Šodienas datums: 30.05.2017  |  Vārda dienas: Lolita, Vitolds

Mihails Sivickis

Ticības nepieciešamība: daži no sv. Akvīnas Toma argumentiem

Referāts sv. Akvīnas Toma svētkos Rīgas Garīgajā seminārā 2013. gada 28. janvārī

Godātie Eminence, Ekselences, Semināra vadība, dārgie brāļi un māsas Kristū!

Nereti, kad dzirdām vai lasām kādu informāciju, mēs uzdodam jautājumu: kas to ir teicis? Tātad mums ir svarīga ne tikai pati informācija, bet arī apgalvojuma vai atspēkojuma avots. Daudz ko nosaka autoritāte - vai tas ir kompetenta speciālista pētījums, vai nu tantes Moņas no Vyraudas vīzija. Ne velti Baznīcas vēsturē netrūkst pseido-autoru gan jurisprudencē, gan arī teoloģijā. Kādam likumam vai domai neapšaubāmi ir daudz lielāks efekts, ja to piedēvē pāvestam, teologam, kanonistam utml., neraugoties uz to, ka autoritāte nekad nav parakstījusi konkrēto dokumentu. Tieši tāpēc pirms nedaudz ielūkosimies Akvīnieša mācībā, vēlreiz pārliecināsimies, ka Baznīca atzīst viņa uzskatus par autoritatīviem un viņa argumentus ticības jautājumos - par ievērības cienīgiem.

I) Sv. Toma autoritāte un aktualitāte.

Kad 1323. gada 18. jūlijā pāvests Jānis XXII papildināja svēto katalogu ar izcilā teologa Akvīnas Toma vārdu, kurš 1274. gada 7. martā 49 gadu vecumā atgriezās Mūžīgā Tēva mājās, paspēdams sarakstīt vairāk par 40 sējumiem teoloģisko un filozofisko darbu, daudziem šķita, ka šis mūks neesot paveicis pietiekoši daudz brīnumu ne savas dzīves laikā, nedz arī pēc nāves. Atbildot uz ticīgo šaubām, Romas bīskaps teica šos slavenos vārdus: „Cik daudz teoloģisko darbu ir sarakstījis Toms, tik daudz brīnumu viņš ir paveicis". Tas ir visaugstākais atzinums izcilajam teologam un Baznīcas Doktoram[2], kurš ar saviem vairākiem darbiem, sevišķi ar Summa Theologiae, sistematizēja kristiešu doktrīnu, pamatojot to zinātniski: gan teoloģiski, gan arī filozofiski.

Pateicoties savai Dieva dāvātajai ģenialitātei un svētumam, runājot ar svētīgā pāvesta Jāņa Pāvila II Enciklikas Fides et ratio[3] vārdiem, Doctor communis[4] jeb Doctor angelicus no Baznīcas puses vienmēr tika stādīts priekšā kā domāšanas skolotājs un pareizās, veselīgās teoloģijas modelis[5]. Kā pierādījums Doktora darbu aktualitātei mūsdienu teoloģijā[6] ir fakts, ka, piemēram, Vatikāna II koncils pusē no saviem 16 dokumentiem citē vai atsaucas uz Akvīnieša darbiem kopā 26 reizes: Dogmatiskajā Konstitūcijā par Baznīcu Lumen gentium atrodam 12 tādas atsauces; Dogmatiskajā Konstitūcijā par dievišķo atklāsmi Dei verbum - 1; Pastorālajā Konstitūcijā par Baznīcu mūsdienu pasaulē Gaudium et spes - 4; Dekrētā par priesteru kalpošanu un dzīvi Presbyterorum ordinis - 4; Dekrētā par misijām Ad gentes - 2 un Deklarācijā par reliģisko brīvību Dignitatis humanae - 2; arī tiešā veidā Baznīcas Doktors tiek minēts Koncila dokumentu tekstos: Dekrētā par priesteru formāciju Optatam totius un Deklarācijā par kristīgo audzināšanu Gravissimum educationis. Bez tam Katoliskās Baznīcas katehisms (turpmāk - KBK) atsaucas uz sv. Toma darbiem pat 61 (!) reizi[7]. Šie fakti mums ir zīmīgi sevišķi Ticības gada ietvaros (11.10.2012.-24.11.2013.), kad esam aicināti atsvaidzināt un padziļināt izpratni par Vatikāna II koncila dokumentu un KBK - „Vatikāna II koncila autentiskā augļa"[8] - mācību[9], tomēr neaizmirstot, ka Vatikāna II koncila pēdējais dokuments, kā to akcentēja pats pāvests Jānis Pāvils II, ir Kanonisko tiesību kodekss[10], kuram pirms dažām dienām (25. janvārī) svinējām promulģēšanas 30 gadu jubileju[11].

