Šodienas datums: 21.11.2017  |  Vārda dienas: Andis, Zeltīte

Luidži Bonaci

Apustuliskā nuncija Luidži Bonaci vēstule bīskapiem, priesteriem, 2009. gada 4. novembrī

Dārgie brāļi priesterībā!

Ritot šī providenciālā Priesterības gada dienām un nu jau pirmajiem mēnešiem, arvien intensīvāka kļūst arī vēlēšanās apzināt šī gada žēlastību lielo bagātību. Patiešām, runa ir par kairos, ko Apredzība piedāvā katram priesterim. Mēs nevaram - nedrīkstam! - to izniekot, jo šis labvēlīgais laiks var arī neatgriezties. 

Kāds ir Priesterības gada mērķis? To atklāj pāvests Benedikts XVI: "Veicināt visu priesteru iekšējās atjaunošanās centienus, lai viņi mūsdienu pasaulei spētu sniegt spēcīgāku un pārliecinošāku evaņģēlisko liecību" (Benedikts XVI, Priesteriskā gada izsludināšanas vēstule, 2009. gada 16. jūnijā). Precizējot šīs liecības objektu, pāvests skaidri norāda, ka "Dievs ir vienīgā bagātība, ko cilvēki patiesībā vēlas rast priesterī" (Klēra Kongregācijas pilnsapulcei, 2009. gada 16. martā). Jau pāvests Gregors Lielais savā Pastorālajā regulā, kas ļoti ietekmēja Baznīcas ganu dzīvi gadsimtu gaitā, teica, ka vest pie Dieva mūsu kalpojumam uzticētās personas ir "mākslu māksla".

Šajā brīdī katram no mums tiek teikti vārdi: "Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi dzirdēs un durvis man atvērs, es ieiešu pie viņa un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar mani" (Atkl 3,20). Un man spontāni gribas domāt, ka vienīgā atbilde, ko ikviens no mums dos, ir šāda: "Nāc pie manis, Kungs, nāc iekšā! - mana māja ir Tava māja. Es pateicos Tev par šo apmeklējumu!"

Tā veidojas mūsu saruna ar Jēzu. Šim dialogam, protams, ir dziļi personisks saturs: tur ir Jēzus teiktie vārdi tieši man, kas dzimuši no Viņa mīlestības uz mani... - viņa priesteri. Tai pašā laikā, runājot personīgi ar mani, Jēzus uzlūko visus priesterus un runā uz visiem. Patiesi - Viņš redz mūs "kopā". Bet kāpēc Jēzus redz savus priesterus "kopā", savstarpēji cieši vienotus, kā tādus, kuri veido vienu ķermeni, "vienu presbiterātu"?

Atbildēšu, citējot pāvesta Jāņa Pāvila II Apustulisko pamudinājumu Pastores dabo Vobis, kas kopā ar Vatikāna II koncila dokumentiem ir kā mūsu "magna carta", un pie tā šajā Priesterības Gadā ir jāatgriežas. Pastores dabo Vobis (n. 17) norāda, ka Jēzus skata priesterus "kopā" tādēļ, ka "Ordinētajai kalpošanai ir radikāli "komunitārs raksturs" un to var uzņemties tikai kā "kolektīvu darbu". Par priesteru savstarpējās komūnijas dabu plaši runājis Vatikāna II koncils (skat. Presbyterorum Ordinis 7-9), atsevišķi aplūkojot priestera attiecības ar savu Bīskapu, ar citiem priesteriem un ar ticīgajiem lajiem". Tieši par šiem trim komūnijas veidiem, kuri dabiski pieprasa mūsu personisko komūniju ar Kristu, jo tajā sakņojas, vēlos brālīgā garā dalīties dažās domās. Neapšaubāmi, jo reālāka - efektīvāka un sirsnīgāka - būs mūsu komūnija ar Diecēzes Ganu, mūsu starpā un ar mūsu ticīgajiem, jo stiprāka un pārliecinošāka būs mūsu evaņģēliskā liecība, ko sniegsim pasaulei.

1. Komūnija ar Bīskapu

"Priesteru kalpošana pirmām kārtām ir komūnija, atbildīga un nepieciešama dalība Bīskapa kalpošanā, rūpēs par universālo Baznīcu un atsevišķām vietējām Baznīcām, kuru aprūpei tie kopā ar Bīskapu veido vienu presbiterātu" (Pastores dabo Vobis 17).

