Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Luidži Bonaci

Apustuliskā nuncija homīlija, noslēdzot misiju Latvijā

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2014. gada 16. janvāris

Dārgie draugi, dārgie jaunieši,

Vēlreiz pateicos jums par jūsu klātbūtni šajā Svētajā Misē, kurā kopā ar jums vēlos pateikties Kungam par gandrīz pieciem gadiem, ko pavadīju Latvijā kā apustuliskais nuncijs. Pateicos Kungam par visu labo, ko biju spējīgs darīt kopā ar jūsu bīskapiem, priesteriem, klostermāsām un visiem jums, dārgie ticīgie. Savukārt savus trūkumus un neizdošanās novēlu Dieva žēlsirdībai.

Ko lai tagad saku? Lai īsumā dalītos ar lietām, ko nesu savā sirdī, sākšu ar kāda žurnālista uzdoto jautājumu: "Jūs esat bijis līdzās Baznīcai Latvijā dažus gadus: vai varat nosaukt, kādi varētu būt svarīgākie uzdevumi. Steidzamākais, kas būtu jāīsteno Baznīcas attīstībai Latvijā, lai tuvinātos visiem, gan ticīgajiem, gan neticīgajiem?"

Tas ir ļoti izaicinošs jautājums; lai uz to atbildētu, nepietiek ar dažām minūtēm vien. Esmu pārliecināts, ka Svētais Gars palīdzēs jums un Baznīcai Latvijā atrast šīs atbildes. Pat ja nespēju īsā laikā sniegt adekvātu atbildi, atzīšos, ka šis jautājums mani ir uzrunājis. Tas patiesībā ļoti labi parāda nepieciešamību, ko visi nesam sirdī, tā ir pamatvajadzība: apzināties, kuras ir patiešām svarīgās lietas, lai neriskētu zaudēt laiku ar otršķirīgām. Prātā nāk viens uzraksts kādas draudzes baznīcas kora luktā: "Ja vēlies izaugsmi garīgajā dzīvē un sasniegt pilnību, neaizmirsti vienmēr izvērtēt no kurienes tu nāc, uz kurieni dodies, cik lielā mērā paliec labāks un kas tev vēl pietrūkst. Jo, šādi darot, tiešām būsi Dieva bērns".

Dārgie draugi, esam ceļā. Lai zinātu, ko ir svarīgi katru dienu darīt, ir nepieciešams saprast, kur mēs atrodamies, no kurienes nākam, kādi līdzekļi ir mūsu rīcībā, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Tieši šos pamatpunktus ir atgādinājis pāvests Francisks aizvadītajā pirmajā janvārī, svētā Pētera laukumā novēlot visiem labu un mierpilnu Jauno gadu. Šie ir pāvesta Franciska vārdi: "Mēs zinām, ka vēsturei ir viens centrs - Jēzus Kristus, iemiesots, miris, augšāmcēlies un dzīvs mūsu vidū; Viņam ir mērķis - Dieva valstība, miera, taisnīguma un mīlestības brīvības valstība, un Viņam ir spēks, kas virza uz šo mērķi - Svētā Gara spēks. Mums visiem ir Svētais Gars, kuru esam saņēmuši Kristībā, un Viņš mudina doties tālāk kristīgās dzīves cēļā, vēstures ceļā, pretī Dieva valstībai" (Angelus, 2014.gada 1.janvārī).

Man šie pāvesta vārdi liekas ļoti svarīgi, un es gribētu lai mēs tos atcerētos, lai tie ir kā zvaigznes, kas mūs vada ikdienas ceļā. Mūsu ikdienas ceļam ir centrs - Jēzus Kristus, kurš ir dzīvs mūsu vidū. Tā ir dzīva persona mūsu vidū un mūsos. Cik gan svarīgi apzināties šo klātbūtni un būt šis klātbūtnes apgaismotiem! Mūsu ceļam ir virziens. Mēs neejam tāpat vien, bet katru dienu dzīvojam, lai liktu pieaugt - pateicoties Jēzum un ar Jēzu mūsos un starp mums - mieram, brīvībai, mīlestībai vai, citiem vārdiem, Dieva valstībai mūsu starpā. Tā ir Paradīze zemes virsū, ko Dievs vēlas redzēt. Un Viņš palīdz to veidot. Mūsu ceļā ir liels palīgs. Mūsu rokās ir ielikts kāds būtisks rīks, kas ir Svētais Gars - tā pati Tēva mīlestība, kas ir ielikta mūsu sirdīs (Rom 5,5).

Protams, spontāni rodas jautājumi: Kad es pamostos no rīta un sāku dienu, kas ir manas dzīves centrā? ?ai es ticu, ka ar Kristu - un tātad vienmēr Baznīcā un „ar" Baznīcu - es spēju cīnīties un uzvarēt pasaulē esošās skumjas un likt pieaugt priekam, brīvībai, taisnīgumam, mīlestībai? Vai es apzinos, vai ticu, ka Kristībā saņemtais Svētais Gars dara mani spējīgu nest mīlestību tur, kur iztrūkst mīlestība, cerību, kur ir bezcerība, piedošanu tur, kur ir naids, kopību, kur ir šķelšanās?

Dārgie draugi, dārgie jaunieši, mēs visi esam iesaistīti tai pašā neparastā piedzīvojumā. Un kāds ir šis piedzīvojums? Tā ir vēsture, ko Dievs īsteno ar mums. Mēs visi esam šīs vēstures varoņi. Nav otrā plāna lomu, ikviens no mums ir nepieciešams. Esam aicināti uz brīnumainu sinerģiju: Dievam esam vajadzīgi mēs, mums ir vajadzīgs Dievs.