2010. gadā Svētais tēvs Benedikts XVI veltīja savas pārdomas ekskluzīvi Eņģeļu Doktoram trīs vispārējo audienču laikā: 2. jūnijā, atgādinot svētā zinātnieka biogrāfiju, 16. jūnijā - viņa domāšanas veidu, 23. jūnijā - galvenos teoloģiskos darbus, starp kuriem ir gan „milzis" Summa Theologiae, gan nedaudz vienkāršāki (toties būtiski un pārliecinoši![12]) teoloģiski-garīgi darbi jeb opusculi, tādi kā, piemēram, Apustuļu simbola jeb Credo komentārs, kura Prologam ticībai veltītā gada kontekstā arī pievērsīsim nedaudz lielāku uzmanību šī referāta turpinājumā.

Pāvests Benedikts XVI atgādina, ka sv. Akvīnas Toma domāšanas dziļums plūst no teologa dzīvās ticības un kvēlās dievbijības, kuru viņš atklāja iedvesmotajās lūgšanās, kā, piemēram, šajos Dievam veltītajos vārdos: „Es lūdzu tevi, dod man gribu, kas tevi meklētu, cerību, kas tevi atrastu, dzīvi, kas tev patiktu, neatlaidību, kas tevi gaidītu ar uzticību, un uzticību, kas beigās tiektos iemantot (possedere) tevi"[13].

Kristiešu ticībai (fides) nav nekā kopīga ar lētticību vai iekšējo pārliecību (credulitas). Ticības mācības kongregācija savā Deklarācijā par Jēzus Kristus un Baznīcas pestījošo vienreizīgumu un vispārīgumu Dominus Iesus[14] skaidro, ka „ticība (fides) ir atklātās patiesības pieņemšana caur žēlastību, kas ļauj ienākt noslēpumā un palīdz to konsekventi saprast[15]; iekšējā pārliecība (credulitas) citās reliģijās ir pieredzes un domu kopums, ko veido cilvēku gudrības un reliģiozitātes bagātības, kuras savukārt izstrādāja patiesību meklējošais cilvēks un īstenoja savā attieksmē pret dievišķo un absolūto"[16]. Tātad kristieši cenšas saprast to, kam viņi tic.

Neapšaubāmi ticības un prāta savstarpējo attiecību pētīšanā īpaša vieta pienākas sv. Akvīnas Tomam[17]. Viņš dzīvoja un darbojās tajā vēsturiskajā kontekstā, kad Aristoteļa filozofija, kā arī arābu un ebreju domāšanas veids „draudēja" pretnostādīt un pat šķirt atklāto ticību un zinātni, prātu. Eņģeļu Doktoram izdevās likt šīm realitātēm tuvināties, parādot, ka ticība un prāts var savstarpēji bagātināties[18]. Šajā ziņā sv. Toms paliek autoritatīvs[19] visos laikmetos visu to izaicinājumu priekšā, kas laiku pa laikam parādās kultūras vēsturē.

Akvīnietim ticības un prāta tikšanās punkts ir metafiziskā realitāte, kuras priekšā tiem jābūt obligāti pārbaudītiem no patiesības puses, kas arī izsaka pēdējo spriedumu. α) Šī realitāte, pirmām kārtām, ir Dievs - katras citas realitātes avots. Par Dieva esamību mums saka arī prāts, vērojot gan radīto pasauli, gan arī savu cilvēka dvēseli. Dievu mēs pazīstam ticībā, pateicoties Jēzus Kristus atklāsmei, kā arī augstu vērtējam un mīlam Kristū, pateicoties Svētā Gara darbībai mūsos. β) Cita minētās realitātes plaša sfēra ir cilvēks, kuru Toms pēta gan dabas zinātņu gaismā, gan arī Kristus gaismā. Svētais akcentē cilvēka personas absolūto vērtību, cilvēka mūžīgo saikni ar Dievu. Bet šī realitāte kopumā priekš sv. Toma ir patiesības meklēšanas objekts ar universālu, objektīvu un transcendentālu apvārsni[20].

Pateicoties metafiziskajai vīzijai, Akvīnietis uztver Dievu gan kā izzināšanas objektu, gan arī kā zināšanu avotu. Šajā ziņā viņš padziļina izpratni par patiesības sprieduma nozīmi. Runājot par zināšanām, kas izriet no Atklāsmes, Baznīcas Doktors sevišķu uzmanību veltī pārdabiskajai gudrības dāvanai, ielietai no Svētā Gara. Ja ticība pieņem dievišķo patiesību tādu, kāda tā ir, tad gudrības dāvanai ir iespēja spriest saskaņā ar dievišķo patiesību. Dabiskā prāta zināšanas ir pareizas attiecībā uz reālo objektu; pārdabiskās zināšanas ir vēl „radikālāk" pareizas, jo tās attiecas uz paša Dieva prātu - katras realitātes un zināšanu avotu, kas pastāv pirms jebkādas realitātes. Šādi pieņēmumi ļauj darboties gan filozofijai, izzinot realitāti prāta dabiskajās robežās, gan arī teoloģijai, kura balstās uz Atklāsmi un pēta ticības saturu.