Kā "hierarhiska kopiena" (Presbiterorum Ordinis n. 7) presbiterālā ģimene rod savu atskaites punktu un centru Bīskapa kalpojumā, kurš, savas Konsekrācijas spēkā būdams apustuļu pēctecis, ir vietējās Baznīcas vienības redzamais princips un pamats (sal. KBK 894): jo vairāk tas attiecas uz diecēzes presbiterātu. Bīskapam ir jābūt Tēvam visiem savas diecēzes Priesteriem, pirmajam viņus mīlot un kalpojot tiem ar visu sirdi, līdz pat savas dzīvības atdošanai (sal. 10,11). Viņš vada citus, bet ar tā attieksmi, kurš noliecas, lai mazgātu kājas, kā to ir mācījies no paša Kunga, Kurš - neaizmirsīsim to! - Pēdējo vakariņu laikā, vēršoties galvenokārt pie apustuļiem, teica: "Es jums devu priekšzīmi, lai jūs darītu to, ko es jums darīju" ( 13,15). Apzinoties šīs kalpošanas centrālo lomu, svētais Pāvils rakstīja Timotejam: "Esi paraugs ticīgajiem vārdos, darbos, mīlestībā, ticībā un šķīstībā... Neesi nolaidīgs žēlastībā, kas tevī ir un kas tev dota saskaņā ar pravietojumu, prezbiteriem rokas uzliekot... Esi nomodā par sevi un par mācību, turies pie tās! Jo, tā darīdams, tu izglābsi pats sevi un tos, kas tevi klausās" (1 Tim 4,12-16).

Priesteru, bīskapa kalpojuma tālredzīgo līdzstrādnieku (sal. PO n.2) attieksmei pret savu Bīskapu ir jālīdzinās dēlu gatavībai kalpot: skatoties nevis uz viņa cilvēcību ar tai raksturīgajiem ierobežojumiem un trūkumiem, bet gan uz viņam piešķirto žēlastības dāvanu. Koncils apstiprina: "Lai priesteri, apzinoties Ordinācijas sakramenta pilnību, ko bauda bīskapi, cienī viņos Kristus, augstā Gana autoritāti. Lai viņi ir vienoti ar savu Bīskapu patiesā mīlestībā un paklausībā." (PO n.7)

Šīs domas garīgo un eksistenciālo nozīmi prasmīgi ir skaidrojis sv. Ignācijs no Antiohijas savā slavenajā vēstulē Efezas kopienai: "Jums jābūt vienotiem ar bīskapa domām, kā jūs jau esat... Un Jums ir labi palikt neapstrīdamā vienībā, lai tādējādi vienmēr būtu vienoti ar Dievu... Būsim uzmanīgi - nepretosimies bīskapam, lai Dievs nepretotos mums... Tādējādi ir acīmredzams, ka mums bīskapu ir jāciena tāpat kā pašu Kungu."

Brālīgā mīlestība, kas vieno Bīskapu un visu prezbiterātu, izriet un rod savu piepildījumu Sv. Mises svinēšanā, kurā priesteris katru dienu lūdzas par Svēto tēvu un savu Bīskapu un atjauno ar abiem komūniju.

Vēlos papildināt savu domu, kā piemēru izmantojot ratu riteni, kas ar tēla simbolisko spēku palīdz man izteikt dažus nozīmīgus šīs sakramentālās saiknes ‘bīskaps-priesteri' aspektus. Lai ratu ritenis varētu pildīt savu uzdevumu, vispirms ir vajadzīga ass (bīskaps), kurā jānostiprina spieķi (priesteri, prezbiteri). Taču nepietiek spieķus stingri pievienot asij, ar loka palīdzību tiem ir jābūt stingri savienotiem arī savā starpā. Ritenis, kura spieķi neturētos asī, nevarētu noturēt smagu kravu; arī spieķi, kas nebūtu savstarpēji nostiprināti, neļautu ritenim ripot.

