā.

Cilvēks nespēj šādi mīlēt. Svētais Pāvils saka: „Kurš mani atbrīvos no miesas, kas ved uz šo nāvi?” – un atbild: „Pateicība Dievam caur Jēzu Kristu, jo viņš uzvarēja grēku miesā, mirstot mūsu dēļ, un dāvāja to cilvēkam.” Ar savu augšāmcelšanos, debesīs uzkāpšanu un Visaugstā Priestera aizbildniecību, kurš iegāja vissvētākajā vietā, kur gāja iekšā reizi gadā, un neiegāja tur ar dzīvnieku asinīm, bet ar savām personīgajām asinīm, pārplēsa to aizkaru un ieveda visu cilvēci Svētajā Trīsvienībā. Tā ir konkrēta lieta, kuru mums dara.

Kerigma tātad pasludina noteiktu aktu, jaunumu, kas īstenojas tagad. Kas notiek tagad? Kristus tagad ir debesīs un aizbilst par katru no mums un rāda savas godpilnās brūces, pilnas ar gaismu, kuras izcieta mūsu dēļ. Kādēļ cieta? Lai mēs varētu saņemt jaunu dzīvi. Kādēļ? Kādēļ Dievs to izdarīja? Vēstulē ebrejiem teikts: „Krustā sistais Kristus ir Dieva būtības atspulgs.” Dievu neviens nepazīst, neviens nekad nav redzējis. Kristus mums Viņu atklāja – atklāja, kas ir Dievs. Viņš ir šī mīlestība (paņem krustu). Šāda mīlestība, nevis vienalga kāda mīlestība. Mīlestība, kas iet pāri nāvei. Mīlestība, kura mīl ienaidnieku. Mīlestība pret ienaidnieku. Bet tātad Dieva būtība… Ja mēs visi tagad esam ienaidnieki, jo mēs visi esam grēcinieki, ja esam Dieva ienaidnieki, tad Dievs tagad mūs visus mīl. Tagad mūs visus mīl! Bet kā mūs mīl? Kā Kristus. „Tēvs, Tu Manī, bet Es Tevī.” Bet mēs visi Viņos, lai būtu pilnīga vienotība, lai pasaule ieticētu. Tas nozīmē, ka Tēvs ar Dēlu ir viens, pilnīga vienotība. Tas nozīmē, ka Dievs mīl tādā veidā, ka, ja mūs mīl, mīl mūs kā dēlus. Gribēja kļūt par vienu no mums. Kad? Tagad. Tagad. Vai tagad ir viens ar šo jums šeit? Dievs ir pilnīga vienotība. Tā ir Dieva būtība – būt viens mūsos, pilnīga vienotība, kā Tēvs ar Dēlu ir viens, bet mēs Viņos. Un tā pasaule ieticēs – „mīliet sevi, kā Es jūs iemīlēju”. Dievs mūs iemīlēja tad, kad mēs bijām Viņa ienaidnieki. „Un visi tādejādi ieraudzīs, ka jūs esat Mani mācekļi.” Ja esat pilnīgi vienoti, pasaule ieticēs.

Tas ir tas, ko dara Neokatehumenālais ceļš – formē kopienas, kuras nonāk līdz tādai mīlestībai. Svētā Trīsvienība, kas rada dzīvību, klātesoša Baznīcā – tā ir Baznīca. Morālais brīnums. Taču tam nepieciešams ir ilgs itenerārijs. Tādēļ svētā Jaunava Marija mums pateica, lai veidojam kopienas pēc Nācaretes ģimenes parauga. Jo Dievs dzimst kā mazs bērns. Viņam bija nepieciešami 30 gadi, lai kļūtu pieaugušam. Ceļš ilgst 30 gadus, lai kļūtu pieauguši, nobrieduši ticībā. Tad kopienas dodas misijā. Tagad Romas kopienas no draudzes, kurās ir kādas 30 kopienas, sūtām uz pilsētas nomalēm, uz vissmagākajiem rajoniem, kur ir daudz emigrantu, ķīniešu, dažādu cilvēku, un iet visa kopiena. Mēs lūdzām ģimenes, kuras varētu sūtīt uz Ķīnu. Piecēlās trīs tūkstoši ģimeņu. Pēc 30 gadiem ir gatavi sevi dot. Viņos ir sevis došanas prieks. Mēs esam brīvi, nāve ir uzvarēta. Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Tādēļ bēda mums, ja nesludinām Evaņģēliju. Es zinu, ka katru reizi, kad es saku: „Dievs tevi mīl!” Kristus debesīs rāda savas brūces un grib ieiet šajā cilvēkā, jo tāda ir Dieva būtība – mīlēt mūs, mīlēt mūs.

No poļu valodas tulkoja Terēze Druka. Katoļu Baznīcas Vēstnesis. 2013. gada 10. augusts