Turpinājumā pievērsīsimies tikai ticības jautājumam, izmantojot dažus piemērus no Toma darba In symbolum Apostolorum scilicet Credo in Deum expositio prologa. Šīs rindas ir ņemtas no Akvīnieša sprediķiem Lielajam gavēnim, kurus stenografēja un vēlāk iztulkoja latīņu valodā viņa uzticamais sekretārs brālis Ridžinaldo da Priverno (Riginaldo da Priverno). Tomēr nav izslēgts, ka minētais teologa līdzstrādnieks bija sarakstījis kādas piezīmes, ko orators Toms bija personīgi nodiktējis, gatavojoties homīlijām, un vēlāk tās izmantoja savās uzrunās[21].

II) Ticības nepieciešamība un labums jeb derīgums.

A) Ticība ir katra kristieša pirmā obligātā lieta, jo bez tās nevar saukties par kristieti. Ar šo vienkāršo frāzi, uzrunājot kristiešus, Toms atgādināja, ka bez ticības neviens nevar saukties par kristieti. Darbā Summa Theologiae jau citā stilā viņš parāda, ka ticība uz kādu, kas pārsniedz dabisko prātu (sevišķā veidā ticība uz Jēzu Kristu), ir nepieciešama katram. Svētais apgalvo, ka cilvēks, vien uzvedoties kā skolēns Dieva-„atklājēja" skolā, spēj iemācīties pazīt ceļu, kas ved uz pilnīgo svētlaimi, kura pastāv Viņa, t.i., Dieva - visaugstākā labuma - pazīšanā un redzēšanā[22]. Attīstot savu domu, šī paša jautājuma 7. artikulā Doktors atklāj, ka, lai sasniegtu šo visaugstāko svētlaimi, ir jāpieņem Kristus iemiesošanās, ciešanu un augšāmcelšanās noslēpumu, jo tieši viņš ir neaizvietojamais (indispensabile[23]) līdzeklis, šī mūsu mērķa sasniegšanai[24].

Arī savos komentāros Credo tekstam, apskatot četrus ticības labumus, autors pierāda, ka ticība ir nepieciešama ne tikai kristiešiem, bet arī visiem ļaudīm. Ir jāsaka uzreiz, ka sv. Toma argumenti par ticības nepieciešamību tiek iekļauti Vatikāna I koncila dokumentos, proti, „t.k. cilvēks ir atkarīgs no Dieva - sava radītāja -, un viņa radītais prāts pilnībā ir atkarīgs no Iemiesotās Patiesības, tad Dievam, kas sevi atklāj, mums ir jāizrāda ar ticību mūsu intelekta un mūsu gribas pilnīgo pakļaušanos (ossequio)"[25]. Šo patiesību vēlāk apstiprina arī Vatikāna II koncils: „Dievam, kas sevi atklāj, pienākas ‘ticības paklausība' (Rom 16,26)[26], ar kuru cilvēks sevi pilnībā atdod Dievam, dāvājot Viņam sava prāta un gribas pilnīgo pakļaušanos[27] un brīvprātīgi pieņemot Viņa dāvāto Atklāsmi; lai izrādītu tādu ticību, ir nepieciešama iepriekš dotā un efektīvā Dieva žēlastība un iekšējā palīdzība no Svētā Gara, kurš mudina sirdi un atgriež to pie Dieva, atver gara acis un dāvā visiem ‘saldumu, kas plūst no patiesības pieņemšanas (consentire) un ticēšanai tai'[28]. Lai vēlāk Atklāsmes izpratne padziļinātos vēl vairāk, tas pats Svētais Gars nemitīgi pilnveido ticību ar savām dāvanām"[29].

B) Tātad Akvīnietis akcentē, ka no ticības izriet četri labumi. 1. Per fidem anima coniungitur Deo - ticība panāk, lai dvēsele savienotos ar Dievu. Caur kristiešu ticību dvēsele noslēdz ar Dievu kaut ko līdzīgu laulībām, par ko ir rakstījis pravietis Osejs: „Es tevi padarīšu par savu līgavu uz mūžīgiem laikiem [..] tevi saderināšu ar sevi uzticībā" (Os 2,21-22).

Pēc Dogmatiskās Konstitūcijas Dei verbum citēšanas, kas akcentē, ka „[ar savu Atklāsmi], kas nāk no Viņa mīlestības pārpilnības, neredzamais Dievs vēršas pie cilvēkiem kā pie saviem draugiem un runā ar viņiem, lai aicinātu tos uz kopību ar sevi un uzņemtu viņus šajā kopībā"[30], KBK noslēdz šo domu, sakot, ka „šim aicinājumam piemērota atbilde ir ticība" (KBK, 142).

