Šodienas datums: 25.04.2017  |  Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Luidži Bonaci

Apustuliskā nuncija Luidži Bonaci uzruna Rīgas Garīgajā seminārā, 2009. gada 17. novembrī

Dārgie semināristi, filozofi un teologi,

Šā gada 19. jūnijā pāvests Benedikts XVI atklāja Priesterības gadu. Sekojošajos mēnešos viņš vairakkārt atgādināja tā mērķi - "veicināt visu priesteru iekšējās atjaunošanās centienus, lai viņi mūsdienu pasaulei spētu sniegt spēcīgāku un pārliecinošāku evaņģēlisko liecību" (Benedikts XVI, Priesteriskā gada izsludināšanas vēstule, 2009. gada 16. jūnijā). Precizējot šīs liecības objektu, pāvests skaidri norādīja, ka "Dievs ir vienīgā bagātība, ko cilvēki patiesībā vēlas rast priesterī" (Klēra kongregācijas pilnsapulcei, 2009. gada 16. martā).

Pateicībā Kungam par dāvanu, ko Viņš ir vēlējies man sniegt, aicinot mani būt par savu kalpotāju, nolēmu atsaukt atmiņā laiku, kurā šis aicinājums izkristalizējās un nostiprinājās, kļūstot par priecīgu iekšējo pārliecību. Tas notika seminārā pavadītajos gados, studējot teoloģiju. Dalos savās pārdomās par šo laiku, pieļaujot, ka tās kādu varētu iepriecināt vai arī palīdzēt kādam no jums, kurš šobrīd gūst līdzīgu pieredzi.

Tās nosaucu "Atmiņas un pārdomas par seminārā pavadītajiem gadiem". Ģimeniskā atmosfērā vēlos dalīties ar jums pieredzē, ko guvu, studējot teoloģiju Romas Lielajā Pontifikālajā seminārā, kas atrodas blakus Svētā Jāņa Laterānā bazilikai - seminārā, uz kuru Apredzība mani sūtīja.

Pārcilājot atmiņā tajos gados gūto pieredzi, izvēlējos atsevišķas atziņas, kas ļaus jūs iepazīstināt ar dažām "audzināšanas nostādnēm vai vadlīnijām", kas - iegūtas seminārā - vēlāk izrādījās noteicošas manā garīgajā un pastorālajā dzīvē. Tāpēc šīs domas ir - tā sakot - "retro-aktīvas"; tās izsaka priesteris, kas jau ilgstoši izdzīvo savu priesterisko aicinājumu un tagad atskatās uz savas formācijas gadiem. Ceru, ka šīs pārdomas, kas noteikti nav izsmeļošas, jums būs noderīgas.  

Runāšu konkrēti par 4 jautājumiem: 1) seminārā pavadītais laiks ir "īpašs" un neatkārtojams; 2) tas man palīdzēja izveidot un nostiprināt "labus cilvēciskos un garīgos ieradumus"; 3) manā prātā un sirdī tas nostiprināja pārliecību par garīgās dimensijas prioritāti attiecībā pret aktīvo dimensiju; 4) seminārs kļuva par vietu, kur iemācījos dzīvot kopienā.

1) Seminārā pavadītais laiks ir "īpašs" un neatkārtojams: šo formācijas laiku raksturo žēlastības un vide, kas to dara par "noteicošu" un "unikālu" vērtību: citos priesteriskā ceļa posmos šis laiks nekad vairs neatkārtojas tai pašā intensitātē un iedarbīgumā.

Ja var teikt, ka ikviens mirklis ir "svēts", jo piepildīts ar Dieva pestījošo klātbūtni, tad droši var apgalvot, ka gan atsevišķu personu, gan Baznīcas vēsturē ir īpaši nozīmīgi "brīži", kuri, atstājot neizdzēšamu iespaidu, "veido un strukturē" visu attīstības procesu. Tos var pielīdzināt ēkas pamatiem, no kuriem ir atkarīga visa celtne; gluži tāpat arī personas psiholoģiskajā attīstībā (kā zinām - dažādu attīstības posmu ķēdē visnozīmīgākais ir agrās bērnības posms); līdzīgi arī priestera dzīvē.

