Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Luidži Bonaci

Apustuliskā nuncija Luidži Bonaci uzruna Rēzeknes katedrālē, 2009. gada 6. septembrī

Dārgie brāļi un māsas,

Tikko dzirdējām trīs Svēto Rakstu lasījumus, ko Baznīcas liturģija ir izvēlējusies šai svētdienai. Visi trīs lasījumi runā par Dievu kā īstenības centru un kā mūsu pašu dzīves centru. Tajā pašā laikā ar „Dieva" tematiku ir saistīta sociālā tēma, proti, mūsu atbildība par to, lai taisnīgums un mīlestība mirdzētu pasaulē. Tas īpašā veidā tiek izteikts otrajā lasījumā, kurā runāja apustulis Jēkabs. Viņš vēršas pie draudzes, kurā sāk pieaugt lepnība, jo tajā atrodas arī bagātas un pazīstamas personas, tādēļ ka pastāv briesmas, ka rūpes par nabadzīgo tiesībām varētu izzust. Jēkabs savos vārdos: Brāļi, vai tad Dievs nav izredzējis tos, kas ir nabagi pasaules priekšā, par bagātiem ticībā un par tās Valstības mantiniekiem, ko Viņš apsolīja tiem, kas Viņu mīl?", liek apjaust Jēzus attēlu, tā Dieva attēlu, kurš ir kļuvis cilvēks un, lai arī būdams no Dāvida cilts, tātad no valdnieka cilts, tomēr ir kļuvis vienkāršs cilvēks vienkāršu cilvēku vidū, neapsēžoties kādā tronī, bet gan beigās Krusta vislielākajā nabadzībā. Tuvākmīlestība, kas vispirms ir rūpes par taisnīgumu, ir kritērijs ticībai un mīlestībai uz Dievu. Ar Jēzus vārdiem un darbiem Dievs ir atklājis savu lielo mīlestību, kļūstot nabags mūsu starpā un mīlot nabadzīgos. Atbildot mēs parādam Dieva mīlestību mīlot nabadzīgos. Vai mūsos ir šīs ilgas? Vai mūsos ir šī griba sekot Dievam mīlot nabadzīgos?

Tagad savu uzmanību vērsīsim uz Evaņģēliju, kas vēsta par kurlmēmā dziedināšanu. Kā zinām, kurlmēmais ir persona, kurai ir ausis, bet tā nedzird un, kurai ir mēle, bet tā nespēj runāt.

a) „Kurlums" ir zīme mūsu cietajai sirdij, ko skārušas 12 negācijas, ko dzirdējām Marka evaņģēlijā iepriekšējā svētdienā, Ja atceramies, Jēzus, uzrunājot pūli, teica: „No cilvēka sirds iziet ļaunie nodomi: zādzības, netiklība, slepkavības, laulības pārkāpšana, mantkārība, ļaunums, viltība, nekaunība, skaudība, zaimošana, lepnība, muļķība" (Mk 7,21-22). Tieši šie „ļaunie nodomi", ja netiek kontrolēti, dara no mums dusmīgus, egoistiskus, skaudīgus, jutekliskus, baudkārīgus cilvēkus, cilvēkus, kas nav spējīgi būt patiesi uzmanīgi pret tuvāko. Mēs aprobežojamies ar smaidu vien tiem, kas mums smaida, sveicinām lielos un varenos, neievērojot un atstājot novārtā - kā ir brīdinājis apustulis Jēkabs - pazemīgos un nabadzīgos. Kurlums pret brāļu vajadzībām vienmēr ir noslēgtības un kurluma uz Dievu pavadīts un attaisnots. Vairs neesam spējīgi klausīties Dievu!

b) No otras puses „mēmums" - jo cilvēks, kas tika atvests pie Jēzus nav tikai „kurls", bet arī „mēms" - izsaka personas nespēju teikt patiesus vārdus, kas piepilda mūsu dzīvi. Mēs vairs nespējam komunicēt. Spējam teikt tikai tukšus un nenozīmīgus vārdus. Vairs nespējam komunicēt savā starpā, nedz arī spējam runāt ar Dievu un par Dievu. Esam mēmi viens ar otru un mēmi ar Dievu.

Sekas tam visam ir „kurlmēmo sabiedrība". Jā, jo kurlmēmi cilvēki nespēj neko citu kā veidot kurlmēmu sabiedrību. Un arī Baznīca dažreiz var nonākt briesmās kļūstot par „kurlmēmo Baznīcu". Mēdz gadīties, diemžēl, tādas Baznīcas kopienas, līdzīgas kurlmēmajam Evaņģēlijā: ir liels gurdenums kopā uzklausīt Dievu, gurdenums kopīgi atpazīt to, ko Dievs vēlas un tad darīt, ko Viņš vēlas. Tā nonākam briesmās prast klausīties vien to, ko vēlamies un darīt vienīgi to, ko katrs vēlas.