Toms turpina: tieši tāpēc kristību kandidātam ar jautājumu „Vai tici uz Dievu?" tiek prasīta viņa paša ticības deklarēšana[31], jo kristība ir pirmais no ticības sakramentiem; pats Kungs taču apgalvo: „Kas ticēs un tiks kristīts, tas būs pestīts" (Mk 16,16): tas nozīmē, ka bez ticības kristība [kā rituāls vien] nelīdzēs (non prodest).

Ir skaidrs, ka bez ticības neviens cilvēka labais darbs netiek pieņemts no Dieva puses. Vēstulē ebrejiem taču ir sacīts, ka „bez ticības nav iespējams patikt Dievam" (Ebr 11,6). Tridentas koncils, atsaucoties uz šo tekstu, atgādināja sv. Fulgencija vārdus: „Ticība ir mūsu pestīšanas sākums"[32], bet Vatikāna I koncils apliecināja, ka bez ticības „neviens nevar kļūt par Dieva bērnu saimes locekli, saņemt attaisnošanu un, ja neizturēs līdz galam [savā ticībā], nevar iemantot mūžīgo dzīvi"[33].

Svētais Augustīns, komentējot vēstules romiešiem pantu - „viss, kas nenāk no ticības, ir grēks" (Rom 14,23) -, apliecina, ka „kur nav Patiesības pazīšanas, tur ir viltus tikumi, pat ja tie saistās ar vislabāko rīcību/uzvedību". Sv. Augustīnam polemikā pret Pelāgiju pieder arī šāds izteiciens: „Pagānu tikumi ir nomaskēti netikumi"; sv. Tomam ir optimiskāka vīzija uz šo situāciju: cilvēks vēl var pazīt patieso ar savu prātu[34] un veikt dažus labos darbus, pateicoties savai gribai[35].

2. Per fidem incoatur in nobis vita aeterna - ticības labums pastāv tanī, ka tā mūs ievada mūžīgajā dzīvē. Mūžīgā dzīve pastāv tieši tanī, lai pazītu Dievu. Pats Kungs ir teicis to pašu: „Bet mūžīgā dzīve ir tā: pazīt Tevi, vienīgo īsto Dievu" ( 17,3a). Šai kontekstā noteikti iederas arī vārdi no apustuļa Jāņa pirmās vēstules: „Mīļotie, tagad mēs esam Dieva bērni, un kas mēs būsim, tas vēl nav atklāts, tomēr mēs zinām: kad tas būs atklāts, tad mēs būsim Viņam līdzīgi, jo tad mēs Viņu redzēsim tādu, kāds viņš ir" (1Jņ 3,2).

Lūk, šī Dieva pazīšana sākas šeit, virs zemes, pateicoties ticībai, bet piepildīsies un pilnveidosies nākamajā dzīvē, kad pazīsim Dievu tādu, kāds Viņš ir. Turklāt lasām vēstulē ebrejiem: „Ticība ir ceramo lietu pamats un vēl neredzamo [lietu] apliecinājums" (Ebr 11,1). Šajos vārdos Toms saskata kādu labu, ticību aprakstošu definīciju, jo tā izriet no sava objekta - Dieva - svētlaimīgās skatīšanas (visio beatifica)[36], kura arī sākas ar ticību; un no sava efekta - neredzamo lietu pieņemšanas ar prātu paša Dieva autoritātes dēļ[37].

Par ticību labi saka arī Dante Aligjēri (Dante Alighieri [1265-1321]) Dievišķajā komēdijā: „[..] fede è sostanza di cose sperate, / ed argomento delle non apparenti; / e questa pare a me sua quidditate"[38], kas Valda Bisenieka atdzejojumā no itāļu valodas skan: „[..] ir ticība pats pamats tam, ko ceram, / un visa neredzamā pamatojums; / caur ticību mēs tikai kaut kam deram"[39]. Tāpēc neviens nevar sasniegt mūžīgo svētlaimi, - turpina Akvīnietis -, kura pastāv Dieva pilnīgajā pazīšanā, ja pirms tam Viņu nepazina caur ticību: „Svētīgi [svētlaimīgi] ir tie, kas neredzēja, bet ticēja" ( 20,29).

3. Fides dirigit vitam praesentam - ticība mūs vada šajā dzīvē. Īstenībā, lai cilvēks varētu dzīvot taisnīgi/godīgi, ir nepieciešams, lai viņš pazītu taisnīguma/godprātības pamatregulas. Tomēr, ja viņam vajadzētu apgūt visus šos noteikumus studiju ceļā, cilvēks vai nu vispār nepagūtu to izdarīt, vai nu tam vajadzētu ļoti daudz laika.