Kā laiks, kam raksturīgas plašas formācijas un brieduma iespējas - gan psiholoģiskajā un cilvēciskajā, gan arī pārdabiskajā līmenī - seminārā pavadītie gadi tiek izdzīvoti kā īpaša un neatkārtojama iespēja "pamata veidošanai" (jo nosaka priesteriskās personības "nesošo konstrukciju"): tajā spēcīgi izskan Kunga un Baznīcas aicinājums atbildēt, pilnīgi un augstsirdīgi izmantojot šī "audzināšanas laika" bagātīgās "iespējas". Jūs esat šeit no visām četrām Latvijas diecēzēm, jo Dievs jūs ir aicinājis. Jaunā mācību gada sākumā, kā bīskaps un pāvesta pārstāvis, atkārtoju un attiecinu uz ikvienu no jums vārdus, ko Jāņa evaņģēlijā Marta saka Marijai: "Kungs ir šeit un tevi sauc" ( 11, 28).

"Dievs tevi sauc": Viņš vēlas īstenot savu plānu attiecībā uz tevi, vēlas, lai tu būtu tas, par ko esi aicināts būt. Vēlas, lai tu, ja tāds ir tavs aicinājums, kļūtu par īstu priesteri; bet vispirms Viņš vēlas, lai tu būtu īsts kristietis, un varētu teikt, ka patiesībā Viņš vēlas, lai tu būtu īsts cilvēks. Nevis cilvēka karikatūra, bet gan sevi īstenojis cilvēks, sevi īstenojis kristietis, sevi īstenojis priesteris.

Nekad nedrīkst aizmirst, ka priestera aicinājums pieprasa, vēl vairāk, tas ir balstīts un nevar pastāvēt bez kristīgā un cilvēciskā brieduma. Man prātā palikuši Aachem bīskapa mons. Klaus Hemmerle vārdi, ko viņš teica 1990. gada Bīskapu sinodē, kas bija veltīta "Priestera formācijai pašreizējā situācijā". Šīs sinodes auglis ir Apustuliskais pamudinājums Pastores dabo vobis, kas ir arī jūsu it kā 'magna cartha', jo tā V nodaļa pilnībā veltīta "Priesterības kandidātu formācijai". Mons. Hemmerle teica: "Pirmām kārtām ir jādzīvo kā kristietim, lai vēlāk varētu cienīgi veikt priesterisko kalpojumu: tāda, manuprāt, ir priesteriskās formācijas pamatnostādne mūsdienās. Priestera eksistences pamats ir kvēla mīlestība uz Kristu un Kristus kvēlā mīlestība uz visiem cilvēkiem. Dzīvot kā kristītam cilvēkam - būt Kristus māceklim - lai kļūtu spējīgs uzņemties priesterisko misiju Dieva tautas labā: tāds ir dabiskais priesteriskās formācijas iter. Priestera specifiskā atšķirība pieprasa kristieša un mācekļa esības kopīgu "genus"". Nav šaubu: pirms aicinājuma uz priesterību, lai varētu kļūt par īstu priesteri, visi esam aicināti būt īsteni kristieši, īsteni cilvēki.