Evaņģēlijs vēsta, ka Jēzus ar nopietnas un personiskas uzmanības žestu attiecībā uz kurlmēmo, ir pasaucis viņu malā, ielicis pirkstus viņa ausīs, uzlicis nedaudz siekalu uz slimā mēles un teica: „Effata" - „Atveries!" Evaņģēlists mums ir saglabājis sākotnējo aramiešu vārdu, ko Jēzus bija izteicis, tādējādi pārnesot mūs tieši tajā momentā. Tas, ko vēstī Evaņģēlijs ir vienreizējs, bet tomēr nepieder tālai pagātnei: to pašu Jēzus dara atkārtoti un no jauna arī šodien. Arī mūsu Kristībā Viņš ir veicis ar mums šo žestu, pieskaroties un sakot: „Effata" - „Atveries!", lai darītu mūs spējīgus dzirdēt Dievu un dāvājot no jauna iespēju sarunāties ar Viņu un mūsu starpā. Šodienas evaņģēlijs, īpaši atgādina par Kristību, kad pār katru no mums tika izteikti vārdi: „Kungs Jēzus, kurš lika dzirdēt kurlajiem un runāt mēmajiem, lai dāvā tev drīz klausīties savu vārdu un apliecināt tavu ticību, Dievam Tēvam par godu un slavu". Tādēļ šodien esam aicināti, tā teikt, ļauties, lai Jēzus mūs no jauna „krista". Ne tādēļ, ka nebūtu derīga Kristība, ko esam saņēmuši, bet gan, lai piepildītu to darbu, kas Kristībā iesākts. Kristība paver ceļu. Tā ieved klausīties un runāt spējīgo kopienā; tā ieved kopībā ar pašu Jēzu, kurš vienīgais ir redzējis Dievu un, tātad, ir varējis runāt ar Viņu (sal. 1,18): caur ticību Jēzus vēlas dalīties ar mums savā Dieva redzēšanā, savā klausīšanās Tēvā un sarunā ar Viņu. Tādēļ mūsos arī dzimst kliedziens, atzīšanās: „Kungs, pieskaries man, viens pats to nespēšu, Tu vari mani glābt!". Mēs visi, šeit pulcējušies, lūgsim Kungu no visas sirds no jauna teikt savu „Effata!", dziedināt mūsu vājumu no Dieva dzirdētā, Viņa darītā un Viņa vārda priekšā, lūgsim darīt spējīgus redzēt un klausīties. Lūgsim Viņam palīdzēt no jauna rast lūgšanas vārdus, kurai mūs liturģijā aicina un atklāj Tēvs mūsu lūgšanā.

Effata" - „Atveries!", atbild Jēzus. Kādā veidā Jēzus pieskaras? Kādā veidā, kā reiz darījis ar kurlmēmo, Jēzus no jauna pasludina pār mums vārdu „Effata", kas dziedina? Sniegšu dažas vienkāršas pamatatbildes.

-  Jēzus dziedina ar savu Vārdu, ar Evaņģēliju: ikreiz, kad klausāmies un uzņemam Evaņģēlija Vārdu, Dieva gaisma ienāk mūsu dzīvē, to izgaismo un piepilda ar jēgu;

-  Jēzus dziedina ar saviem Sakramentiem: īpašā veidā caur Gandarīšanas sakramentu, kurā piedod mūsu grēkus, un ar Euharistijas sakramentu, kurā baro ar Sevi;

-  Vēl Jēzus dziedina, atklājot, ja to lūdzam, paša spēju mīlēt, mīlēt arī ienaidniekus un piedot: lai varam pieredzēt, ka vienmēr nonākam no nāves dzīvībā, ja mīlam tuvāko (sal. 1 Jņ 3,14).

Dārgie brāļi un māsas: ļausimies Kristus pieskārienam, nebaidīsimies tuvoties Viņam, lai dzirdētu no Viņa vārdu „Effata". Tādēļ vēlos noslēgt, darot par maniem, un aicinot pieņemt par saviem, izcilos svētā Ambrozija vārdus, daudzkārt izteiktus Baznīcā:

„Kristus mums ir viss, lai ikviena dvēsele tuvotos Viņam:
Ja vēlies dziedēt brūces, Viņš ir ārsts,
Ja tevi moka drudzis, Viņš ir avots,
Ja tevi nospiež netaisnība, Viņš ir taisnīgums,
Ja tev ir nepieciešama palīdzība, Viņš ir spēks,
Ja vēlies debesis, Viņš ir ceļš,
Ja baidies nāves, Viņš ir dzīvība,
Ja bēdz no tumsas, Viņš ir gaisma,
Ja meklē pēc barības, Viņš ir uzturs".

Jā, Kristus mums ir viss. Āmen.