Eņģeļu Doktors uzsver, ka ticība mūs māca visam tam, kas obligāti ir jāzina, lai dzīvotu taisnīgi un labi, jo tieši ticība atklāj, ka ir viens vienīgs Dievs, kas atalgo taisnīgos un soda grēciniekus; ka ir cita dzīve un cita [garīgā] realitāte, kuras dēļ ir vērts turēties pie labā un sargāties no ļaunā. Svētie Raksti taču atgādina: „Taisnīgais dzīvos no [savas] ticības" (Hab 2,4)[40].

Šo patiesību apstiprina fakts, ka pirms Kristus atnākšanas neviens zinošais [oriģinālā - nullus philosophorum], neraugoties uz visām savām pūlēm, nekad nespēja uzzināt tik daudz par Dievu un par mūžīgās dzīves iemantošanai nepieciešamajām patiesībām, kuras pēc Pestītāja atnākšanas apgūst vienkāršā vecenīte, pateicoties savai ticībai[41]. Trešā ticības labuma skaidrojumu Doktors noslēdz, citējot pravieša Isaja vārdus: „Repleta est terra scientia Domini" - „zeme ir piepildīta ar Kunga gudrību" (Is 11,9).

4. Fides est qua vincimus tentationes - ticība ir līdzeklis, lai uzvarētu kārdinājumus. Taču ir sacīts, ka svētie „caur ticību ir uzvarējuši pasauli" (Ebr 11,33). To skaidro fakts, ka katrs kārdinājums nāk vai no velna, vai no pasaules, vai no miesas.

α) Ļaunais gars gribētu pamudināt tevi neklausīt Dievam un nepakļauties Viņam. Bet ticībā tu uzvari šo kārdinājumu, jo, pateicoties tai un caur to, mēs iemācāmies, ka Dievs ir visu Kungs, tātad mums ir jāpaklausa Viņam. Sv. Pēteris taču saka: „Jūsu ienaidnieks, ļaunais gars, staigā apkārt kā rūcošs lauva, meklēdams, ko aprīt; stipri ticībā pretojieties tam" (1Pēt 5,8-9)[42].

β) Tad kārdina arī pasaule, vai vilinādama mūs ar visādiem labumiem, vai baidīdama mūs ar nelaimēm un bēdām. Bet arī šo kārdinājumu pārvaram, pateicoties ticībai, kura liek mums tiekties pēc labākas dzīves; rezultātā mēs spējam zemu vērtēt šīs pasaules bagātības un nebīties no pārbaudījumiem, jo ticība mūs brīdina par daudz lielākām problēmām - par elli. Par šo apustulis Jānis saka: „Tā uzvara, kas uzvarēja pasauli, ir mūsu ticība" (1Jņ 5,4).

γ) Visbeidzot miesa mūs kārdina nodoties efemerām jeb pārejošām šīs dzīves izpriecām. Turklāt ticība mums atgādina, ka šo īslaicīgo baudu dēļ mēs pazaudēsim mūžīgo prieku. Apustulis Pāvils iesaka: „Vienmēr turiet rokās ticības vairogu, ar kuru jūs varēsiet apdzēst visus ļaunā gara šāvienus" (Ef 6,16). Akvīnietis secina, ka no minētajiem argumentiem ticības lietderība un nepieciešamība liekas tik acīmredzama.

Apustuļu simbola komentāru Prologa turpinājumā sv. Avīnas Toms piedāvā dažus novērojumus un lietderīgas atbildes, ar ko mēs arī noslēgsim šo nelielo ieskatu teologa izpratnē par ticību un tās nozīmi. Aicinu izbaudīt Eņģeļu Doktora loģiku!

C) Sv. Toms: bet ir tādi, kas apgalvo, ka ticēt tam, ko neredz, ir neprātīgi (stultum est credere quod non videtur), tāpēc mums nevajagot ticēt lietām, ko mēs neredzam. Es atbildu. Tālāk seko pieci argumenti, kas apgāž minēto viedokli.

1. Šī problēma tiek risināta, pirmām kārtām, pārdomājot mūsu intelekta ierobežotību. Ja cilvēks spētu perfekti pazīt visas redzamās un neredzamās lietas, tad tiešām būtu muļķīgi ticēt lietām, ko mēs neredzam. Bet mūsu prāta spējas ir tik limitētas, ka neviens studējošais nekad nevarēja nonākt pat līdz vienkārša kukaiņa dabas pilnīgai pazīšanai. Lasām, ka kāds dzīvoja tuksnesī, izolēti no pasaules, pat 30 gadus, lai varētu sākt atklāt bites dabu.