Paturot prātā šo līdzību, var apgalvot, ka Priesteri patiešām ir vienoti ar Bīskapu, ja ir vienoti arī savā starpā, un viņi patiešām ir savstarpēji vienoti, ja ir vienoti ar savu Bīskapu.

2. Komūnija - brālība - priesteru (prezbiteru) starpā

Vatikāna II koncils nedaudzos, taču spēcīgos vārdos dod šādu priesteru kopienas būtisko iezīmju sintēzi: "Kopīgās ordinācijas un misijas spēkā visus priesterus vieno dziļa brālība, kurai jāizpaužas spontānā un brīvprātīgā savstarpējā garīgā un materiālā, pastorālā un personīgā palīdzībā, kā arī kopīgās sapulcēs un dzīves, darba un mīlestības kopībā." (LG n.28) Savukārt, Pastores dabo Vobis (n.17) precizē: "Ikviens priesteris, gan dieceziālais, gan reliģiozais, Ordinācijas sakramenta spēkā ir vienots ar citiem šī presbiterāta locekļiem ar īpašām apustuliskās mīlestības, kalpošanas un brālības saitēm. Patiešām visi priesteri, gan dieceziālie, gan reliģiozie, ir Kristus - Galvas un Gana - vienīgās priesterības dalībnieki, kuri "kalpo vienai un tai pašai lietai, tas ir, Kristus Miesas veidošanai, kas pieprasa daudzveidīgu darbošanos un jaunas pieejas, jo īpaši mūsdienās", un gadsimtu gaitā nemitīgi bagātinās ar jaunām harizmām."

Svētais Ignācijs no Antiohijas ir ļoti skaisti izteicies par priesterisko komūniju. Viņš skata priesterus vienotus "kora brālībā", un raksta: "Lai ikviens no jums iekļaujas vienotā korī tā, lai kopīgas saskaņas harmonijā, visiem kā vienam pieskaņojoties Dieva tonim, vienā balsī caur Jēzu Kristu dziedātu Tēvam". Svētā Ignācija skatījumā ikviens priesteris ir kā viena mūzikas "nots", kas, harmoniski saskaņojoties ar citām (citiem priesteriem), rada kori, kas spēj dziedāt perfektā saskaņā. Nošu kombinācijas, atkarībā no mūzikas atslēgas un dominējošās melodijas, var veidot visdažādākās un bezgalīgi daudzas harmonijas, taču notis, kā labi zinām, ir tikai septiņas.

Mēģināšu norādīt septiņas notis, kuras, manuprāt, dara "simfonisku" (saskanīgu) priesteru mīlestību un stiprina prezbiterālo komūniju.

Labvēlība: kas liek vēlēties integrālu labumu (gan garīgu, gan cilvēcisku) katram Brālim priesterībā, saskaņā ar Dieva gribu: tas nozīmē, ar visu sirdi vēlēties kļūt svētiem "kopā". "Tas ir visu ticīgo pamatpienākums, un cik gan vairāk tam ir jābūt mūsu pienākumam!" (sal. Jānis Pāvils II, Vēstule priesteriem Lielajā Ceturtdienā 2001, n. 10). Ikvienam no mums vajadzētu spēt teikt citiem priesteriem šos svētā Pāvila vārdus: "Tā, jūs mīlēdami, mēs ļoti vēlējāmies ne vien Dieva evaņģēliju jums dot, bet pat savas dzīvības, jo jūs kļuvāt mums ļoti mīļi." (1 Tes 2,8)

Izturība: kas izpleš mūsu dvēseles robežas, lai pieņemtu visus brāļus priesterībā, neizslēdzot nevienu. Priesterim neviens cits priesteris nedrīkst būt svešs vai vienaldzīgs viņa sirdij. Tas prasa spēju "pacelties pāri" katram spriedumam, kas brāli tiecas identificēt ar to, ko viņš ir teicis vai darījis, īpaši gadījumos, ja viņš ir kļūdījies vai ir mums nepatīkams: mīlestība prot skatīties ar jaunu skatienu, tā ir gatava cerēt, ka, neraugoties ne uz ko, ir iespējama labošanās; tā nenogurstoši piedāvā iespēju sākt no jauna; tā ir žēlsirdīga, jo ir iemācījusies gan lūgt, gan dāvāt piedošanu. Svētais Pāvils to apstiprina: "Mīlestība panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš" (1 Kor 13,7).