Nebaidos apgalvot, ka priesteriskā dzīve ir ļoti atkarīga no seminārā veiktā darba. Redzot jūs te sēžam manī klausoties, atceros, kā arī pats klausījos garīgā tēva vai semināra vadītāju uzrunas un tās rūpīgi pierakstīju: tolaik varbūt līdz galam neapzināti nojautu, ka tiek runāts par "būtiskām lietām", kuras jāsargā kā dārgums. To darot, cenšoties saglabāt visu, ko redzēju un dzirdēju, izveidoju savu "garīgo krājumu", kas turpmākajos gados izrādījās Providences dāvāts. Daudzas mācības (kuras guvu, regulāri tiekoties ar garīgo tēvu un rektoru, kā arī konferencēs un, protams, teoloģijas studijās) un daudzi "iearhivēti" personiskās dzīves un kursa biedru kopienā intensīvi izdzīvoti brīži - kaut tolaik nesapratu visu un tūlīt - vēlāk, kad tos izgaismoja tālākie notikumi, caur kuriem Apredzība mani vadīja, atklāja sevī esošo gudrību un spēku. Gan garīgajā, gan arī bioloģiskajā līmenī eksistē "patiesības sēklas", kas ilgus gadus var nemanāmi dīgt un tikai vēlāk sāk dzīt asnu, attīstās un nes augļus. Gribu teikt, ka šajā priesteriskās formācijas laikā jums doto norādījumu, padomu un brīdinājumu vērtību nevajag mērīt tikai ar tagadnes parametriem.

2)   Seminārs man bija kā "sporta zāle", kur centos vingrināties, lai veidotu un nostiprinātu "labus - garīgos un cilvēciskos - ieradumus".

"Ieradums": šis vārds ir piedzīvojis netaisnīgu kultūras uzbrukumu nepareizi saprasta "spontānā subjektīvisma" vārdā: šodien tas tiek reabilitēts, no jauna apzināts un novērtēts.  Aristotelis apgalvoja, ka tikums ir "ieradums": tas ir, iekšēja nostāja, kas veidojas sistemātiski vingrinoties labā rīcībā. Tāpēc tikumu nevar improvizēt, to nevar nepamatoti pasteidzināt: gara laikam - līdzīgi kā dabas norisēm - ir savi ritmi un likumi, kurus nevar pielīdzināt tehnoloģiju straujajai attīstībai. Labu iekšējo nostāju veidošanai ir nepieciešama pacietība, izturība, tālredzība.

Es pateicos saviem audzinātājiem, kuri man palīdzēja pakāpeniski iegūt "dvēseles disciplīnu", kas nozīmē spēju "sakārtot" savu garīgo dzīvi un uzvedību. Tā ļauj ar nepieciešamo elastību "organizēt" ikdienas pienākumus, saskaņā ar vērtību hierarhiju, kas nosaka darbošanās laiku un veidu, izvairoties no improvizācijām un ļaušanās notikumu plūsmai.

Seminārā pavadītais laiks, ko noteica režīms, man palīdzēja sakārtot "iekšējo" laiku, to pārdomājot un plānojot ar pienācīgo sistemātiskumu un noteiktību. Šie "labie ieradumi" man ļāva arī ļoti intensīva pastorālā darba apstākļos palikt uzticīgam priestera dzīves pamatpienākumiem: lūgšanai, studijām, priesteriskajai brālībai.

Daudzas reizes esmu pieredzējis, ka priestera kļūdainās nostājas pastorālajā kalpošanā (kas gandrīz vienmēr tiek attaisnotas ar "teoloģiskiem aizbildinājumiem") ietekmē arī citus, izraisot "negatīvu piemēru" (radot "netikumu apli"), kā dēļ par iemeslu tiek dēvēts tas, kas patiesībā ir tā sekas. Šajā sakarā atceros kādu savu draugu prāvestu, kuram patika "neierobežoti ilgas" sarunas. Vēlāk viņš sūrojās, ka "ir spiests" atteikties no daudzām lietām, jo cilvēki, kas ar viņu runā, nekad "nevar beigt pļāpāt".

Ir svarīgi "kuģot" priesteriskās dzīves jūrā, lietojot gudrības stūri, neļaujot nest sevi notikumu straumēm un vējiem. Kad pietrūkst spēka nostādīt garīgo "kursu" un uzticīgi tam sekot, viegli var iegrimt "pastorālajā sadrumstalotībā" un "nevajadzīgu attiecību virpulī".