Uzreiz ir jāatzīmē, ka senatnē daudzi studējošie interesējās par bišu dzīvi: sākot ar mitoloģisko Aristeju, kuru uzskata par bišu selekcijas mākslas pamatlicēju, līdz pat Aristotelim, no Plīnija Vecākā līdz sv. Albertam Lielajam un citiem. Uz kuru no šiem piemēriem atsaucās sv. Toms, nav zināms. Nevar izslēgt arī hipotēzi, ka Akvīnietis atsaucās uz savu laikabiedru sv. Alberta Lielā skolas audzēkni Tomu di Cantipré (+1262), kas ir atstājis kādu zīmīgu darbu Bonum Universale de Apibus[43], kuru viņš rakstīja vairāk par 15 savas dzīves gadiem.

Doctor angelicus turpina: ja mūsu intelekts ir tik ierobežots, vai tas ir prātīgi aprobežoties tikai ar to, ko cilvēks spēj pazīt ar saviem spēkiem vien, neticot Dievam? Ījaba grāmatā taču ir rakstīts: „Lūk, Dievs ir tik liels, ka mēs nevaram pazīt Viņu" (Īj 36,26)[44].

2. Otrkārt, pieņemsim, ka kāds lietpratējs (magister) formulē kādu apgalvojumu savas kompetences matērijā un ka kāds nekompetents cilvēks, kas pat nespēj saprast šo argumentu, to apstrīd, [drīzāk - cenšas apstrīdēt]. Par šo pēdējo nekompetento cilvēku mēs noteikti teiksim, ka viņš nav prātīgs (stultus)[45]. Mēs zinām, ka jebkura eņģeļa zināšanas ir daudzkārt pārākas par visgudrākā zinātnieka zināšanām, šo [intelektuālo] līmeņu atšķirība ir lielāka, nekā akadēmiķa [intelektuālais] līmenis salīdzinājumā ar analfabēta pieredzi. No teiktā izriet, ka nebūtu pārāk prātīgs ikviens, kas negrib ticēt eņģeļa teiktajam, un būtu vispār neprātīgs tas cilvēks, kurš atteiktos ticēt paša Dieva atklātajām lietām. Sīraha dēla grāmatā ir teikts: „Plurima supra sensum hominum ostensa sunt tibi - tev ir atklāts daudz vairāk, nekā spēj aptvert cilvēciskais prāts" (Sīr 3,23).

3. Treškārt, var atbildēt, ka, ja cilvēks negribētu atzīt par patiesām tās lietas, kuras viņš var pieredzēt, tad viņam būtu absolūti neiespējami dzīvot šajā pasaulē. Kā varētu dzīvot, nevienam neticot? Kā, piemēram, varētu zināt un ticēt, ka kāds ir tavs tēvs?[46] Tāpēc ir nepieciešams, lai cilvēks paļautos uz citu cilvēku vārdiem attiecībā uz dažādām lietām, kuras nevar pazīt tiešā veidā. Ir skaidrs, ka nevienam nevar ticēt tik lielā mērā, kā Dievam. Tieši tāpēc ikviens, kas nepieņem ticības patiesības, ir neprātīgs, pat vairāk - stulbs (stultus). Apustulis Pāvils par tādu cilvēku saka: „Viņš ir lepns (superbus), neko neapjēdz" (1Tim 6,4); tad apustulis piebilst: „Es zinu, kam ticu, un esmu pārliecināts" (2Tim 1,12). Taču Sīraha dēla grāmatā atrodam sekojošo pamudinājumu: „Jūs, kas bīstaties Kungu, ticiet Viņam!" (Sīr 2,8).

4. Var arī atbildēt sekojoši. Dievs apliecina ar visdažādiem pierādījumiem, ka ticības atklātās lietas ir patiesas. Ja kāds ķēniņš nosūtītu vēstuli, apzīmogotu ar savu zīmogu, tad neviens nevarētu apšaubīt šīs vēstules autentiskumu. Mēs zinām, ka visa kristīgās ticības matērija, kam ticēja svētie[47] un kas tika nodota mums, ir apzīmogota ar paša Dieva zīmogu: šis zīmogs ir darbi, ko nespēj paveikt neviena radība, bet vienīgi to spēj Dievs, proti, brīnumi, ar kuriem Kristus apstiprināja apustuļu un svēto mācību.

5. Iespējams, kāds teiks, ka tagad brīnumi nenotiekot. Sv. Toms atbild. Mēs noteikti zinām, arī no pagānu vēstures, ka bija laiki, kad visa pasaule pielūdza elkus. Taču tagad gan zinātnieki, gan arī dižciltīgie, bagātie un varenie, slavenie - visi viņi ir atgriezušies pie Kristus (conversi sunt ad Christum), pateicoties dažu nabadzīgu un vienkāršu apustuļu sprediķošanai, kuri sludināja nabadzību un atteikšanos no baudām. Tas ir noticis vai nu pateicoties brīnumam, vai nu bez nekāda brīnuma. Ja tu saki, ka tas ir brīnums, tad tu pats esi izkliedējis savas šaubas par brīnumu neesamību. Ja tomēr tu apgalvosi, ka tas nav nekāds brīnums, es tev atbildēšu, ka nekad nav bijis lielāka brīnums par šo: ka visa pasaule atgrieztos [pie Dieva] bez brīnuma (quod mundus totus sine miraculis converteretur). Tāpēc nemeklē lielākus brīnumus!