Pacietība: mēs mīlam tik daudz, cik esam gatavi ciest. "Cits cita nastas nesiet, un tā jūs izpildīsiet Kristus likumu" (Gal 6,2) - savus ticīgos mudināja apustulis Pāvils. No otras puses, Jēzus dotais jaunais bauslis pieprasa - un pirmkārt no priesteriem - lai mēs viens otru mīlētu, "kā" Viņš mūs ir mīlējis (sal. 13,34). No šī "kā" nevaram aizbēgt, ja gribam iet Evaņģēlija ceļus: žēlastība, ko saņemam vispirms Euharistijā, mūs dara spējīgus mīlēt ‘neskaitot' un dot sevi aizvien pilnīgāk, līdz pat varonīgai sevis veltīšanai.

Cieņa: ja ir nepieciešami meklēt pozitīvo visos cilvēkos, arī "tālajos" - gan kultūras, gan reliģiskā nozīmē - tad jo vairāk mums ir jāpraktizē māksla novērtēt labo, ko redzam "tuvajos". Un kurš gan mums ir vēl tuvāks par Brāli priesterībā? Tādēļ, ja ir kāda sacensība, lai tā ir sacensība par to, kurš vairāk mīl savu Brāli priesterībā, ne tādēļ, ka viņš jau būtu sasniedzis pilnību, bet tādēļ, ka viņam ir labā griba tiekties uz svētumu (sal. Fil 3,12-14): "Brāļu mīlestībā mīliet viens otru, godbijībā pārsteidziet cits citu!" - rakstīja Pāvils romiešiem (Rom 12,10). No otras puses, ir zināms, ka tikai tas, kurš prot novērtēt brāļus, tiek labi vērtēts no Dieva.

Dalīšanās: kas pieprasa spēju vibrēt unisonā ar citu priesteru dvēselēm. Dalīšanās brāļa pārdzīvojumos, pieņemot tos kā savējos, liecina par ģimenes apziņu: mēs esam "viens ķermenis Kristū, bet atsevišķi mēs esam viens otra locekļi" (Rom 12,5), "un kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdz" (1 Kor 12,26). Tas ir apustuļa Pētera nemitīgs pamudinājums katram no mums: "Beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pacietīgi, pazemīgi" (1Pēt 3,8). Zināms, ka nav labāku zāļu par "līdz-cietību", nedz lielāka dvēseles gandarījuma par prieku, kurā ar tevi dalās arī citi. Dzīvot "kā vienai miesai" nozīmē būt-vienam-priekš-otra un spēt patiešām rēķināties ar citu palīdzību jebkurā situācijā. "Dieva Valstības reģistros" priesteri veido "sakramentālā" presbiterāta ģimeni, kam ir jābūt pirms pastorālās ģimenes, kas ir viņa kalpošanai uzticētā kopiena, un pirms dabiskās ģimenes, no kuras priesteris nāk. Un tieši šajā priesteru brālībā esam aicināti rast mūsu komūnijas dzīves pirmās "mājas" un šīs dzīves pamatu "skolu" (sal. Jānis Pāvils II, Novo Millennio Ineunte, 43).

Spēja sadarboties, kas liek pārvarēt individuālismu un pārliecināti tiekties uz pastāvīgu dialogu, līdz pat "pilnīgai vienībai domās un centienos" (1 Kor 1,10); tā ir gatavība palīdzēt, un arī pieņemt palīdzību (kas ir daudz grūtāk), jo, kā māca sena gudrība, "ir tādi, kas atsevišķās lietās ir labāki par citiem, un tādi, kas ir sliktāki, taču nav neviena, kas būtu pārāks visās lietās" (Teognide); tas ir pazemīgs lēmums atzinīgi novērtēt vienam otra tikumus un labot vienam otra trūkumus (sal. Rom 15,14), patiesībā pieņemt ierobežojumus, ko ikviens nesam (sal. Ef 4,25).

Lai saskaņoti izpildītu kādu "partiju" lielajā priesteriskās un pastorālās mīlestības simfonijā, ir nepieciešama atteikšanās no savrupām "nodarbēm": mēs labi zinām orķestra pārākumu attiecībā pret katru atsevišķu instrumentu.