Tādēļ seminārā veiktajā "darbā ar sevi" askētiskajai izaugsmei ir jāierāda centrālā vieta. Tikai tā var iegūt stipru "iekšējo muskulatūru", kas vēlāk ļauj labi veikt grūta apustulāta (reizēm arī akrobātiskus) vingrinājumus un stāties pretī izaicinājumiem, kas ir neizbēgami. Jānis Pāvils II apgalvo, ka šī "askētiskā formācija" tiek iegūta "radinot sevi pie kārtības, nabadzības, upurgara, sevis mērdēšanas, kontrolējot savas vēlmes". Viņš nobeidz: "Labs raksturs ir patiess dārgums dzīvē" (Jānis Pāvils II semināristiem: Sv. Pētera bazilika, Pāvila kapela, 1979. gada 13. oktobrī).

Šajos vārdos dzirdu atbalsojamies neaizmirstamā pāvesta Pāvila VI teikto, apmeklējot mūsu semināru: "Centieties, lai jūsu uzvedībai būtu stiprs, askētisks un nelokāms raksturs. Esiet patiešām enerģiski... priestera raksturam jābūt šīs garīgās un morālās enerģijas rūdītam" (Pāvils VI, Romas Lielākais seminārs, 1971. gada 20. februārī).

3) Vēl viena "audzināšanas prioritāte", no kuras guvu lielu labumu, bija nemitīgs un kvēls pamudinājums, saistīts ar skolotāju pārliecinošu personīgo liecību par garīgās dimensijas prioritāti attiecībā pret aktīvo dimensiju.

Šodien aizvien vairāk tiekam pakļauti "darbošanās inflācijas" riskam. Bieži valda teorijā nepamatots, taču uzvedībā novērojams uzskats, ka aktīva darbošanās ir obligāts un pietiekams nosacījums bagātīgu pastorālo augļu gūšanai. Tādējādi garīgi-apustuliskajā jomā tiek ieviests efektīguma kritērijs, kas pielietojams tikai ekonomiskajā sfērā. Tiek aizmirsts, ka Dieva Valstības veidošana pieprasa tādas loģikas un likumu pieņemšanu, kas ir atšķirīgi no cilvēciskajiem: tās ir evaņģēliskās normas, kuras krustā sistā un augšāmcēlušā Kunga Gars nemitīgi iesaka Baznīcai.

„Atceries, ka tev ir jātiecas uz svētumu, jo tikai svētie prot celt Baznīcu un darīt cilvēcīgu šo pasauli”: šis garīgā tēva teiciens izskanēja gandrīz katrā mūsu sarunā. Un tas nekad nebeidz skanēt manī. Šie vārdi it kā atbalso Pontifikālā maģistērija nemainību. Atklājot Lielo Jubileju, Jānis Pāvils II atgādināja, ka Gars "mūs mudina ar prieku un augstsirdību atsaukties aicinājumam uz svētumu, lai mēs aizvien vairāk būtu par cerības zīmi mūsdienu sabiedrībai, kas dodas pretī trešajai tūkstošagadei" (Jānis Pāvils II, Ziemassvētku II vesperu laikā teiktā uzruna, 25/12/1999). Bet noslēdzot Lielo Jubileju, savā pravietiskajā Apustuliskajā vēstulē Novo Millenio Ineunte, kas iezīmē Baznīcas gājumu trešajā tūkstošgadē, pāvests uzsvēra: "Pirmām kārtām nešaubīgi varu sacīt, ka visa pastorālā ceļa perspektīvai ir jābūt svētumam" (30).