Prologa noslēgumā sv. Akvīnas Toms secina. Nevienam nevajag šaubīties ticībā, bet gan ticēt visām tās patiesībām vairāk nekā redzamajam, jo cilvēka redze var kļūdīties, bet Dieva pazīšana vienmēr ir nemaldīga.

Apskatītajā tekstā Akvīnietis, ņemot vērā savu klausītāju intelektuālo līmeni un attiecīgo uzstāšanās formu (sprediķi), stāda priekšā tikai dažus punktus, lai mudinātu publiku meditēt, „pārgremot" šos jautājumus[48] par ticības patiesībām. Taču par pašu ticību, kā teologālo tikumu, par tās dabu, objektu un subjektiem, par tās manifestācijām, arī par defektiem, par Svētā Gara dāvanām, kuras tai atbilst utt., Doctor angelicus jau bija runājis daudz vairāk, ar citiem argumentiem, citā formā un stilā, savā darbā Summa Theologiae[49]. Un šī referāta pamatuzdevums ir vienkārši ieinteresēt un mudināt klausītājus Ticības gada turpinājumā arvien efektīvāk pārdomāt, dziļāk izprast un dedzīgāk manifestēt savu ticību un tās būtību, par pamatu ņemot arī sv. Toma komentārus Credo tekstam, kā arī viņa darba Summa Theologiae otrās daļas otrās sadaļas pirmo sešpadsmit jautājumu tekstu[50], vēlams, lasot šo literatūru oriģinālvalodā.

Paldies par pacietību!

pr. Mihails Sivickis, Dr. Iur. Can.

__________

[1] "Chi ha fede, vede con gli occhi di Dio" (san Tommaso d'Aquino).

[2] Svētais Akvīnas Toms (1225-1274) ir proklamēts par Baznīcas Doktoru 1567. gadā, bet 1880. gada 4. augustā pāvests Leons XIII viņu pasludināja par katoļu skolu un universitāšu aizstāvi.

[3] Ioannes Paulus Pp. II, Litterae Encyclicae Fides et ratio, 14.09.1998. // AAS 91 (1999), 5-88.

[4] Sk. Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 2010. gada 2. jūnijā.

[5] Sk. Fides et ratio, 43; sal. arī Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 2010. gada 2. jūnijā.

[6] Šis jautājums tiek pētīts dziļāk, piem., darbā A. Hayen, San Tommaso e la vita della Chiesa oggi, Milano 1993.

[7] Sal. Citātu rādītājs // Katoliskās Baznīcas katehisms, Rīga 2000, 757-758; sk. Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 2010. gada 2. jūnijā.

[8] Benedictus Pp. XVI, Litterae Apostolicae motu proprio datae Porta fidei, 11.10.2011., 4 // AAS 103 (2011), 724.

[9] Sk. Congregatio pro doctrina fidei, Nota con indicazioni pastorali per l'Anno della fede, 6.01.2012. // AAS 104 (2012), 127-139.

[10] Sal. Ioannes Paulus Pp. II, Constitutio Apostolica Sacrae disciplinae leges, 25.01.1983. // J.I. Arrieta (cur.), Codice di diritto canonico e le leggi complementari. Commentato, Roma 2004, 42-43. Ioannes Paulus Pp. II, Adhortatio Apostolica Redemptionis donum, 25.03.1984., 2 // AAS 76 (1984), 514: „Codex vero Iuris Canonici, qui nuper coeperat vigere atque quodammodo postremum documentum Concilii potest haberi". Sk. arī K. Koch, Papa Wojtyła e la riforma del Codice di diritto canonico. L'ultimo documento del Concilio // L'Osservatore Romano, 24.03.2012.

[11] Pašreizējais Kanonisko tiesību kodekss ir promulģēts 1983. gada 25. janvārī, bet stājies spēkā tā paša gada 27. novembrī.

[12] Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 2010. gada 23. jūnijā.

[13] Turpat, 2010. gada 16. jūnijā.

[14] Congregatio pro doctrina fidei, Declaratio de Iesu Christi atque Ecclesiae unicitate et universalitate salvifica Dominus Iesus, 6.08.2000. // AAS 92 (2000), 742-765.

[15] Fides et ratio, 13.

[16] Turpat, 31-32; Dominus Iesus, 7.

