Šodienas datums: 14.12.2017  |  Vārda dienas: Gaisma, Auseklis

Luidži Bonaci

Apustuliskā nuncija Luidži Bonaci uzruna Latvijas V Jauniešu dienu atklāšanas Svētajā Misē, Aglonā, 2010. gada 13. augustā

"Bet no sākuma tas tā nebija." (Mt 19, 8)

Dārgie jaunieši: novēlu, lai šie Jēzus vārdi spēcīgi skan jūsu dzīvē, uzrunājot jūsu prātu un atbildību.

"Bet no sākuma tas tā nebija": ar šiem vārdiem Jēzus apstrīd praksi, kāda bija izplatījusies arī ebreju tautā - laulības šķiršanu, ko biežāk praktizēja vīrieši, atstājot savas sievas. Pirms tam Jēzum bija jautājuši: „Vai cilvēkam brīv atstāt savu sievu?". Jēzus atbild ar cietu „nē!". Un paskaidro, ka tas tā notika un, diemžēl, turpina notikt "cilvēka sirds cietsirdības dēļ". Taču tūlīt Jēzus svinīgi atgādina: "Bet no sākuma tas tā nebija". Sakot "no sākuma", Jēzus atsaucas uz laulību, kādu to ir domājis un vēlējies Dievs.  

Līdzīgi kā Jēzus laikā diemžēl arī šodien ģimene rāda tik daudzas sejas, kas mums nav patīkamas un kuras negribam pieņemt. Vecāki, kuri nemīl viens otru un kuri šķiras. Bērni, kuriem ir tikai viens vai nav neviena vecāka, pamesti bērni, un tik daudz sāpju, tik daudz ievainojumu, kas līdzīgi debesīm, kuras neapspīd saule, dara dzīvi skumju. Taču šis siltuma un mīlestības trūkums tieši tur, kur tam vajadzētu starot visspožāk, tas ir, laulāto starpā un vecāku un bērnu starpā, šī sāpīgā situācija nav nenovēršama fatalitāte: mēs varam to izmainīt. Sairušo ģimeņu priekšā mēs vēlamies kopā ar Jēzu spēcīgi saukt: "Bet no sākuma tas tā nebija". Un ne tikai to sludināt, bet vispirms atrotīt piedurknes un ar Jēzus palīdzību likt mūsu dzīvei atspīdēt kā laulības un ģimenes, kādu to ir domājis un gribējis Dievs, ideālam.

Dārgie jaunieši, aicinu jūs neskatīties uz tiem laulības un ģimenes modeļiem, kurus mums uzspiež patērētāju sabiedrība un kuri mums nepatīk. Tā vietā mudinu jūs, ļaujoties Jēzus vadībai, pajautāt sev: kādu laulību un kādu ģimeni, kas dzimst no laulības, Dievs no sākuma ir vēlējies un paredzējis? Atbildot sniegsim trīs apgalvojumus.

Pirmais apgalvojums: "laulība ir aicinājums, proti, sūtība realizēt konkrētu projektu". Šis apgalvojums vispirms akcentē to, ka laulība nav kāds mehānisks vai automātisks lēmums: visi precas, precēšos arī es. Nē! Dieva plānā laulība ir viens no aicinājumiem, kura autors ir pats Dievs. Protams, Dieva aicinājums vienmēr gaida no manis brīvu atbildi.

Mēģināšu paskaidrot. Ikvienam no mums ir nācies piedzīvot situāciju, kādā atradās "bagātais jauneklis", Evaņģēlijā minētā persona, kura būs kopā ar mums šajās divās dienās. Kādu dienu viņš devās pie Jēzus un Viņam pajautāja: "Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?" Kā zināt, viņu starpā izraisījās dzīva saruna, kuru Jēzus noslēdza šādā veidā: "Bet Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to un sacīja tam: ... ej, pārdod visu, kas tev ir ... un nāc, seko man!" (Mk 10,21).