Kā mums atgādina Evaņģēlijs (sal. Mk 10,17-27), svētums nav tikai baušļu pildīšana, bet gan gatavība pārdot visu un sekot Jēzum, lai kļūtu pilnīgi. Protams, tas „cilvēkam nav iespējams, bet ne Dievam! Jo Dievam viss ir iespējams” (Mk 10,27).

Nav iespējams iet evaņģēliskā svētuma ceļu, neiegūstot un pakāpeniski nepilnveidojot citu cilvēcisku un garīgu pamat "prasmi", kas priesterim nepieciešama kalpošanā: prasmi konstruktīvi izdzīvot nenovēršamo cīņu ar grūtībām. Esmu atklājis, un to saskatu aizvien skaidrāk, ka grūtību risināšanā būtiska ir attieksme: pieņemtas ar zūdīšanos, grūtības dvēselē rada pasīvu piekāpību vai dusmīgu noraidījumu, ja tiek nestas kopā ar krustā sisto un augšāmcelto Jēzu, tās kļūst par liela prieka un žēlastības avotu. Esmu pārliecināts, ka problēmas līdzinās pagalēm: pašas par sevi tās ir smagums, bet "sadedzinātas" mīlestībā, pārvēršas gaismā un siltumā: un arī to svars sadegot pakāpeniski samazinās. Un pretēji: kā pieaug malkas svars, kad tā piesūcas ar ūdeni, tā samilzt arī problēmas, kad turpinām par tām raudāt.

4) Vēl kāds pamatuzdevums, kas jāīsteno semināra gados, ir audzināšana kopienas dzīvei. Tai ir jābūt pedagoģiskā un pašaudzināšanas darba virsotnē, ņemot vērā "priestera identitātes būtiski sabiedrisko raksturu" (PdV n. 12), jo priesteris ir "komūnijas cilvēks" (PdV n. 18), tātad, viņš ir "cilvēks citiem". "Priesteriskajai kalpošanai ir dziļi "komunitāra forma" un to var uzņemties tikai kā kolektīvu darbu" (PdV n. 17).

Tādēļ Seminārs ir "schola amoris", kurā - pateicoties audzinātāju darbam un Svētā Gara vadībai - apgūst smago un iedvesmojošo mākslu "veidot kopienu": tieši šī evaņģēliskā "spēja" vēlāk ļauj veikt priesteriskajai kalpošanai raksturīgo „amoris officium”.

Veidojot savstarpējās attiecības, ikvienam no mums ir noteikts attiecību "frekvenču" līmenis, kas ļauj labi komunicēt ar vieniem, bet rada zināmas grūtības saprasties ar citiem. Ir nepieciešams paplašināt mūsu personības "saskaņu" jomas, lai iegūtu pēc iespējas plašāku "saskarsmes" gammu. Jo vairāk paplašināsies mūsu frekvenču "lauks" un kvalitāte - tas, ko sv. Pāvils nosauc par "spēju būt visiem viss" (1 Kor 9,22) - jo augstāks un iedarbīgāks būs mūsu saskarsmes potenciāls. Priestera gadījumā tas nozīmē pakāpenisku ne tikai vispārējo, bet arī "īpašo" tikumu iegūšanu, kas "raksturīgi personai, kas "vada" kopienu: tie ir uzticība, konsekvence, gudrība, visu cilvēku pieņemšana, labestība, būtiskās lietās autoritatīva stingrība, personiskais nesavtīgums, pacietība, kristīgā pienākuma apziņa, uzticība apslēptajam žēlastības darbam, kas atklājas vienkāršajos un nabadzīgajos" (PdV n. 26). Lai noslīpētu nepieciešamo komunicēšanās prasmi un pakāpeniski iegūtu pilnību, ikvienam kandidātam uz priesterību ir nemitīgi sevi jāpārveido, "gan cenšoties pārāk nepiesaistīties savām patikām vai uzskatiem, gan dodot brāļiem iespēju novērtēt savus talantus un spējas, izvairoties no katras greizsirdības, skaudības un sāncensības" (PdV n. 28).