Draudzība: kas pielīdzināma maigam augam. Lai tas varētu attīstīties un dot augļus, tam ir jāsaņem barība, tas ir jāaizsargā, un, ja nepieciešams, arī jāapgriež. Rūpēties par brālīgām un sirsnīgām attiecībām - nekad tās neuzskatot par pakārtotu vai maznozīmīgu mūsu kalpošanas elementu - nozīmē ne tikai vienam otru garīgi stiprināt un kopīgi lūgties, bet arī veicināt "regulāras brālīgas tikšanās ar mērķi relaksēties un atpūsties, atsaucoties uz cilvēcisko vajadzību atgūt fiziskos, psihiskos un garīgos spēkus [...]. Koncils atbalsta iniciatīvas, kas dara iespējamu un atvieglo priesteru dzīvi, arī saprātīgi izveidotā un organizētā kopdzīvē, vai vismaz kopgaldā viegli pieejamās piemērotās vietās" (Jānis Pāvils II, Trešdienas vispārējā audience, 1993. gada 1. septembrī).

Uzticēšanās, izšķiršanas spēja un savstarpējs stiprinājums, kā arī atpūtas brīžu prieks un labs humors liecina par atklātas un konstruktīvas priesteriskās draudzības patiesu un daudzveidīgu attīstību. Personīgi pateicos Dievam par iespēju intensīvi izbaudīt šādu svētu priesterisko draudzību.

Gan pārdabiskā, gan cilvēciskā priesteru draudzība ir spēcīgs līdzeklis pret vientulību un ārkārtēja iespēja īstenot savu personību garīgā, psiholoģiskā un pastorālā plāksnē. Tādēļ tai ir jāveltī pietiekami daudz "vietas", kas jāizbrīvē mūsu pārpildītajos pastorālo darbu sarakstos. Tas, kas tiek veltīts vienotības veicināšanai, netiek atņemts apustulātam: tieši pretēji, tas dara to intensīvāku un iedarbīgāku. Priesteris, kas izstaro mieru un prieku, pārliecina vairāk nekā pārlieku noguris un noskumis priesteris. Šīs brālības kopšanā uzmanība jāveltī arī gados vecajiem priesteriem, kā arī jācenšas būt kopā ar jaunajiem. Koncils norāda: "Gados vecākajiem priesteriem pret jaunākajiem jāizturas kā pret brāļiem, palīdzot tiem viņu pirmajos kalpošanas darbos un atbildībā, cenšoties izprast viņu varbūt atšķirīgo mentalitāti, un ar labvēlību raudzīties uz viņu ierosmēm. Savukārt, jaunajiem priesteriem ir jāparāda cieņa vecākajiem viņu gadu nastas un pieredzes dēļ, lūdzot tiem padomu dvēseļu aprūpes jautājumos un labprāt sadarbojoties." (PO n.8)

3. Komūnija ar lajiem

"Tā kā priesteru loma un uzdevums Baznīcā ir nevis aizstāt, bet gan padziļināt Kristībā saņemto visas Dieva tautas kopīgo priesterību, vadot to uz pilnīgu ekleziālo piepildījumu, tad viņu attieksmei pret lajiem jābūt pozitīvai un rosinošai. Ar savu kalpošanu viņiem ir jāstiprina laju ticība, cerība un mīlestība. Kā brāļiem un draugiem viņiem ir jānovērtē un jāveicina laju kā Dieva bērnu cieņa un jāpalīdz viņiem labi veikt savu specifisko lomu Baznīcas misijas ietvaros." (Pastores dabo Vobis 17)

Presbyterorum Ordinis mums atgādina, ka „Jaunās Derības priesteri, priesterības sakramenta spēkā veicot izcilu un neaizstājamu tēva un Dieva tautas skolotāja uzdevumu, tomēr paliek Kunga mācekļi, līdzīgi citiem ticīgajiem, kas aicināti caur Dieva žēlastību mantot Viņa valstību. Priesteri ir brāļi tiem, kas atdzimuši Kristības ūdenī, viņi ir Kristus vienīgās Miesas locekļi, kuras veidošana ir visu pienākums. Tāpēc, vadot kopienu, priesteriem ir jātiecas nevis īstenot savas intereses, bet gan kalpot Jēzum Kristum, vienojot savus spēkus ar lajiem, viņu vidū esot kā Skolotājam, kas pie cilvēkiem „nenāca, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un dotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai" (Mt 20,28)" (Presbiterorum Ordinis, 9).