Jēzū Dievs vērš savu skatienu uz ikvienu no mums un mīl mūs ar personisku mīlestību. Dievam ir tikai viens veids, kā mīlēt: dāvājot "Sevi pašu". Dārgie jaunieši, paturiet to prātā: Dievs dāvā sevi pašu ikvienam no jums un jūs aicina Viņam sekot. Daži seko Dievam, dzīvojot jaunavīgā šķīstībā, piemēram, konsekrētās personas, priesteri. Citi Viņam seko, mīlot to personu, kuru Dievs noliek viņu ceļā kā savu īpašu dāvanu, dāvanu, kas ir persona. Laulība ir aicinājums, kurā Dievs mani aicina atbildēt uz Viņa mīlestību, mīlot šo personu, ar kuru aicina mani savienot savu dzīvi.
To, ka te runa ir par unikālu un personisku dāvanu, labi zina visi iemīlējušies. Bībeles grāmatā "Dziesmu dziesma", kas ir veltīta mīlestībai, varam lasīt šo skaisto dialogu. Ļaudis jautā sievietei, kas ir iemīlējusies: "Ar ko tavs draugs ir pārāks par citiem draugiem". Un iemīlējusies atbild: "Viņš ir īpašs un izceļas starp tūkstošiem" (Dz. 5,9-10). Patiešām, iemīlējušies pamana viens otru pūlī un viņu acīs mīļotais ir citāds, kaut visiem citiem viņš ir viens no daudziem.

Tātad, gatavoties laulībai nozīmē gatavoties atpazīt to personu, kuru Dievs man dod un ar kuru aicina mani vienot savu dzīvi. Vai jūs to saprotat, dārgie jaunieši? Tas nozīmē, ka man ir jāsatiek un jāsaņem tā persona, kuru Dievs man dod. Protams, šo personu meklēju arī es, taču īstenībā Dievs, laulības autors, ir Tas, kurš līgavaini sagatavo līgavai un līgavu līgavainim. Un te atklājas kristīgās laulības skaistums. Novēlu ikvienam no jums - dārgie jaunieši - savā dvēselē sajust to, ko man rakstīja kāds saderinājies cilvēks sava ceļa noslēgumā. It kā nemaz nedzirdot savu jūtu balsi, bet vispirms paša Dieva balsi, viņš teica: "Domāju, ka tieši šai meitenei ir jākļūst par manu sievu, ka tas ir Dievs, kas man viņu dod".

Otrais apgalvojums: "laulība ir aicinājums uz mīlestību un dzīvību".

Dārgie jaunieši: tā kā Dievs ir Mīlestība (sal. 1 Jņ 4,16), un ikviens no mums ir radīts pēc Dieva attēla, kas ir mīlestība (Rad), jūs labi saprotat, ka "mīlestība ir ikvienas cilvēciskās būtnes būtisks, iedzimts aicinājums" (Familiaris Consortio 11). Taču - uzmanību! Kas ir mīlestība? Ko nozīmē mīlēt? Diemžēl hēdonistiskā kultūra, kādā dzīvojam, šo svēto realitāti - mīlestību, bieži deformē un pārveido tās pretmetā. Lai saprastu mīlestību, atkal paraudzīsimies uz Jēzu, kurš dara redzamu Dievu-Mīlestību. Vēloties mums izskaidrot savas dzīves jēgu, Jēzus teica: "Cilvēka Dēls nav atnācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai" (Mt 20,28). Dārgie jaunieši, mīlestība atšķirībā no hēdonistiskās kultūras ir kalpošana, tā ir upuris, sevis dāvāšana. Mīlēt nozīmē dāvāt sevi, dzīvot Dievam un citiem.

Te rodas jautājums: kāda veida mīlestību aicināti izdzīvot laulātie? Jums atbild pāvests Jānis Pāvils II, kurš arī iedibināja šīs Jauniešu dienas. Viņš teica: laulātie ir aicināti "dzīvot ne tikai ‘viens otram līdzās' vai ‘kopā', bet gan dzīvot ‘viens priekš otra'" (Mulieris dignitatem III,7). Tātad, laulātie ir aicināti izdzīvot mīlestību, kas rada komūniju un - kā Jēzus saka tikko dzirdētajā Evaņģēlijā - liek "diviem kļūt par vienu miesu" (Rad 2,24), satiekoties divām seksuāli atšķirīgām būtnēm.

Laulāto mīlestība tieši tādēļ, ka dara par "vienu miesu", ir mūžīga mīlestība. Tāpēc Jēzus apstiprina: "lai cilvēks nešķir to, ko Dievs ir savienojis". Šajā sakarā nereti atskan skeptisks jautājums: vai ir iespējams "teikt ‘jā'" uz visu dzīvi? Vai ir iespējama "mūžīga mīlestība"? Atbildēsim: un kāpēc lai tā nebūtu iespējama? Jā, tā ir iespējama! Patiešām, īsta mīlestība laika gaitā ne tikai nemazinās, bet gan nostiprinās. Mīlestība nav kā zieds, kas, noplūkts, pēc divām dienām novīst. Tā drīzāk ir kā augs, kas attīstās, laiž aizvien dziļāk savas saknes un plašāk izpleš zarus.