Dzirdētais Dieva Vārds piedāvā pārdomāt divus stāstus, kas atklāj divus ļoti atšķirīgus iznākumus - vienu skumju un otru apgaismotu, vienu veiksmes un otru neveiksmes stāstu - tai sinerģijai, kas brīvi var izveidoties starp Dievu un cilvēku.

Pirmajā lasījumā no pirmās Samuēla grāmatas ir runa par derības šķirstu, kas bija kā redzama zīme Dieva neredzamajai klātbūtnei savas tautas vidū. Tas uzturēja izraēliešu ticību. Šķirsta klātbūtne kaujaslaukā radīja pārliecību, ka Kungs bija ar viņiem. Tomēr ticība mazinājās un līdz ar to arī cieņa un piesaistīšanās šķirstam. Tā, pirmajā kaujā pret filistiešiem Izraēļa dēli aizmirsa par šķirstu. Tikai apzinoties lielos zaudējumus kaujā, tie steidzās tam pakaļ. Bet šķirsts vairs nebija zīme, jo ticība vairs neuzturēja viņu dzīvi. Tas bija kļuvis par maģisku talismanu, veiksmes nesēju, kas viņus atbrīvoja no lūgšanas, gandarīšanas un atgriešanās. Un viņi no jauna cieta milzīgu sakāvi.

Savukārt Evaņģēlijā sastopam ļoti gaišu, augšāmcelšanās vēsti. Sastopam ar lepru slimu cilvēku, vissmagāko slimību, kas tolaik varēja skart cilvēku. Šis slimnieks parāda pilnīgu paļāvību uz Jēzu: "Ja gribi, Tu vari mani dziedināt!". Un Jēzus pieskaras viņam un dziedina, jo tieši tādēļ Viņš ir nācis - lai teiktu, ka Dievs ir mīlestība un dziedinātu mūsu cilvēcisko postu. Kādā citā brīdī Jēzus teiks: "Nāciet pie manis jūs visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu" (Mt 11,28). Spitālīgā dziedināšanas brīnums caur Jēzus pieskārienu izsaka visu Viņa dzīvi un sūtību. Cilvēktapšana, ko nupat svinējām Ziemassvētku noslēpumā, ir notikusi, lai Jēzus - Vārds, kas kļuvis miesa - varētu aizsniegt mūsu slimības un tās dziedināt.

Rodas vēl citi jautājumi: Vai mums ir šī spitālīgā vīra ticība? Vai ļaujam katru dienu Jēzus rokai pieskarties mums? Vai ikdienas sniedzam Viņam mūsu roku? Vai spējam diendienā iet uz priekšu roku rokā ar Kungu? Iet, dodot roku Kungam, nozīmē novietot Viņu mūsu dzīves centrā, atdot Viņam visu sevi, lai mēs varētu iet un strādāt kopā ar Dievu un Dievs varētu iet un strādāt kopā ar mums.

Dārgie draugi, cilvēkam, un jo īpaši jaunībā, ir raksturīgi meklēt Absolūto, dzīves jēgu un piepildījumu. Dārgie jaunieši, lai jūs neapmierina nekas, kas būtu zemāks par visaugstākajiem ideāliem! Neļaujiet, lai jums laupa drosmi tie, kas, vīlušies dzīvē, ir kļuvuši kurli pret vispatiesākajām savas sirds ilgām. Jūs pareizi darīsiet, neaizraujoties ar pliekanām izklaidēm, pārejošām modēm un prastām iecerēm. Saglabājot lielas vēlmes Kungam, spēsiet izvairīties no viduvējības un konformisma, kas tik plaši izplatīti mūsu sabiedrībā. Tad redzēsiet, ka Jēzus nekad jūs nepievils: Viņš vienmēr atbildēs uz jūsu vispatiesākajām vēlmēm. Viņā jūs radīsiet gaismu un spēku, lai spētu cīnīties un pārvarēt sabiedrībā esošo netaisnību un vardarbību.

Protams, tas ir grūts uzdevums, bet tomēr arī paveicams, jo, kā mēdza teikt svētais Bernards no Klervo: "Nekas nav grūti tam, kurš mīl".

Vai vēlaties zināt, kāds ir laba iznākuma noslēpums? Noslēpums ir iet kopā augšāmceltā Jēzus Gara vadībā, kurš ir dzīvs mūsu vidū. Kopā ar Jēzu, kopā Baznīcā, kopā savstarpēji. Tieši tā: pietiek radīt kopību un neiespējamais kļūst iespējams, jo tas ir pats Visvarenais, kas mājo mūsu vidū (sal. Lk 24,15; Mt 18,20). Es gribētu Baznīcai Latvijā atstāt pamudinājumu, lai tā ir Baznīca, kas iet kopā - bīskapi kopā ar ticīgajiem, ar priesteriem un arī ticīgie kopā ar bīskapiem. Kopība ir vieta, kur mājo Visaugstais Kungs.

Šādi, dārgie jaunieši, jūs kļūsiet par "mīlestības un patiesības civilizācijas" veidotājiem, nesot daudziem citiem jauniešiem cerību, kas nepieviļ. Ja jūs kļūsiet par to, par ko jums jākļūst, tad būsiet par starojošu jaunas dienas rītausmu vispirms Latvijā, bet ne tikai. Paldies par klausīšanos, paldies par jūsu lūgšanām!

Apustuliskais nuncijs V.E. Luidži Bonaci