[17] Sal. Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 2012. gada 21. novembrī.

[18] Sk. P.P. Scarafoni, Intervento La novità perenne del pensiero di San Tommaso d'Aquino (Fides et Ratio, 43-44) // Congregazione per il Clero, Teleconferenza Fede e ragione, 28.01.2005.

[19] „La fede non è contro la ragione, ma al di sopra della ragione" (san Tommaso d'Aquino).

[20] Sal. P.P. Scarafoni, Intervento.

[21] Sal. A. Waltz, S. Tommaso d'Aquino. Studi biografici sul Dottore Angelico, Roma 1945, 208; A. Dondaine, Secrétaires de Saint Thomas, Roma 1956, 198-200; S. Tommaso d'Aquino, Opuscoli spirituali. Commenti al Credo, al Padre nostro, all'Ave Maria e ai dieci Comandamenti, Bologna 1999, 21, 29-30.

[22] Sal. Thomas Aquinas, Summa Theologiae, II-II, q. 2, a. 3.

[23] Dispensa - relaxatio legis. T.n., ka objektīvo iemeslu dēļ un dvēseles pestīšanas labā Baznīcas autoritāte ir tiesīga atbrīvot ticīgo no kāda likuma pildīšanas (piem., breviāra lasīšana, gavēšana utt.), bet šī likuma „atpūta" attiecas tikai uz šo konkrēto situāciju un dispensēto personu. Pats likums pastāv arī turpmāk un saista visus pārējos ticīgos. Akvīnieša doma: bez Kristus nevar sasniegt svētlaimi.

[24] Sal. Summa Theologiae, II-II, q. 2, a. 7.

[25] Vatikāna I koncils, sess. III, c. 3 // DS, 1799.

[26] Sal. Rom 1,5; 2Kor 10,5-6.

[27] Sal. Vatikāna I koncils, Dogmatiskā Konstitūcija par katolisko ticību Dei Filius, 24.04.1870., cap. 3 // DS, 1789; sk. KBK, 143.

[28] Sk. Oranžas II sinode, can. 7 // DS, 180; Dei Filius, cap. 3 // DS, 1791.

[29] Sal. Dei verbum, 5 // EV, 1, 877.

[30] Turpat, 3 // EV, 1, 873.

[31] Šodien kristību ritā, ko lieto latīņu Baznīcā, pirms kandidāta pieres trīskāršās apliešanas ar ūdeni vai trīskāršās iegremdēšanas ūdenī, sakramenta ministrs skaidri prasa pašam kandidātam (vai viņa vecākiem un krustvecākiem) ne tikai, vai viņš/viņa vispār tic Dievam, bet arī vai tic visām tām patiesībām, ko ietver sevī Credo - Apustuļu simbols.

[32] Tridentas koncils, sess. VI, c. 8 // DS, 801.

[33] Vatikāna I koncils, sess. III, c. 3 // DS, 1789.

[34] Summa Theologiae, I-II, q. 109, a. 1.

[35] Turpat, q. 65, a. 2.

[36] Sal. KBK, 150-152, 170, 178, 182, 206.

[37] Turpat, 156.

[38] D. Alighieri, Divina Commedia, Par. XXIV, 64-66.

[39] D. Aligjēri, Dievišķā komēdija, Rīga 1994, 435.

[40] Sal. Rom 1,17; Gal 3,11; Ebr 10,38a.

[41] Piem., Mt 9,20-22 par kādas sievietes izdziedināšanu, pateicoties viņas ticībai.

[42] Sk. lasījumu otrdienas kompletorija ofīcijā.

[43] Izdevums Duaci 1627.

[44] Sv. Toms šo Svēto Rakstu pantu citē sekojošā versijā: „Ecce Deus magnus, vincens scientiam nostram" (Iob XXXVI,26).

[45] Starp citu, šai kontekstā kļūst skaidrāks izteiciens „stultus parochus supra papam".

[46] Sv. Toma laikos vēl nezināja par DNS testu (!). Noteikti, mūsdienās Doktors minētu kādu citu piemēru.

[47] Ar apzīmējumu ‘svētie' sv. Toms šai kontekstā saprot Vecās un Jaunās derību grāmatu autorus, koncilu tēvus utt.

[48] „Lo studio della teologia non è per sapere che cosa gli uomini abbiano pensato di Dio, ma per sapere quel che Dio pensa dell'uomo" (san Tommaso d'Aquino).

[49] Eņģeļu Doktoram pieder arī šie vārdi: „To one who has faith, no explanation is necessary; to one without faith, no explanation is possible - ticīgajam nav vajadzīgi nekādi pierādījumi; [turpretī] neticīgajam nelīdz nekādi pierādījumi" (sal. Summa Theologiae, II-II, q. 1, a. 5).

[50] Summa Theologiae, II-II, qq. 1-16.