Laulība - aicinājums būt uzticīgam mīlestībā gan laimē, gan nelaimē, vienlaikus ir arī aicinājums uz dzīvību, uz dzīvības turpināšanu. Laulāto mīlestības dabisks auglis ir bērni, kuros vīrs redz sievu un sieva vīru. Bērni ir ne tikai laulības loģisks piepildījums, bet arī uzdevums un atbildība. Bērni nav "kucēni", kurus var atstāt, bet gan cilvēka bērni, kurus jāaudzina. Tāpēc vecāki "ir aicināti būt saviem bērniem par paša Dieva, ‘no kura nāk katra tēvišķība/mātišķība debesīs un virs zemes' (sal. Ef 3,15), mīlestības redzamo zīmi" (Familiaris Consortio 14).

Esam nonākuši pie trešā apgalvojuma: "laulība ir aicinājums, kuram jāgatavojas un kurš ir atbildīgi jāizdzīvo". Runājot ar jums, dārgie jaunieši, vēlos īpaši uzsvērt, cik liela ir jūsu atbildība par sagatavošanos laulībai, tas ir, par labi izdzīvotu draudzību, kurai seko saderināšanās un, ja Dievs to dod, arī laulība. Šajā sakarā vēlos jums dot dažus vienkāršus un skaidrus norādījumus, kā Jēzus un Baznīca raugās uz saderināšanos.

Saderināšanās ir laiks, kas jāveltī "otra personiskai iepazīšanai". Paskaidrošu sīkāk: saderināšanās ir laiks, kas paredzēts, lai iemācītos sarunāties, kopīgi lūgties, kopīgi risināt problēmas, kopīgi veidot plānus (attiecībā uz gaidāmo kopdzīvi, uz bērniem), kopīgi īstenot cēlus mērķus. Citiem vārdiem sakot, tas ir laiks, kad mācās pāriet "no ‘es' uz ‘mēs'", kad mācās iziet ārpus savas personīgās pasaules, lai iepazītu otru un ieietu viņa pasaulē, pakāpeniski pieredzot, ka pēc katras sadursmes un centieniem salikt kopā divus atšķirīgus domāšanas veidus savstarpējā vienotība kļūst stiprāka nekā iepriekš.

Protams, saderināšanās ir arī laiks, kad viens otram apliecina savas jūtas, maigumu, taču vienmēr ar zināmu modrību un kopīgu lēmumu, palīdzot viens otram, atturēties no seksuālām attiecībām līdz īstajam laikam. Jo Baznīca nepieļauj un nemitīgi aicina atturēties no pirms-laulību seksuālām attiecībām. Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka attiecības, kuras dabiski seko nopietnam un atbildīgam "jā" vārdam uz visu mūžu, nevar būt pirms šī "jā" izteikšanas. Jūtas, fiziskā pievilcība, kas dabiski pavada saderināto savstarpējās iepazīšanas un mīlestības ceļu, nav jāatmet: tās ir jākontrolē un jāapvalda līdz pat īstajam brīdim. Citādi tiek noplūkts negatavs auglis, kas sākumā piesaista, bet vēlāk izrādās rūgts un pieviļ. Dārgie jaunieši, Jēzus jūs brīdina: esiet uzmanīgi! Neļaujiet sevi maldināt ātri zūdošajai, uzmācīgajai un vilinošajai kultūrai, kura pieņem tikai to, kas šai brīdī sagādā gandarījumu, kaut vēlāk piepilda ar skumjām. Esiet modri, pretojoties kārdinājumam "vieglprātīgi izdzīvot savu seksualitāti", neveidojot konkrētus plānus un nerespektējot sevi un citus.

Nobeigums: Dieva plāns - laulība ir cilvēciska un dievišķa realitāte, tik skaista kā visas Dieva, kas pats ir Skaistums, lietas. Tā ir laimes vieta tiem, kas uz to ir aicināti. Katrs aicinājums ir laimes vieta. Es esmu laimīgs, būdams priesteris un bīskaps, jo tāds ir mans aicinājums. Novēlu jums, dārgie jaunieši, kopā ar Dievu saprast, kur ir jūsu laimes vieta, tas ir, kāds ir jūsu aicinājums. Un ja Dievs jūs aicina uz laulību, veidojiet šo brīnišķīgo plānu kopā ar Viņu. Lai Dieva Māte, kas mūs uzņem pie sevis Aglonā, jūs pavada un vienmēr ir kopā ar jums! Āmen.