Tādēļ vēstulē, ar kuru tika izsludināts Priesterības gads, un atsaucoties uz sv. Jāņa Marijas Vianeja piemēru, pāvests Benedikts XVI mudina „atklāt sadarbības jomas, kurās aizvien vairāk jāiesaista ticīgie laji, ar kuriem priesteri kopā veido vienu vienīgu priesterisko tautu, ko priesteriskās ordinācijas spēkā aicināti „vadīt uz vienotību mīlestībā, mīlot viens otru ar brālīgu mīlestību, godbijībā pārsteidzot cits citu!" (sal. Rom 12,10)

Pāvests norāda, ka šajā kontekstā "ir jāatceras Vatikāna II koncila dedzīgais aicinājums priesteriem "atzīt un patiesi veicināt laju cieņu, kā arī viņu specifisko lomu Baznīcas misijas laukā... Lai priesteri ir gatavi ieklausīties laju spriedumos, ar brālīgu interesi uzklausot viņu vēlmes un izmantojot viņu pieredzi un kompetenci daudzās cilvēciskās darbības jomās, kopā ar tiem atklājot laiku zīmes" (PO 9).

Benedikts XVI uzsver: "Svētais Arsas prāvests savus draudzes locekļus mācīja pirmām kārtām ar savas dzīves piemēru".

Ar prieku atceros pāvesta Benedikta XVI pamudinājumu, ko viņš teica, tiekoties ar Romas prāvestiem: „Ir jāuzlabo pastorālā darba organizācija, lai, respektējot reliģiozo un laju aicinājumu un viņu lomu, pakāpeniski tiktu vairota visas Dieva Tautas locekļu līdzatbildība. Tas pieprasa attieksmes maiņu vispirms attiecībā uz lajiem, neuzskatot viņus tikai par klēra „līdzstrādniekiem", bet gan kā reāli līdzatbildīgus par Baznīcas esību un darbību, veicinot laju briedumu un aktivitāti. Visu kristīto kopējā apziņa par piederību Baznīcai nemazina prāvestu atbildību. Tieši jums, dārgie prāvesti, ir jāveicina to personu garīgā un apustuliskā izaugsme, kuras jau ir iesaistījušās draudzes dzīvē: viņi ir tās kopienas kodols, kas būs kā ieraugs citiem." (Benedikts XVI Romas diecēzes Pastorālās sanāksmes dalībniekiem, 2009. gada 26. maijā)

Nobeigums. Ikviens no mums būs pamanījis, ka šī skaistā, bet arī prasīgā dzīves programma pieprasa gatavību pieņemt upurus, kas tai nepieciešami. Zinām, ka krusts un savstarpējā komūnija ir vienas un tās pašas evaņģēliskās pieredzes divas simetriskas šķautnes: tās aug vai samazinās tieši proporcionāli. Kādā Vispārējā audiencē pāvests teica priesteriem: „Jēzus pieprasa, lai priesteru kopiena būtu Trīsvienības komūnijas atspulgs un dalība tajā: cik augsts ideāls! Taču apstākļi, kādos Jēzus izteica šo lūgumu, ļauj noprast, ka šī ideāla īstenošanai ir nepieciešami upuri. Jēzus lūdz savu apustuļu un sekotāju vienību brīdī, kad atdod savu dzīvību Tēvam. Viņš iedibina priesterisko vienotību Baznīcā par sava Upura cenu. Tāpēc priesteriem nav jābrīnās par upuriem, ko priesteriskā komūnija no viņiem prasa. Kristus vārda mācīti, viņi šajos upuros atklāj konkrētu garīgu un ekleziālu dalību dievišķā Skolotāja pestījošajā Upurī" (Jānis Pāvils II, Trešdienas vispārējā audience, 1993. gada 4. augustā).

Viļņā, 2009. gada 4. novembrī
Svētā Krēsla apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs,
arhibīskaps Luidži Bonaci

(tulkoja m. Biruta Krivteža)