Tādēļ ir nepieciešams pakāpeniski atbrīvoties no "egoisma vai egocentrisma", kas izraisa individuālisma sindromu. Tam raksturīgie simptomi ir "žēlošanās" (= subjekta tieksme sava vājuma cēloni meklēt "ārpus" sevis, kaut gan tas ir "tevī"), "kritiska agresivitāte" (neapzināta tieksme uz pastāvīgu un nepiekāpīgu pretestību, kas cieši saistīta ar slēptu augstprātību un klaju negatīvismu) un "tieksme uz fantāziju par citu alternatīvu" (kurai raksturīgi vārdi: "cik skaisti būtu, ja .... ", kam, diemžēl, nav saiknes ar realitāti).

Lai atbrīvotos vai iegūtu imunitāti pret šādu "es" patoloģiju, ir ļoti svarīgi ne tikai trenēt "saskaņu raksturos" (attiecībās starp "līdzīgajiem"), bet arī pieņemt izaicinājumus, kuri izriet no atšķirībām (konfrontācija "atšķirīgo" starpā). Tas nozīmē attiecību treniņu - aizmirstot par sevi un cenšoties radīt jaunus komunikācijas kanālus - kas, stiprina, pilnveido, integrē un padara nobriedušu. Protams, "nesaskaņām", ja tās ir pareizi izdzīvotas, piemīt attīrošs un šķīstījošs raksturs. Šādā gadījumā tās stiprina personas briedumu un veido cilvēcisko pieredzi. Bet, ja šīs "raksturu atšķirības" tiek izdzīvotas bez mīlestības, tad, tieši pretēji, personu attiecībās tās vairo spriedzi un rada vairāk vai mazāk atklātus konfliktus.

Mani vienmēr mudina izdarīt sirdsapziņas pārbaudi šis apgalvojums no Pastores dabo vobis: "Mūsdienu cilvēce, kas bieži pakļauta masu kultūrai un vientulībai, galvenokārt, lielpilsētās, aizvien augstāk vērtē komūnijas nozīmi: šodien tā ir viena no izteiksmīgākajām zīmēm un viens no evaņģēliskās vēsts iedarbīgākajiem līdzekļiem" (PdV n. 43).

Patiesi, viens no skaistākajiem seminārā gūtajiem mantojumiem ir ne tikai pateicības jūtas, ko glabāju pret saviem audzinātājiem un skolotājiem, bet arī draudzība ar maniem biedriem, draudzība, kas man lika augt, brālība, kas turpinājās un nostiprinājās priesteriskajā kalpošanā, priesterisko komūniju darot par manu patieso ģimeni, manām mājām.

Ar šo domu noslēdzu šīs manas "atmiņas un pārdomas", sniedzot jums attēlu, kas sevī ietver un raksturo semināru un dzīvi tajā. Tas ir labi zināms tēls, jo ietver sevī visas Baznīcas gudrību un pieredzi, un kuru es atradu Itālijas Bīskapu konferences dokumentā. "Kas ir seminārs? Seminārs... kaut kādā veidā ir tās apustuliskās kopienas turpinājums, kas pulcējās pie Jēzus, klausoties Viņa Vārdu, ceļā uz Lieldienu pieredzi, misijas gaidās" (Itālijas Bīskapu konference, "Priesteriskie semināri un aicinājumi", 1979, n.6). Novēlu jums visiem izbaudīt šo vienību - vienību un draudzību ar Kristu un jūsu starpā - kas ir jāizdzīvo, ieejot Lieldienu noslēpumā, Kristus augšāmcelšanā, kas kļūst par mūsu augšāmcelšanos, un kas jūs veidos par "Dieva cilvēkiem", par "cilvēkiem citiem", par "komūnijas cilvēkiem".

Svētā Krēsla apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs,
arhibīskaps Luidži Bonaci